Kazakevičs: "Ticu, ka Dāvis Ikaunieks un Vorobjovs spēs nostiprināties lielajā izlasē"

- Kāda ir situācija ar traumām – gan tiem, kuru izlasē nav, gan tiem, kuri ir nometnē?
- Nevienai komandai nekad nav tā, ka visi vienmēr ir ierindā. Mūsu gadījumā, ja runā par savainotajiem, tad, pirmkārt, ir divi spēlētāji, kuri nometnē nepiedalās vispār. Viens no viņiem ir Iļja Šadčins, kurš ir regulārs un stabils pamatsastāva spēlētājs, kā arī Andris Krušatins, kurš par tādu ir kļuvis pēdējā pusgada laikā. Savukārt Viktora Litvinska, kurš tika izsaukts un kurš ieradās nometnē, izredzes spēlēt kādā no abiem mačiem nav ļoti augstas. Nevar teikt, ka tādu nav vispār, taču izredzes atgriezties ierindā līdz otrajai spēlei nav pārāk lielas.

Pārējie plus mīnus ir dzīvi un veseli. No vienas puses pozitīvi ir tas, ka mums ir divi spēlētāji [Dāvis Ikaunieks un Sergejs Vorobjovs], kuri ir izsaukti uz nacionālo izlasi. Man ir prieks par viņiem un par to, ka tas ir mūsu devums nacionālajai izlasei, kas arī ir mūsu galvenais mērķis un uzdevums. Domāju, ka tas citiem dod vēl papildu stimulu, jo viņi saprot, ka lielās izlases galvenais treneris seko viņiem līdzi un skatās. Taču no otras puses gan traumas, gan šo spēlētāju izsaukšana uz nacionālo izlasi radīja nelielu disbalansu spēlētāju izvēlē starp uzbrukuma un aizsardzības grupu, jo centra uzbrucēja un centrālā uzbrūkošā pussarga pozīcijās mums nav daudz variācijas iespēju.

- Kazačoks vakar trenējās ar nepilnu slodzi, malā bija Sorokins un Černomordijs, šodien Svārupam un Cigaņikam pie kājas bija ledus. Tā, pieļauju, vairāk bija piesardzība, nevis nopietna problēma?
- Katram no viņiem ir savs stāsts, bet viņi visi gatavojas spēlei. Sorokinam pēc iepriekšējās Virslīgas spēles bija sasitums, taču papildus vēl ir specifika, ka mums diemžēl ir ļoti maz laika starp spēlēm. Ceturtdien, piektdien un sestdien vēl notika spēles klubos, un mūsu nometnes sākums tādēļ iekritis dienās, kuras klubos nedēļas ciklos normāli tiek izmantotas kā atjaunošanās un mikrotraumu ārstēšanas periods. Mums nav laika, tādēļ nedaudz dozējām slodzes atkarībā no katra funkcionālā stāvokļa.

- Atgriežoties pie Dāvja un Sergeja. Cik tas viņiem, tavuprāt, ir liels avanss?
- Pirmām kārtām, domāju, ka katra no situācijām ir atšķirīga. Dāvis tomēr visu laiku ir spēlējis Latvijā, ir labi zināms un jau divas sezonas bijis līderis klubā, arī U21 izlasē bija viens no vadošajiem spēlētājiem. Savukārt Sergejs varbūt nebija tik labi zināms Latvijas publikai, taču pie mums viņš spēlēja regulāri un rādīja labu sniegumu. Protams, jebkuram jaunajam spēlētājam, ja viņš nav pārliecinoši labākais savā komandā un čempionātā vispār, tas ir avanss. Taču ir diezgan daudz piemēru, kad jaunie futbolisti šo avansu ir spējuši labi izmantot – kaut vai Māris Verpakovskis. Šajā sakarā man ir iekšēja pārliecība, ka šādas iespējas došana viņiem ir liels pluss. Varbūt nevajag no viņiem jau pirmajā dienā gaidīt brīnumus, bet ticu, ka viņi pakāpeniski iejutīsies un izcīnīs vietu nacionālajā izlasē.

- Tieši gribēju vaicāt par Sergeja prombūtni. Viņš kopš Sadraudzības kausa tiešām ir tik strauji prognozējis, vai viņš Virslīgā rāda to sniegumu, ko demonstrējis jau agrāk, bet mēs to vienkārši nevarējām vērot ikdienā?
- Domāju, ka šobrīd viņš vēl spēlē līmenī, kādā spēlēja pagājušo gadu. Nevarētu teikt, ka būtu kāda milzīga izaugsme. Taču mums bieži vien bija tikai viena vai divas mājas spēles pa pusgadu un šo viņa sniegumu redzējām tikai mēs izlases nometnē, kamēr līdzjutējiem izbraukuma spēles bieži vien neredzētas. Tas noteikti ir pluss, ka viņu tagad ir iespēja vērot regulārā ikdienas treniņprocesā, izlases trenerim ir iespēja ciešāk komunicēt ar kluba treneri un iegūt vairāk informācijas.

- Atskaitot pāris spēlētājus, šī laikam varētu būt viena no pirmajām reizēm šajā ciklā, kad tev ir iespēja sastāvu komplektēt no futbolistiem, kuriem lielākoties ir stabila spēļu prakse, turklāt Virslīgā, nevis dublieros.
- Jā, šogad var teikt, ka U21 izlases spēlētāji Virslīgā ne tikai spēlē regulāri, bet atsevišķi spēlētāji savās komandās ir līderi un nobriest, lai kluba rindās rādītu kvalitatīvu sniegumu. Gan "Spartaka" pamatsastāvā, gan "Liepājas", gan "Ventspils" pamatsastāvos. Domāju, ka te ir divas lietas. Pirmkārt, paši futbolisti nopietni strādā un cenšas progresēt. Un, otrkārt, arī klubu treneri viņiem uzticas. Protams, ka man kā U21 trenerim tā ir pozitīva lieta. Taču tajā pašā laikā tā, manuprāt, ir normāla situācija, jo lielai daļai spēlētāju pēc pusgada būs jābeidz spēlēt U21 izlasē. Un viņu nākamais solis būs nacionālā izlase. Ja viņi vēlas tajā iekļūt, nav citu variantu kā būt labākajiem savos klubos.

- Izdevās noskatīties Baltijas kausa pirmo spēli [Lietuva un Igaunija nospēlēja 1:1]?
- Jā, biju Klaipēdā un skatījos klātienē. Abas izlases izskatījās diezgan līdzvērtīgas, un rezultāts bija likumsakarīgs. Igaunija varbūt bija organizētāka un vairāk izcēlās ar komandas darbībām, savukārt Lietuvai bija daži spilgtāki spēlētāji. Redzēju spēli klātienē, mums ir video ieraksts, esam to izanalizējuši – mums ir skaidrs, kā pretinieki spēlēs, un saprotam, kas mums būtu jādara. Vai tas izdosies, redzēsim. Taču skaidrs ir viens – pirmās spēles rezultāts mums neatstāj īpaši variantus manevriem. Mājās ir jācīnās par uzvaru. ja zaudēsim, turnīrs ar to mums arī būs beidzies – tas uzliek diezgan nopietnu atbildību un psiholoģisko spiedienu.

- Ja mums uz lielo izlasi izsaukti Sergejs un Dāvis, Lietuvai pieaugušo izlasē ir Spalvis, Baraviks, varbūt vēl kāds. Turklāt savainojumā iedzīvojās viņu vārtsargs Gertmons. Kurai izlasei zaudējumi ir sāpīgāki?
- Jā, viņiem uz lielo izlasi ir izsaukti četri cilvēki, bet no tiem četriem divi U21 izlasē izņēmuma kārtā pagājušajā gadā spēlēja tikai divas spēles un viņi jau pirms tam bija nacionālajā izlasē. To, kam zaudējumi būs lielāki, parādīs tikai spēle, bet mans iespaids ir tāds, ka mūsu sastāvs šajā ziņā varbūt ir nedaudz līdzvērtīgāks un vairāk līdzīga līmeņa spēlētāju. Taču skaidrs, ka tādu līderu zaudējums ir būtisks – jo īpaši uzbrukuma potenciāla ziņā.

- Noslēgumā par citu tēmu. Kāda ir tava nostāja Kristiana Torresa jautājumā?
- Arī federācijas iekšienē mums bija diezgan lielas diskusijas. Grūti spriest, kā lai mēs to vērtējam. Ja no tāda skatu punkta, ka pilsonību dod cilvēkam, kurš dzīvo Latvijā, ir precējies ar latviešu meiteni un neskatāmies uz to politiski, tā ir normāla situācija.

- Bet neprot vienīgo valsts valodu…
- Jā, tāpat kā vēl vairāki mūsu Latvijas pilsoņi, kuriem pilsonība ir jau sen. (…) Ja godīgi, saprotu bažas, kas šajā sakarā ir sabiedrībā. Nevaru teikt, ka man būtu kategoriska pozīcija ar plusa vai mīnusa zīmi. Skaidrs, ka ir saprotama izlases galvenā trenera, kurš redz, ka Torress viņam, iespējams, tuvākajā ciklā būs labs palīgs, vēlme, lai šāds spēlētājs viņam būtu pieejams. Bet galu galā tāpēc mums ir dažādas valsts komisijas, kuras tādus lēmumus arī pieņem. Saprastu, ja to pieņemtu ģenerālsekretārs ar galveno treneri un darītu to federācijas iekšienē, tas būtu viens. Tomēr šajā gadījumā notiek vesels process un šo cilvēku atbildība ir izvērtēt, kuram dot un kuram nedot tādu pilsonību.