Ivuškāns: "Latvijas futbola medicīnas jautājumus pašlaik vērtēju zem vidējā"

Trīs dienu laikā jomas profesionāļi no 55 Eiropas futbola federācijām un vadošajiem klubiem satikās vienkopus, lai pārrunātu aktuālos ar medicīnu un futbolistu veselību saistītos jautājumus, diskutēja par globālajām tendencēm, kā arī dalījās savstarpējā pieredzē traumu un savainojumu novēršanas un efektīvas ārstniecības jautājumos.

Plašāk par pieredzēto Atēnās stāsta Artūrs Ivuškāns, kurš, strādājot par valstsvienības fizioterapeitu kopš 2015. gada vasaras, intervijā LFF.lv vienlaikus arī raksturo esošo situāciju pašmāju futbolā, kā arī savu pieredzi darbā ar futbolistiem un klubiem tieši medicīnas jautājumos.

Kādas galvenās tēmas šogad tika apskatītas simpozijā Atēnās?
UEFA medicīnas simpozijs tradicionāli tiek rīkots reizi četros gados, tiekot pielīdzināts tādam kā Olimpiskajam ciklam. Šoreiz simpozijs bija vēsturisks, jo tas notika Atēnās, tātad Olimpisko spēļu dzimtenē. Kopumā to apmeklēja 190 pārstāvji no dažādām Eiropas valstīm. Bija arī vieslektors no ASV.

Simpozija laikā notika lekcijas par dažādām tēmām. Galvenās no tām bija veltītas traumatismam sportā un UEFA ārstu izglītības programmas jaunumiem. Šī programma sastāv no trīs daļām. Pirmā no tām ir neatliekamā palīdzība laukumā, un, sākot no šīs sezonas, speciālistu apmācība šīs programmas ietvaros turpmāk notiks reizi gadā.

Simpozija laikā daudz tika runāts par traumām, it īpaši, galvas traumām, smadzeņu satricinājumiem, samaņas zaudēšanu laukumā u.c. tēmām. Piemēram, diskutablais jautājums futbola speciālistu vidū šobrīd ir par to, kādā vecumā sākt futbola akadēmijās mācīt bērniem spēles laikā atsist bumbu ar galvu. Runājām arī par traumu profilaksi, kur tika izskatīti dažādi interesanti piemēri.

Vai simpozija laikā notika atsevišķas tikšanās vai pārrunas ar kolēģiem citām valstīm? Kas ir aktuālākais citu valstsvienību darbā, ko būtu jāņem vērā arī mums?
Jā, simpozija laikā satikāmies ar vairāku nacionālo izlašu un klubu ārstiem. Salīdzinājām medicīnas jautājumu risinājumus citās valstīs. Protams, jāatzīst, ka vadošajos Eiropas klubos un valstsvienībās profilaktiskajos nolūkos mūsdienās tiek tērēti ļoti lieli finanšu līdzekļi. Attīstās klīnikas. Notiek nepārtraukts spēlētāju veselības stāvokļa monitorings.

Simpozija laikā saņēmām uzaicinājumus aizbraukt pieredzes apmaiņā uz tādām valstīm kā Baltkrieviju, Gruziju, Azerbaidžānu, Kosovu un citām, lai klātienē novērtētu šo valstu profesionāļu darbu un spēlētāju aprūpes bāzi. Pārrunājot aktualitātes ar kolēģiem no visas Eiropas, guvām apstiprinājumu tam, kādā veidā mēs strādājam šobrīd ar Latvijas nacionālo izlasi un kādu informāciju tālāk cenšamies nodot klubiem. Tas ietver sevī gan spēlētāju atjaunošanās jautājumus, gan ēdināšanu, gan arī citas medicīniskas specifiskas lietas, kas tiek darītas piemērotā laikā.

Piemēram, no zinātniskā viedokļa vēlreiz guvām pamatojumu tam, ka pirmsspēles maltītei komandā vislabākais laiks ir trīs līdz četras stundas līdz spēles sākumam. Nav noslēpums, ka arī pasaules vadošo klubu pārstāvji darbojas pēc šādas shēmas. Simpozija laikā tika pārrunāti arī vairāki citi specifiskie jautājumi. Šo dienu laikā Atēnās uzzinājām arī vairākus jaunumus, kurus praktiskajā darbā centāmies realizēt arī kalendārā gada pirmajā valstsvienības nometnē februārī Antālijā.

Vai varam šobrīd teikt, ka Eiropas vadošo klubu spēlētāju snieguma pārākums lielā mērā saistīts ar to, cik daudz finanšu un uzmanības tiek veltīts viņu veselības aprūpei? Kā Latvijas apstākļos klubi un spēlētāji legāli var līdzsvarot šo starpību?
Runājot par finansiālo sastāvdaļu, tad vienā no prezentācijām simpozija laikā uzstājās Ukrainas kluba Doņeckas Shakhtar pārstāvis, kurš savā pētījumā matemātiski bija izrēķinājis, cik tādam vidējam Eiropas klubam izmaksā vidēja līmeņa spēlētāja zaudējums viņa nespēlēšanas dēļ mēneša periodā. Tātad klubam tas izmaksā vidēji 580 tūkstošus EUR mēnesī! Jo augstāka līmeņa klubs, jo lielāka būs šī summa.

Attiecīgi no šī aprēķina arī izriet tas, cik ļoti profesionālie klubi ir ieinteresēti spēlētājus maksimāli ātri atgriezt pie veselības, cik ļoti viņi pievērš uzmanību dažādiem profilaktiskajiem pasākumiem sezonas laikā, lai nepazaudētu viņu lielāko vērtību - spēlētāju. Ja trauma vai veselības problēmas ir nopietnas, spēlētājs izkrīt uz vairākiem mēnešiem, attiecīgi finansiālais zaudējums palielinās. Neviens nav ieinteresēts zaudēt spēlētāju uz ilgāku laika periodu, jo no tā cieš ne tikai komandas kopējais sniegums, bet arī kluba finanses.

Atbildot uz otru jautājumu, tie būtu tie paši profilaktiskie pasākumi. Sākot no ikgadējām vai divreiz gadā izejamām pamatlietām kā dažādas analīzes, veselības stāvokļa izvērtēšana, funkcionālā laboratorija – asins analīzes, mutes dobuma veselība līdz pat traumu profilaksei. Piemēram, ja runājam par apakšējo brīvo ekstremitāti jeb kāju, kas no medicīnas viedokļa futbolistam objektīvi ir svarīgākā lieta savu funkciju sekmīgai pildīšanai laukumā, tad te varētu atzīmēt pēdas potītes locītavas aktīvās stabilitātes palielināšanu.

Uz kopējā fona tas, protams, attiecas arī uz kopējo ķermeņa stāju un muguras jostas daļas stabilitātes palielināšanu. Šīs ir pamatlietas, kuras jebkurš sportists var risināt arī pats. Ir pat noteiktas lietas, ko jebkurš sportists var veicināt arī brokastu laikā, piemēram, veicot dažādus vingrinājumus ar pēdām.

Kā vērtējams pašreizējais valstsvienībā ienākošo spēlētāju veselības un funkcionālais stāvoklis?
Godīgi sakot, šobrīd šis jautājums ir gana smags. Latvijas futbola medicīnas jautājumus pašlaik vērtēju zem vidējā līmeņa. Šeit gan nevar runāt vispārināti, jo mums ir, protams, tādi spēlētāji, kas interesējas papildus par savu veselību un funkcionālajām spējām. Viņus interesē, ko un kā pareizi darīt starpsezonā, ko darīt pēc izlases nometnes beigām klubā utt. Ir arī tādi klubi, kuri prasa atskaites no valstsvienības medicīnas štāba par veiktajām procedūrām un treniņprocesu nometnes laikā. Tomēr, jāsaka godīgi, tas notiek ļoti reti.

Vislielākā problēma, ja runājam par spēlētāju funkcionālo gatavību šobrīd, ir vērojama tieši pirmssezonas sagatavošanās posmā. Tas ir brīdis, kad ir izteiktas lielas slodzes. Ir klubi, kas spēlētājiem devuši pilnīgu atpūtu un brīvību starpsezonā, un, ierodoties uz pirmajiem treniņiem, spēlētāji pēkšņi saņēmuši salīdzinoši lielu slodzi. Šādā situācijā nereti ķermenis tiek pārslogots. Sākas mikrotraumas un nebūtiskas veselības problēmas, kas ar laiku var pāraugt hroniskās un nopietnās problēmās.

Ja runājam par spēlētāju asins analīzēm, tad nacionālajā izlasē šobrīd ir izstrādāts specializēts asins analīžu panelis, kurā iekļautas Latvijas apstākļos specifiskās lietas jeb rādītāji, kurus būtu nepieciešams pārbaudīt īpaši rūpīgi, lai objektīvāk spriestu par spēlētāju vispārīgo un funkcionālo stāvokli. Šādu analīzi ar nacionālās izlases futbolistiem veicam divas reizes gadā – vasaras sākumā un rudenī.

Ja runājam par situāciju klubos, ir tādi klubi, kas pamatlietas dara paši, tomēr ar to ir par maz... Runājot ar atbildīgajiem pārstāvjiem, visbiežākā atruna, ko mēs dzirdam, ir tā, ka visam vienkārši nepietiek laika. Respektīvi, treniņš ilgst tik ilgi, ka viņiem jāaptver tehniskie un ar futbola elementiem saistītie jautājumi, bet profilaktiskām lietām nepietiek laika. Ja vēl spēlētājs pats nav ieinteresēts šādos jautājumos un klubs nepiedāvā tādu iespēju, ļoti retais spēlētājs uzņemsies pašiniciatīvu un kaut ko darīs papildus savas veselības veicināšanai vai traumu profilaksei. Diemžēl.

Vai šādā situācijā no pašmāju futbolistiem nereti tiek prasīts pārāk daudz, ja viņu funkcionālais stāvoklis un situācija klubu medicīnas aprīkojuma jomā krietni atpaliek no Eiropas vadošajiem klubiem?
Šeit ir divas pamatlietas. Pirmkārt, Latvijas mērogā klubos procentuāli ļoti izteikti maz līdzekļi tiek tērēti medicīnas jautājumu risināšanai. Pašmāju klubu vadība absolūti šobrīd neaizdomājas par to, ka bez papildus uzmanības un papildus līdzekļu novirzīšanai medicīnai spēlētāju veselību īsti nevar veicināt. Šeit atgriežamies pie tās pašas atrunas, ka profilaktiskajiem pasākumiem nepietiek laika treniņa ilguma dēļ. Tie ir konkrēti gadījumi. Šādas diskusijas man ir radušās, vadot un piedaloties dažādos LFF organizētos treneru apmācību kursos. Paši treneri ir atzinuši, ka spēlētāju profilakse nereti paliek pēdējā vietā.

Otrkārt, ja jaunietim nav iemācīts par savu veselību rūpēties no bērna kājas, kā mēs varam pieaugušam cilvēkam iestāstīt, ka viņam tas jāsāk darīt... It īpaši mūsdienu digitālajā sociālo tīklu laikmetā, kad brīvais laiks tiek pavadīts vairāk pie dažādām ierīcēm. Rūpes par savu ķermeni ir īpaši svarīgas jebkurā vecumā, tostarp, pareiza ēdienkarte, higiēna un pārējās lietas.

Kuras ir tās praktiskās lietas un soļi, ko LFF plāno veikt, lai veicinātu produktīvāku komunikāciju ar klubiem un sadarbību ar spēlētājiem tieši medicīnas jautājumos?
Šobrīd tiek izstrādāta LFF klubu medicīnas personāla izglītības programma. Lielākais akcents tiek izdarīts darbā ar fizioterapeitiem un masieriem. Programmas ietvaros tiks apskatītas tādas tēmas kā diagnostika, traumu profilakse un citi saistītie jautājumi. Paralēli tiek gatavoti arī izdales materiāli, kuri būs pieejami arī elektroniski. Aktuāls jautājums ir programmas mērķauditorija. Noteikti tie būs Virslīgas klubi un futbola akadēmijas. Iespējams, tie būs arī pašmāju 1. līgas klubi, kuros ir pieejams atbilstošs medicīnas personāla nodrošinājums. Programma pašlaik tiek gatavota, un ar tās saturu klubu medicīnas darbinieki praktisko semināru veidā tiks iepazīstināti visas sezonas laikā – reizi pāris mēnešos.

Es ļoti ceru, ka mūsu nākamajās intervijās varēsim novērtēt mūsu futbola medicīnas un spēlētāju kopējo funkcionālo stāvokli ar labāku vērtējumu. Es ticu, ka tas nav nekas neiespējams, to var izdarīt. Ir nepieciešama atsevišķos gadījumos attiecīgo cilvēku iekšējā motivācija. Ja cilvēks un klubs būs motivēti, viņi vienmēr varēs atrast gan laiku, gan finanses šo jautājumu sakārtošanai!

Izmantotie resursi:
Artūrs Ivuškāns: Latvijas futbola medicīnas...