Rubins brutāli atklātā intervijā par cietumsodu un dzeršanu futbola valstīs

Pēdējos divos gados Jūs strādājat bērnu skolā. Neesat domājis, ko tālāk nākotnē?
Nē, tik trenēju un trenēju. Ja kāds no puišiem izaugs par labu futbolistu – ļoti labi. Un nav jau man to piedāvājumu no citurienes. Latvijā treneru vairāk nekā futbolistu. Ja pats neuzprasīsies, neviens nesauks. Un es pats nekur neskrienu.

Kādēļ?
Kāpēc gan tas stress vajadzīgs? Turklāt šobrīd jau treneris neko vairs neizlemj, to dara cilvēks, pie kura tu uzprasījies strādāt.

Jūs agrā bērnībā zaudējāt tēvu. Kas notika?
Viņu nogalināja, kad man bija seši gadi. Māte neko sīkāk nestāstīja, un es arī neprasīju. Zinu tikai, ka kaut kāda kaušanās sākās.

Vai slepkavu iesēdināja?
Vienu cilvēku tiesāja, pēc tam izlaida. Atzina, ka pašaizsardzība. Vairāk neko stāstīt negribu. Vienkārši bija laiki, kad katrs ar kaut ko piepelnījās. Tajā augsnē viss kas notika.

Arī Jūs varējāt iekļūt sliktā kompānijā.
Katrs taču varēja. Dažiem paveicās, bet daži iekrita. Es, piemēram, tiku pie ielas puišiem.

Ar ko viņi nodarbojās?
Visu pēc kārtas. Gan kāvās, gan zaga. Alkohols, protams, bija vienmēr klāt, bez tā neko nebūtu darījuši. Taču narkotikas gan es ne reizi dzīvē nemēģināju.

Kas bija lielākais trakums?
Laiks cietumā. Es taču nosēdēju pusgadu, gaidot tiesu.

Par ko?
Par visu – kautiņiem, zādzību. Tās savas kompānijas dēļ arī iekritu. Kopumā man iedeva trīs gadus nosacīti.

Vai sodāmība ietekmēja turpmāko dzīvi?
Par to praktiski neviens nezināja, jo es jau nestāstīju. Tagad interesējas, bet ko tur slēpt – kā bija, tā bija.

Kas cietumā bija vissliktākais?
Nebija, ko darīt. Ne radio, ne televizora. Nulle izklaižu. Bet kamerā 14 cilvēki.

Interesanti cilvēki?
Tas gan nevienam nav vajadzīgs...

Ko Jūs, lasītājiem interesanti.
Nu, lai iesēžas un apskatās paši. Teikšu tā – mani neapcēla. Turklāt katrs teica, ka iesēdināts ne par ko. Bet iemesli taču bija. Labi, par šo tēmu vairs nerunāsim, man vēl bērni jātrenē.

Krievija deviņdesmitajos gados – izrēķināšanās un slepkavības. Bet Latvijā?
Tas pats vien – visi dzēra un staigāja apkārt. Un sanāca kautiņi. Tagad dzīve daudz mierīgāka. Zini, ka nekas nenotiks. Vajag tik prast pašam pelnīt.

Aleksandrs Koliņko reiz teica, ka valstī vairums nevis dzīvo, bet izdzīvo.
Es piederu pie šī vairuma. Cik nu es saņemu... Bet dzīvoju jau, arī uz restorānu ik pa reizei varu aiziet.

Vai ir arī kādi papildu ienākumi vai uzkrājumi?
Nav nekā.

Kā Jūs pēc cietuma atgriezāties normālā dzīvē?
Paldies trenerim, viņš piedalījās tiesā un vienmēr mani atbalstīja. Redzēja, ka varu labi spēlēt, izvilka mani no purva. Sāku trenēties, aizbraucu uz Austriju, piedalījos turnīrā. Sapratu, ka ir interesanti, un tā arī aizķēros tur.

Bērnībā Jūs trenējāties ar trīs gadus vecākiem puišiem.
Jā, taču par īpaši foršu sevi neuzskatīju. No vecākajiem puišiem redzēju arī galvas tiesu labākus. Vienkārši biju sava gada līderis, vēlāk iekļuvu izlasē. Tieši izlases spēlē mani pamanīja zviedri.

Kur tieši?
Eiropas čempionāta atlasē. Grupā kā reiz bija Francija un Zviedrija. Varēja just, ka skauti mūs vēroja. Ar izlasi es vispār daudz braukāju apkārt. Patika, ka esmu kopā ar draugiem, nav jāiet skolā, neviens īpaši nekontrolē.

Eksotiskajās vietās arī sanāca pabūt?
Ne īpaši. Atmiņā palikusi tikai Angola. Tur vispār nekā nebija, izņemot lielisku stadionu. Nekā apskatāma nebija, uz ielām ubagi. Vēl kaut kā trāpījos Hundurasā. Tur mūs pavadīja cilvēki ar automātiem rokās.

Dažus joprojām pārsteidz Zviedrija – pa ielām mierīgi staigā geji un lesbietes.
To es neredzēju, paldies Dievam. Imigrantus gan atceros. Kad mācījos zviedru valodu, bija mums klasē apmēram 20 cilvēku. Visi no dažādām valstīm – gan baltie, gan melnie, gan aziāti. Kas patīkami – adekvāti. Laikam jau viņiem pašiem patika mācīties. Par to viņi saņēma pabalstus.

Te nesaprata vienu zviedru tradīciju – iet viesos ar savu ēdienu.
Un savu alkoholu. Tas viņiem ir normāli. Man problēmu nebija, paņēmu pāris čipšu pakas, alu, un viss ēdiens gatavs. Vistu jau neviens nenesa. Varbūt tikai nopietnās kompānijas, futbolisti gan ne. Turklāt mēs jau bieži restorānos satikāmies, nevis pie kāda mājās.

Zviedriem arī patika iedzert?
Jā, it īpaši, kad sezona beidzās. Tad varēja arī ar treneri pasēdēt un iedzert alu, un nebija svarīgi, cik tev gadu.

Nopietni?
Pilnīgi. “Osters” sastāvā tā arī bija – pēc sezonas visa komanda brauca atpūsties uz Kanāriju salām. Pat kluba prezidents pievienojās. Bet galvenais treneris sēdēja baseina malā un pasūtīja visu, ko futbolisti vēlējās. Katrs saprata – šī ir starpsezona, vajag atpūsties.

Dānijā esot alus un kola pēc spēlēm nesti ģērbtuvēs.
Imants Bleidelis man par to stāstīja, viņš tur spēlēja. Zviedrijā nedaudz citādi, tur mēs pēc spēlēm bārā savācamies. Neviens treneris neko neteica, jo treniņā visi bijām uz strīpas. Tagad vairs nezinu, kā cilvēki tik ātri atjaunojas.

Saka, ka skandināvi tādi vēsi cilvēki.
Man tā nelikās. Mūs trenēja Tomasa Raveli (slavens zviedru vārtsargs) dvīņubrālis. Viņš bija tāds jokdaris! Atceros ļoti pozitīvi viņu.

Zviedrijā joprojām it kā esot tā, ka pusei augstākās līgas futbolistu ir vēl otrs darbs.
Mūsu komandā līdzīgs stāsts – tā īsti profesionāļi skaitījās tikai divi, kurus abus izsauca uz izlasi. Pārējie strādāja. Viens turklāt vietējā kafejnīcā, uz kuru bieži gāju. Tā arī bija, ka es sēdēju, bet viņš apkalpoja.

Paspējāt saprast, kāpēc Zviedrija ir tik laba valsts?
Pirmkārt, viss ir pakārtots futbolam. Katrā mazpilsētā pa desmit laukumiem, un ne jau kaut kādi vienkāršie, bet ar ideālu zālāju. Par tiem nopietni rūpējas.

Un otrs iemesls?
Viss ir cilvēkiem pašiem. Piemēram, no manas pilsētas uz Stokholmu aizlidot bija lētāk nekā braukt ar autobusu. Lidojumi piecreiz dienā, maršruts 20 minūtes, cena pieci dolāri...

Neticami.
Vai arī medicīnas ziņā, piemēram. Zviedrijā man tieši taisīja muguras operāciju. Krievijā tādu pašu operāciju nekur provincē netaisītu, vestu uz galvaspilsētu. Tādā Jaroslavā mani neviens negraizītu, vai ne? Bet Zviedrijā mani turpat mana kluba pilsētā izoperēja, viss bija labi.

Kāpēc nepalikāt tur?
“Skonto” sauca pie sevis. Viņi toreiz spēlēja Eirokausos, priekšā bija cīņa ar “Barcelona”. Padomāju, ka tas solis uz priekšu.

Eirokausos jūs pamanīja “Crystal Palace” izlūki?
Visticamāk. Bet treneris Starkovs mums neteica, ka kāds tiek nolūkots. Vienkārši vienā momentā sāka visus latviešus notirgot.

Anglija – cita kultūra?
To varēja sajust. Pirmais atklājums – interjers. Visi dzīvokļi senatnīgā stilā. Ne jau veci, remonts visur bija paveikts, taču virs remonta – senatnīgas lietas.

Koļinko stāstīja par Londonas bīstamajiem rajoniem. Sanāca ieiet?
Tas uz melnādainajiem attiecas, no viņiem ir jābaidās. Zinu, ka “Millwall” kluba rajonā ir daudz rasistu, kamēr mūsu rajonā bija daudz melno. Tāpēc, kad spēlējām savā starpā, virs stadiona pat helikopteri riņkoja, lai tikai būtu drošība.

Vai imigranti Londonā izlikās kā mežoņi?
Nē, normāli viņi izturējās. Tikai atkritumus visur izmētāja, bet tas jau asinīs ir. Ja tā no pašas bērnības dara, tad skaidrs, ka pierod.

Angļu humors – leģendāra lieta.
Man savukārt likās, ka neviens tur nejoko. Varbūt arī joko, bet es tos jokus tad nesapratu. Vienkārši kāds kliedz – tas arī joks. Vai arī dzer, bet viens stāv uz letes un čurā. Tieši uz letes. Pārējie skatās un rēc. Es arī kompānijas pēc pasmējos, bet ne jau tāpēc, ka likās smieklīgi. Tieši padomāju – nu tādi dumiķi. Kādam taču tas būs jāsavāc.

Ko darīja bāra apmeklētāji, kas nebija no jūsu komandas?
Viņš jau tā čurāja, lai tikai mēs redzētu. Arī dīvaini, ne? Ja reiz esi tāds vecis, tad dari tā, lai visi redzētu.

Sacīts, ka angļu futbolisti vakarā izdzer 12 alus.
Jā, mierīgi. Bet pēc tam nevar paiet. Polu Gaskoinu noteikti labi ziniet. Viņš bija traks. Bet “Championship” pilns ar tādiem. Tāpēc man arī nepatika tur kopā ar viņiem. Garlaicīgi.

Tiešām briti tik ātri prot atjaunoties?
Nē, vienkārši nāca uz treniņiem dzēruši. Un arī uz spēlēm dažreiz. Un tā arī spēlēja. Nezinu, vai treneris to redzēja. Bet es varēju nojaust, lai arī pēc izskata varbūt nepateiksi, ka dzēruši.

Skrēja arī?
Nē, kāpēc? Tika pie bumbas, aizsita uz priekšu, lai skrien citi.

Citi – tas esat Jūs?
Jā. Anglijā ar manu miesas būvi vispār bija grūti, nācās visu laiku skriet, citādi uzreiz atņēma bumbu. Ja kāds bija kaut metra tuvumā, bumbas man vairs nebija. Čempionātā visi ļoti cīnās, nav laika apstāties. Cilvēki reāli cīnās par Premjerlīgu, visas komandas līdzvērtīgas, principā pirmā vieta var zaudēt pēdējai, un tā nebūs nekāda sensācija. Neatceros spēli, kurā mēs tā vienkārši būtu uzvarējuši.

Koļinko reiz cieta pēc trenera uzbrukuma. Jums konfliktu nebija?
Kad nespēlē, vienmēr rodas konflikti. Likās, ka treneris vainīgs. Tagad atskatos pagātnē un domāju, ka vajadzēja uz sevi skatīties. Sanāca tā, ka mani aizsūtīja uz dublieriem, es apvainojos. Kad atsauca uz lielo komandu, uzreiz atdevu divas rezultatīvas piespēles. Uzvarējām, saņēmu mača labākā spēlētāja balvu, bet treneris mani piecas minūtes pirms beigām nomainīja, pēc tam atkal biju rezervē.

Kāpēc?
Gribēja pieradināt mani, jo redzēja, ka nesanāk. Uzskatīja, ka palikšu sliktāks, iztukšošos.

Uz Maskavas “Spartak” jūs pārgājāt divreiz. Pirmoreiz 2003. gadā.
Man piezvanīja no kluba, es piekritu. Interesanti, ka treneris nemaz nebija lietas kursā, viņam vienkārši pateica – te mums ir jauni spēlētāji savākti, dari ar viņiem, ko vēlies.

Pat tik traki?
Varbūt kādu jauniņo viņš arī gribēja, taču pārējos viņam vienkārši piespēlēja. Protams, pat tad “Spartak” bija labi spēlētāji. Taču es tāpat uzreiz sapratu, ka nekas nesanāks un “Spartak” visus pēc kārtas neuzvarēs.

Kāpēc?
Visi trenējās atšķirīgos kreklos! Nesapratu, kādēļ vadība dod klubam naudu, ja mēs pat izskatāmies kā kolhoznieki. Neko tādu nebiju redzējis kopš bērnības, kad visiem deva viena izmēra formas. Bija viens čalis, kas pat ar lakatu matos trenējās. Zināju, ka tā nav normāli, bet viņš tā darīja.

Melnādainie futbolisti, atceroties to laiku, sūdzas par rasismu.
Jā, baltie runāja visādas lietas it kā draudzības vārdā, bet vispār lai pasmietos. Piemēram, teica “My nigger”. Melnie, starp citu, arī smējās. Nesaprotami, kas viņus tagad neapmierina.

Kā sanāca pāreja uz “Shinnik”?
Kad atbraucu uz Maskavu, man solīja vienu summu. Parakstījām līgumu, pateica, ka maksās tikai pusi. Toreiz tieši pazvanīja “Shinnik”, un pateicu “Spartak” uz redzēšanos.

Vai tad līgumu nelasījāt?
Tur tas neko nenozīmē. Krievijā var kaut ko parakstīt, bet pēc nedēļas tev pateiks “Uz redzi”. “Spartak” tā arī darīja – tur spēlētāji nāca un gāja. Bet nu visur tā bija – Jaroslavā vispār iedeva līgumu, kurš pilnībā nedarbojās. Tikai tagad viss tā labāk. Iepriekš – ja spēlē, tad maksājam. Ja nespēlē – vari būt parakstījis papīru kalnus, bet tev neko nemaksās. Tāpēc, ka deva parakstīt tādus papīrus kā mums abiem tagad acu priekšā stāv – bez zīmogiem, bez nekā.

Runā, ka pēdējā spēlē 2004. gadā “Shinnik” sarunāja rezultātu par labu “Lokomotiv”. Spēli atdeva, “Loko” kļuva par čempioni.
Dzirdēju to no medijiem, bet pats neko neatdevu. Varbūt kāds arī kaut ko tādu darīja, bet es ne – tas ir par 100%. Vispār neesmu piedalījies sarunātos mačos, piedāvājumu arī nebija. Bija otrādi, teica, lai uzvaram, tad būs nauda.

Otrreiz Jūs “Spartak” nonācāt Starkova vadībā. Bija labāk?
Jā, labāk nekā 2003. gadā. Tad tā bija komanda, nevis kolhozs.

Jūsu acu priekšā izvērsās Starkova un Aļeņičeva konflikts.
Neko jau daudz neredzēju. Varbūt Aļeņičevs turēja visu sevī. Viņš bija normāls puisis, ar kuru varēja saprasties. Skaitījās kā viens no ģērbtuves līderiem. Līderi varbūt visu laiku neizgāja laukumā, bet ap viņiem veidojās komanda.

Vidičs stāstīja, ka viņu tieši Aļeņičevs izaudzinājis. Vai jau toreiz sapratāt, ka serbs izaugs par elites līmeņa spēlētāju?
Godīgi sakot, nē. Viņš taču slinks bija. Trenējās pavirši. Te apvainojās un vienkārši gāja pa laukumu, te apsēdās malā, ja kāds viņu aizskāra. Īpaši nepiepūlējās. Taču spēlēs viņš prata sevi reabilitēt. Tāpat Kavenagi. Arī trenējās ļoti mierīgi, bet spēlēs, kā bija moments, tā iesita. Ne velti vēlāk tika spēlēt Francijā.

Izmantotie resursi:
«В пабе один игрок пописал на бар. Англичане...