Tarasovs: "Pirmoreiz dzīvē izjūtu, kas ir lielais futbols"

Iepriekšējās Latvijas izlases spēles laikā Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklā martā pret Čehiju noteikti pieri rauca ne viens vien skatītājs. Neredzēts valstsvienībā teju divus gadus, tik svarīgā mačā pamatsastāvā laukumā izgāja balsta pussargs Igors TARASOVS (26). Kopš ziemas viņš pārstāv Polijas čempionāta vienu no vadošajām komandām Bjalistokas "Jagiellonia", kurā spēlē centra aizsarga pozīcijā.

Sniegums pret čehiem parādīja, ka Marians Pahars ar slaido futbolistu var rēķināties arī nākotnē, kaut arī Igora rēķinā pagaidām vien sešas spēles izlases rindās. Lielajā intervijā Sportacentrs.com rīdzinieks stāsta par to, kā aizritējuši pirmie mēneši Polijā, kā arī atskatās uz līdzšinējo karjeru – gan jaunības gadiem, gan pārstāvētajām profesionālajām komandām Latvijā, Azerbaidžānā un Baltkrievijā.

Kāpēc gan neizcīnīt Polijas čempiona titulu?

- Ziemā pievienojies "Jagiellonia", un pirms pēdējā apļa Polijas čempionātā esat trijniekā, kur klubs vēl nekad nav finišējis. Vai jūtams, ka komanda aizvada vienu no labākajām sezonām vēsturē?
- Skaidrs, ka visi to atzīmē – gan treneri, gan spēlētāji, gan arī līdzjutēji. Spēlējam labi, un kopumā gan pilsēta un līdzjutēji, gan paši spēlētāji jūtam, ka varam sasniegt kaut ko lielu un nopietnu. Viss ir mūsu pašu rokās. Atmosfēra ir tāda, ka visi ir noskaņoti uz pašu lielāko mērķi.

- Uz čempionu titulu?
- Protams, protams. Viss ir atkarīgs no mums – esam apspēlējuši gan "Legia", gan "Slask". Kāpēc gan ne?

- Pēc pievienošanās komandai ziemā deviņās spēlēs biji pamatsastāvā, iepriekšējos divos mačos paliki uz rezervistu soliņa. Kā tev līdz šim pagājis laiks Polijā?
- Kā viss sākās… Pirms tam spēlēju Baltkrievijā. Izlašu spēļu pārtraukumā, kad mani vēl nesauca uz valstsvienību, ar Grodņas "Neman" aizvadījām pārbaudes spēli pret "Jagiellonia". Abi klubi sadarbojas, katru gadu tie aizvada draudzības spēles, attālums [starp pilsētām] ir tikai 70-80 kilometru. Jau tolaik Grodņā pussezonu biju spēlējis kā centra aizsargs. Tieši šajā pozīcijā mani pārbaudes mačā ievēroja "Jagiellonia" treneris, un viņš pēc spēles vienam futbolistam paprasīja manu telefona numuru. Piezvanīja kluba prezidents, vienojāmies, un uzreiz pēc sezonas sāku trenēties ar "Jagiellonia". Pieteikt čempionātam mani gan varēja tikai pēc Jaunā gada. Jau pirmajā treniņnometnē treneris mani sāka iespēlēt centra aizsarga pozīcijā, izdevās tikt pamatsastāvā. Pēc deviņām spēlēm mazliet saslimu, bija vīruss. Treneris manā vietā ielika citu spēlētāju, un komanda divas spēles nospēlējusi sausā. Esmu runājis ar treneri, viņš ar mani rēķinās. Tagad būs grūtas spēles – iespējamas traumas, kartītes, tāpēc treneris rēķinās ar visiem. Domāju, ka viss ir kārtībā.

- "Jagiellonia" klubs dibināts gandrīz pirms 95 gadiem. Vai visapkārt jūtams, cik klubam ir liela vēsture un tradīcijas?
- Esmu ievērojis, ka poļi vispār futbolu uztver citādi nekā mēs Latvijā. Viņiem futbols ir visa dzīve, slimo ar to. Domāju, ka pat tad, ja komanda nebūtu trijniekā, mūs atbalstītu tāpat. Šis klubs viņiem ir ļoti svarīgs, turklāt tagad ir iespēja pirmoreiz vēsturē paveikt kaut ko lielu – kaut kad taču tam jānotiek. Visi parastie cilvēki, kas atnāk uz stadionu, aktīvi mūs atbalsta, nevis sēž vietās. Dzied himnas, dziesmas utt. Turklāt pilsētā un tās apkārtnē šī ir vienīgā lielā sporta komanda, kas ir augstākajā līgā kādā sporta veidā. Jauns stadions, vienmēr sabrauc līdzjutēji – atmosfēra ir lieliska. Vēl te ir tikai amerikāņu futbola komanda, taču tas nav sports, kas Bjalistokā kādu īpaši interesētu.

- Var teikt, ka pirmoreiz dzīvē izjūti, ko nozīmē lielais futbols?
- Jā, tieši tā. Emociju ziņā ar izlasi nevar salīdzināt neko, taču 26 gados pirmoreiz ir tā, ka arī kluba spēlēs ir tuvu tam. 12-13 tūkstoši skatītāju katrā spēlē ir minimums, visi kliedz, atbalsta. Nemaz nerunājot par atmosfēru, kāda ir Varšavā vai Poznaņā. Nav iespējams nespēlēt ar pilnu atdevi.

Tarasovs divcīņā Polijas čempionāta spēlē pret "Korona" (Foto: www.jagiellonia.pl).

- Iejušanos klubā droši vien atviegloja fakts, ka "Jagiellonia" jau bija daži spēlētāji, kas runā krieviski. Jūsu kompāniju pat vienā laikrakstā bija iesaukuši par "krievu mafiju".
- Jā, ir puiši no Ukrainas, Gruzijas. Savā starpā sazināmies krieviski, taču poļiem tas īpaši nepatīk. Ļauni nedomā, taču saka – jau piegriezās, runājiet poliski. Viņiem vienalga, kādā valodā citiem ir ērtāk – krieviski, angliski, spāniski... Ja strādā Polijā, tad jārunā poļu valodā. Poliski viņi runās ar tevi pat tad, ja nesapratīsi. Pamazām saprotu un kaut ko pateikt varu. Ir vārdi, kas latviski vai krieviski nozīmē to pašu.

- Polijas čempionātā neviens spēlētājs nav miljonārs, taču pieļauju, ka sabiedrībā uz futbolistiem skatās kā uz kaut ko īpašu, nevis parastiem cilvēkiem?
- Jā, parasti cilvēki te uz futbolistu skatās, it kā viņš būtu ieradies nez no kurienes. Man arī tas bija kaut kas jauns – ar ģimeni ejot pa pilsētu vai esot veikalā, mierīgi kāds var palūgt autogrāfu vai nobildēties, it kā es būtu kāda zvaigzne. Futbolistus atpazīst, bieži kaut ko lūdz – nemaz neteikšu, cik cilvēku lūguši iedot spēļu kreklu. Facebook'ā kāds kaut ko raksta ik stundu. Skaidrs, ka ne tuvu tam nebija ne Azerbaidžānā, ne Baltkrievijā.

- Pirms dažiem gadiem tu jau biji pārbaudē "Jagiellonia" komandā. Vai tas kaut kādā ziņā palīdzēja, vai tomēr atbrauci uz pilnīgi jaunu un nezināmu klubu?
- Drīzāk atbraucu uz pilnīgi jaunu komandu. Nezinu, kas toreiz notika – patrenējos, un treneris teica, ka ņems mani vai arī pārbaudīs vēl vienā nometnē. Taču pēc divām nedēļām viņu atlaida, ar to arī man viss beidzās. Prezidents gan vēl ir tas pats un atceras, ka savulaik biju pārbaudē. Taču komanda un kluba mērķi ir pilnīgi citi.

Ar divriteni uz treniņiem un bez algas piecus mēnešus

- "Jagiellonia" treneris zina, ka teju visu karjeru esi spēlējis centra pussarga pozīcijā?
- Jā, runājām par to. Taču jau gandrīz gadu spēlēju kā aizsargs, un viņam arī teicu, ka man nav starpības, kurā pozīcijā spēlēt. Lai mani izmanto tur, kur būšu noderīgāks komandai.

- Tu pats arī jūties vienādi ērti abās pozīcijās, kaut arī vienā esi spēlējis krietni ilgāk nekā otrā?
- Jā. Tagad esmu iekrājis vajadzīgo pieredzi pietiekami augstā līmenī arī kā centra aizsargs. Polijā tomēr ir tāds līmenis, ka var būt grūti, ja slikti jūties, spēlējot aizsardzībā. Vienīgā problēma var rasties, pēc ilgas spēlēšanas centra aizsarga pozīcijā atkal pārejot uz vidējo līniju. Tāpat arī otrādi. Tad ir vajadzīgs laiciņš, lai pie visa pierastu. Citādi pozīcijas un to pienākumi ir līdzīgi – vienīgi aizsargs kļūdīties nedrīkst, bet pussargam reizēm ir jāriskē.

- Kad tevi pirmoreiz Baltkrievijā ielika centra aizsarga pozīcijā, nebiji pārsteigts?
- Klubu gan finansiālo, gan citu iemeslu dēļ tobrīd pameta vairāki spēlētāji, citiem bija savainojumi. Runājām ar treneri, un viņš prasīja – ko tu teiktu, ja mēs tevi izmēģinātu tajā pozīcijā? Sākumā mana attieksme bija – nē, mana pozīcija ir centra pussargs, lai varu pieslēgties uzbrukumiem, gūt kādus vārtus, tā bijis vienmēr. Taču viņš saka – nu, pamēģināsim, lai būtu arī tāds variants, ja nu kaut kas gadīsies. Drīz mačā pret Minsku centra aizsargs guva traumu, pārtraukumā pārkārtojāmies, un pirmoreiz profesionālā futbolā oficiālā spēlē 45 minūtes spēlēju kā centra aizsargs. Nesanāca tik slikti, un treneris pēc spēles jokojot prasīja, kāpēc agrāk neko neteicu – tagad spēlēšot tikai tur. Taču komandā tieši bija vairāki savainotie, tuvojās eirokausi. Pirmo spēli spēlēju vidējā līnijā, bet otro, kuru zaudējām ar 0:2, kā centra aizsargs. Maigi sakot, pēc tās spēles jutos slikti, jo mums iesita divus vārtus [smejas]. Taču treneris turpināja uzticēties un mani likt tur, un tad jau kaut kā aizgāja.

- Pirms tam pat bērnu komandās biji spēlējis tikai kā pussargs?
- Bija vēl "Ventspilī" tāds gadījums… Kad puiši lasīs interviju, droši vien atcerēsies un pasmiesies [smejas]. Tikko biju ieradies komandā, un pārbaudes spēlē – laikam pret Moldovas komandu – spēlēju kā centra aizsargs. Treneris izmēģināja to kā papildus variantu. Pēc pirmā puslaika zaudējām ar 0:3… Maigi sakot, nebija mana spēle [smejas]. Pēc tam mani nekad tur vairs nelika spēlēt. Tad, kad Baltkrievijā sāku spēlēt aizsardzībā, galvā uzreiz bija tas mačs ar "Ventspili".
Bet jaunatnes komandās dažreiz drīzāk biju pat uzbrūkošais pussargs. Vēl pirms "Olimpa" kādu 16-17 gadu vecumā "Skonto" dublieros pie trenera [Vladimira] Beškareva spēlēju "zem uzbrucēja". Vienā sezonā pat guvu vairāk par 10 vārtiem, taču tas bija tikai dublieros. Citādi vienmēr esmu bijis centra un balsta pussargs.

- Kad sāki regulāri spēlēt virslīgā, Latvijā pamazām iestājās ekonomiskā krīze, un futbolā daudz naudas nebija. Vai toreiz nebija pārdomas, vai ir vērts nodarboties ar futbolu profesionāli?
- Toreiz centos par to nemaz nedomāt. Protams, galvā ir iešāvušās dažādas domas, kad ir bijis pavisam smagi. Varbūt iet strādāt vai vēl kaut ko, jo bija tiešām grūti… Taču nopietnas pārdomas, ka jābeidz spēlēt futbols… Varbūt vienu reizi. Citādi vienmēr esmu zinājis, ka vēlos spēlēt un kaut ko sasniegt. Jaunības gados, kad bija pirmās izlases – U17 un U19 –, es nespēlēju vadošās lomas. Reizēm pat vispār netiku izlasē, taču centos un trenējos, jo man tas patika un citu domu nebija.

Latvijas izlases cīņā martā pret Čehiju Igors ne reizi vien spēkojās ar slaveno pussargu Tomāšu Rošicki (Foto: AFP/Scanpix).

- Noprotu, ka ar laikiem, kad bija pavisam grūti, tu domā periodu "Skonto", kad spēlētājiem nemaksāja algu, uz treniņiem bija jābrauc cauri visai pilsētai ar divriteni utt.?
- Jā, tieši tad. Visu laiku kaut kas tika solīts – klausies, tici, trenējies… Skaidrs, ka galvenokārt jau trenēties un spēlēt vajadzīgs pašam. Tomēr bija jāsaprot, ko vēlies – spēlēt vai darīt kaut ko citu. Tad bija patiešām grūti, jo četrus piecus mēnešus nesaņēmām pilnīgi neko. Nācās braukt arī ar divriteni, jā [smejas].

- Kā jāiztēlojas situācija tādā komandā, kurā droši vien vismaz divas trešdaļas spēlētāju regulāri aizņemas naudu no vecākiem vai draugiem un ir parādos, turklāt nepietiek naudas transportam, mašīnā jāspiežas pa sešiem cilvēkiem…?
- Tā arī tas viss bija. Taču tie, kas toreiz bija komandā un to pārdzīvoja, tagad joprojām spēlē. Uzvarējām čempionātā, kas parādīja, ka finansiālajās problēmas – braucām pa sešiem mašīnā vai vispār ar divriteni – nebija svarīgākās. Visi saprata, ka turpināt spēlēt jau vajadzīgs mums pašiem. Bija pavisam smagi ar naudām, un neviens mūs neturēja. Atnāc, pasaki – negribu vairāk! – un aizej. Visi to saprastu, un neviens neko neteiktu. Taču mums bija tāda komanda, kurā visi gribēja. Uzvarējām čempionātā, kaut tajā gadā viss bija slikti jau no paša sākuma. Zaudējām Latvijas kausā Jelgavai, eirokausos "Skonto" stadionā bija daudz cilvēku, taču mājas spēlē ļoti slikti nospēlējām pret īru vai ziemeļīru komandu. Vēl visas naudas problēmas... Taču pēc tam uzvari virslīgā un saproti, ka tas viss nebija veltīgi.

- Kas komandu saturēja kopā par spīti visām problēmām un neļāva spēlētāju galvās dominēt domām par beigšanu spēlēt futbolu?
- Nebija viena cilvēka, kas teiktu – pietiek raudāt, ejam spēlēt, un neviens nekur citur neies. Mēs paši kā komanda nācām, trenējāmies, spēlējām un guvām no tā baudu. Jā, treneris bija Starkovs, un pateikt tādam trenerim, ka vairs negribi vai nevari – ne gluži, ka tā teikt nebūtu skaisti, bet visi saprata, ka viņš kaut ko mums var dot, tāpēc neviens nepazuda. Kā komanda nolēmām, ka labāk neraudāsim, bet trenēsimies un spēlēsim.

Azerbaidžānā pietika ar pussezonu

- Tieši tajos gados tevi sāka saukt uz izlasi, debitēji mačā pret Angolu. Pamazām kļuvi par nozīmīgu "Skonto" spēlētāju, 2011. gadā fani tevi atzina par sezonas labāko futbolistu. Taču tad aizbrauci uz Azerbaidžānu, kur – kā valda uzskats – leģionāri par labu naudu drīzāk uzspēlē karjeras pēdējos gados.
- Pēc tā laika ["Skonto"], tostarp visām finansiālajām problēmām, es pats, ja godīgi, nebiju diez ko priecīgs par turpinājumu. Gribēju un centos palikt Eiropā. Bija dažādi varianti – tā pati "Jagiellonia", pēc tam biju Turcijā, tad Slovākijā, kur man viss patika. Ukraiņu treneris, labs čempionāts – gribēju palikt, kaut arī nepiedāvāja lielu līgumu. Tad uzradās Baku "Inter" variants, un tobrīd man īpaši nekādas izvēles nebija. Aizbraucu uz pārbaudi, patrenējos divas nedēļas, treneris teica – it kā viss labi, taču mums vajag pastiprinājumu. Tieši pēc atvaļinājuma nebiju labākajā fiziskajā formā. Piedāvāja uz pusgadu spēlēt "Simurq" – ar mērķi pēc tam atgriezties "Inter". Man šķita, ka tobrīd šāds variants bija labākais, arī finansiāli. Domāju, ka to nenožēloju – čempionāta līmenis tobrīd nebija ļoti augsts, taču arī ne zems. Par lielu naudu tur spēlēja pieklājīga līmeņa leģionāri, arī izlases treneris Starkovs strādāja Baku. Mūsu komandā nomainījās treneris, spēlēju uzbrūkošā pussarga pozīcijā, pussezonā guvu četrus vārtus. Piedāvāja palikt, taču uzskatīju, ka ar to pussezonu man tur pietiek.

- Kādā ziņā – pietiek?
- Jau tad, kad biju "Skonto" un ar finansēm nebija viegli, man bija ģimene un bērns. Tas ietekmēja manu lēmumu nepalikt Azerbaidžānā. Man kaut kas bija jādod ģimenei, un dzīve Azerbaidžānā tai nebija vienkārša – Zakatalas pilsēta ir Azerbaidžānas lauki. Ja bez ģimenes paliktu tur, tad droši vien sajuktu prātā. Tie, kas tur ir bijuši, mani saprastu. Par spīti tam, ka maksā labu naudu, dzīve tur ir grūta. Baku, protams, ir pilnīgi citādi, liela pilsēta. Taču ārpus Baku viss ir tā… ne visai.
Pēc tās pussezonas biju labā formā, jutos labi. Sāka zvanīt visādi aģenti, braucu uz dažādām pārbaudēm. Nācās kaut ko meklēt, jo mēs, futbolisti no Latvijas, tomēr neesam no futbola zemes. Nolēmu mēģināt tikt kaut kur [ārzemēs], jo tā pieredze var noderēt. Taču īsti nekas nesanāca. Bija varianti Krievijas 1. līgā Ufā un Krasnojarskā. Viņi tikai vēlāk nez kāpēc saprata, ka esmu no Latvijas, kas ir Eiropas savienībā, tāpēc viņiem ir grūtības…

- Un tad atgriezies Latvijā – Ventspilī.
- Jā, biju noguris no visām aģentu runām un solījumiem, un tieši tad parādījās "Ventspils" variants. Finansiāli stabils klubs, un gribēju mierīgi strādāt, trenēties, lai kaut ko sasniegtu. Tā arī sanāca. Kad ierados vasarā, daudz kas jau bija zaudēts, taču nākamajā sezonā uzvarējām Latvijas čempionātā, kausa izcīņā, eirokausos nospēlējām ļoti labi. To laiku vērtēju pozitīvi – pirmoreiz karjerā ieguvu Latvijas kausu, otro reizi uzvarēju čempionātā, arī eirokausos vēl nebiju ticis 3. kārtā. Pirms tam vienmēr bijām izlidojuši 1. kārtā.

Latvijā panākumus Igors guvis gan ar "Skonto", 2010. gadā kļūstot par Latvijas čempionu, gan ar "Ventspili", 2013. gadā izcīnot valsts čempiona un kausa ieguvēja titulu (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Tad sekoja gads Grodņas "Neman".
- Izlēmu, ka 25 gados jāmēģina kaut kas cits, jo Latvijā jau viss uzvarēts, visi mani pazina. Atkal sākās pārbaudes, aģentu solījumi… Manā situācijā pāreja uz Grodņu bija ļoti neslikta. Baltkrievijas čempionāts ir stiprāks nekā Latvijas virslīga, un, kad devos uz pārbaudi, domāju, ka klāsies grūti – komanda bija 4. vietā tabulā. Riskēju, aizbraucu uz Turciju treniņnometnē ar komandu, un treneris jau pēc pirmās spēles teica, ka viss ir redzams – šāds spēlētājs viņam vajadzīgs. Arī Ģirts Karlsons kopā ar mani bija pārbaudē un palika komandā. Taču, tikko sākās sezona, sākās arī finansiālās grūtības. Ģirts aizbrauca vasarā, jo teica, ka to vairs negrib paciest. Arī es gribēju braukt prom, taču parunāju ar treneri, kurš ieteica palikt par spīti grūtībām – čempionāts ir stiprāks nekā Latvijā, un man būs labākas iespējas progresēt. Paliku – nospēlēju eirokausus, pārbaudes spēli ar "Jagiellonia", un tā nu nonācu šeit.

- Var teikt, ka "Skonto" iegūtā pieredze ar algu kavēšanos norūdīja arī situācijai Baltkrievijā…
- Nu, jā. Baltkrievijā atcerējos, kā tas viss bija. Vienīgā atšķirība, ka Grodņā mums nevis nemaksāja nemaz, bet pa mazumiņam – kādu ceturto daļu algas. Izdzīvošanai pietika, tāpēc nolēmu palikt, lai gan biju tuvu tam, lai visu mestu pie malas un atgrieztos Latvijā. Treneris sākumā vispār teica – nekur tevi nelaidīšu. Skaidroju, ka man un ģimenei grūti. Kā nekā, sveša valsts – nevar aiziet pie vecmāmiņas, kas pabaros ģimeni. Pēc nedēļas treneris teica – izlem, kā vēlies; saprotu tavu nostāju, taču iesaku palikt te, jo esi mums vajadzīgs. Redz, ka pareizi izdarīju, palikdams tur.

- Taču "Neman" klubs joprojām tev ir parādā?
- Nē, ar tiesas un attiecīgo instanču palīdzību viss tika samaksāts. Vienīgi problēma bija ar naudas kursa maiņu – līdz ar to daudz tika zaudēts, tomēr samaksāja visu, kas bija solīts. Ja nebūtu neko darījuši lietas labā, droši vien samaksāt solītu vēl šodien. Taču daļa komandas rīkojās, nevis tikai gaidīja. Baltkrievijā atšķirībā no Latvijas pa visu valsti uzreiz ir rezonanse, līdzjutēji runā, kluba imidžs kļūst slikts, arī licenci nedabūtu nākamajam gadam. Iesaistījās federācija, tika sacelts troksnis, un klubam citas izejas [kā samaksāt] nebija.

- Arī "Skonto" jau labu laiku saka, ka atdos vecos parādus. Vai viņi ar tevi ir norēķinājušies?
- Nē, neviens nav zvanījis un piedāvājis [risinājumu]. Vai ticu, ka atdos? Ceru… Varbūt kādreiz. Godīgi sakot, jau esmu piemirsis, cik daudz "Skonto" vēl ir parādā. Tas bija tik sen, ka par to nebiju sen domājis.

- Kurš tev Latvijā ir tuvāks klubs – "Skonto" vai "Ventspils"?
- Skaidrs, ka "Skonto" ir klubs, kas man vispār ir pavēris ceļu futbolā un izveidojis par tādu futbolistu, kāds šobrīd esmu. Esmu tur bijis no paša sākuma un jaunības gadiem, un klubs man devis visu, ko protu. Ja formas uzturēšanai vajadzētu patrenēties, es vērstos pie "Skonto", jo pats nāku no Rīgas. Ja būtu Ventspilī, tad palūgtu patrenēties pie viņiem. Arī "Ventspils" klubs ir devis milzīgu ieguldījumu tajā, kas tagad esmu. Man grūti atbildēt, kurš klubs ir tuvāks. Varbūt mazliet tuvāks ir "Skonto", jo tas ir dzimtais klubs… Abās komandās ir paziņas, sekoju viņiem līdzi. Labi, ka tikko nospēlēja neizšķirti – kā saka, uzvarēja draudzība.

Fani vienmēr pelnījuši pateicību

- Lasīju, ka Grodņā tev izveidojušās īpašas attiecības ar kluba faniem. Tu esot iemācījis komandas biedrus pēc spēlēm pateikties faniem, kuri savukārt tevi atzina par sezonas labāko spēlētāju un jau reizi apciemojuši Bjalistokā.
- Jā, mums ir ļoti labas attiecības, palikuši daudzi draugi. Neteikšu gan, ka esmu kādam kaut ko mācījis. Vienkārši uzskatu, ka futbolistam vienmēr jāpateicas līdzjutējam, kurš brauc līdzi komandai 600-700 kilometrus. Vienkārši paspiest roku, pateikties, ka atbraukuši atbalstīt. Domāju, ka tas nav grūti.
Gada beigās Grodņas līdzjutēji mani izcēla, uzdāvināja dāvanas, kreklus, suvenīrus. Pēc tam mums palikušas draudzīgas attiecības. Sazināmies internetā, Instagram'ā. Kad "Jagiellonia" pirmajā mājas spēlē pēc ziemas pārtraukuma cīnījās pret "Korona", bija atbraukuši "Neman" fani. Ļoti patīkami, un es priecājos, ka palikusi šāda pazīšanās.

- Cik viegli ir iet pie līdzjutējiem un pateikties viņiem pēc tādām spēlēm kā Latvijas izlases 0:6 pret Nīderlandi? Tu gan tobrīd izlasē nespēlēji, taču pēc mača vairāki mūsu spēlētāji pa taisno devās uz ģērbtuvēm.
- Arī man ir bijušas neveiksmīgas spēles. Un arī tādas, kurās nemaz netieku laukumā un dusmojos par to uz treneri vai kādu citu. Taču vienmēr esmu uzskatījis, ka jebkura rezultāta gadījumā visai komandai ir jāpateicas līdzjutējiem. Ne tikai spēlētājiem, bet visai komandai – arī treneriem un pārējiem, kas strādā un cīnās par rezultātu. Mēs taču to visu darām līdzjutējiem, ne sev. Tie, kas spēlē tikai sev, pēc spēles arī uzreiz dodas uz ģērbtuvēm. Skaidrs, ka pēc tādām spēlēm, kad zaudē ar 0:6 vai 0:7, ir smagi, taču, manuprāt, tik un tā jāatrod sevī spēki aiziet pie līdzjutējiem, pateikties un paskatīties acīs cilvēkiem, kas mērojuši tālu ceļu, bet neko labu neredzēja.

- Arī tavs tētis Sergejs spēlēja futbolu. Vai tas tevi motivēja pašam kļūt par profesionāli?
- Tētis arī spēlēja Latvijas izlasē, bija uzbrucējs. Kad viņa karjera beidzās, vēl biju mazs. Taču mamma stāstīja, ka, pirmoreiz redzot tēta komandas spēli, uzreiz esmu teicis, ka būšu futbolists – tāpat kā tētis. Viņam bija nopietna ceļgala trauma, tāpēc nācās karjeru beigt ātri. 90-to gadu sākumā viņš spēlēja "Skonto", kad tur viss tikai sāka veidoties. Pēc tam Igaunijā un "Dinaburg", kur eirokausos arī guva nopietno savainojumu. Toreiz arī medicīna nebija tik attīstīta, taču ceļgala savainojums arī šodien ir nopietns un ilgi ārstējams.
Tomēr neviens man nekad nav teicis, ka man noteikti jākļūst par futbolistu. To izvēlējos es pats, un vecāki un radinieki mani vienmēr atbalstījuši.

- Tu esi uzaudzis Rīgas mikrorajonā Juglā. Cik daudz laika bērnībā pavadīji pagalmos brīvajā laikā, spēlējot futbolu?
- Ļoti, ļoti daudz. Tiklīdz nokusa sniegs un kaut kur bija vieta futbola spēlēšanai, uzreiz ar draugiem gājām ārā. Pirms, starp un pēc treniņiem – jau no paša agrākā vecuma. Uztaisījām kaut kādus vārtus. Ar kaimiņiem spēlējām no durvīm līdz durvīm. Ļoti daudz un bieži… Tagad, kad atbraucu uz Rīgu brīvdienās, nekā tāda tur neredzu. Agrāk, īpaši vasarās, kad bija silts, spēlējām ļoti daudz.

- Un dzīvoklī ar bumbu neko sadauzījis nebiji?
- Ļoti daudz kā [smejas]. Pat mājās spēlējām futbolu.

Divcīņā ar Čehijas izlases futbolistu Jaroslavu Plašilu (Foto: EMPICS Sport/Scanpix).

- Spēlēšana Polijā tev atvēra ceļu atpakaļ uz Latvijas izlasi. Vai biji ar to rēķinājies, ka tad, ja regulāri spēlēsi Bjalistokas komandā, tad izsaukums no izlases sekos?
- Cerēju, ka tā notiks. Kopš brīža, kad mani pārstāja saukt, centos atgriezties, meklēt variantus Eiropas valstīs. Bija mazliet pārsteigums, ka uzreiz tiku pamatsastāvā kvalifikācijas cikla spēlē pret Čehiju. Kā nekā, pirmoreiz biju izlasē pie šī trenera, cita taktika utt., taču nedēļas laikā sapratu, ko no manis treneris gaida un vēlas.

- Pie Pahara tu spēlēji arī "Skonto", kad viņam tas bija pirmais gads trenera amatā. Vai vari salīdzināt, kā viņš pa šo laiku ir mainījies?
- Grūti salīdzināt. Varu teikt tikai to, ka gan toreiz, gan tagad Paharam nav paticis zaudēt, tāpēc visas domas bijušas tikai par uzvaru. Spēlētājiem ļoti palīdz, ja treneris noskaņo uz pozitīvu rezultātu. Tikai uz priekšu, un nekādu domu, ka varētu zaudēt, jo ir stiprs pretinieks. Vienmēr varam uzvarēt un gūt punktus. Tāds ir viņa raksturs.

- Vai arī Pahara karjeras ietekmē tavs mīļākais klubs ir "Southampton"?
- Jā. Sanāca tā, ka tolaik iznāca pirmās datorspēles FIFA. Nejauši izvēlējos Anglijas premjerlīgas komandu "Southampton". Tā iesāku spēlēt ar "Southampton" pirmo, otro gadu. Jo vairāk tāpēc, ka, izrādījās, tur bija spēlētājs no Latvijas. Sāku sekot līdzi šim klubam, un to, protams, daru joprojām.

- Bieži spēlē ar 19. numuru. Tam ir kāds īpašs izskaidrojums?
- Kad spēlēju "Skonto" dublieros vēl pirms "Olimpa", ar 19. numuru man izdevās veiksmīga sezona. Pēc tam nākamajos klubos esmu centies izvēlēties šo numuru. Tas man ir tuvāks, taču nav problēmu spēlēt arī ar kādu citu.

- Tev līgums ar "Jagiellonia" ir līdz gada beigām. Kāds ir vēlamais turpinājums – mēģināt tikt pie līguma pagarināšanas vai tēmēt augstāk?
- Atdošu visus spēkus, kamēr spēlēšu te. Tālāk – domas ir tādas, ka piekritīšu kaut kam tikai tad, ja tas būs simtprocentīgs variants, nevis atkal tikai runas. Aizbrauktu tikai nopietna varianta gadījumā, taču pagaidām nekur netaisos. Šībrīža situācijā es būtu ar mieru pagarināt līgumu te.