Pahars: "Es trenējos daudz biežāk, nekā to darīja pašreizējā izlases paaudze"

Kādas ir mūsu izredzes šajā atlases ciklā?
Pahars: "Teorētiskas izredzes paliek līdz pat beigām. Domāju, ka pēdējās divas spēles, kurās piedzīvojām divus zaudējumus, mūsu izredzes padarīja minimālas, taču tās paliek un visi puiši, mēs – treneru korpuss – tai skaitā, degam nepacietībā šo situāciju mainīt. Tas ir jebkura sportista raksturā – cīnīties līdz galam un censties mainīt situāciju. Cita lieta, ka paši sevi nostādījām šādā situācijā. Un, protams, ka visi par šiem rezultātiem ir neapmierināti un vīlušies. Kaut gan jums taisnība – mēs paši par to runājam un domājam, ka spēle pret Ungāriju nebija slikta. Visos aspektos tā nebija slikta, un mums droši vien pietrūka kripatiņas veiksmes."

Kā spēlētāji jutās pēc zaudējuma Fēru salām?
Mežeckis: "Jums ir taisnība, ka noskaņojums nebija labs. Protams, ka visi gribēja vairāk – visi gribēja uzvarēt. Diemžēl sanāca tā, kā sanāca. Par laimi, mums nebija daudz laika pārdzīvot, jo jau pēc divām dienām bija nākamā spēle. Un visi centās pēc iespējas ātrāk pārslēgties uz nākamo spēli."

Nākamais mačs būs pret Portugāli, kuras galvenā zvaigzne ir Ronaldu, kurš savulaik spēlējis arī "Skonto" stadionā. Ko pirms tik lielas spēles sacīsiet saviem futbolistiem, kuriem droši vien būs pietāte pret pretiniekiem?
Pahars: "Ko saku saviem puišiem vai ko teikšu pirms šīs spēles – neko jaunu! Teikšu tieši tās pašas lietas, ko viņiem saku pret Andoru, Fēru salām, ungāriem un visiem pārējiem. Cita lieta, ka ir nianses un taktiskās lietas, jo viens ir spēlēt pret Andoru, pavisam kas cits – pret Portugāli. Protams, ka pretinieki ļoti atšķiras, un viņiem tostarp ir superzvaigznes, kā Ronaldu. Un mums pret viņiem būs jācīnās un jāneitralizē. Bet domāju, ka par pašu Ronaldu daudz nerunāsim, jo zvaigžņu pietiek arī bez viņa.

Mūs sagaida grūta spēle, bet ļoti interesanta. Tagad ir tas gadījums, kad noskaņot spēlētājus nevajadzēs vispār. Pats biju spēlētājs un atceros, ka, izejot laukumā, gribējās spēlēt pret spēcīgu komandu, pret spēcīgu pretinieku, pret spēcīgu spēlētāju. Tāpēc, ka, pirmkārt, tad varēsi pārbaudīt savus spēkus, kur vispār atrodies, kādā līmenī esi un vai vispār ir vērts turpināt ar to nodarboties. Uzprasiet jebkuram spēlētajam, vai gribat spēlēt vai baidāties – visi skries laukumā un metīsies cīņā."

Jums negribas iziet laukumā, atceroties laikus, kad pats bijāt spēlētājs?
Pahars: "Godīgi? Vairs negribas."

Bet agrāk gribējās?
Pahars: "Protams. Savu karjeru būtībā beidzu diezgan agri un palika kaut kāda viegla neapmierinātības sajūta - traumas, varbūt vēlme savu potenciālu izmantot pilnībā. Lai gan man būtu grēks sūdzēties par savu futbola karjeru, kurā sasniedzu diezgan daudz. Tagad, godīgi sakot, par to pat nedomāju un gūstu baudu no pašreizējā darba. Pirmie darba gadi vai mēneši nebija viegli - bija ļoti grūti. Bet tagad varu teikt, ka man tas [trenera darbs] pat patīk vairāk nekā tad, kad spēlēju futbolu."

Stājoties amatā, bijāt jaunākais galvenais treneris pasaulē. Zinājāt to?
Pahars: "Nē."

Lai arī līdzās bija pieredzējušais Aleksandrs Starkovs, pirms trim gadiem nebija bail stāties šajā amatā? Daudzi spēlētāji bija jūsu vienaudži.
Pahars: "Nekļuvu par izlases galveno treneri uzreiz pēc spēlētāja karjeras beigām – bija arī U21 izlase, "Skonto". Rīgas "Skonto" bija pieredzējuši speciālisti, tai skaitā arī Petrovičs, kurš man parādīja virzienu un deva kaut kādus pamatus. Šī profesija ir pilnīgi atšķirīga [nekā futbola spēlēšana] – jāsāk principā no nulles. Jā, ir dažādi viedokļi. Citi uzskata, ka tas bija pāragri un ka vēl nebiju gatavs, bet kāds, tieši pretēji, saka, ka viss bija laicīgi un pareizi. Tāpēc grūti pateikt, vai tas bija pareizi vai nepareizi. Kādu pārliecināt varu tikai ar savu darbu."

"Skonto" stadionā savulaik pret Portugāli izskrēja Zemene. Vai atceraties to?
Pahars: "Jā, tā gadās – Anglijā ar to saskāros bieži, kad līdzjutēji izskrēja laukumā. Varbūt ne Premjerlīgā, bet Anglijas līgās tā ir diezgan populāra nodarbe."

Varbūt arī uz Portugāli līdzi paņemt kādu skaistu un efektīgu meiteni, lai sajauktu prātu Ronaldu?
Pahars: "Tas ir provokatīvs jautājums (smejas). Godīgi sakot, par to nebijām domājuši – mums ir savi trumpji."

Bieži tiek runāts, ka pašreizējā paaudze nav tāda, kāda bija iepriekšējā. Katram periodam ir savi varoņi, taču vai ir cerības, ka tuvākajā laikā spēsim kaut pietuvoties tā laika sasniegumam?
Pahars: "Cerēt vajag vienmēr, un tā dēļ mēs arī visi nodarbojamies ar futbolu."

Kāda ir galvenā šo paaudžu atšķirība? Tagad visi staigā ar austiņām, modernajām tehnoloģijām.
Pahars: "Tieši tāda pati jaunatne ir Spānijā, Vācijā, Francijā. Šajā ziņā nekādi neatšķiramies, turklāt dzīvojam televīzijas un interneta laikmetā, kad viss ir pieejams. Pareizi teici, ka katram laikam ir savi varoņi. Mēs bijām citādi, bet tagad ir cits laiks un tas nenozīmē, ka tagad ir sliktāk. Arī tagad ir ļoti daudz talantīgu puišu, un esmu pārliecināts, ka [arī viņi kaut ko sasniegs]. Taču, lai tas notiktu, ir jāsakrīt daudziem faktoriem. Tagad šie faktori kaut kādu iemeslu dēļ vienkārši nesakrīt."

LFF galva Guntis Indriksons teica, ka par rezultātu varēsim runāt tikai tad, kad ārzemēs spēlēs 50-70 futbolistu. Un patiešām spēlēs, nevis sēdēs uz soliņa, kā tas notiek tagad. Baidos, ka līdz tam laikam nenodzīvošu. Spēļu prakse pašreiz ir liela problēma?
Pahars: "Kā tu domā (smaida)?"

Domāju, ka jā.
Pahars: "Ar šo problēmu saskaramies katrā sasaukumā. Kad spēlētājs atbrauc uz izlasi, vairs nevaru nekādi nevaru ietekmēt viņa fizisko gatavību. Kāds viņš ieradās, tāds viņš arī ir. Skaidrs, ka viens no galvenajiem faktoriem ir tieši izlašu darba specifika. Mums ir ļoti daudz traumu. Diemžēl ne reizi šo trīs gadu laikā neesam spēlējuši ar, mūsuprāt, spēcīgāko sastāvu. Kaut kur Indriksonam ir taisnība. Varbūt ne 70-80 spēlētāji, bet savā laikā mēs tomēr tikām pie starptautisku spēļu pieredzes. Un ne tikai tādā veidā, ka spēlētāji aizbrauca uz ārzemju klubiem – kaut gan notika arī tas -, bet ļoti daudz spēļu mēs aizvadījām arī Eirokausos un ieguvām nenovērtējamu pieredzi. Un viss sakrita. Kaut gan atkal – līdz tam mēs gājām ļoti ilgi.

Ja prasīji par paaudžu atšķirībām, tad laikam jārok un jāskatās uz to, kas notika agrākos laikos, kad cilvēkiem bez futbola bija daudz citu rūpju. Tagad izlases kodolu veido 1985.-1990.g. dzimušie futbolisti. Kas tad notika? Tad nebija treniņlaukumu, nebija treneru, cilvēkiem bija daudz citu rūpju. Cik reižu nedēļā viņi trenējās? Četras piecas reizes. Bet es deviņas, desmit, vienpadsmit – mums bija divi treniņi dienā, internāts. Un tajā arī ir atšķirība. Varbūt – tas ir mans subjektīvais viedoklis."

Izmantotie resursi:
Video / LTV.LV / Raksts - Жизнь сегодня