Pātelainens skaidro: kādēļ Latvijas izlasē nav Oša, Ozola un Višņakova?

- Kā vienmēr, sastāvā ir iztrūkumi, taču tā ir normāla situācija. Aizvadīsim spēles pret Andoru un Gruziju. Negaidām, ka kaut viena spēle būs viegla. Kāds varētu teikt, ka pret Andoru būs viegli, taču es tā nedomāju. Andora jau trīs mačos pēc kārtas nav ielaidusi vārtus [1:0 pret Lihtenšteinu, 0:0 pret Kaboverdi un AAE]. Tā ir ļoti organizēta un ļoti ātra komanda. Un tā mums spēli padarīs sarežģītu, tādēļ mums ir jāparāda savs labākais sniegums, lai nopelnītu cerēto rezultātu. Gruzija, manuprāt, ir grupas favorīte. Tā, manuprāt, ir stiprākā komanda grupā, un izbraukums Gruzijā droši vien būs mūsu grūtākā spēle grupā. Mūs sagaida divas relatīvi dažādas spēles. Paredzu, ka pret Andoru daudz uzbruksim, bet Gruzijā daudz aizsargāsimies.

- Kādēļ sastāvā nav Oša un Alekseja Višņakova?
- Višņakovs ir ļoti ātrs un ļoti noderīgs spēlētājs, un viņš jūnija nometnē, kurā tika izsaukts savainojumu dēļ, neizdarīja neko sliktu. Viņa kandidatūru joprojām nopietni apsvēru, taču man šķita, ka uzbrukumā mums ir diezgan daudz spēlētāju no labām līgām. Ja būs tāda nepieciešamība, Višņakovu izsauksim, bet šobrīd tūlītējas nepieciešamības nav. Mārcis Ošs tikko pārcēlās uz Šveici. Jutu, ka šīm spēlēm mums ir nepieciešami noteikta tipa aizsargi un ka pašam Ošam būtu labāk, ja viņš paliktu jaunajā klubā un adaptētos. Līdzīga situācija kā Višņakovam – arī Ošu apsvēru ļoti nopietni. Kāda atstāšana ārpusē allaž ir ļoti sarežģīta.

- Jūnijā Jānim Ikauniekam izlasē bija ļoti svarīga loma. Kurš varētu spēlēt viņa pozīcijā, vai taktiku nāksies mainīt?
- Pirmkārt, Jāņa pleca savainojums mums ir liels trieciens. Neko mainīt nevajag, mums komandā ir laba sabalansētība un ir spēlētāji, kuri var viņu aizvietot. Katrs spēlētājs ir unikāls, un katram ir savas īpašības, kuras var piedāvāt. Jānis ir meistarīgs spēlētājs, kurš var piedāvāt daudz, tāpēc citiem nebūs viegli viņu aizvietot. Savainojumi diemžēl ir futbola sastāvdaļa. Protams, pirms spēles nesaukšu nekādus uzvārdus, taču esmu pārliecināts, ka mums ir spēlētājs, kurš ir spējīgs spēlēt viņa pozīcijā un pārņemt viņa lomu.

- Fani ir šokā, kāpēc nav izsaukts Roberts Ozols.
- Nav nekādu šaubu, ka viņš ir aizvadījis labu posmu. Taču man šķita, ka pieredze ir ļoti svarīga un spēlētāji, kuri jau ir bijuši izlasē, šajā situācijā jutīsies ērtāk [nekā Ozols]. Jūnijā mēģinājām ko jaunu, un tas pārāk labi nenostrādāja. Protams, mums jūnijā bija arī savainojumi. Ir daudz spēlētāju, kuri ir aizvadījuši labus mačus un kurus izskatījām. Kopumā ap 40 spēlētāju, no kuriem bija jāizvēlas 23. Izskatīju iespējas, spēlētāju plusus un mīnusus. Jā, mēs izlasē gribētu jaunus spēlētājus. Un tādi arī ir – trīs pilnīgi jauni spēlētāji un kopā septiņi, ja ieskaita arī tos, kuri jūnijā bija savainoti. Ir jauni spēlētāji, kuri, cerams, tiks pie iespējas, bet nevaru izvēlēties pilnīgi visus. Nākotnē – kurš zina?! Ja viņš labi turpinās, neredzu iemeslu, kādēļ tas nevarētu notikt.

- Pirmkārt, vai varat apstiprināt, ka Jāņa Ikaunieka sezona ir galā? Otrkārt, cik nopietns ir Tarasova savainojums?
- Jā, Jānim sezona diemžēl ir beigusies. Viņa plecam vajadzīga operācija, un viņš šosezon vairs nespēlēs. Ļoti neveiksmīgi, un vēlam viņam visu labāko atlabšanas procesā. Tarasovs bija saslimis, un pēc slimības viņam bija komplikācijas. Viņam nācās vairākas nedēļas atpūsties un pilnībā pārtraukt treniņprocesu, lai nepaaugstinātu pulsu. Tā visa dēļ domājam, ka viņš nav gatavs spēlēt. Ļoti žēl, jo viņš ir spēlētājs, kurš ērti var spēlēt divās trīs pozīcijās. Labā ziņa ir tā, ka viņš ir atgriezies kopējā grupā, tomēr mēnesi nav spēlējis – labāk, lai viņš vispirms patrenējas un redz, kā ķermenis reaģē uz slodzi.

- Rakels iepriekšējā nometnē atteicās pievienoties izlasei. Kā viņš šobrīd izskatās un jūtas laukumā?
- Esmu priecīgs, ka varu sākt strādāt ar Denisu. Viņš ir uzbrucējs, kurš gūst vārtus. Izlasē gan, protams, viņam tajā ziņā nav klājies pārāk labi, taču domāju, ka savu prasmju un īpašību dēļ viņš noteikti varētu sist vārtus arī izlasē. Kad un ja viņam tiek dota noteikta loma. Protams, vērosim viņa sniegumu treniņos un izlemsim, vai viņš būs pamatsastāvā vai nāks uz maiņu. Un, cerams, izšķirs spēles likteni mūsu labā. Viņš ir spēlētājs, kurš ir spēlējis augstā līmenī un ir spējīgs gūt vārtus. Katrai komandai ir vajadzīgi vārtu guvēji. Un viņš ir viens no tiem. Viņš ir vērtīgs spēlētājs. Kā jau teicu, gribēju nedaudz atsvaidzināt sastāvu, bet ne pārāk daudz. Nedomāju, ka ir labi, ja sastāvā veic daudz izmaiņu. Ir nepieciešams turpinājums un augļi iepriekšējam darbam.

- Cik liela komunikācija trenerim bijusi ar Uldriķi, un vai varam sagaidīt, ka viņa loma komandā būs lielāka nekā jūnijā?
- Komunikācijas nav bijis daudz. Roberts ir jauns un talantīgs uzbrucējs, kuram vēl daudz kas ir priekšā. Viņš komandai pievienojās jūnijā, un viņš bija teicams. Viņa attieksme, viņa spējas. Un viņš arī mūsu sastāvam, mūsu uzbrukumam dod nedaudz atšķirīgu dimensiju. Šveicē viņam bija ļoti pozitīvs sākums, un viņa pārliecība ir augsta. Tieši to mēs arī vēlamies. Jaunu spēlētāju, kurš pāriet uz ārzemēm un sāk ar gūtiem vārtiem un rezultatīvām piespēlēm. Un izlasē ierodas ar lielu pārliecību. Esmu ļoti apmierināts ar viņa sākumu Šveicē, un viņš savu vietu izlasē, manuprāt, ir pilnībā pelnījis.

- Atskaitot vienu kausa spēli, Vaņins klubā vairs nespēlē. Vai viņš joprojām ir izlases numur viens? Un varbūt teicāt viņam, lai pāriet uz citu klubu?
- Tā ir vilšanās, ja mūsu spēlētāji nespēlē savos klubos. Tā nav ideāla situācija. Viņš nesen aizvadīja kausa spēli, taču nespēlē regulāri. Tomēr domāju, ka viņa gadījumā pieredze spēlē lielu lomu. Vēlamies viņa pieredzi, un, ja paskatāmies uz citām mūsu grupas komandām, mums ir vismazāk pieredzes. Tā izlašu spēlēs ir ļoti svarīga. Protams, es neko neapstiprināšu (iesmejas), kurš ir pirmais numurs, kurš – otrais un kurš – trešais. Vai neapstiprināšu, kurš spēlēs kurā pozīcijā. Nedomāju, ka šī ir īstā vieta un īstais brīdis.

- Daudzi spēlētāji ir mainījuši klubus vai līgas. Piemēram, Gutkovskis izkrita no līgas, Kamešs atgriezās Latvijā, citi devās uz Slovēniju, Šveici, Kazahstānu. Kuras izmaiņas uzskatāt par pozitīvām un kuras – par negatīvām?
- Labs jautājums. Manuprāt, laba izmaiņa ir tā, kad spēlētājs pāriet uz citu klubu – vai tā būtu cita valsts vai tā pati -, kurā viņš spēlē regulāri un kurā ir svarīga figūra komandā. Daži mūsu spēlētāji jaunajos klubos nav spēlējuši daudz, bet citi ir. Ir virkne spēlētāju, kuri no ārzemēm atgriezušies Latvijā, bet tas automātiski nenozīmē ko sliktu. Kāds to varētu uzskatīt par ambīciju trūkumu, bet tādā brīdī ir svarīgs spēlētāja raksturs. Kāda būs spēlētāja attieksme, personība, raksturs, pēc vairākiem gadiem ārzemēs atgriežoties Latvijā. Vai viņš šeit smagi strādās un būs atslēgas figūra savā klubā, pēc tam atkal pārceļoties uz ārzemēm. Un tas var notikt ļoti vienkārši, jo spēlētājs ir pierādījis, ka var spēlēt.

Jā, šajā vasarā ir bijušas pārejas, kuras vēl(!) nav pārāk attaisnojušās, jo viņi nespēlē regulāri. Ja runājam par izlasi, tad mūsu vēlme, protams, ir tāda, lai futbolisti būtu spēlējuši pēc iespējas vairāk. Bet tā ir laba lieta, ka mūsu spēlētāji dodas uz ārzemēm un ka mūsu jaunieši tiek pie tādas iespējas. Tāpat jāatceras, ka daudzi treneri, ierodoties spēlētājam no citas valsts, uzskata, ka viņam nepieciešami vairāki mēneši, lai adaptētos. Redzēsim, kā būs nākamajos mēnešos. Bet es noteikti vēlētos, lai vairāki spēlētāji spēlētu vairāk.

Un tas nozīmē, ka būs jāpieņem ļoti sarežģīti lēmumi. Ja mums ir spēlētājs, kurš ārzemēs nespēlē 90 minūtes, laukumā iziet tikai laiku pa laikam un iziet uz maiņu, un spēlētājs, kurš vietējā līgā spēlē regulāri, skatos, kādas īpašības futbolists var piedāvāt. Šis spēlētājs varbūt nespēlē regulāri pa 90 minūtēm, taču zinu viņa īpašības un spējas. Un zinu, ka Latvijā viņš varbūt spēlētu pamatsastāvā katrā mačā. Visu laiku ir jāizsver šīs situācijas, un man jāatgriežas pie tā, kā sāku šo atbildi: tas ir ļoti sarežģīts lēmums. Daži treneri spēlētājus, kuri neaizvada 90 minūtes, nemaz neņemtu komandā, un es cienu šādu pieeju. Mēs esam maza nācija, un spēlētāju loks, no kura izvēlēties, ir diezgan ierobežots. Tas nav tik plašs kā daudzām lielvalstīm, kurās nemaz neņem spēlētājus, kuri nespēlē pa 90 minūtēm. Tas ir saprotams, jo viņiem ir lērums spēlētāju, no kuriem izvēlēties. Mums tā nav. Mums ir jārok dziļi un jādomā, ko katrs spēlētājs var piedāvāt, zinot, ka viņi nespēlē regulāri un var nebūt gatavi 90 minūtēm, jo izlašu spēlēs ir ļoti augsts temps.

- Turpinot šo tēmu, ir spēlētāji, kuri 90 minūtes regulāri nespēlē pat Latvijā. Piemēram, Torress. Ar ko viņš ir labāks par citiem?
- Skatoties sastāva sabalansētību, vēlos, lai mums būtu izvēles iespējas noteiktām formācijām un spēles stilam. Un skatos pēc spēlētāja prasmēm, kuri varētu to darīt. Latvijā nav pārāk daudz spēlētāju, kuri var spēlēt Torresa pozīcijā vai izdarīt pēdējo piespēli, lai mēs varētu gūt uzvaras vārtus. Un Torress, domāju, var to izdarīt. Tas nav ideāli, ka viņš nespēlē 90 minūtes. Viņš spēlē regulāri, taču ne regulāri 90 minūtes. Tas nav ideāli, bet zinu, ka viņam ir laba piespēle un ka viņš ir īsts uzbrūkošais pussargs. Cerams, ka viņš palīdzēs. To uzzināsim pēc nometnes.

- Marians Pahars bieži teica, ka nav apmierināts ar to, kur un cik daudz spēlē Latvijas izlases futbolisti. Vai jūs esat apmierināts ar pašreizējo situāciju?
- Nedomāju, ka Latvijas futbols ir sliktākais Eiropā. Protams, tas varētu būt labāks – noteikti. Mēs, treneri, vienmēr vēlamies vairāk, un varu saprast Mariana sarūgtinājumu. Izlasēs kārtis jau ir izdalītas – vairs nav iespējas tirgū nopirkt citus spēlētājus. Tādēļ ļoti svarīgs ir viss, ko darām spēlētāju attīstībai, lai būtu lielākas izvēles iespējas. Bet, kā jau teicu, ārkārtīgi izbaudu šo Virslīgas sezonu – bijis daudz labu spēļu. Tā ka nedomāju, ka futbola stāvoklis ir ļoti slikts, taču, protams, vienmēr var vēlēties labāk. Ir tā, kā ir, un es nebūt nesūdzos. Domāju, ka mums ir ļoti konkurētspējīga komanda un ka mums ir spēlētāji, kuri var labi aizsargāties, kuri var labi uzbrukt un spēlēt dažāda stila futbolu, tādējādi dodot mums daudz materiāla darbam.

- Pastāstiet vairāk par savu darbu vasarā! Cik daudz Virslīgas spēļu esat apmeklējis klātienē? Un vai, piemēram, esat redzējis kādu Karašauska spēli Kazahstānā?
- Spēles esmu apmeklējis katru nedēļu. Kādu nedēļu tās bijušas trīs spēles, kādu nedēļas nogali – divas. Esmu redzējis spēles Polijā. Uz Šveici gan vēl neesmu devies, taču plānoju to darīt. Spēļu un spēlētāju vērošanas ziņā esmu bijis diezgan nodarbināts. Un esmu izbaudījis šo procesu. Esmu redzējis labas spēles, arī ne tik labas. Ļoti saspringtas un līdzvērtīgas spēles. Neesmu skaitījis, cik spēļu esmu apmeklējis, taču to daru katru nedēļu – arī šovakar ["Riga" pret "Liepāju"/"Mogo"], piemēram. Visu laiku esmu Latvijā, Rīgā, kas man dod iespēju spēles apmeklēt regulāri un būt lietas kursā par spēlētājiem. Šie man bijuši ļoti piesātināti un interesanti divi trīs mēneši. Karašauskam sekoju līdzi ar InStat palīdzību – Kazahstānā bijis neesmu, bet vēlos izdarīt arī to. Būtu interesanti redzēt, kāda loma ir dota viņam. Kara ir Kara. Viņam ir savs spēles stils: ātrumā saņemt bumbu, driblēt un sist. Viņa stils nemainās.

- Izlasē atgriezies Solovjovs. Kādu īpašību dēļ izvēlējāties viņu?
- Domāju, ka viņš ir ļoti atlētisks, ātrs, viņa darba ētika ir lieliska. Viņš ir ļoti eksplozīvs spēlētājs, labs otrajā stāvā, žigls. Daudz pieslēdzas uzbrukumiem, spēlējot kā malējais aizsargs, taču ērti jūtas arī kā kreisais centra pussargs. Domāju, ka viņš sezonas gaitā ir ļoti progresējis. Sezonas sākumā varbūt pieļāva kādas kļūdas, taču kļūdās visi un pēdējās nedēļās viņš bijis ļoti stabils. Viņš ir spēlējis ļoti labi, un man patīk viņa atlētisms. Izlašu spēlēs ir vajadzīgi ātri spēlētāji, jo tādi ir arī pretinieki. Ja paskatāmies uz Andoru un Gruziju, tām ir ļoti ātri futbolisti. Mums ir vajadzīgs ātrums un temps.

- Vai pirms izsaukšanas zinājāt par viņa pagātnes problēmām ārpus laukuma?
- Jā, zināju. Bet tam nav nekādas saistības ar šo situāciju.

- Ja grupas favorīte ir Gruzija, kurā vietā grupā teorētiski esam mēs?
- Ja skatāmies FIFA rangā, tad esam trešie. Andora ir vienu vietu zem mums – 130. vietā, bet mēs esam 129. Kazahstāna, ja pareizi atceros, ir 116. vietā, bet Gruzija – 96. vietā. Tā ir iepriekšējo četru gadu forma. Taču zinu arī to, ka FIFA rangs ne vienmēr sniedz objektīvu priekšstatu par to, cik laba katra valsts ir. Pirms spēlēm tam nepievēršam uzmanību. Pirms spēlēm skatāmies uz pretinieku trumpjiem, taktiku, vājajām pusēm. Mūsu uzdevums ir analizēt pretinieku stiprās puses un izmantot vājās. Tādas ir katrai komandai. Negribētu atkal redzēt 0:5 Gruzijā. Gribētu redzēt daudz saspringtāku spēli. Un esmu diezgan pārliecināts, ka tā tāda arī būs. Tomēr šī spēle arvien ir dažu spēlētāju prātos. Arī Gruzijas spēlētāju prātos. Ja skatāmies uz Gruzijas izlasi, tai ir ļoti labi spēlētāji. Divi [rezerves] vārtsargi ir no vietējiem klubiem, bet visi pārējie spēlē ārzemēs. Labi zināmos klubos. Tā ka viņiem ir diezgan veselīga konkurence. Kazahstānai, kā zināms, vairums spēlētāju ir no vietējiem klubiem. Andorai lielākā daļa spēlē Andorā vai Spānijas zemākajās līgās, viens spēlē Norvēģijā. Nedomāju, ka ir kāda nozīme tam, kurā vietā es mūs ierindotu šajā grupā. Katrai spēlei sagatavosim plānu un centīsimies to izpildīt pēc iespējas labāk. Un centīsimies uzvarēt. Tik vienkārši.

Latvijas izlases kandidātu saraksts Nāciju līgas spēlēm septembrī