Viens no Igaunijas izlases līderiem Vasiļjevs: "Mājās favorīte būs Latvija"

Nepilnus 33 gadus vecais Konstantīns Vasiļjevs Igaunijas valstsvienībā ir aizvadījis 97 spēles un strauji tuvojas tam, lai kļūtu par 13. spēlētāju izlases vēsturē, kurš sasniedzis simtu. Tāpat ar lielisku centrējumu un spīdošu un ļoti spēcīgu sitienu no distances apveltītais futbolists Igaunijas kreklā guvis 23 vārtus, kas ir trešais labākais rādītājs vēsturē.

Ārzemēs spēlējis arī Slovēnijas un Krievijas augstākajās līgās, pēdējos trīs gadus viņš pavadījis Polijā – Gļivices "Piast" un Bjalistokas "Jagiellonia", ar kuru nule kļuva par Polijas vicečempionu. Šosezon Vasiļjevs Ekstraklasē izcēlās ar 13 vārtu guvumiem 32 spēlēs, kas deva trešo vietu līgā un pirmo komandā – priekšā arī "Jagiellonia" un Lietuvas izlases uzbrucējam Fjodoram Černiham, kurš guva 12 vārtu. Izcils rādītājs uzbrūkošajam pussargam – lai gan pēdējās spēlēs izlasē 175 centimetrus garais Vasiļjevs pat darbojās kā smailes uzbrucējs.

- Ko zini par Latvijas izlasi?
- Informācijas par Latvijas izlasi vairāk vai mazāk netrūkst. Kādu spēlētāju zinu labāk, kādu – sliktāk. Pret kādu jau sanācis spēlēt, pret kādu - vēl ne. Bet kopumā viss ir skaidrs – izlasē atgriezies vecais, jaunais treneris [Aleksandrs Starkovs]. Viņam tā būs tikai otrā spēle kopš atgriešanās, tā ka gan jau meklēs kādus sastāva variantus. Droši vien, ka šodien kā no vienas, tā otras puses varēs gaidīt pārsteigumus.

- Kura izlase būs favorīte?
- Latvija spēlēs mājās, tā ka tomēr kaut kādu priekšroku dotu mājiniekiem. Tallinā? Tur domāju, ka favorīti būtu mēs.

- Kā vērtē jūsu atlases ciklu?
- Atlases cikls ir viduvējs. Protams, piedzīvojām vairākus lielus zaudējumus [pārbaudes spēlē 0:7 pret Portugāli, atlasē 0:5 pret bosniešiem, 1:8 pret beļģiem – A.S.], kuri atstāja ļoti nepatīkamas pēdas. Protams, pretinieki ne tuvu nebija vāji, tomēr, no otras puses, arī tik lielai vārtu starpībai nebija jābūt. Notika treneru maiņa [pēc zaudējuma Bosnijā un Hercegovinā], un tagad esam sākuši izskatīties nedaudz solīdāk. Skaidrs, ka grupa ir spēcīga, cenšamies, bet jau diezgan saprotams, ka par augstām vietām, visdrīzāk, pacīnīties neizdosies.

- Zini, kurā vietā grupā atrodas Latvija?
- Laikam priekšpēdējā.

- Tagad jau pēdējā.
- Pareizi, tāpēc, ka Andora uzvarēja [ungārus].

- Runājot par zaudējumu Beļģijai (0:2). No vienas puses, beļģiem bija milzīgs pārsvars visos statistikas rādītājos. No otras, pirmajā puslaikā viņi radīja ļoti maz momentu un iesita pēc rupjas vārtsarga kļūdas.
- Līdz pirmajiem vārtiem laikam viss izskatījās tā, kā mēs arī bijām plānojuši. Mums izdevās saglabāt līdzsvaru, jo īpaši aizsardzībā, un nedevām daudz brīvas vietas uzbrukumā beļģu futbolistiem. Protams, ka pēc vārtiem viņiem kļuva vieglāk, jo arī tika vaļā no psiholoģiskā spiediena. Un, protams, sarkanā kartīte pēc vārtiem ļoti ietekmēja spēli. Koncentrējāmies uz to, lai pēc iespējas ilgāk paliktu spēlē, kas mums arī izdevās, bet tajā brīdī, kad gribējām sākt riskēt un iet pēc neizšķirta, beļģi diemžēl izmantoja savu klasi un guva otros vārtus. Viņi paņēma savus punktus, bet tas vismaz jau izskatījās daudz pieklājīgāk nekā izbraukumā [kad zaudējām ar 1:8]. Tā ka kaut kādas pozitīvas lietas bija 100%.

- Klubā šosezon guvi daudz vārtu [13] – laikam tava rezultatīvākā sezona kopš "Levadia" laikiem [2006. gadā Vasiļjevs Igaunijas čempionātā guva 18 vārtus, kas gan bija vien 6. rādītājs, bet Viktors Dobrecovs, spēlēdams TMVK, tosezon iesita 17 – A.S.]. Šī bija labākā sezona karjerā?
- Laikam jā. Viena no labākajām. Ja neskaita Krievijas Premjerlīgu, kur spēlēju citā pozīcijā un tādēļ arī nebija lielas rezultativitātes. Arī tās bija labas sezonas. Polijā aizvadīju trešo gadu, un izdevās laba sezona, līdz pat beigām cīnījāmies par titulu [pēdējā kārtā cerības saglabāja pat četras komandas un "Jagiellonia" (2:2) derēja uzvara ar nosacījumu, ka "Legia" (0:0) neuzvarēs – A.S.]. Tā ka pēc sezonas ir tāds prieks ar rūgtuma piegaršu par to, ka neizdevās spert pēdējo soli. Klubam tas tik un tā ir lielākais sasniegums vēsturē, un to tā arī vērtē. Ņemot vērā, kādas ir mūsu iespējas, varējām būt apmierināti. Lai gan, protams, mājās pēc pirmā puslaika zaudējot ar 0:2, varējām palikt arī ceturtie. Tā ka ir iemesls būt apmierinātiem.

- Pēdējā kārtā jums obligāti vajadzēja uzvarēt, bet mājās sākāt ar 0:2…
- Pašu spēli pat sākām ļoti labi, bet vienkārši neizmantojām savas iespējas. Un iekritām uzbrukumā, kas beidzās ar golu mūsu vārtos. Kad spēlē vairāk vai mazāk līdzvērtīgas komandas, tā gadās. Pēc tam viņiem atkal izdevās labs uzbrukums, kamēr mēs savas iespējas neiesitām. Labi, ka otrajā puslaikā izdevās lauzt cīņas gaitu. Otrajā puslaikā jau dominējām un kādu periodu jau sāka ost pēc trešajiem vārtiem, bet pēdējās minūtēs arī "Lech" bija izdevības izraut uzvaru. Tā ka skatītājiem tā bija interesanta spēle.

- Pagājušajā gadā spēlēji kopā ar Igoru Tarasovu, pirms tam Krievijā – ar Vladimiru Kamešu.
- Vladimiru sen neesmu redzējis. Kur viņš tagad spēlē?

- Krasnojarskas "Yenisey".
- Aha, "Yenisey", viņiem bija iespējas tikt uz augstāko līgu. Bet ar Igoru burtiski vakar runāju un zinu, ka viņš ir Turcijā un šogad diemžēl spēlē mazāk nekā pirms tam. Taču, treneriem mainoties, tā reizēm notiek – tevi ņem viens, bet tad atnāk cits un atved savus spēlētājus. Viņi abi ir labi futbolisti un domāju, ka izlasē aizvadīs vēl ne vienu vien spēli. Šteinbors? Jā, atceros, ka viņam šosezon iesitu (smaida).

- Nobeigumā – kurus Latvijas spēlētājus vari izcelt kā līderus, kā bīstamākos?
- Domāju, ka šobrīd tā vairāk ir tieši kā komanda. Un atšķiras no tā laika, kad Latvija bija savā virsotnē. Saprotams, ka kapteinis Gorkšs aizsardzībā visu betonē un organizē. Gan jau viņš ir līderis arī ģērbtuvēs. Starp uzbrūkošajiem futbolistiem pēdējā spēlē ļoti patika divi uzbrucēji, viņu sadarbība. Šabala un otrs.

- Dāvis Ikaunieks.
- Jā, viņš. Vēl ir arī Rakels, kuru atceros no Polijas. Tā ka Latvijas izlasē uzbrucēju ir pietiekami.