Šteinbors: "Lielāks stadions nenozīmētu vairāk fanu - pret Portugāli nāca Ronaldu dēļ"

Kā sanāca, ka Latvijā sāki spēlēt tieši futbolu?
Pamēģināju daudzus sporta veidus - karatē, basketbolu, tenisu... Pamēģināju gandrīz visu. Latvijā galvenais sporta veids ir hokejs, pēc tam seko basketbols un tikai tad futbols. Mans patēvs spēlēja hokeju un vispār bija liels sporta līdzjutējs un teica, ka man jāsaista dzīve ar sportu. Viņš redzēja, ka man tam ir priekšnosacījumi - biju fiziski spēcīgs, biju strādīgs un tā tālāk. Kad sāku trenēties, bija pat sava veida mode būt futbolā. Tā arī aizgāja. Futbols manā hierarhijā vienmēr bija pirmajā vietā - varbūt kādā brīdī domāju, vai nelikt uzsvaru uz izglītību, tomēr ar sportā klājās labāk. Vispār sāku kā aizsargs, bet tiklīdz iegāju vārtos, tā mani tur kaut kas aizturēja. Nosargāju vārtus vienu reizi, otro, trešo... Patēvs arī nepārtraukti atgādināja man, ka fiziski esmu vislabāk piemērots vārtsarga pozīcijai. Galu galā noticēju viņam.

Kādi ir futbola apstākļi jauniešiem Latvijā?
Tagad dabīgi tie ir nedaudz labāki nekā tad, kad spēru pirmos soļus. Katru gadu var redzēt uzlabojumus, taču joprojām nevar salīdzināt ar Poliju. Manā skatījumā jums šeit ir viss, lai radītu labus futbolistus. Manos laikos tas briesmīgi izskatījās - smilšu laukumi, spēlējām bez normāliem apaviem...

Savulaik esi teicis, ka Latvijā vara ne pārāk vēlas investēt futbolā.
Tā ir tiesa. Visi koncentrējas tikai savam personīgajam labumam. No citas puses uzskatu arī, ka vienkārši nav pietiekami lielas intereses par futbolu. Nepiekrītu, ka, ja Rīgā būtu stadions ar ietilpību, kas lielāka par 10 tūkstošiem, visi cilvēki pēkšņi sāktu apmeklēt izlases mačus. Kad spēlējām ar Portugāli, stadions bija pilns, taču patiesībā ļaudis atnāca nevis, lai atbalstītu mūsu komandu, bet lai dzīvajā redzētu Krištianu Ronaldu.

Varbūt Latvijai neizdevās izmantot to panākumu, ko sniedza iekļūšana "Euro 2004" finālturnīrā?
Iekļuvām tai finālturnīrā, bet kas tālāk? Tieši tā - nekas. Viss palicis tāpat.

Patiesībā sekojis pat kritums - šajā kvalifikācijas ciklā Latviju apsteidz Andora.
Futbols vienmēr ir saistīts ar naudu. Toreiz bija vairāk sponsoru, bija nauda. Tagad neviens nevēlas investēt futbolā, jo no tā nav labuma. Agrāk bija tā - ja tu investē sportā, tad tev nav jāmaksā nodokļi, tevi no tā atbrīvo. Daudzas kompānijas nosprieda - kāpēc ne? Labāk ieguldīt naudu šādā veidā. Sponsori parādījās, bija, piemēram, firma, kas nodarbojās ar metālizstrādājumu ražošanu [domāts "Liepājas Metalurgs" - aut.], lielākā nozares kompānija Eiropā. Tomēr valsts šos [nodokļu] atvieglojumus atcēla un tagad nav jēgas investēt. To sajuta visi sporta veidi, visur ir sliktāk, taču hokeju vienkārši skatās vairāk cilvēku un tāpēc ir lielāka jēga investēt šajā sporta veidā.

Toreiz, "Euro 2004" kvalifikācijā, Latvija pārspēja Poliju. Mēs toreiz to uzskatījām par lielu kaunu.
Tās nav kauns, tas vienkārši ir futbols. Gāju uz tām spēlēm Rīgā un ikvienai komandai, kas pie mums atbrauca, neklājās viegli. Pat ja spēlējām ar Spāniju vai Portugāli, bija tām grūti. Pašā finālturnīrā iesitām tikai vienus vārtus, taču mums grupā bija vācieši, holandieši un čehi. Kaut gan ar pirmajiem izdevās nospēlēt neizšķirti.

Vai Latvijā kopumā var izdzīvot, spēlējot futbolu?
Var nopelnīt tik, lai vienkārši nosegtu izdevumus. Nevar rēķināties ar to, ka izdosies kaut ko atlikt un nodrošināt sev labāku nākotni.

Citiem vārdiem sakot, vari iet uz normālu darbu un nopelnīt tikpat, cik spēlējot futbolu.
Jā, vairāk vai mazāk tā.

Kādā veidā tevi Latvijā pamanīja "Blackpool"?
Kluba īpašnieks bija no Latvijas. Bija doma katru gadu talantīgākos spēlētājus no Latvijas aizvilkt uz kādu laiku uz "Blackpool" un, ja kāds turēs līmeni, var palikt pavisam. Kādu dienu man piezvanīja no šī kluba un pajautāja, vai nevēlos aizbraukt uz vienu nedēļu uz pārbaudēm."Protams!" - uzreiz atbildēju. Tai laikā mani aicināja uz pārbaudēm arī "Augsburg". Nedēļu pavadīju Blekpūlē, bet pēc tam uz nedēļu devos arī uz Vāciju. Savukārt vēl pēc tam atgriezos Blekpūlē, jo viņi bija nolēmuši mani ņemt. Klubs, kuram piederēju, FC "Jūrmala", izīrēja mani ar tiesībām izpirkt. Pēc tam klubi nesarunāja. Anglijā pavadīju pusgadu [tas bija 2008. gadā, taču nevienu oficiālu spēli "Blackpool" galvenās komandas sastāvā Pāvels tā arī neaizvadīja - aut.].

Vai bija liels kultūršoks, pārceļoties uz Britu salām?
Jā, pilnīgi cita futbola pasaule. Līdz tam nekad nebiju pieredzējis tādu lietu kā komandas prezentācija. Mums bija prezentācija stadionā un, katram futbolistam izejot, uz lielā ekrāna rādīja video ar epizodēm feinas mūzikas pavadījumā. Spēlētāji gāja pēc kārtas ar numuriem, man bija 21. Kad izgāju, rādīja arī manas epizodes, un man nebija ne jausmas, kur viņi bija dabūjuši manus video! Kas tas ir?! Šoks. Katram futbolistam bija savs personīgais sponsors. Pirmsspēles grāmatiņās - jo tās nebija programmiņas, to biezums un vāki bija atbilstoši grāmatai - zem spēlētāju fotogrāfijām vienmēr bija sponsora vārds. Nezinu, par ko tieši bija runa, bet tas bija patīkami.

Kas bija tavs sponsors?
Neatceros vairs, taču man bija ar viņu jāfotografējas [smejas].

Vai juti, ka futbola ziņā atpaliec?
Ja paliktu tur ilgāk, pacīnītos par pirmā vārtsarga vietu. Toreiz "Blackpool" vārtus sargāja Pols Rahubka - amerikānis, Mančestras ["United"] audzēknis. Labs vārtsargs, taču tā bija aizsniedzama barjera. Žēl, ka pēc īres līguma beigām klubi ["Jūrmala" un "Blackpool"] nevienojās par finansiālo pusi [tā vietā Šteinbors pārcēlās uz "Liepājas metalurgu" - aut.].

Izklausās, ka no latviešu kluba puses kaut kas bija ne tā.
Jā. Taču ir jāsaprot, ka tādā valstī kā Latvija, kad vari kādu pārdot, gribi viņu pārdot par iespējam lielāko summu, kamēr vien ir tāda iespēja.

Tomēr, ja "Blackpool" ļoti vajadzētu, noteikti samaksātu, cik nepieciešams.
Tas arī nebija ļoti bagāts klubs. Tieši otrādi - starp visiem "Championship" klubiem tas bija viens no nabadzīgākajiem. Patiesībā par naudu klubi vienojās, taču ne par samaksas veidu. "Jūrmala" nepiekrita, ka maksājumi tiek sadalīti trīs daļās un tiek veikti viena gada laikā.

Neko nepārmeti futbola darboņiem?
Drusku, bet no citas puses biju jauns - uzskatīju, ka tagad piedāvājumi sāks pienākt masveidīgi.

Vismaz otrās komandas sastāvā mazliet spēlēji.
Braucu ar pirmo komandu, bet spēlēju par otro. Arī tur bija forši mači. Piemēram, spēlējām ar "Manchester City" vai "Burnley", kur tobrīd vārtus sargāja Gabors Kirajs ar savām slavenajām garajām biksēm. Man bija iespēja pret viņu spēlēt. Jauks laiks.

Un pati dzīve Anglijā arī bija kultūršoks?
Kaut kādā ziņā jā. Tiklīdz uzspīdēja saule - un nebija svarīgi, vai tie ir 10 vai 12 grādi - tā visi uzreiz gāja ārā ar īsām piedurknēm [smejas].

Nakts dzīve kūsāja? Tev tobrīd bija 21 gads.
Kaut kā nekad neesmu par to domājis, pat jaunībā. Ja arī kaut kur izgāju, tad ar visu komandu. Mums bija kapteinis, kurš, piemēram, atnāca, teica, ka divu nedēļu laikā mums ir divas brīvdienas un visi kaut kur iziesim kopā. Noīrējām autobusu un devāmies uz Mančestru, stundas attālumā no Blekpūles. Un visa komanda atpūtāmies, dejojām, balets, bija viss. Ārprāts! Es uz to visu skatos un viens no puišiem man pateica: "Zini ko, Pāvel? Mums te ir tā, ka spēlējam uz 100% un arī atpūšamies uz 100%. Nevari futbolu spēlēt uz 50% un uz 50% atpūsties." Tātad laukumā līdz galam un balets līdz galam [smejas].

Kad ieradies Blekpūlē, tur jau viens latvietis bija - Kaspars Gorkšs.
Jā, viņš ir mūsu izlases kapteinis. Saprotams, ka pateicoties viņam bija vieglāk aklimatizēties tur. Vienmēr ir labi, ja klubā ir kāds paziņa.

Vienu poli arī tur iepazini - Bartošu Šļusarski.
Uzbrucējs, toreiz, šķiet, bija īrē no "West Brom". Zināju, ka ir no Polijas, bet pārāk daudz ar viņu nekontaktējos.

Algas starpība arī laikam Anglijā ir stipri citāda.
Protams, taču man nebija ļoti ienesīgs līgums. Kaut gan tāpat - salīdzinoši ar Latviju tā bija kā diena pret nakti.

Un kāda ir vārtsargu skola Latvijā?
Atšķiras no poļu vai latviešu. Viņiem ir savs viedoklis par vārtsargu trenēšanu - viņi vienmēr, pirmkārt, skatās statistiku. Milzīgu nozīmi piešķir spēlei ar kājām - reizēm pat upurējot vārtu sargāšanas prasmju apgūšanu. Manuprāt, tā nav atbildīga pieeja. Tas izskatās nepareizi - nepievēst uzmanību vārtu sargāšanas tehnikai. Atliek paskatīties uz viņu vēsturi - bija Sīmens, pēc tam ilgi, ilgi neviena un tikai tad Hārts.

Augsburgā pārbaudes bija citādas?
Tur pārbaudes bija kā balzams dvēselei. Paskaties, kādi vārtsargi ir bijuši un ir Vācijai. Diemžēl Vācijā mani nepaņēma.

Kāpēc?
Treneris uzreiz piegāja pie manis un sacīja, ka rādu aptuveni tādu pašu līmeni kā viņu otrais vārtsargs, bet viņi meklē tādu, kurš uzreiz būtu spējīgs radīt konkurenci pirmajam. Šāda atklātība noteikti ir labāka nekā teikt spēlētājam, ka viss ir labi, brauc mājās un gaidi telefona zvanu. Vācijā ar mani bija godīgi.

Atgriešanās Latvijā, pat neskatoties uz izcīnīto čempiona titulu, laikam varēja būt vilšanās.
Jā, taču domāju arī, ka tas ir viens solis atpakaļ, lai pēc tam spertu divus uz priekšu. Diemžēl neiznāca tā, kā biju iztēlojies. Pirmajā gadā nespēlēju pārāk daudz, taču bija labi treniņi. Pēc tam kļuva labāk - spēlēju aizvien vairāk, līdz devos uz DĀR.

Cik samaksāja "Liepājas metalurgs"? Jautāju, lai saprastu, kādas reālijas ir Latvijas klubos.
Aptuveni 100 tūkstošus eiro.

Vai tev toreiz bija aģents?
Nē, man nekad nav bijis līguma ar aģentu. Viss vienmēr noticis uz goda vārda - ja kāds aģents man atrod darbu un es ar klubu parakstu līgumu, tad aģents par to saņems naudu. Nekad neesmu maksājis aģentam, piemēram, 10% ik mēnesi. Latvijā visi aģenti laikam vēlas parakstīt līgumus ar pēc iespējas vairāk futbolistiem - ne tāpēc, lai palīdzētu, bet sava labuma dēļ. Tas nav pareizi, taču ir modē, ka tev ir aģents. Mēs esam no Latvijas. Neesam futbola valsts. Ja kāds saka: "Klau, man ir labs futbolists no Latvijas", vai tad klubs rādīs lielas acis un teiks, lai acumirklī atbrauc? Nē. Ja futbolists ir no Spānijas vai kaut vai Polijas - jau ir cita attieksme. Vari būt super aģents, bet spēlētāju no Latvijas neiekārtosi jebkur.

Taču ir arī labi piemēri - kā Rudņevs.
Viņš ir izņēmums - katru gadu nav šādu variantu. Artjoms pats sev uzbūvēja reputāciju - no Latvijas neaizbrauca uz nekurieni. Vispirms bija Ungārija, sasita daudz vārtu, pēc tam tika "Lech", arī sasita daudz un tad aizbrauca uz Vāciju.

Kā nokļuvi DĀR? Tur kluba īpašnieks jau nu noteikti nebija latvietis.
Man "Liepājas metalurgā" bija komandas biedrs, aizsargs Deniss Ivanovs, kurš aizbrauca spēlēt uz Keiptaunas "Ajax". Aizbrauca, stāstīja, ka tā ir super valsts, viss labi, lielisks treneris no Turcijas un tā tālāk. Pēc pusgada zvana man Denisa aģents un saka, ka pieminētais turku treneris izrāda par mani interesi. Prasīja, vai gribu braukt uz DĀR, teicu, jā. Treneris pateica, ka atbrauks apskatīties [intervijas autors norāda, ka, šo stāstot, Šteinbors liek noprast, ka tobrīd nav ticējis šim variantam - aut.]. Pēc aptuveni divām nedēļām zvana tas pats aģents un saka, ka atlidos ar treneri, lai pavērotu mani divos mačos. Nodomāju - "Ko?". Spēj iedomāties, ka cilvēks no DĀR lido uz Latviju, lai skatītos spēli? Taču patiešām atlidoja, noskatījās divas spēles un uzreiz pateica, ka vēlas mani. "Pēc nedēļas gribu tevi redzēt treniņos." Un viss. Mistika!

Nebaidījies, ka tas ir kāds joks? Ka aizlidosi uz DĀR, bet tur tevi neviens negaidīs?
Nē, jo šis treneris ir no cilvēkiem, kurš uzreiz izstaro pozitīvas vibrācijas. Man ir bijuši divi tādi treneri - viņš un Adams Navalka [šī brīža Polijas izlases treneris, kurš pirms tam vadīja Zabžes "Gornik" - komandu, kurā spēlēja arī Šteinbors - aut.]. Aizlidoju un viss jau bija nokārtots - dzīvoklis, automašīna un tā tālāk. Vienīgā sliktā lieta? Treneris pameta komandu pēc trim mēnešiem. Lūdza piedošanu, ka ir aizvilcis mani tik tālu no mājām un teica, lai tālāk cīnos. Pēc viņa aiziešanas vārtus vēl mazliet sargāju, bet pēc tam spēlēju jau retāk.

Kāds futbola līmenis DĀR?
Tehniskā ziņā nav tas sliktākais, taču noteikti ir zemāks disciplīnas līmenis - gan laukumā, gan ārpus tā. Eiropā panākumi tiek būvēti uz disciplīnas pamata, bet tur ir "tralalala". Pirms spēlēm dejojām. Spēles sākums tuvojas, bet mēs dejojam. Veidojām apli, katram bija jāieiet vidū un jāparāda kāds vingrinājums, bet pārējie danco [smejas]. Trīs stundas pirms spēles, spēj iedomāties?

Varam apgalvot, ka, pārceļot visu komandu uz Poliju, netiktu šeit galā, bet, pārceļot atsevišķus spēlētājus, būtu citādi?
Tieši tā.

Dzīve DĀR ir droša? Atradu statistiku, ka ik gadu tur tiek nogalināti pārdesmit tūkstoši. Salīdzinājumam - Polijā aptuveni 500.
Šai ziņā vissliktāk ir galvaspilsētā Johannesburgā. Tur ir daudz krimināla. Savukārt es dzīvoju skaistā pilsētā, Durbanā. Sieva joprojām ar labām atmiņā atceras dzīvi tur. Ideāla temperatūra, okeāns, daudz redzējām. Ļoti laba dzīve. Un arī forši cilvēki - patīk dejot, dziedāt. Tikai, kad 10 tūkstoši pūš vuvuzelas, sit pa ausīm. Finansiāli arī biju tur apmierināts.

Kā no DĀR nokļuvi Zabžes "Gornik"? Neticu, ka turp sūtīja skautu.
Nē, nē, nesūtīja. Kad man rokās bija līgums ar DĀR, man piezvanīja Jaroslavs Tkočs. Saka: "Esmu "Gornik" treneris, gribētu, lai tu atbrauc uz pārbaudēm." Nezināju, kas tas par klubu, teicu godīgi, ka man ir līgums un ka to parakstīšu. Viņš sacīja, ka uzturēsim kontaktus. Pēc gada atbraucu atvaļinājumā uz Latviju, zvana telefons, skatos, Jaroslavs Tkočs. Tobrīd meklēju klubu un viņš atkal aicināja uz pārbaudēm. Man gan tobrīd viens cilvēks palīdzēja un teica, ka pēc divām nedēļām bū iespēja aizbraukt uz Angliju - interesējās divi kubi, viens no "League One" [trešā līga], otrs no "Championship" [otrā līga]. Šai laikā man bija sevi jāuztur formā, piedalījos Latvijas kluba treniņos un tad arī piezvanīja Tkočs. Cilvēks, kurš man palīdzēja, deva piekrišanu, ka dodos uz Poliju, sak, labāk sagatavosies Anglijai. Aizbraucu uz Poliju, pat par savu naudu, jo tādi bija "Gornik" noteikumi - brauc par savu naudu, bet, ja parakstīsi līgumu, tad tev to naudu atdosim. Tavs risks.

Mazliet nenopietni.
Varbūt, bet vēlējos patrenēties labāk nekā Latvijā - uz biļetēm, maksimums, iztērēju 200 eiro. Atbraucu uz treniņiem, tie bija Zakopanē, sasveicinājos ar treneri Navalku un radās tā sajūta, par ko iepriekš stāstīju. Sāku pārbaudi, neko īpašu nedarīju, taču viss padevās viegli. Nospēlējām trīs četras spēles, sargāju sausā, treniņos arī izskatījos super, pats biju pārsteigts. Dažreiz cīnies, cīnies un neiet. Bet te viss sanāca un beigās treneris pienāca un pateica, ka vēlas mani redzēt komandā. Paliku, nevarēju atteikt, redzēju, ka tie ir labi cilvēki, labi speciālisti. Zvanīju aģentam, kurš man bija sagādājis iespēju Anglijā, - pateicu, ka palieku šeit.

Vai gribēji "Gornik" iespēju izmantot sākumā?
Kad redzēju, kā viņi trenējas - super. Nebija vēlmes nekur prom doties.

Pirmais treniņš Navalkas vadībā bija profesionālākais, kādā jebkad piedalījies?
Tobrīd jā, kaut gan tas turku treneris bija līdzīgs. Navalku visvairāk izvēla viņa harisma - viņš teica vienkāršus vārdus, taču tādā veidā, ka tev tas aizķērās.

Kā Latvijas futbolisti iederas Polijas futbolā?
Tas mums ir kā solis uz priekšu. Valsts, kurā mīl futbolu, kur cilvēki nāk uz spēlēm, klubiem ir vēsture. Laba organizācija. Ir super.

Nebija jocīgi saulaino DĀR nomainīt pret Zabži?
Nezināju šo pilsētu - tikai to, ka kādreiz tur bija daudz mīnu. Godīgi sakot, pilsēta ir pelēcīga - gan Zabže, gan Gļivice, kur dzīvoju. Nesūdzos, vienkārši man bija pārsteidzoši, ka pēc automašīnas nomazgāšanas un vienas nakts tā ir nosegta ar smoga slāni.

Vai tiesa, ka tavs bioloģiskais tētis bija polis?
Jā, man ir poļu saknes - gluži kā manai sievai. Gan es, gan viņa esam uz pusi poļi. Varbūt tāpēc, dzīvojot šeit, nejūtos kā ārzemēs. Kad atrados citās valstīs, ārzemju sajūta bija. Polijā tās nav.

Poļu valodu mācījies kopš bērnības vai tikai pēc atbraukšanas?
Kad nokļuvu Zabžē, nezināju poļu valodā nevienu vārdu. Zināju angļu valodu, bet Šļonskā cilvēki maz runā šajā valodā. Nācu uz veikalu, bet pārdevēja lielas acis rāda [smejas]. Taču ātri uztvēru poļu valodu. Pēc trim mēnešiem jau visu sapratu, ja bija runa par futbolu. Gdiņā mana dzīvokļa īpašniece bija poļu valodas skolotāja. Uzreiz palūdzu, lai viņa palīdz, jo vēlējos ne tikai runāt poliski, bet arī prast rakstu valodu. Ar lasīšanu ir OK, bet ar rakstīšanu nav tā, kā pašam gribētos. Valodas prasme man bija ne tikai vajadzība, bet, pirmkārt, tā bija mana brīva griba. Pēc treniņiem brīvo laiku vienkārši vēlējos pavadīt pēc iespējas lietderīgāk. Gribēju ar kaut ko nodarboties, nevis vienkārši sēdēt un spēlēt "PlayStation". Valodu prasmes vēl nevienam nav nākušas par ļaunu.

Kiprā, kur biji pēc Zabžes, dzīve laikam bija labāka?
Nedaudz. Pirmajos divos trīs mēnešos noteikti labāk, taču, jo ilgāk paliku, jo bija sliktāk. Runa ir par klimatu. Treniņi mums bija sešos no rīta un sešos vakarā, jo vasarā astoņos no rīta bija jau 35 grādi. Pēc tam dažādi, taču jebkurā gadījumā ap desmitiem jau bija kā uz pannas. Atceros, ka dzīvoju mājā un nevarēju ieslēgt kondicionieri, jo pretējā gadījumā man no rīta uzreiz bija iesnas. Naktī 33 grādi - nezināju, kā lai guļu. Ārprāts. Galu galā pārcēlu gultu pie loga, kurš bija atvērts, un kājas bāzu ārā pa logu un tā gulēju. Pie tā visa jāpierod.

Uz Kipru devies, lai nopelnītu vai sportisko ambīciju vadīts?
Kad biju "Gornik", nezinu, no kurienes parādījās tādas runas, taču internetā vai avīzē tika publicēts raksts, ka Pāvels Šteinbors dodas prom, lai nopelnītu. Gribētu pajautāt rakstītājam, kā viņš to izsprieda. Bija tā, ka "Gornik" vēlējās, lai palieku, taču piedāvāja uz pusi mazāku algu. Savukārt Kiprā pelnīju aptuveni to pašu, ko Zabžē pirms piedāvātā algas samazinājuma, un arī Kiprā tas nebija nekāds milzīgais līgums.

Kāda attieksme tur valda? Kā atpūta?
Atkarīgs no cilvēka. Ja dodies kā futbolists strādāt, tad strādā. Ja brauc atpūsties, tad atpūties. Tur ir interese par futbolu, ir līdzjutēji. Tomēr nav kārtības - "Nea Salamina", ko pārstāvēju, bija 20 īpašnieki. Katrs vēlējās parādīt, ka ir svarīgākais, ka ir patiesais vadītājs. Katrs vilka segu uz savu pusi.

Viens īpašnieks bakstīja ar pirkstu citam, ka tam jāmaksā algas?
Pirmo pusgadu kā pa notīm - katru mēnesi alga pienāca. Nākamo pusgadu algu nesaņēmu un diemžēl biju spiests savu lietu virzīt UEFA. Uzvarēju un pēc gada man samaksāja visus parādus.

Arī "Gornik" beigās saskāries ar to, ka bija problēmas ar algu izmaksām noteiktajos termiņos.
Jā, bet tur nekādus papīrus nerakstīju. Zināju, ka ir grūti, taču ticēju, ka viss beigsies labi un parādi tiks atmaksāti. Tā arī notika - kādu dienu visu samaksāja. Te ir cilvēciskais faktors.

Kurā valstī tev patika dzīvot vislabāk - Anglija, DĀR, Polija vai Kipra?
Ar sievu esam vienisprātis, ka vislabāk bija DĀR.

Man ir sajūta, ka tagad "Arka" esi sācis labi sargāt vārtus pēc tās kļūdas Vigros [šī gada aprīlī kausa pusfinālā Pāvelam no mugurpuses pielavījās pretinieks un apzaga, raidot bumbu tukšos vārtos - spēle tika zaudēta ar 2:4, taču summā uzvara un pēcāk "Arka" un Šteinbors triumfēja arī kausa finālā - aut.].
Tā visi saka un varbūt tā arī ir.

Kas tur notika?
Pieļāvu kļūdu, nepamanīju to viesi - viņš saglabāja modrību līdz beigām un guva vārtus. Man sāpēja, taču tikai vienu dienu - pēc tam atlaida. Visi pieļauj kļūdas - gan kā sportisti, gan kā cilvēki dzīvē. Labi, ka tā kļūda neietekmēja gala rezultātu jeb nelika mums izstāties no kausa. Ja tā notiktu, tad būtu citādi. Taču tikām finālā un uzvarējām. Pirms fināla par šo kļūdu vairs nedomāju.

Tas bija tāds kā kulminācijas brīdis nogrieznī, kad "Arka" spēlēja švaki.
Bija nogrieznis, kad negāja. Treneris gribēja kā labāk, bet futbolā reizēm tā ir, ka neiet. Nezinu, kāpēc. Laikam tādos brīžos jābūt izmaiņām - jāmaina vai nu viss sastāvs vai treneris. Biežāk maina treneri un tā arī notika šoreiz - atnāca treneris Ojžiņskis un viss aizgāja. Nepalīdzējām Niciņskim - kāds reiz ir teicis, ka uzvar komanda, bet zaudē treneris.

Ņiciņskis zaudēja uzticību ģērbtuvēs?
Varu pateikt tikai par sevi. Ja treneris pateiks ko trāpīgu, tas manī paliks. Ja runā kaut kādu "blā, blā, blā", tas atmiņā nepaliek. Nebija tā, ka Ņiciņskis runātu muļķības. Nezinu, varbūt labāk prasīt puišiem, ar kuriem viņš strādāja ilgāk - man ar viņu sanāca strādāt mazāk par gadu. Neko sliktu par viņu neteikšu - nebija tā, ka kaut ko darītu slikti un tāpēc bija vāji rezultāti. Sākām taču labi, bet pēc tam viss sabojājās. Varbūt sapratīšu šīs lietas labāk, kad kļūšu par treneri.

Pēc tam tev pienāca labi laiki "Arka" - uzvarēts kauss, Polijas Superkauss, piedalīšanās Eirokausos. Tomēr tas viss neļauj tev spēlēt Latvijas izlasē, kur esi otrais vārtsargs.
Pirmo reizi izpelnījos izsaukumu, kad atrados "Gornik". Mums Latvijas izlasē ir tāda filozofija, ka vienam un tam pašam vārtsargam jāsargā vārti 150 gadus. Tagad vārtus sargā Andris Vaņins, pirms tam bija Aleksandrs Koliņko. Tāda ir filozofija, ka ar vārtsargiem nerotē, ja vien nav savainojums. Kā viens sāka sargāt, tā turpinās. Spēlēju "Gornik" nepārtraukti, taču nebija nozīmes manam sniegumam un otra vārtsarga sniegumam, ko izlasē viņš bija numur viens. Kiprā otro pusgadu nespēlēju, taču tik un tā saņēmu izsaukumu uz izlasi, jo treneri zināja, kas esmu. Mūsu izlasē ir specifiska pieeja vārtsargu jautājumā.

Kad Vaņins beigs karjeru, tad tu kļūsi par pamatvārtsargu?
Ir man tāda cerība, taū nav skaidrs, cik ilgi viņš turpinās karjeru. Šobrīd viņam ir 37 gadi, "Zurich" viņš regulāri spēlē, iepriekš sešus septiņus gadus spēlēja "Sion".

Tu arī vēlētos ilgi turpināt karjeru?
Vēlētos, protams, bet tas ir atkarīgs no daudzām lietām. Vai būšu vajadzīgs, vai būs veselība. Tās ir lietas, kurās ne vienmēr viss ir atkarīgs no manis paša. Toties pēc karjeras beigām vēlos pabeigt vārtsargu trenera kursus. Man ir bijuši labi treneri un man patīk sniegt padomus jaunākiem vārtsargiem. Tas man būtu jauks ceļš, kuru iet.

Izmantotie resursi:
W Blackpool powiedziano mi: na boisku do końca...