Krasnožans par futbolu Kazahstānā un niecīgajām izredzēm "Euro 2016" ciklā

- Pēc zaudējuma jūnijā ungāriem (0:3) līdzjutēju vidū bija daudz šāda veida komentāru: Krasnožans droši vien saķēra galvu, ieraudzīdams, ar kādu materiālu viņam jāstrādā. Kādas domas jums bija patiesībā?
- Galvu nesaķēru, jo zināju, kur gāju, un nekādu ilūziju man nebija. Man ir ilgtermiņa līgums. Saprotams, ka galvenais ir atbildība par izlases startu, par tās rezultātiem. Bet ne mazāk svarīgs ir mans uzdevums, kas saistīts ar piedalīšanos Kazahstānas futbola attīstībā. Ar to pašu darbu, kuram ir jārada priekšnoteikumi sasniegumiem nākotnē. Un federācijas piedāvājumu pieņēmu arī tādēļ, ka man patīk tās pieeja un tiekšanās uz attīstību.

- Uzreiz pēc izlozes federācijas ģenerālsekretārs sacīja, ka maksimālais uzdevums ir iekļūšana finālturnīrā, bet minimālais – ceturtā vieta grupā. Jūsuprāt, tie ir reāli uzdevumi?
- Un kā jūs uzskatāt?

- Esmu pārliecināts, ka finālturnīrā neiekļūsim ne pie kādiem apstākļiem. Labākajā gadījumā apiesim latviešus, ja notiks brīnums – arī islandiešus. Ceturtā vieta aiz Nīderlandes, Čehijas un Turcijas būs supersasniegums, par kuru jūs varēs nēsāt uz rokām. Bet minimālais uzdevums – ciklā savākt 4-5 punktus, kas arī nav viegli. Vai tad ne tā?
- Lūk, jūs kategoriski apgalvojat, ka mēs neparko netiksim uz "Euro 2016". Bet es atstāju vienu procentu, ka spēsim to izdarīt. Jebkurā gadījumā ļoti to vēlos un darīšu visu no manis atkarīgo. Ja neizdosies, taču būs vērojams progress un komanda iegūs savu seju, tad būs jēga strādāt tālāk. Saprotams, tas ir atkarīgs arī no tā, kā manu darbu novērtēs federācija, futbola sabiedrība.

- Var izlasē ņemt veterānus un dzīties pēc ceturtās vai piektās vietas, bet var būvēt komandu ar daudz nopietnākiem uzdevumiem perspektīvā. Pārbaudes spēlē pret tadžikiem laukumā lielākoties izgāja 20-25 gadus veci spēlētāji. Tāds ir jūsu komandas komplektēšanas princips, vai tā vienkārši sakrita?
- Jūs nosaucāt divus ceļus. Pirmais – izmantot šobrīd labākos Kazahstānas futbolistus, otrais – ignorēt tos, kuri ir jau attiecīgā vecumā, un dot iespēju jaunajiem. Sev uz šo jautājumu esmu atbildējis šādi: ir jābūt simbiozei. Piemēram, nīderlandiešus mūsu jaunatne ir redzējusi tikai televizorā, un, iespaidojoties no viņu spēles Pasaules kausā, viņi laukumā pret viņiem var iziet nedaudz sasaistīti. Bet daudz pieredzējuši futbolisti, kurus jau vairs ne ar ko nepārsteigsi, ir spējīgi dabūt ārā jaunos no šā stāvokļa.

Nedrīkst atteikties no spēlētājiem, kuri jaunatnei var kļūt par tādu atbalstu. Onkuļi, vectēvi – sauciet viņus, kā gribat. Piemēram, vai "Kairat" sastāvā spētu attīstīties Islamhans [21 gadu vecs], Darabajevs [25], Kuantajevs [23], Baitana [22], Luņins [21], ja tur nebūtu Smakova [35]? Viņš kolektīvā izveidoja to atmosfēru, kurā viņiem nav spiediena, bet ir atbalsts. Tāpēc mums tagad ir ļoti svarīgi tikt skaidrībā, kurš no futbolistiem izlasē var uzņemties šo lomu. Un kontūras jau veidojas. Kopumā ir grēks atteikties no tiem, kuri var palīdzēt, bet arī jaunajiem nedrīkst noslēgt ceļu. Tāpēc ir jāatrod līdzsvars.

- Kā attiecaties pret sarunām par kazahu spēlētāju zemo līmeni?
- Tā nav viņu vaina. Jo pašreizējā paaudze ir tie, kuri izauga pēc tam, kad sabruka PSRS un arī tā sagatavošanas sistēma, kura tad eksistēja. Tomēr daudzi no viņiem vēlas attīstīties un strādā ar sevi.

- Bet plaisa viņu futbola izglītībā ir novēršama?
- Beļģijā un arī virknē citu valstu izmanto tā saucamās labošanas programmas. Bet šīs metodikas ir domātas jaunajiem futbolistiem vecumā no 14 līdz 18 gadiem ar mērķi dot viņiem to, ko viņi kaut kādu iemeslu dēļ iepriekš nav saņēmuši. Kas attiecas uz spēlētājiem, kuri vecāki par 25 gadiem… Protams, ir piemēri, kas pierāda, ka tas ir iespējams. Bet tas prasa ļoti skrupulozu patstāvīgu darbu, turklāt tas ir jādara pareizajā virzienā. Tieši uz šādu nopietnu individuālo darbu motivējam izlases spēlētājus.

- Jēdziens "izlases bāzes klubs" vēl saglabā savu aktualitāti? Vai pašreizējos apstākļos tam var pārvilkt krustu?
- Kazahstānā tagad eksistē tāds brīdis kā vienots sākums. Pret to var attiekties dažādi, tajā ir gan pozitīvais, gan negatīvais, bet tāda ir realitāte, kas padara iespējamu bāzes kluba izveidi. Taču tas ir no vienas puses. Bet no otras… Pieņemsim, ka nolems par izlases veidošanu uz [Karagandas] "Shakhter" bāzes. Vai "Aktobe" tam atdos Logviņenko, bet "Kairat" – Islamhanu? Un pēc tam bāzes klubā izlašnieki spēlēs leģionāru vietā, bet bez viņiem Eirokausos klāsies smagi.

Tāpēc pieņemamāku uzskatu bloku pieeju. Piemēram, "Aktobe" šobrīd aizsardzības grupu pamatā veido tie, kuri var spēlēt Kazahstānas izlasē – Logviņenko, Muldarovs, Mirošņičenko, Korobkins, Tagibergens. "Kairat", "Shakhter" un "Astana", tieši pretēji, izlašnieki pārsvarā spēlē uzbrūkošajā grupā – Islamhans, Darabajevs, Konisbajevs, Džolčijevs, Nuserbajevs, Murtazajevs un citi. Tad leģionāri "Aktobe" nosaka spēli uzbrukumā, bet "Shakhter" – aizsardzībā. Un tāda blokveidīga komplektācija var radīt priekšnoteikumus veiksmīgākam sniegumam gan klubiem, gan izlasei. Ja viņi spēlēs pēc līdzīgiem principiem, tad vispār būs lieliski. Bet tas ir ideālā gadījumā…

- Pēdējos gados izlasē parādījies daudz naturalizētu spēlētāju – pārsvarā no Krievijas pēc spēka trešās līgas. Tas raisa kritiku gan no līdzjutēju, gan vairāku speciālistu puses. Kāda ir jūsu attieksme pret šo parādību?
- Ja tas ir pagaidu risinājums, tad pret to attiecos mierīgi. Pieņemsim, ir vajadzīgs pastiprinājums balsta pussarga pozīcijā. Taču valstī nav pašmāju futbolista, kurš veiksmīgi nosegtu šo pozīciju un vienlaikus dotu iespēju citiem komandas spēlētājiem parādīt viņu labākās īpašības. Šajā situācijā laikam var spert tādu soli.

- Tātad naturalizācijai ir jābūt noteiktai, nevis masveidīgai…
- Uzskatu, ka izlases trenerim šeit nav jānosaka politika, tas ir jālemj citiem cilvēkiem. Viņi var pateikt, ka ir jāizmanto tikai pašmāju futbolisti, bet tas, kā nospēlēsim, ir otršķirīgi. Vai arī, tieši pretēji, var pateikt, ka rezultāts ir jāpanāk jebkādiem līdzekļiem. Un, izejot no tā, trenerim ir tiesības pieņemt tādus vai citādus kadru lēmumus. Naturalizāciju nedrīkst atdot pilnā trenera pārziņā. Piemēram, šodien izlasei ir viens treneris, rīt – jau cits, parīt – trešais, un katrs darīs, kā vēlēsies? Tā nevajadzētu būt. Nepieciešams pieturēties vienai stratēģiskai vadlīnijai. Gluži kā visam futbolam valstī. Mana personīgā pozīcija noved pie tā, ka atsevišķu spēlētāju naturalizācija kā pagaidu risinājums ir attaisnojama, bet perspektīvā ir jāliek likme uz pašu audzēkņiem.

- Krievijas Futbola savienība grasījās Kapello uzticēt visa vecuma Krievijas izlašu vertikāles izstrādi. Kazahstānā jums ko līdzīgu nepiedāvāja?
- Tam KFF ir savs departaments, bet savā amatā arī es vēlētos sniegt ievērojamu devumu Kazahstānas futbola attīstībā. Jūs pirms intervijas sacījāt, ka pēdējos gados Kazahstānas līga jūtami pakāpusies UEFA rangā, kamēr izlase FIFA rangā joprojām saglabā vietu Eiropas saraksta beigās. Tas ir, klubu panākumi pagaidām neatspoguļojas izlasē. Iemesls ir saprotams – pagaidām klubos vadošās lomas spēlē leģionāri. No savas puses piebildīšu, ka šodien pasaulē gan ar spēli, gan rezultātiem pārsvarā izceļas tās izlases, kuras veidotas lielākoties no spēlētājiem, kuri nespēlē pašmāju čempionātā. Līdz ar to arī secinājums – valsts galvenās komandas līmeni mūsdienu apstākļos pirmām kārtām veido bērnu un jauniešu futbola stāvoklis. Jo labākie spēlētāji, pat aizbraucot uz ārzemju klubiem, savai valstij atnesīs uzvaras izlases sastāvā.

- Bet kā to sasniegt?
- Sākām pētīt vairāku valstu izlases un to, uz kā rēķina tās pēdējos gados sasniedza lielu progresu. Dabiski, kā analīzes objektu ņēmām Eiropas valstis, ar kurām Kazahstāna sacenšas futbolā. Kā noskaidrojās, visvairāk progresējušo valstu pieciniekā ir Beļģija, Šveice, Ungārija, Austrija un īpaši Islande. Tāpat noteicām galvenos faktorus, kas radīja šo progresu. Viens no svarīgākajiem – masveidība. Teiksim, Islandē ar futbolu nodarbojas 7% iedzīvotāju. Bet, ieskaitot vecākus, tuviniekus, draugus, tas jau ir noteikts dzīves veids. Tas ir tas, kas interesē vairākumu iedzīvotāju. Un saprotams, ka jo vairāk spēlē futbolu, jo lielāka iespējamība, ka starp viņiem parādīsies nākamās zvaigznes. Kazahstānā ar masu futbolu nodarbojas mazāk par 1% valsts iedzīvotāju [Kazahstānā ir nepilni 18 miljoni iedzīvotāju – A.S.]. Šajā rādītājā no Islandes atpaliekam vairāk nekā septiņas reizes!

Vai paņemiet sacensību organizāciju. Piemēram, Ungārijā, kur iedzīvotāju skaits ir gandrīz divreiz mazāks nekā Kazahstānā, sacensības notiek astoņos līmeņos. Kopumā ir uzskaitītas 1753 komandas – un tas ir, neskaitot bērnu, jauniešu un sieviešu futbolu. Un tagad salīdziniet to ar mūsu realitāti. Citi svarīgi faktori – infrastruktūra, treneru daudzums un kvalifikācija… Arī šajā ziņā Kazahstānā ir daudz darba. Vienīgais punkts, kurā mums ir nopietns progress – bērnu un jaunatnes futbola attīstības metodikas centralizācija. Futbola centru izveide reģionos ir liels notikums, un par to ir jāpateicas KFF vadībai. Ātru atdevi no tiem gan nevajag gaidīt, bet tā ir sēkla, kas agri vai vēlu dos augļus.

Izmantotie resursi:
Эксклюзивное интервью главного тренера сборной...