Gorkšs par ticību Slavišam un izlases futbolistu nepietiekamo pašatdevi

Kārtējās neveiksmīgās spēles aizvadījusi Latvijas izlase. Viena no redzamākajām personām izlasē ir treneris Slaviša Stojanovičs, un mēs atceramies garo procesu ziemā ar viņa apstiprināšanu - tieši tu biji cilvēks, kurš izteikti iestājās par viņu. Principā praktiski vienpersoniski uzņēmies atbildību, izvēloties Slavišu. Kādas tagad ir sajūtas, redzot, ka neizdodas arī viņam?
Sajūtas nav saistītas ar procesu, kā tika pieņemts treneris. To, ka process nebija veiksmīgi komunicēts, esmu ne reizi vien uzsvēris. Pie tā arī pieturos. Nepatīkami, protams, ir tas, kādi ir izlases rezultāti un nepatīkams ir sniegums, kādu mūsu komanda parāda laukumā. Tās ir divas nepatīkamākās lietas. Tas, ka no spēlētājiem šajās divās spēlēs mēs nesagaidījām šo attieksmes maiņu, šo lepnumu, šo pašatdevi. Tādu, kādu mēs redzējām spēlē Polijā, kad ar cerībām skatījāmies un gaidījām, ka tas varētu turpināties šajās abās mājas spēlēs.

Tagad futbola cilvēki var pārmetoši vaicāt, kāda jēga bija ņemt ārzemju treneri ar skaļu CV un, iespējams, solīdu atalgojumu, ja viņš nesasniedz labāku rezultātu, kādu varētu panākt jebkurš - jo par četriem zaudējumiem četrās spēlēs sliktāk nav iespējams...
Šī diskusija vienmēr būs. Šis jautājums droši vien jāskatās no vairākām pusēm. Vieglākais būtu uzreiz noņemt treneri - tā būtu jebkādas atbildības noņemšana no spēlētājiem. Spēlētāji pierod, ka maksimālais, kas var notikt, nospēlējot ne pārāk labi, ir jauns treneris, kurš atkal nāks ar jaunām idejām, runāsim par jaunu sākumu. Tad pāris spēles un, ja atkal neizdosies, gaidīsim atkal nākamo treneri. Tā tas turpināsies pa apli. Jau pieņemot darbā Slavišu Stojanoviču, bija skaidrs, ka šeit mēs gribētu veidot trīs gadu ciklu, pēc kura tad arī izdarīt secinājumus. Cikls ir sācies neveiksmīgi, mēs neesam apmierināti - pat ne tik daudz ar rezultātu, bet visvairāk ar to, kādu attieksmi redzam laukumā. Mums jau ir bijušas vairākas tikšanās gan ar Slavišu, gan visu Sporta departamentu kopumā, lai apspriestu, kādu ceļu izvēlēsimies, ejot tālāk.

Slaviša uzreiz pēc zaudējuma Slovēnijai minēja, ka dosies runāt ar tevi. Kāda šī saruna izvērtās? Vai bija tikai sportisko vēlmju vispārīga apspriešana vai tomēr izskanēja arī kādi konkrēti soļi, kas nākotnē būtu jāsper? Piemēram, tā pati sastāva atjaunināšana?
Tikāmies vienreiz, pēc tam otro reizi tikāmies trijatā ar Sporta direktoru [Kazakeviču] un salikām konkrētu karti, kā virzīsimies tālāk. Šī karte vēl tiks precizēta no galvenā trenera puses, jo skaidrs, ka pēc tik nepatīkamiem zaudējumiem skaļus paziņojumus uz karstām pēdām uz tik negatīva fona viņš neveiks. Taču mums ir skaidrs plāns, kā virzīties tālāk. Spēlētāji, kuri varētu izlasē parādīties no ārzemju akadēmijām, ir identificēti, un viņi vienmēr ir bijuši zināmi gan trenerim, gan mums visiem pārējiem. Domāju, jau nākamajā sasaukumā mēs redzēsim izmaiņas.

Tātad Latvijas izlases līdzjutējiem, kuri gaida pārmaiņas, šis ir signāls, ka zināmā mērā varētu tikt sodīti tie, kuri nerāda labu sniegumu un, kā pats minēji, iespējams, nedemonstrē pietiekamu pašatdevi, un viņu vietā varētu ieplūst jaunas asinis?
Domāju, viennozīmīgi būs izmaiņas, jo viens variants ir pēc 0:5 gaidīt un cerēt, ka kaut kas mainīsies pats no sevis, bet otrs variants ir spert kādus soļus. Ja speram soļus, jārunā par divām daļām: spēles kvalitāte un attieksme laukumā. Ja par attieksmi, tad jau ir izdomāti konkrēti soļi - būs spēlētāji, kuri tiešām grib pārstāvēt izlasi un ir gatavi atdot savus spēkus par 100%, kā arī, protams, būs prasību un vērtību kopums, ko treneris gribētu redzēt gan laukumā, gan ārpus laukuma.

Jau minēji, ka treneru mainīšana neko nedod - tikai katru reizi tiek dotas cerības, bet beigās tāpat paliekam pie sasistiem ratiem. Vai neesi nožēlojis šo pēdējo treneru maiņu un Slavišas pieņemšanu darbā, turklāt uz trim gadiem? Iedomājamies, ka šai ciklā zaudējam visas 10 spēles, bet līgumā paliek vēl divi gadi! Principā esam situācijas ķīlnieki - atbrīvošanās no viņa, visticamāk, izmaksātu lielu kompensāciju, savukārt uzlabojumu arī nav. Kādas ir manevra iespējas?
Ja uzreiz uztversim to kā traģēdiju, tad būs scenārijs, ko tu iedevi, un to ir grūti pieņemt. Mums ir jāapzinās tas, ko mēs gribam un varam uzlabot. Mums jāizanalizē, kas tika nepareizi izdarīts iepriekšējās spēlēs. Kā jau teicu, mēs esam pieraduši pie pirmajiem šķēršļiem laist vaļā treneri vai diskutēt par viņa kvalitāti, bet es domāju, ka mums, futbolistiem un man, ir jāiemācās uzņemties arī atbildība un jāmēģina situācija vērst par labu, lai Latvijas futbola izlase būtu simpātiska tev kā žurnālistam, gan mūsu līdzjutējiem, kuri, protams, ir pamatoti neapmierināti.

Bet tomēr - kas notiks, ja tevis pieminētajiem pirmajiem šķēršļiem sekos otrās nepārvaramās grūtības, tad trešās, un tā tālāk? Rudenī zaudējumi, sniegums slikts, kritika... Tiešām arī tad visus trīs līguma gadus pacietīgi gaidīsim?
Es izvēlos šobrīd ielikt zināmu daļu ticības pieņemtajos lēmumos, dot viņam [Stojanovičam] kaut kādu laiku. Zīlēt to, kas būs, ja sekos nākamās neveiksmes, nevēlos. Par to runāsim pēc faktu konstatācijas. Šobrīd ir vīzija, kādu mēs vēlētos redzēt Latvijas izlasi pēc trijiem gadiem, ir sastādīts konkrēts plāns, kā to sasniegt. Pirmais posms nav bijis veiksmīgs. Varbūt kādas izmaiņas vai novitātes ir jāievieš straujāk nekā ideālā gadījumā to gribētos. Taču mērķis no tā nemainās.

Atgriežoties pie marta spēlēm, nosaukšu divus faktus, kuri neliecina par labu Slavišam - tu kā darba devējs pakomentē, vai piekrīti tiem. Pirmkārt, pirmajā spēlē Ziemeļmaķedonijā, kur neapšaubāmi snieguma ziņā bija pilnīga izgāšanās, Slaviša lielā mērā paļāvās uz tām iestrādnēm, kuras bija veicis Miksu Pātelainens [par spīti nesekmīgam sniegumam Nāciju līgas pēdējā spēlē Andorā (0:0), Skopjē vietu pamatsastāvā saglabāja 8 no 11 spēlētājiem, tāpat tika saglabāta shēma - aut.]. Varšavā puse sastāva tika nomainīta un sniegums tiešām jau bija krietni labāks. Otrkārt, martā netika izsaukts Kamešs, kuru, kā atzinās pats Slaviša, pēc tam ievērojis, izsaucis uz jūnija mājas spēlēm - pret Izraēlu Vladimirs iznāca uz maiņu, pret Slovēniju jau bija pamatsastāvā, lai gan martā nebija pat kandidātu lokā. Vai Slaviša marta spēlēm bija izpildījis mājasdarbu? Jo vienojies ar viņu ja ne pērn, tad šī gada pašā, pašā sākumā, un Slaviša varēja pa naktīm sēdēt, pētīt mūsu futbolistus un sākt darbu šeit uzreiz ar svaigu redzējumu, nevis sākotnēji "nokopēt" iepriekšējo "versiju", pēc tam, tautas valodā runājot, "aplauzties", lai tikai tad realizētu savu rokrakstu.
Ja mēs runājam par spēles rokrakstu, tad to Slaviša nekad nav slēpis un jau pirmajās sarunās ar futbolistiem, ar Sporta direktoru, ar visu Sporta departamentu iepazīstināja ar filozofiju, kuru viņš grib panākt un ko viņš prasa no attiecīgajiem spēlētājiem attiecīgajās pozīcijās. Par to visi iesaistītie bija informēti, un tas attiecas arī uz izlases personālu. Šeit tiešām nepiekritīšu tev, jo tiešām tas informācijas daudzums, ko viņš bija apskatījis un izanalizējis ar tā paša Daiņa [Kazakeviča] un pārējo treneru palīdzību, bija tik liels, ka mēs nevarētu runāt par kādu iztrūkumu zināšanās par mums pieejamajiem spēlētājiem. Par to, ka viņš izvēlējās dot iespēju spēlētājiem, kuri ilgstoši ir bijuši sastāvā, un par to, ka viņš gribēja pārbaudīt, kāda būs viņa ideju un filozofijas ietekme tieši uz šo spēlētāju sniegumu, mēs tagad varam diskutēt, vai tas bija pareizi vai tā bija kļūda. Skaidrs, ka te ir daudz viedokļu, bet tā, ka viņš nebūtu gatavojies un nebūtu ievācis pietiekami daudz informācija, nebija.

Ko vari pateikt par futbolistu attieksmi? Šeit arī viedokļi dalās - vieni uzskata, ka šie futbolisti, lai gan spēlē sliktākās līgās, nekā vairums pretinieku mūsu grupā, tik un tā varētu spēlēt labāk, savukārt otri uzskata, ka viņi cenšas maksimāli, tomēr neko vairāk nespēj. Ko jūti, vienkārši ar viņiem aprunājoties, uzmundrinot viņus?
Es ļoti labprāt atdalītu diskusiju par spēlētāju kvalitāti un pašatdevi. Uzskatu, ka spēlētāju kvalitāte, viņu gatavība, viņu taktiski-tehniskā sagatavotība ir pilnīgi trenera kompetencē un es neesmu tiesīgs to vērtēt. Skaidrs, ka man ir savs subjektīvais viedoklis, ko varu paust privāti, bet es domāju, ka nav korekti to apspriest publiski. Tāpat arī nekad neesmu mēģinājis kaut kādā veidā ietekmēt trenera sastāva izvēli vai to apspriedis.

Katra izlases spēle man ir liels pārdzīvojums un uztveru to tuvu sirdij, lai kādā pozīcijā es būtu - spēlētājs, līdzjutējs vai LFF prezidents. Man vissāpīgāk ir redzēt, ka mēs paši neizpildām tās vērtības, par kurām cenšamies runāt - attieksme, pašlepnums. Es gribētu no spēlētājiem redzēt vairāk šo vēlmi parādīt maksimumu, šo cīņassparu, nepadošanos katrā epizodē. Zaudēt var dažādi, es pats esmu zaudējis dažādi. Taču es vēlos redzēt šo absolūto nevēlēšanos padoties, cīņu līdz pašām beigām, cīņu par katru bumbu, principiālu vēlmi pierādīt kādam kaut ko. Man kā spēlētājam būtu ļoti sāpīgi klausīties un lasīt to, ko šobrīd par Latvijas izlasi raksta mediji, ko runā speciālisti. Man tas būtu patiešām ļoti nepatīkami. Ir divi varianti - censties to uztvert kā motivāciju un pierādīt sevi vai gluži vienkārši apvainoties un teikt, ka "es vairs negribu spēlēt izlasē". Man šis tiešām ir brīdis, kad manī parādās tas vecais profesionālais sportists, un man pašlepnums neļauj padoties. Negribētos, lai šī cikla stāsts beigtos tā, kā tas ir sācies... Ļoti grūti pieņemt tādus rezultātus un sniegumu...

Pret Slovēniju (0:5) vismaz epizodiski šī te padošanās bija?
Ja mēs analizējam katru golu atsevišķi, tad skaidrs, ka šeit mijās bērnišķīgas kļūdas ar muļķīgām taktiskām kļūdām, piemēram, mūsu standartsituāciju laikā. Pie bērnišķīgām kļūdām var minēt kaut vai nopelnītu 11 metru soda sitienu vai bīstamā zonā nopelnītu brīvsitienu. Ja mēs analizējam to, kā skrien gūt vārtus pretinieki un kā mēs skrienam aizsardzībā, tad tas nav nekas patīkams...

Lūdzu, iekāp uz sekundīti tajās profesionālā sportista kurpēs un, nepārejot uz personālijām, manīji acīmredzamas kļūdas? Tev kā bijušajam centra aizsargam, redzot astoņus ielaistus vārtus divās spēlēs, noteikti ir ko teikt.
Domāju, liela daļa no šīm kļūdām bija tādas, kuras varēja novērst. Kaut vai bumbas izsišana no soda laukuma, kad bumba vairākkārtīgi maina īpašnieku, pašaizliedzīga aizsardzība, ar ko vēsturiski vienmēr esam lepojušies. Azartiska cīņa, nepadošanās.

Maču laikā bieži šķendējies? Nevis par rezultātu un to, ka bumba lido mūsu vārtos, bet tieši par mūsu futbolistu darbībām, zinot, ka viņi var labāk?
Pats pie sevis šķendējos. Skaidrs, ka es pārdzīvoju. Tas, ko es negribu, audzinoši izteikties par kāda spējām. Tā ir trenera kompetence. Uzskatu, ka man nav tiesību iet ģērbtuvēs un stāstīt spēlētājiem, kas būtu jādara labāk. Ģērbtuvē ir tikai viens saimnieks, un tas ir treneris.

Atceros, ka 2016. gada jūnijā Tallinā pēc izcīnītā Baltijas kausa, kad biji izlases kapteinis, tu par spīti iegūtajai trofejai izteici kritiku mūsu izlases sniegumam - sak, ar tādu futbolu mēs turpmāk neprogresēsim, ka mēs spēlējam tikai uz rezultātu. Tagad, atskatoties atpakaļ, ir sajūta, ka Pahara vadībā tika piedzīvoti pēdējie laiki, kad izlase bija vēl kaut cik konkurētspējīga.
Katram laikam ir savas aktualitātes un nianses. Visdrīzāk mans komentārs toreiz bija saistīts ar domu, ka ir ne tikai jāsasniedz rezultāts, bet arī jāuzlabo sniegums. Tevis pieminētajā spēlē pret Igauniju sniegums man kā spēlētājam nelikās pietiekami labs. Atceros, ka toreiz 90 minūtes mēs pavadījām savā soda laukumā, mēģinot maksimālu tālu izsist bumbu no saviem vārtiem. Manā viedoklī izpaudās sarūgtinājums par to.

Paldies par šo sarunas pirmo daļu. Tagad dosimies apskatīties, ko pēc šiem zaudējumiem sacīja daži Latvijas futbola cilvēki. Ne obligāti piekrītam visiem viņu izteikumiem - vienkārši devām viņam iespēju izteikties, devām tribīni un gribam dzirdēt tavas domas.

Apsēžamies pie datora un demonstrējam izgriezumus no Vladimira Koļesņičenko, Andra Riherta un Krišjāņa Kļaviņa sacītā. Minēto trīs cilvēku citāti slīprakstā.

Jau runājām, ka šis sastāvs ne vienmēr demonstrē maksimālo pašatdevi. Paklausīsimies, ko pasaka Riherts.
(Riherts: "Man pašam šķiet, ka, lai gan debitējis Ontužāns un Toberam ir kārtējās minūtes un pieredze, no pārējiem spēlētājiem jaunas asinis šajās spēlēs neiemēģināja.").
Vai piekrīti, ka varētu iepludināt vēl vairāk svaigo asiņu, redzot, ka šis kodols, kuram dota iespēja vairāku gadu garumā, nedod ne rezultātu, ne prieku par sniegumu?
Domāju, ka daļēji šeit Andrim var piekrist. Arī Slaviša nekad nav slēpis, ka gribētu redzēt sastāvā jaunas sejas. Jautājums, cik ātrā tempā tas notiks. Runājot par tevis minēto precedentu Ziemeļmaķedonijā, kur izmaiņu, tavuprāt, nebija pietiekami daudz, ir diskusija, vai pietiekami krasas un radikālas izmaiņas bija pietiekami ātrā laikā. Varbūt šīs izmaiņas bija jāveic ātrākā laikā. Šo jautājumu turpināsim uzdot sev un trenerim. Domāju, šīs spēles arī parādīja, ka izmaiņām bija jābūt ātrākām... Taču, kā jau teicu, trenerim pārņemot izlasi, par spēlētājiem bija pietiekami daudz informācijas un treneris ir tas, kurš izvēlas, cik ātrā tempā īstenot šīs pārmaiņas. Viņaprāt, šīm pārmaiņām bija jāsākas tieši attieksmes ziņā, vēlmes pārstāvēt Latvijas izlasi ziņā. Tālāk jau ar šo attieksmi un lepnumu jāiepludina tie jaunie spēlētāji, kuri pakāpeniski ienāk Latvijas izlasē un debitē.

Cik saprotu no visa iepriekš teiktā, tad septembrī sastāva izmaiņas varētu būt straujākas. Nākamais video, kurā, mazliet aizejot prom no futbola, Andris runā par mārketingu.
(Riherts: "Labākais mārketings šobrīd Latvijas futbolā ir, protams, sniegums laukumā! Ja kāds grib mānīt ar Ozola skaisto koncertu un teikt: "Nāciet uz futbola spēli!", tad, manuprāt, tas šobrīd nav pareizi.")
Patiešām izskatās, ka izlase nespēlē labi, LFF noorganizē koncertu, kas, visticamāk, saistīts ar zināmām izmaksām, bet rezultāti laukumā ir vēl sliktāki. Vai šāds mārketings patiešām ir vajadzīgs vai varbūt tiešām lai nāk tikai tie uzticamākie līdzjutēji?
Šeit man tev jāprasa - vai tev kā spēles apmeklētājam tas ir vajadzīgs vai nē? Skaidrs, ka šajās aktivitātēs ap futbolu ir ieguldīts ļoti liels darbs no mūsu darbinieku puses. Viennozīmīgi, ka viens piesaistes veids ir futbola rezultāts un sniegums. Kā redzam šobrīd, tikai paļaujoties uz to, stadionu diez vai piepildīsim. Futbola līdzjutējs ir ļoti dažāds. Mēs gribam piesaistīt ne tikai šo regulāro līdzjutēju, kurš nāks, lai kāds būtu izlases sniegums un rezultāts. Vēlamies piesaistīt jaunus līdzjutējus - vecāki ar bērniem vai cilvēki, kuri nākotnē varbūt kaut kādā veidā iesaistīsies Latvijas futbolā. Tādēļ mums šī pieeja ir dažāda. Piesaistām arī tādus cilvēkus, kuri atnāks tāpēc, ka ir arī kāda papildus aktivitāte. Skaidrs, ka kādu šādas papildus aktivitātes var saniknot, bet esmu dzirdējis arī ļoti daudz labu atsauksmju. Futbols šobrīd ir popkultūras sastāvdaļa. Jā, futbola spēle treneriem, spēlētājiem, īsteniem faniem ir galvenais, lai ierastos stadionā. Taču tas ir sporta pasākums, kur tu vari atnākt ar saviem draugiem, radiem, tuviniekiem un labi pavadīt laiku. Mums ir izveidojusies līdzjutēju daļa, kas nāk tieši tādēļ, ka tas ir labi organizēts, kvalitatīvs pasākums.

Vai līdzīgs pasākums tiktu organizēts, ja izlase būtu uz viļņa, būtu panākumi un zinātu, ka tribīnes būs pilnas arī bez Ozola un šiem te koncertiem?
Domāju, ka noteikti, jo futbols attīstās. Attīstās izklaides industrijas virzienā. Domāju, ka mums vienmēr ir jāmeklē jauni veidi, kā piesaistīt futbolam. Kādam tas var patikt, kādam šķist traucējoši. Mēs šo jautājumu varam pagriezt arī citādi - vai kāds izdomātu pasūdzēties par šo blakus pasākumu esamību, ja izlase visas spēles uzvarētu?

Varam pārfrāzēt, ka vienkārši negribat, lai uz izlases spēlēm, redzot bēdīgo situāciju, atnāk noraudzīties tikai divi tūkstoši līdzjutēju?
Manuprāt, mārketings tam arī ir vajadzīgs - lai piesaistītu pēc iespējas plašākas cilvēku masas. Varbūt kāds cilvēks aizies uz šo futbola spēli pirmo reizi, uzzinot, ka notiek arī Ozola koncerts. Un nākamreiz varbūt viņš jau pats meklēs futbolu - vai tā būtu Virslīgas spēle, vai 1. līgas spēle, vai kas cits. Sāks interesēties par futbolu.

Plaši zināms, ka tev pašam ļoti patīk mūzika, tu aktīvi apmeklē koncertus. Cik aktīvi tu iesaistījies šādu pasākumu ierosināšanā un mūziķu izvēlē?
Mūziķa izvēle viennozīmīgi notika bez manis. Mūzikas izvēle ar šo savu enerģiju un azartu bija ļoti atbilstoša tam, lai pārceltu to uz Latvijas izlases atbalstīšanu.

Aprunājāmies arī ar Koļesņičenko. Viņš ir cilvēks, kurš trīs reizes nepadomās pirms pateikt - viņš saka to, ko domā. Pirmais viņa apgalvojums tiešām ir skaļš.
(Koļešņičenko: "Kaspars [Gorkšs] kā prezidents to noliegs, tāpat treneris to noliegs, taču es precīzi zinu, ka prezidents piedalās kandidātu izsaukšanas procesā. Tā ir 100% informācija, no izlases iekšienes. Uzskatu, ka tas saknē nav pareizi - prezidentam nav jāiejaucas.")
Zinām, ka tu kopā ar Stojanoviču brauci uz Vāciju pie Ontužāna. Bet vai vari kategoriski noliegt to, ko Vladimirs apgalvo, ka piedalies sastāva izvēlē? Atskaitot šo kopīgo Ontužāna piesaisti.
Ne līdz galam izprotu viņa apgalvojumu būtību. Skaidrs, ka cenšamies uzrunāt un, ja es varu ar savu ekspertīzi vai kontaktiem palīdzēt uzrunāt kādu no potenciālajiem izlases kandidātiem, savu palīdzību neliedzu. Ja runājam par izsaucamo spēlētāju sarakstu vai vēl jo vairāk par pamatsastāvu, tad to es uzzinu droši vien vēlāk nekā jūs, žurnālisti.

Kāpēc tev jāuzrunā kandidāti, ja tas mūsu spēlētāju loks ir šaurs un principā visi ir zināmi?
Ontužāna gadījumā tas bija ar domu pārliecināties par viņa ieinteresētību spēlēt tieši Latvijas izlasē.

Turpinām ar tēmu par tevi kā LFF prezidentu.
(Koļesņičenko: "Cik es saprotu, Kasparam ir sabojājušās attiecības ar visiem tuvajiem cilvēkiem. Nezinu, kā viņam tas izdodas, taču diemžēl pat tie cilvēki, kuri bija viņa pusē, šodien ir pret. Nezinu, varbūt cilvēks attapsies, kļūs gudrāks. Viņš tikko beidzis spēlēt futbolu, bet jau... nevēlos teikt, ka uzlicis sev kroni, tie ir skaļi vārdi, taču ne visi iztur [pārbaudījumu ar slavu - aut.]").
Šo jautājumu varbūt pavirzīšu nedaudz citādā gultnē...
[Pārtrauc] Man liekas, ka katru Koļesņičenko apgalvojumu tev jāpavērš kaut kādā gultnē, lai uz to būtu iespējams atbildēt, nevis vienkārši uztvert kā kaut kāda veida apvainojumu savā virzienā. Lai mums izveidotos kvalitatīva diskusija, tev jāiejūtas tulka lomā.

Tulkojums ir sekojošs - ir šie te ārkārtas kongresi, ir opozīcija. Nav noslēpums, ka ar to pašu "Mettu", kas ir liels spēks Latvijas futbolā, neesi lielos draugos. Sašķeltība Latvijas futbola sabiedrībā ir. Kamēr biji spēlētājs, pieļauju, tev vispār nebija nekas jādala - darīji darbu kā futbolists un ar politiku nebija jānodarbojas. Tagad esi citā ampluā, un ir cilvēki, kuri pie varas bija iepriekš, ir cilvēki, kuri uzskata, ka dari kaut ko nepareizi. Un tas mākonis - ne tikai ap izlasi, bet vispār ap futbolu - ir diezgan liels. Cik tas ikdienā traucē? Cik lielu pretestību jūti?
Domāju, katram no malas ir redzams, ka šī pretestība ir diezgan liela, opozīcija arī ir pietiekami liela un organizēta. Skaidrs, ka es ikdienā vēlētos nodarboties ar jautājumiem, kas balstās uz mūsu izvirzītajām prioritātēm - audzēt futbolā iesaistīto skaitu un futbola popularitāti. Bet tā vietā mēs cikliski esam spiesti organizēt dažādus kongresus, kuri tiek rosināti visdažādo iemeslu dēļ. Skaidrs, ka jebkuru ideju, rosinājumu ir vieglāk realizēt, ja mēs, futbola sabiedrība, būtu saliedēti savā starpā. Viens no maniem izaicinājumiem arī ir meklēt kompromisus, meklēt dialogu, lai pamatotu tos procesus, ko esmu jau uzsācis un meklētu veidus, kā futbola sabiedrību saliedēt.

Tu runā par saliedēšanu, taču pat ar Verpakovski, kuru diez vai var uzskatīt par konfliktējošu cilvēku, jums nav pārāk siltas attiecības, lai gan iepriekš izlases laikos bijāt draugi. Ir daudz šādu cilvēku, ar kuriem sabojājušās attiecības?
Ja godīgi, nevaru runāt par attiecību pasliktināšanos tieši ar Māri. Domāju, mūsu attiecību pasliktināšanās šādu apgalvojumu iespaidā arī radusies. Skaidrs, ka mums ir bijušas domstarpības un interešu sadursmes. Jā, iepriekš tādu nebija, taču iepriekš [futbolistu karjeras laikā - aut.] mūsu diskusiju lokā bija jautājumi, kā pavadīt atvaļinājumu un kādu publisku pasākumu apmeklēt kopā. Tas tomēr ir mazliet citādi, nekā tagad, kad es pārstāvu vienu organizāciju, bet Māris aktīvi iesaistīts kluba vadīšanā Virslīgā. Skaidrs, ka te parādās pieaugušo dzīves intereses.

Aizejot prom no Māra pieminēšanas, tas izpaužas arī ar citiem cilvēkiem. Tu runā par saliedētības panākšanu, taču pretestība ir liela. Tajos pašos kongresu balsojumos tas atspoguļojas.
Lai veicinātu izaugsmi, ir vajadzīga arī laba opozīcija. Tā dzen uz priekšu.

Labi, vēl viens video citāts no Koļesņičenko - par izlases treneru štābu.
(Koļesņičenko: "Ja šodien piezvanīsiet Stojanovičam un nosauksiet, piemēram, Grīnberga uzvārdu, treneris viņu pat nezinās. Tāpēc arī saku - ja uzaicinājāt tādu Stojanoviču, iedodiet viņam palīgus, kuri pārzina tēmu! Piesaistiet kaut vai Tamazu!")
Labi, par Tamazu šobrīd nerunāsim, lai gan vispār arī interesanta tēma, taču tas, ko Vladimirs saka, ir, ka Slaviša nav paņēmis palīgos vietējos trenerus. Ir Koliņko, bet viņš vairāk ir vārtsargu treneris. Vladimirs apgalvo, ka Slaviša pat pilnībā nepārzina mūsu futbola kapitālu. Grīnbergs, tāpat ārpus šī citāta Koļesņičenko pieminēja vēl citus jaunos. Mūsu sarunā jau minēju Kameša piemēru. Kā ir ar šīm zināšanām? Nav vajadzīgi vietējie palīgi?
Slavišam tiek nodrošināta palīdzība, ja tāda nepieciešama, no Sporta departamenta puses, ir jaunatnes izlašu treneri, kuri viņam ir iedevuši pilnu informāciju par jebkuru spēlētāju no jebkuras jaunatnes izlases. Par informācijas trūkumu sūdzēties viennozīmīgi nevar. Slaviša ir runājis arī ar lielāko daļu akadēmijas treneriem un vadītājiem. Domāju, jums pašiem ir jārunā ar viņu, lai pārliecinātos par viņa zināšanām par futbolistiem. Ja runājam par asistentiem, tad tas ir jautājumus, kuru es viņam arī esmu uzdevis. Cik zinu, viņam ir bijušas vairākas tikšanās ar mūsu vietējiem speciālistiem, bet galavārds pieder Slavišam. Viņš izvēlas savu komandu. Šobrīd viņš uzticas Sašam Koliņko, kurš viņu konsultē ne tikai vārtsargu jautājumos, bet arī kopumā - kā darboties aizsardzībā, kā vislabāk izmantot spēlētāju resursus, kādās pozīcijās izmantot. Treneru štāba izveide ir Stojanoviča kompetence.

Tas, vai Slavišam ir nepieciešama vietējo speciālistu palīdzība, ir viens jautājums. Otrs jautājums, ko sarunā ar mums minēja arī Koļesņičenko, ir tāds, ka jūs, LFF, sagatavojat virkni speciālistu ar PRO-UEFA un A-UEFA licenci, taču daudzi no viņiem ir bez darba. Viņiem netiek piedāvāts darbs Virslīgā, viņiem nepietiek brīvo vakanču. Kad piesaistām tādu treneri kā Stojanovičs, viņiem teorētiski būtu laba iespēja pamācīties, strādājot roku rokā ar viņu. Vai, tavuprāt, izlase nav vieta, kur mācīties?
Mana ideālā situācija būtu, ka mūsu spēlētāji būtu ambiciozi, motivēti, kuri grib spēlēt Latvijas izlasē un braukt spēlēt futbolu ārzemju klubā. Līdzīgi ir ar treneriem - vēlos, lai viņi ir ambiciozi, motivēti, kuri zina, ko viņi grib, un lai viņi aktīvi pieprasa to, ko grib.

Problēma jau ir tā, ka Latvijas treneriem trūkst atspēriena punkta... Minēji par spēlētāju ambīcijām un tieši šai sakarā ir vēl viena Koļesņičenko pretenzija.
(Koļesņičenko: "Mums Virslīgā ir limits. Vietējie spēlētāji, kuriem, atvainojiet, ir pa 30 gadiem, izvirza prasības. Bez uzvārdiem. Viens 33 gadus vecs futbolists, kuram bijušas 20 operācijas, prasa sešus tūkstošus eiro lielu mēnešalgu. Savukārt jaunais futbolists prasa aptuveni desmit tūkstošus. Vai mūsu futbolisti spēlē 10 tūkstošus vērtu futbolu? Diez vai.")
Nekomentēsim tieši šos skaitļus...
To mēs, Latvijas futbola sabiedrība, zinām automātiski - ja Koļesņičenko kaut ko apgalvo, tad sākumā ir jādala ar divi un tad visdrīzāk jādala vēl ar divi. Sāksim ar to, ka izdalīsim ar divi.

Izdalīsim ar divi. Tas tik un tā ir salīdzinoši daudz, redzot, kā spēlē izlase.
Es saprotu kontekstu. Bija ļoti asas diskusijas par leģionāru limitu jau pirms šīs Virslīgas sezonas. Skaidrs, ka tagad šis jautājums atkal aktualizēsies, jo daudziem spēlētājiem ir jāpārslēdz līgums. Šī brīža redakcija ar leģionāra jeb ne Latvijā sagatavota spēlētāja kvotas palielināšanu par vienu spēlētāju kādam var šķist nepietiekams. Protams, tas arī būs mūsu uzdevums ar valdes locekļiem izvērtēt, vai ir nepieciešams to pamainīt. Varbūt straujāk virzīties. Šeit ir arī emocionālais aspekts - skaidrs, ka gribētu, lai Latvijas čempionātā spēlē vietējie spēlētāji, kā tas notiek daudzos Skandināvijas valstu čempionātos. Tur jebkurš labs spēlētājs cenšas tikt uz ārzemēm.

Te arī ir mūsu lielākā problēma - gribētos, lai tie, kuri spēlē Virslīgā, vēlas un pārceļas uz konkurētspējīgiem klubiem Eiropā un tur regulāri spēlē ar tādu intensitāti, kāda viņiem principā būs arī izlases spēlēs. Mēs mazliet jau pieskārāmies šai tēmai - šobrīd klubi ņem vairākus mūsu futbolistus atpakaļ uz Latvijas čempionātu, lai uzlabotu sniegumu. Spēlētājiem, it sevišķi, ja viņi ir labākajos brieduma gados, Latvijā tiek piedāvāts pietiekami konkurētspējīgs atalgojums, lai viņam šeit nebūtu jāuztraucas par sadzīviskām problēmām, nav jāsatraucas par niansēm, kas saistās ar spēlēšanu ārzemēs. Vieglākais ceļš ir atgriezties Latvijas čempionātā. Pirmo vai pirmos divus mēnešus viņš spēj uzturēt šo motivāciju, entuziasmu un nospēlēt līmenī, kurā viņš ir bijis pirms tam Kiprā, Polijā vai citur. Taču pēc tam spēlētājs automātiski pamazām pielāgojas tam čempionāta ritmam un līmenim, kurā viņš spēlē.

Es varu teikt no savas personīgās pieredzes - ir ļoti viegli sev pamatot, kāpēc tu vairs katru dienu nespēlē uz 100%. Tu pakāpeniski šos procentus samazini un saproti, ka vari būt normālā līmenī, spēlējot arī ar zemāku kapacitāti. Pēc tam ļoti grūti šos procentus atgūt un pacelt. Ir nepieciešams kaut kāds dzinulis - nevis alga un prēmijas, jo tas ir īslaicīgs dzinulis, bet gan komandas un līdzspēlētāju ambīcijas. Šobrīd diemžēl arī izlases spēļu kontekstā redzam, ka mūsu spēlētāji nav gatavi spēlēt ar tādu intensitāti un tempu, kāds ir Eiropas konkurētspējīgajos čempionātos. Mūsu dzinulis varētu būt, lai mūsu spēlētāji Virslīgu izmanto kā tramplīnu, lai pieteiktu sevi konkurētspējīgos čempionātos. Nevēlos teikt neko sliktu par Virslīgas organizāciju vai atspoguļojumu, taču, kas attiecas uz spēles kvalitāti un ritmu... ir jātiecas uz labākiem čempionātiem.

Lielāks leģionāru limits palīdzēs? Vai neesam jau kaut ko nokavējuši?
Šeit jābūt ļoti detalizētai analīzei - kāda situācija ir šobrīd, ko mēs gribam panākt, un vai tas ir vajadzīgs visiem klubiem vai varbūt tikai pāris klubiem. Tagad ir ievēlēta jauna valde, enerģijas pilna. Ir Elites attīstība...

Tavs opozicionārs [Gaidels - aut.].
Negribu šeit dalīt opozīcijā un ne-opozīcijā, un ceru, ka jaunajiem valdes locekļiem būs interesanti iesaistīties šī jautājuma risināšanā. Visi valdes locekļi ir manas komandas locekļi, kuri katrs ir atbildīgi par savu segmentu. Viens no segmenta jautājumiem ir šis te leģionāru limits.

Tu kā futbolists, kurš ir bijis vairākās Eiropas līgās, Anglijas Premjerlīgu ieskaitot, vari salīdzināt ar Virslīgu - ne algu ziņā, bet treniņprocesu, treneru kvalitātēm, to pašu infrastruktūru. Tavuprāt, darbs Virslīgas klubos ir labs un pietiekams, lai sagatavotu izlasei futbolistus? Vai tomēr obligāti jātiecas uz ārzemēm?
Ja runājam par jaunajiem futbolistiem, tad tiekšanās uz ārzemju čempionātiem vajadzētu būt prioritātei. Šeit nerunāju tikai par treniņu kvalitāti, apstākļiem, jo, nonākot organizētos futbola klubos, skaidrs, ka tur rocība, iespējas ir lielākas nekā Latvijā. Otra lieta, par kuru jārunā, ir futbolistu briedums, kurš tiek sasniegts, aizbraucot prom no Latvijas un uzsākot patstāvīgu dzīvi. Ikdienas cīņa par vietu sastāvā, tāpat cīņa ar sadzīviskām problēmām - tas arī ieaudzina kaut kāda veida spītību, neatlaidību. Šo spītību un neatlaidību vēlamies pārnest uz Latvijas izlases sniegumu. Ticu, ka šādi spēlētāji, apaudzējot to ar lepnumu un vēlmi spēlēt izlasē, var palīdzēt izlasei. Šī ir tā formula, kuru gribu redzēt, aizstāvot Latvijas izlases krāsas.

Starp citu, runājot par jauniešu aizbraukšanu uz ārzemēm, vai Latvijas izlases sniegums, vieta FIFA rangā nebojā Virslīgas klubu iespējas pārdot spēlētājus? Virslīgas klubiem tas ir svarīgs izdzīvošanas elements, taču atliek paskatīties FIFA rangu, sekmes Eirokausos, un šis uzdevums pārdot spēlētāju var kļūt vēl sarežģītāks.
Te atkal ir vairāki aspekti. Skaidrs, ja tu vispārīgi teiksi: "Nopērc manu Latvijas futbolistu!", diez vai tas izsauks sajūsmas saucienus kādas Eiropas komandas skautam vai sporta direktoram. Vairāk ir individuāla pieeja. Līmenis, kādā tiek organizēts skautings Eiropas čempionātos, ir pāraudzis pieeju, ka vienkārši tiek apskatīta statistika vai parunājas ar tavu aģentu vai klubu. Tiek vērtētas daudzas un dažādas nianses. Pats atceros no savas karjeras un pirmo reizi saskāros, kad Anglijas ietvaros pirmo reizi veicu pāreju - no "Blackpool" uz QPR. Man pēc tam bija iespēja iepazīties ar dosjē, ko bija sagatavojis "Watford" par mani. Tas bija niansēts izklāsts gan par manu ģimeni, maniem ikdienas ieradumiem, manām attiecībām ar komandas biedriem, manu uzvedību ģērbtuvē, manu uzvedību, kad netieku laukumā, manu uzvedību, kad tieku laukumā, manu uzvedību pēc uzvarām un pēc zaudējumiem. Šis ir pilnīgs spēlētāja spogulis, pēc kura futbolists tiek vērtēts. Tāpēc domāju, ka šobrīd tam nav vislielākā nozīme, vai esi Latvijas prece vai kādas citas valsts pilsonis. Varbūt lomu spēlē tas, ka mūsu spēlētājs ir nekvalitatīvāk uzfilmēts, jo stadionu un laukumu kvalitāte nav tik laba kā citviet Eiropā. Vai arī tas var nospēlēt lomu, ja kāds pērk uz aklo un izvēlas starp latvieti un brazīlieti. Tomēr domāju, ka šobrīd skautings izaudzis līdz tādam līmenim, ka nacionalitātei netiek pievērsta tik liela uzmanība.

Tātad mūsu U-19 izlases čaļi, kuri rāda cerīgu sniegumu, šai ziņā var nesatraukties.
Domāju, noteikti. Domāju, šeit liela loma būs pašu spēlētāju ieinteresētībai, gribai un viņu padomdevējiem. Varbūt nevis uzreiz piekrist Virslīgas summām, kādas min Koļesņičenko, bet gan izdomāt, kur tu gribētu būt ilgtermiņā.

Ķeramies klāt pēdējiem video, kuros izsakās Krišjānis Kļaviņš - tavs pretinieks LFF prezidenta vēlēšanās. Atkal atgriežamies pie trenera tēmas - nopietnās futbola valstīs šādas tēmas tiek apviļātas 100 reizes. Tāpēc - vēlreiz par Slavišu Stojanoviču.
(Kļaviņš: "Tikai 1. martā mums tika paziņots trenera vārds. Šādā situācijā profesionāls federācijas vadītājs būtu rīkojies sekojoši - ja rodas problēmas ar pirmās izvēles treneri, piemēram, Stojanoviču, tad noteikti viņam ir B, C un D izvēles, kuras vajadzēja aktivizēt uzreiz. Es joprojām nesaprotu, kāpēc tajā brīdī vajadzēja apstiprināt Stojanoviču.")
Šeit Krišjānis nepārmet izvēli kā tādu, bet gan pārmet par procesu. Pats zini, cik ilgi ievilkās Stojanoviča apstiprināšana. Tu nepārlēci uz citu variantu, ņemot vērā, cik maz laika palika līdz "Euro 2020" cikla sākumam.
Bija mums, kā Krišjānis minēja, arī B un C variants, kuri tika apspriesti LFF valdē. Mūsu lēmums bija iet ceļu ar Slavišu. Kad mēs diskutējām, jau iepriekš zinājām, ka Slaviša būs treneris [piekritīs un varēs vadīt izlasi - aut.]. Bija nianses, kuru dēļ pirms tā laika [1. marta] nevarējām runāt par to publiski. Es neslēpu faktu, ka Slaviša savus pamatpienākumus, izpēti, varēja sākt jau pirms šī datuma.

Visbeidzot pēdējais - tautu vienmēr interesē nauda, skaitļi. Krišjānis Kļaviņš mums nosauca summu, kādu Slaviša Stojanovičs, iespējams, pelna. Redzot, kādi ir rezultāti un dzirdot Kļaviņa nosaukto summu, mūsu raidījuma "Futbolbumbas" skatītāji, visticamāk, uzskatīs, ka tāda nauda nav jāmaksā. Paklausāmies skaitļus un pasaki, cik tas atbilst patiesībai.
(Kļaviņš: "Informācija, kas ir manā rīcībā, liecina, ka Stojanoviča alga gadā ir, minimums, 200 tūkstoši eiro gadā. Tātad par trim sezonām tie ir 600 tūkstoši. Protams, neesmu redzējis līgumu, bet tuvu stāvošo cilvēki stāsta, ka līgums ir tieši tik liels.")
200 tūkstoši gadā?
Domāju, vai viņam ir tas pats avots, kas Koļesņičenko un viņa apgalvojumiem [aizkadrā Gorkšam minējām, ka arī Koļesņičenko mums minēja līdzīgu algas apmēra versiju - aut.]. Principā raidījuma "Futbolbumbas" skatītājiem ir viens apgalvojums, kas vieno Koļesņičenko un Kļaviņu - viņiem ir vēlme pārspīlēt. Kļaviņa apgalvojums ir jādala ar divi.

Tātad 100 tūkstoši gadā?
Es neesmu tiesīgs nosaukt precīzu summu, bet šai apgalvojumā nosauktais skaitlis ir jādala krietni. Visiem gribas zināt, cik viņš pelna un vai līgumā nav vēl kādas atrunas, taču lielākā daļa no šiem video sveicieniem bija tāds dzeltenās preses līmenis. Visus skaitļus un apgalvojumus, kurus es drīkstu, vienmēr esmu gatavs paust un esmu paudis. Šo džentlmeņu nosauktie cipari ir pārspīlēti vismaz dubultā.

Vēl dzeltenās preses līmenī ir saklausīts, ka daudziem ir bažas par iespējamo Stojanoviča līguma laušanu. Ir sazvērestības teorijas, ka pēc vēl dažiem zaudējumiem priekšlaicīgi lauzīsim līgumu, izmaksāsim Slavišam kompensāciju, varbūt kāds ar kādu vēl padalīsies, un kopumā tā būs milzīga summa. Vai vari apstiprināt, ka līguma laušanas gadījumā šai nevēlamajā scenārijā C kompensācija būs atlikušās algas apmērā?
Nē, tas ir ievērojami mazāks skaitlis nekā atlikušās algas apmērs.

Paldies par atklātību un veiksmi septembra spēlēs!

Ja neesi redzējis "Futbolbumbu" pēdējo epizodi, tad spied šeit!