Šteinbors par triumfu Polijas kausā: "Īsti svētki! Spilgtākais brīdis karjerā"

- Lielāko daļu sezonas biji otrais vārtsargs, bet aprīļa beigās pēkšņi kļuvi par pirmo. Jaloha iedzīvojās savainojumā?
- Jā, sanāca tā, ka viņš tika pie mikrotraumas. Čempionātā tiku pie iespējas pret Gļivices "Piast" un sāku spēlēt.

- Pēc tam uzreiz arī kausa fināls, un var teikt, ka savu iespēju izmantoji?
- Jā, tā bija. Izcīnījām kausu, diezgan labi aizvadīju to spēli. Tieši tobrīd bija atnācis jaunais treneris, un viņš man noticēja. Viņš atnāca kopā ar savu palīgu, taču vārtsargu treneris un trešais treneris palika komandā.

- Ņemot vērā trenera maiņu un to, ka jums bija diezgan slikts periods, tev iespēja būtu dota tik un tā? Vai, ja nebūtu traumas, Jaloha tā arī būtu Ekstraklases sezonu nospēlējis līdz galam?
- Grūti pateikt. Sanāca tā, ka, kolīdz atnāca jaunais treneris, nokļuvu vārtos. Varbūt, ka pēc kaut kāda laiciņa man arī būtu iedevuši iespēju. Vai es to būtu izmantojis, tas jau ir cits jautājums. Tā sakrita, un man sakrita ļoti labi. Kā viens cilvēks teica: kas kādam ir nelaime, kādam citam ir laime. Futbolā tā gadās.

- Kādēļ gandrīz visu sezonu biji otrais vārtsargs? Vasarā tevi ņēma kā pirmo numuru vai tevi ņēma kā konkurentu Jaloham?
- Ierodoties komandā, tiku plānots kā pirmais vārtsargs. Jaloha pagājušajā sezonā jau spēlēja "Arka", un komanda kopā ar viņu iekļuva Ekstraklasē. Treneris uzreiz pienāca klāt un godīgi pateica: "Paša, jūs esat vienādi vārtsargi, bet nevaru tevi šobrīd likt vārtos, jo viņš ir pelnījis būt laukumā." Un viņš ļoti labi spēlēja, iekrājām daudz punktu, nebija nekādu kļūdu un pretenziju – malacis. Es tikmēr spēlēju tikai kausā.

- Tad jājautā, kādēļ vispār tevi vasarā ņēma? Vai nebija skaidrs, vai Jaloha paliks?
- Arī tā varēja būt, jo viņš tomēr nav viņu vārtsargs. Viņš bija īrē no Varšavas "Legia", arī šosezon. Un noteikumus, protams, diktēja nevis viņi, bet gan "Legia". Tā ka var teikt, ka es biju vienīgais viņu pašu vārtsargs. Tā sanāca. Sākums man nebija pārāk labs, toties beigas gan.

- Kausa fināls, protams, ir spilgtākais brīdis šosezon. Arī pats ļoti labi nospēlēji, biji viens no galvenajiem varoņiem. Tā bija tava labākā spēle pēdējos gados?
- Jā, tā droši vien bija pati atmiņā paliekošākā spēle manā karjerā vispār. Man jau ir 31 gads, un tādu lielu titulu karjerā man vēl nebija. Saprotams, ka ar Liepājas "Metalurgu" bijām izcīnījuši godalgotas vietas, kas arī ir ļoti patīkami, bet ar Polijas kausu to tomēr nevar salīdzināt. Tie bija svētki. Īsti svētki gan futbolistiem, gan treneriem, gan pilsētai un klubam. Viņi to ilgi gaidīja – 38 gadus [kopš līdz tam vienīgā kausa kluba vēsturē - A.S.]. Stadiona ietilpība [Varšavā] ir vairāk nekā 50 tūkstoši, un uz finālu atnāca 47 tūkstoši [protokolā norādīts nedaudz mazāk – 43760 skatītāji]. Fantastiska atmosfēra. Svētki, futbola svētki!

- Pie vairāk nekā 40 tūkstošiem skatītāju iepriekš biji spēlējis?
- Polijā tāda apmeklētība nav retums. Čempionātā spēlējām ar to pašu Poznaņas "Lech", tikai viņu stadionā. Tad es pats gan nespēlēju, taču arī bija daudz cilvēku, pilns stadions – 38 vai 39 tūkstoši. Kas attiecas uz mani, tad mums mājas stadions nav liels, taču nāk daudz cilvēku, [reizēm] arī pa 15 tūkstošiem skatītāju.

- Uz 300 kilometrus tālo Varšavu bija arī daudzi tūkstoši jūsu fani. Svinības pilsētā pēc tam droši vien bija lielas.
- Jā, mūs sagaidīja pie stadiona un nebija iespējams pabraukt garām, jo cilvēku bija tūkstošiem. Autobuss nespēja pabraukt garām pūlim. Cilvēki svilpa, petardes dega, karogi plīvoja. Autobuss tā palēnām, palēnām tika līdz stadionam, visi mūs sagaidīja un par mums priecājās. Arī iziet no autobusa bija sarežģīti, lūdza, lai iznesam kausu. Pēc tam futbolisti, kuri runāja ar līdzjutējiem, uzleca uz autobusa jumta, paņēma mikrofonu, dziedāja. Tādi interesanti brīži. Ļoti patīkami, lieliski!

Gdiņas "Arka" autobuss ierodas pilsētas stadionā pēc triuma Polijas kausā. Foto: arka.gdynia.pl

- Labākās emocijas, kādas tev bijušas karjerā?
- Var arī teikt tā. Droši vien, ka tā arī bija. Uzvarēt vienmēr ir labi un patīkami, bet tādā līmenī – droši vien.

- Par nākotni tev ir kāda skaidrība?
- Uz papīra pagaidām vēl nekas nav izlemts. Līgums ir spēkā līdz 30. jūnijam. Atgriezīšos klubā, un tad jau veiksim pārrunas.

- Bet no vadības vai treneru puses ir bijis mājiens, ka gribētu, lai tu paliec?
- Jau pirms trim nedēļām ar mani runāja un prasīja, vai es gribētu palikt. Teicu – kāpēc gan ne? Arī no kluba vadības dzirdēju, ka viņi gribētu, lai es paliktu. Vienīgais, ka tas viss, kā jau teicu, vēl jāapstiprina uz papīra.

- Tu gribētu palikt tikai tad, ja būs garantijas, ka būsi pirmais numurs?
- Polijā tādu garantiju nav, tur nedrīkst atslābināties ne uz mirkli. Arī, kad ierados klubā, biju tik ļoti pārliecināts, ka spēlēšu, taču sapratu, ka otrs vārtsargs ir praktiski līdzvērtīgs – kaut kur labāks, kaut kur sliktāks. Tādu garantiju nevar būt, katrā treniņā sevi ir jāpierāda. Tā ka, ja es arī palikšu, tas nenozīmēs, ka 100% būšu pirmais vārtsargs.

- Kāds bija iemesls, kādēļ ielaidāt tik daudz vārtu? Neskaitot no Ekstraklases izkritušās komandas, jūs šajā ziņā bijāt nākamie sliktākie. [Precīzāk, ceturtie sliktākie līgā - visvairāk vārtu ielaida Gabova "Korona", kas ieguva piekto vietu]
- Nevarētu teikt, ka mēs būtu spēlējuši pārāk atklāti. Bieži bija tā, ka labi sākām spēli, taču pilnīgi noteikti, ka kāds vēlāk pieļaus kļūdu. Vienu dienu viens, citu dienu – nākamais. Sākām ļoti labi, ar lielām emocijām, bet tad kļūdījāmies un spēle vairs negāja – ielidoja vieni vārti, tad otrie un arī trešie. Iesitām savos, pelnījām pendeles… Sezonas izskaņa bija ļoti grūta, taču spējām to pārvarēt un, kas galvenais, beigās palikām augstākajā līgā. Treneris paliks – tas jau ir apstiprināts -, un strādāsim pie kļūdām, lai nākamsezon tās vairs nepieļautu.

- Iegūstot kausu, esat tikuši Eirokausos. Tas nozīmē, ka vasarā varētu gaidīt pastiprinājumus, tostarp varbūt arī vārtsarga pozīcijā?
- Domāju, ka vadībai vajadzētu pastiprināt sastāvu. Jau vasarā Eirokausi, 7. jūlijā arī Polijas Superkauss [pret čempioni Varšavas "Legia"], bet 14. jūlijā sāksies čempionāts. Tā ka ļoti mazs periods, lai pastiprinātos, bet domāju, ka vajadzētu ņemt jaunus spēlētājus.

Klubu secība norādīta atbilstoši ieņemtajai vietai Ekstraklasē. Aprēķinot katra kluba vidējo apmeklētību, netika ņemtas vērā divas visvairāk un divas vismazāk apmeklētās spēles.

- Kā vari salīdzināt līmeni Polijā un Kiprā? Gan spēles līmeni, gan arī atmosfēru un pārējo? Skaidrs, ka Kiprā nav tik daudz iedzīvotāju, tomēr arī tur fani futbolu mīl.
- Ar ko Polija, manuprāt, ir slavena: ne pats futbols, bet gan viss, kas ir apkārt futbolam – līdzjutēji, stadioni, organizācija -, ir ļoti labā līmenī. Poļi šajā ziņā ir malači. Ko viņi dara? Viņi skatās kaimiņos uz Vāciju un cenšas būt tādi paši. Televīzija un viss pārējais. Kiprā nekā tāda nav. Uz Kipru it kā brauc labi futbolisti, labi leģionāri, bet organizācijas ziņā tur ir (dziļa nopūta) katastrofa… Ir četri klubi, kuri cīnās Eirokausos, bet zemāk… Varu pastāstīt pēc sava piemēra. Ierados Kiprā [Šteinbors ar "Nea Salamis" ieņēma sesto vietu – A.S.] un pēdējos četrus mēnešus nesaņēmu algu. Sākumā viss bija labi, bet pēc tam… Es tāds, protams, nebiju vienīgais. Skraidījām apkārt, pieslēdzām UEFA un beigu beigās arī uzvarējām tiesā un visu dabūjām atpakaļ. Polijā šā gada laikā nebija pat nevienas aizkavēšanās. Tā it kā ir pilnīgi normāla lieta, bet es par to priecājos. Ja kāds man tagad prasīs braukt uz Kipru, tad es uzreiz vaicāšu – uz kuru komandu? Jo tur ir tādi cilvēki – dienvidnieki…

- Nespēlējot sezonas pirmo pusi, ziemā nebija domas iet projām? Varbūt arī no Latvijas kāds sauca?
- Runas kaut kur iet un pamainīt komandu bija, it kā bija arī kaut kādi varianti, taču izlēmu palikt. Tāpēc, ka trenējos un redzēju, ka iespējai ir jābūt. Man tā ir jāsagaida un jāizmanto. Un tā arī sanāca.

- Ar ko bija sarunas?
- (Smejas) No Polijas bija daži klubi, arī no Latvijas. Taču tas viss bija runu līmenī, nekā tāda īpaša nebija.

- Pahara vadībā izlasē visu laiku spēlēja Vaņins, kamēr tu tikai divreiz izgāji uz maiņu. Kā tu skaties uz to, ka iespēja iziet pamatsastāvā pārbaudes spēlēs ne tev, ne Kasparam [Ikstenam] tā arī netika iedota?
- Ziniet, kā jau daudzi to ir teikuši – un es tam pilnībā piekrītu -, izlašu līmenī draudzības spēļu nav. Katra spēle ir ļoti svarīga, un es saprotu treneri, kādēļ otrajam vai trešajam vārtsargam netiek dota iespēja. Tādēļ, ka ir svarīgs rezultāts. Diemžēl mums nav tik daudz draudzības spēļu, kur tiešām varētu pārbaudīt otro, trešo vārtsargu, arī citus rezervistus. Izlašu logā parasti ir divas oficiālas spēles, un gada laikā sakrājas kādas trīs pārbaudes spēles. Tas, manuprāt, ir diezgan maz, tādēļ arī treneris neriskē. No otras puses, esmu pateicīgs Marianam, ka divās spēlēs [Ziemeļīrijā un Gruzijā – A.S.] Latvijas izlases sastāvā izgāju laukumā, kas man bija ļoti svarīgi.

- Noslēgumā tematiskais jautājums pirms piektdienas – Mesi vai Ronaldu?
- Ronaldu (smaida).

Finālspēles labākās epizodes

Atmosfēra Varšavas Nacionālajā stadionā

Šteinbora kuriozi ielaistie vārti pusfinālā