Hamburgā nav hamburgeru, bet ir futbola kaifs

Šajā rakstā neaizraušos ar īpašām statistikām vai spēles iztirzājumiem. Vairāk aizraušos ar savu emociju izpaušanu par to, kā ir nonākt lielā futbola epicentrā pirmo reizi mūžā. Visa mana iepriekšējā apmeklējuma pieredze stadionos balstījās uz Latvijas izlases spēlēm un dažādiem Eiropas mēroga kvalifikācijas turnīriem tepat Latvijā. Neesmu žurnālists un emocijas necentīšos iegrožot precīzās un pareizās interpunkcijas un ortogrāfijas kļūdās. Baudiet manas emocijas un pirmo pieredzi!

Šodien, lasot Edmunda Novicka blogu par Anglijas futbolu Vemblijā, es sapratu, kāpēc man nepadalīties tieši pirms divām nedēļām baudītajām emocijām futbola sakarā, jo tās man tikpat spilgtas kā Edmundam, taču nedaudz savādākas - vācu gaumē.

Tad nu aiziet...

Ar draugiem kārtējais brauciens uz basketbola spēli. Šoreiz Kauņas "Žalgiris" pret "Real Madrid". Emocijas un īstais fanošanas kults uz parketa ir izbaudīts pilnībā. Bet šoreiz ne par basketbolu. Atpakaļceļā no Kauņas bijām iegājuši nelielā eiforijā, ka sākām domāt par nākamo "Roadtrip" , taču nedaudz tālāk un savādāk jeb jaudīgāk - šoreiz gribējās futbolu. Bet nekas prātīgs nenāca galvā.

Jāsaka, ka manā dzīvē sanācis ir tā, ka no Eiropas pilsētām kā otrajām mājām varu saukt Hamburgu. Biju tur padzīvojies sešas reizes, taču futbolu nebija sanācis apmeklēt ne reizi. Pirms 7 gadiem gan izdevās apmeklēt tobrīd vēl "AOL Arena" (tagad "Imtech Arena", bet nacionālais nosaukums ir "Volksparkstadion"). Tobrīd sajūtu pirmo lielo futbola garšu tikai nojausmu līmenī. Preses konferences telpas, ģērbtuves, VIP ložas, muzejs, baltās gaismas gaitenis, no kura iznāk visu pielūgtie spēlētāji un visbeidzot pats zāliens. Nenoliegšu, ka tam ar roku pieskāros kā pie zelta stieņa, kaut gan pie zelta stieņa vēl nav sanācis pieskarties. Jāsecina, ka droši vien pieskarties augstākā līmeņa zālienam varētu būt lielāks kaifs nekā aukstam zelta stienim. Tad nu neliela bērnišķīga fotosesija stadionā un jau toreiz sev ļoti skaidri sev noteicu, ka šajā vietā es noteikti atgriezīšos.

Pirmais apmeklējums. Tikai aptaustīt. 2006. gadā.

Pagāja 7 gadi. Šo 7 gadu laikā biju diezgan labi iepazinis Hamburgas komandu. Tiku pie sava pirmā futbola džempera, kuru biju uzvilcis vien pāris reizes un tā īstā uzvilkšana arī gaidīja savu īsto dienu. Īpašu gandarījumu padarīja pērn Rudņeva pievienošanās. Tas mainīja daudz ko.

Tad nu martā, sēžot ar draugu klubā, atcerējāmies par Kauņu un nākamo braucienu. Es izspļāvu, ka jābrauc uz Hamburgu. Datumi ir zināmi, biļetes pieejamas, pilsēta kā mājas, futbola lielpilsēta... tas, ko mums vajag.
Ilgi nebija jāgaida. Iesākumā plānots braukt četriem cilvēkiem ar auto, beigu beigās izaugām līdz 7 traku cilvēku bariņam. Jau nākamajā dienā tika iegādātas biļetes uz 18.maija noslēguma spēli - "Hamburger" SV pret "Bayer Leverkusen".

Tad nu šeit sāksies mans patiesi emocionālais futbola piedzīvojums. Ar nedaudz trīcošām rokām tiek pasūtītas biļetes, kas man par lielu pārsteigumu... atnāca pa pastu! Vēl pirms saņemšanas rakstīju atbalsta dienestam, kur ir manas E-biļetes, jo uz E-pastu atnāca kaut kādas atskaites par norēķiniem un viss. Kad sava mikrorajona pussaulauztajā pastkastē ieraudzīju to lielo aploksni ar "Deutsche Post" uzlīmi, man ietrīcējās sirds. Atplēšot to vaļā... iekšā tik skaistas biļetes. Līdz šim skaistākas biļetes vispār, ko savā mūžā esmu turējis rokās.

Tagad atlika gaidīt maija beigas, lai izjusto to, pēc kā patiesi esmu noilgojies. Līdz tam ik pa laikam pētīju, cik vēl daudz biļešu ir atlicis, jo gribējās lai tiešām ir izpārdots. (Protams bija jābūt naivam, lai Hamburgā sezonas pēdējā spēle būtu neizpārdota). Tā arī bija. Maijam iesākoties, biļetes vairs nevarēja iegādāties - Ausverkauft! (Izpārdots).

Pienāca maijs. Ar draugiem devāmies ceļā ar īrētu busu. Ceļojuma detaļas šeit nav jēgas pieminēt, jo tas ir pavisam no citas operas, kas ar sportu nav savienojamas. :)

Mazliet par noskaņu pilsētā. Jāsaka, ka futbolu šeit izjust var braukt droši. Iedzīvoju skaits ir 5 miljoni, ieskaitot Hamburgas subrajonus. Hamburgas zili melno simbolu var redzēt daudz. Uz auto numuru turētājiem, logiem, māju karogiem, balkoniem un tml. tas viss atkal uzkurināja mani pēc garā ceļa.

Ko tur ko vilkt garumā. Pārceļamies uz spēles dienu. Ar draugiem ieturējām vēlās brokastis un sākām kustēties uz pilsētas metro-vilcienu S-bahn. Par gaidāmo spēli liecina arvien vairāk atribūtikā ģērbušies iedzīvotāji. Izkāpjot arēnas pieturā, mūs pārsteidz pulks ar policistiem. Dzirdam skaļumu. Izejot pa stacijas labirintiem un iznākot stacijas laukumā.... es vienkārši apstājos. Protams no mutes nāca dažādi labumi vārdu formātā. Mums tas bija kaut kas neredzēts. Tāāāāda cilvēku masa, kas mijās ar policistiem ar suņiem, jau galīgi nodzērušiem ģīmjiem, bomžiem, kuri ar milzīgu steigu steidz savākt ne tikai pudeles, bet arī skārdenes un tā plūsma mūs pilnīgi parāva līdzi arēnas virzienā.

Kārtīgi plānojot šādus lielus sabiedriskos objektus, ir jāievēro viena būtiska lieta. Jo lielāks attālums ir jāveic, jo mazāka burzma. No arēnas stacijas līdz arēnai ar kājām bija jāiet 1 kilometrs. Tur milzīgā plūsma izlīdzinājās un varēja justies brīvi. Jau kilometru no arēnas bija lielas pļavas, kur varēja novietot automašīnas. Šādas teritorijas bija ļoti daudz un arī pēc spēles nebija ne sastrēgumi, ne lielas burzmas.

Bija sācies lietus. Tas piedeva vēl lielāku asumiņu.

Vēl 500 m un varēja pāri koku galotnēm dzirdēt lielā pūļa dziesmas. Jāsaka, ka līdz spēles sākumam bija vien 10 minūtes. Un kā jau Edmunds rakstīja par Vembliju, tad ierasties uz spēli pirms pašas spēles sākuma ir vislielākais kaifs. It sevišķi, ja piedzīvo šādu momentu pirmo reizi dzīvē.

Tā mums arī nejauši sanāca. Starp kokiem jau sāka parādīties arēnas aprises, kas lika emocijām pārvērsties jau maza bērna emocijās. Beigu beigās.... izejot no meža alejas, še jums, ko gribējāt. Mūsu priekšā rēgojās milzīgs milzis, kura sirdī atradās 57 000 beņķi.

Šajā arēnā 2006 gada Pasaules kausā spēlēja Argentīna, Kotdivuāra, Ekvadora, Kostarika, Saūda Arābija, Ukraina, Čehija un Itālija. Pavisam nesen, 2010. gadā, šeit notika Eiropas līgas fināls, kad "Atletico Madrid" ar 2-1 uzvarēja "Fulham", kā arī 2011. gadā šeit 60 000 skatītāju klātbūtnē cīnījās Vladimirs Kļičko pret Deividu Heju.

Esot jau pie biļešu skenēšanas aparātiem, sirds skrien un lec pa muti ārā. Dzirdam to troksni, šķiet, ka jau ļoti kavējam. Apkārt maz cilvēku, visi jau sasēduši iekšā. Ātri noorientējamies un metamies iekšā. Betons, betons... forši, kāpjam augšā... un tad, starp betona spraugām pavērās tas neaizmirstamais skats uz fanu sektoru, kurš bija pārpildīts. Turpinājām kāpt līdz pašai augšai, jo mūsu biļetes bija arēnas stūrī, pašā pēdējā rindā pie jumta pārseguma. Kad nonācām līdz savām vietām, tad tikai varēju aptvert, kur īsti beidzot esmu. Tika veikta dziļa nopūta, tomēr joprojām bija grūti aptvert to, ko redzu. Visas tās fanu dziesmas, kuras jau sen zināju, kā arī viss, ko biju katru sestdienu vai svētdienu vērojis Eurosport kanālā vai kādā " strīmā", kad pa TV nerādīja.

Imtech Arena. 57 000 skatītājiem.

Līdzjutēji līmenī.

Mans futbola huligāna tērps uz spēli :)

Decibelu mašīnas

Lietus gāza kā no spaiņiem. Tika arī jau prognozēts, ka Rudņevs sākumsastāvā neizies, kaut gan es būtu pieturējies pie vecā labā salikuma ar Sonu un Rudņevu priekšā.

Visa Hamburga ļoti cerēja beidzot atkal iekļūt Eiropas turnīrā. Tai vajadzēja todien uzvarēt, kā arī konkurentiem, kuri atradās pozīciju augstāk, zaudēt.

Spēle bija salīdzinoši garlaicīga. Laukums bija tā pielijis, ka bumba vienkārši noslīka peļķēs. Piespēles nebija baudāmas un spēlētāju tehniskās meistarības tika atstātas ģērbtuvēs. Uz lielā ekrāna ziņoja, ka konkurenti zaudē jau ar 0:2, kas Hamburgas līdzjutējus padarīja vēl trakākus, bet HSV šajā spēlē izdarīt tā arī neko īsti nespēja.

Laukumā nāca Rudņevs, kuru mūsu septiņas balsis sagaidīja ar skaļām ovācijām un izpelnījāmies arī aplausus no apkārtējiem. Apkārtējie jau bija uzzinājuši, ka esam no Rīgas un veltīja mums daudz smaidu un paceltus īkšķus. Sajutāmies forši. Spēles beigās jau brūk aizsardzība dēļ lielās vēlmes izraut uzvaru un tiek ielaisti vārti, un tas liek visiem noprast, ka liktenis par Eiropu būs jāatliek uz nākamo sezonu.

Finālsvilpe. Pēc tās man sāka raisīties asaras. Bet ne jau dēļ tā, ka man žēl, ka zaudēja. Protams, bija skumīgi, jo biju saistīts ar pūli, un tas bija klubs, kuram jutu līdzi jau daudzus gadus, pat pirms Rudņeva pievienošanās. Asaru iemesls bija pavisam cits. Apkārtējo sejas bija neaizmirstamas. Bērni un sievietes raud un, uz to noskatoties, vienkārši bija grūti turēties pretī. Tā kā ārā joprojām gāza kā no spaiņiem, izbaudījām, kā ļoti, ļoti lēnām izplēn gaisā milzīgā ļaužu masa.

Alus maksāja 4 eiro. Pēc finālsvilpes 2 eiro. Ja gribēju, lai tribīnēs pienes klāt, 4,20 eiro. Tribīnēs varēja atļauti smēķēt, ko arī godam izmantojām. Tā taču ir tāda opcija. Nevienā brīdī nenovērojām ne mazākās nekārtības vai konfliktsituācijas.

Atceļā mūsu bars bija sadalījies. Mēs ar kolēģi bijām spiesti iet pa citu meža ceļu un... šajā mežā bija Leverkūzenes sadzērušies fani, kuri svinēja uzvaru. Bet jūs, lasītāji, taču atceraties teksta sākumā par manu HSV jaku... man tā bija mugurā. Tomēr ar nedaudz noliektām galvām, nereaģējot uz kaut kādiem izsaucieniem, izgājām baram cauri. Protams, dzirdēju un sapratu, ka HSV klubs tiek izsmiets. Piemēram, HSV klubam ir sauklis/dziesma - " Hamburg meine perle " (Hamburga mana pērle) - nebija jābūt vācu valodas guru, lai saprastu pārfrāzējumu " Hamburg meine schweine " (Hamburga mana cūka). :) Nenoliegšu, ka šo gājienu cauri pretiniekiem izbaudīju. Tas uzdzina adrenalīnu. Pēc vairākiem simtiem metru jau parādījās policisti uz zirgiem un jutāmies jau salīdzinoši droši.

Un, kā jau pieminēju, 57 000 bija izkūpējuši gaisā. Neviena sastrēguma uz ceļiem. Jāpiemin, ka blakus arēnai iet lielā Vācijas automaģistrāle A7 963 kilometru garumā, kas vijas cauri no pašiem ziemeļiem no Dānijas robežas līdz pat pašiem dienvidiem līdz Austrijas robežai.

Jāatgādina, ka Bundeslīga šogad svinēja savu 50 gadu jubileju un HSV šogad bija 125 gadu jubileja. Hamburga Bundeslīgā atrodas visus šos 50 gadus un, cik atceros, laikam ir vienīgā komanda, kas tajā atrodas visus šos gadus.

Runājot par Rudņevu. Viņš Hamburgas līdzjutējiem patīk. Cik sanāca parunāt ar saviem Hamburgas draugiem, vietējiem līdzjutējiem un pilsētas centrā satiktajiem cilvēkiem, atsauksmes bija diezgan pozitīvas. Visi kā viens pieminēja, ka jāuzlabo bumbas uztveršanas tehnika. Visi bija gandarīti par salīdzinoši labo rezultativitāti un attieksmi. Līdzjutēju novērtējums Hamburgā ir ļoti svarīgs.

Kulta spēlētājs šeit ir Van der Vārts. Par tādu kļuva, kad šeit spēlēja 3 gadus 2005.-2008. gadā. Novēlam arī Rudņevam palikt arvien iemīļotākam. Tomēr Rudņevam varētu būt patīkami spēlēt tur, kur viņa vietā agrāk spēlēja Mladens Petričs, Paolo Guerero, Eljero Elia, van Nīstelrojs, Ivica Oličs, de Jongs un citi.

Nu ko, mans ieskats ir galā. Ļoti kārtīgi beidzot paēdu sporta ēdienus, bet... ir viens liels bet. Sātu nedabūjām. Lai arī bija milzīgas emocijas, ovācijas, dziesmas, saukļi un lamas... neizbaudījām pašu galveno - KĀ PRIECĀJAS HAMBURGA PĒC GŪTAJIEM VĀRTIEM! Tas ir milzīgs iemesls, lai atgrieztos tur vēlreiz. Un tā jau esam nolēmuši arī darīt!

Turēsim īkšķus par Hamburgu tie, kuriem tā patīk, īkšķi arī par Rudņevu, neskatoties uz mēlēm, kādā mums patīk runāt. Jo, beidzot pavisam skaidri noskaidroju citiem svarīgo jautājumu - Rudņevs runā latviski. Bet to neatklāšu. To varbūt citreiz, lai arī Jūs paliktu nepaēduši.

Mēs noteikti brauksim vēl!
Futbols ir skaists!
Ar cieņu, mrPO