Pahars par Rudņevu, Cauņu, traumām, "Liepāju", emocijām savā darbā

"Man traumas bija īstas mocības - ceru, Cauņa tiks tam pāri un atgriezīsies savā līmenī"

Aleksandrs Cauņa ir viens no mūsu izlases līderiem, taču pret Turciju tika nomainīts 60.minūtē, bet pret čehiem vispār nāca uz maiņu tikai uz 24 minūtēm. Krievijā viņš nesen nospēlēja 120 minūtes mačā. Vai tas nozīmē, ka pa šo mēnesi situācija ir mainījusies un gaidāmajās izlases spēlēs viņš varētu aizvadīt visas 90 minūtes?
Viņam pat ar 24 minūtēm pietika - Čehs taču viņu izcēla, tu intervēji Čehu [smaida], kuru viņš izcēla? Cauņu! [Čehs, jautāts, kuru Latvijas izlases spēlētāju var izcelt, sacīja, ka pat 2.puslaikā uz maiņu nākušie deva grūdienu; pēc pārtraukuma uz maiņu nāca tikai Cauņa - aut]. Ja nopietni, grūti sacīt, nevaru pateikt, vai viņš varēs nospēlēt 90 minūtes nākamajā konkrētajā spēlē. Jā, pilnīgi skaidri no pirmā treniņa var redzēt, ka viņš uzņem formu. Protams, palīdzēja gan tās 120 minūtes Krievijā, gan arī šis pēdējais mēnesis, kas pavadīts trenējoties kopējā režīmā [ar CSKA - aut.]. Plus kāja viņu vairs nesatrauc kā iepriekš.

Ar katru dienu viņš kļūst labāks, taču cits jautājums ir, cik daudz viņa resursu pietiks - viens režīms bija tur [Krievijas kausa mačā], cits režīms būs šeit, laukumā varbūt būs jāveic pilnīgi cits darbs. Ja tur [kausa spēlē pret zemākas līgas klubu - aut.] viņš varēja visu laiku darboties ar bumbu, tad šeit mēs spēlēsim viesos ar grupas līderi un nav zināms, cik daudz būsim ar bumbu - varbūt nāksies vairāk strādāt aizsardzībā, lēkt izklupienos, vēl kaut ko. Tā visa ir papildus slodze un kurš lai zina, kā viss aizies. Tāpēc grūti prognozēt. Cita lieta, ka, kā jau teicu, viņš liek klāt.

Tai pašā laikā atceros sevi - kad izlaidu ļoti lielu laika posmu traumas dēļ, man it kā vairs nekas nesāpēja, izgāju laukumā spēlēt, bet jūtu, ka neiet, kaut kas nesanāk. Neatceros, vai dakteris vai treneris man teica, lai nepārdzīvoju. Un principā futbola vidē ir tāds nerakstīts likums - lai pēc traumas atgūtu optimālo formu, nepieciešams tikpat daudz laika, cik esi izlaidis. Tas tev nav uzsist knipi [nodemonstrē - aut.] un pēkšņi tev vairs nekas nesāp un uzreiz vari rādīt iepriekšējo līmeni. Nē, tā nenotiek, ir vajadzīgs laiks. Tāpēc ar katru nedēļu, katru treniņu, katru mēnesi viņš kļūs aizvien labāks.

Vai var teikt, ka tu labāk saproti, kā viņš jūtas un cik grūti viņam šobrīd ir atgūties, jo arī tev līdzīgi gāja ar traumām?
Protams [izteiksmīgi - aut.]! Pirmkārt, tas ir psiholoģijas jautājums. Kad nokļūsti tādā situācijā, ir grūti saglabāt interesi vispār par dzīvi un par futbolu. Patiešām esmu tam gājis cauri un nevienam to nenovēlu. Futbolā pats nepatīkamākais ir pat ne zaudējums spēlē, bet gan traumas, jo tad tu paliec bez mīļākās nodarbes. Un kad tevi nepārtraukti vajā sāpes, tu nevari ne par ko citu padomāt, kā vienīgi par šīm sāpēm. Šajā ziņā es viņu ļoti labi saprotu. Teiksim tā, viņš ir malacis, ka ir izturējis, malacis, ka tur sevi rokās, varu viņu tikai palielīt par to, jo tas tik tiešām nav viegli. Daudzi salūst un neiztur to.

Principā arī es neesmu izņēmums - man pēc traumām diemžēl neizdevās atgriezties iepriekšējā līmenī. Traumas mani tā arī neizlaida no savām skavām. It kā darīju visu kā vajag, bet sāpes mani palaida vaļā vien tad, kad jau beidzu karjeru. Tikai tad viss pārgāja. Bet futbolista karjeras pēdējos gados man katra kustība radīja sāpes, futbols man vairs nesniedza baudu. Vispār. Es mocījos. Ceru, ka Saša tomēr spēs tikt pāri tam visam un varēs atgriezties savā iepriekšējā līmenī.

Jau minēji, ka Islandē var nākties daudz spēlēt aizsardzībā. Lai gan kopš iepriekšējām spēlēm pagājis tikai mēnesis, tieši aizsardzības un vārtsarga līnijā viss izskatās lieliski - Maksimenko bijusi spēļu prakse Austrijas Bundeslīgā, Gorkšam jauns klubs Čehijā, Dubram cīņas Čempionu līgā, Vaņinam neizšķirts Liverpūlē. Kā tu domā, vai izlase no tā visa izjutīs pozitīvu efektu, vai izlasē tāpat visi rāda maksimālo sniegumu?
Nē, nē, tas ir ļoti svarīgi un mēs to jūtam izlases spēlēs. Ir noteikta statistika un atkarībā no dažādiem faktoriem tā uzrāda pozitīvas vai negatīvas tendences. Un lielākoties tas saistīts tieši ar to, vai futbolisti spēlē klubos. Ja spēlētājs nespēlē un nav spēļu kondīcijā vai spēlē zema līmeņa klubā, tad tas uzreiz ir jūtams. Un arī mēs, treneri, to uzreiz jūtam gan rezultāta, gan visādā citādā ziņā.

Piemēram, atceros, kad spēlējām pret čehiem viesos, tobrīd visi spēlēja klubos, dažiem bija jauni klubi, daži vienkārši esošajos klubos jutās stabilāk un tas uzreiz atspoguļojas sniegumā. To var redzēt arī izlases treniņos - praktiski to redzu jau ar spēlētāja pirmo pieskārienu bumbai, vai spēlētājs ir kārtībā. Tad esmu mierīgs. Šajā ziņā problēmu šobrīd nav, kamēr spēlē ar Čehiju Rīgā problēmas aizsardzībā bija no pirmās minūtes. Uzreiz atvedām sev vārtus. Tas pats Kaspars [Gorkšs - aut.] - viņam tobrīd nebija kluba, nebija spēļu prakses un kamēr viņš iejutās spēlē, mēs jau degām ar 0:2. Atlikušo cīņas laiku viņš aizvadīja brīnišķīgi, ļoti labi... Principā arī sākumā nebija slikti, tās bija individuālas kļūdas, kas parasti arī izšķir rezultātu.

Labu mēnesi aizvadījis arī Rakels - gūti vārti Polijā, iekļūšana simboliskajās izlasēs. Vakar pēc izlases treniņa ieminējies man, ka viņam kājas savainojums. Kāda ir situācija šobrīd?
Viņam nedaudz uzpampis ceļgals. Iebrauca viņam tajā vietā, taču saites it kā nav cietušas, tas ir tikai sasitums, tā ka ceru, ka šodien viņš varēs pilnvērtīgi trenēties [vakar pirmajā treniņā Rakels trenējās atvieglotā režīmā - aut.].

"D.Ikauniekam un Gutkovskim jākrāj starptautisko spēļu pieredze, šobrīd Šabala un Karašausks ir labāki"

Ja runājām, ka aizsardzībā viss ir kārtībā, tad liels jautājums ir par uzbrucējiem. Sastāva ziņā savu izvēli nemainīji, lai gan zinām, ka Šabala spēlē Polijas 1.līgā un tur vārtus pagaidām negūst, Karašauskam sarkanā kartīte, diskvalifikācija un spēļu prakses trūkums. Tāpēc uzreiz prātā nāk Dāvis Ikaunieks, kurš tieši pretēji - daudz spēlē, gūst vārtus, ir viens no līderiem Virslīgas līdervienībā. Kāpēc nolēmi uzticēties tiem pašiem uzbrucējiem?
Pirmkārt, izlasē jau izveidojies kodols un ir spēlētāji, kuri tiek izsaukti jau ilgu laiku - kopš strādāju par izlases treneri. Nav tā, ka neko nevēlos mainīt - protams, ka visam sekoju līdzi un zinu, kas ir Dāvis un kā viņš spēlē [smaida]. Viņš ir malacis, viņš progresē un šī sezona to pierāda. Skaidrs, ka viņš vēl nav stabils, viņš vēl ir jauns un viņam pagaidām nav tādu spēļu pieredzes, tāpēc izsaukt viņu šobrīd, zinot, ka viņš nespēlēs, nevēlos. Viņam vecums ļauj vēl pārstāvēt U-21 izlasi, kur viņš kā reiz var krāt starptautisku spēļu pieredzi, uzlabot prasmes un iemaņas. Viņš šeit [lielajā izlasē - aut.] agri vai vēlu būs, vismaz es ceru, ka viņš neapstāsies un turpinās progresēt. Viss būs atkarīgs no viņa paša. Protams, ka gan Gutkovskis, gan Dāvis ir mūsu redzeslokā. Bet vai viņi ir stiprāki par tiem uzbrucējiem, kas izlasē ir šobrīd? Nedomāju. Tāpēc arī šobrīd viņus neizsaucu. Bet galvenais, ka viņiem šobrīd ir jāspēlē un to var darīt U-21 izlasē, nevis jāsēž rezervē šeit.

Un, manuprāt, nevar rasties šaubas par tiem uzbrucējiem, kas izsaukti šobrīd. Jā, Vaļera [Šabala - aut.] varbūt ir izkritis no tāda spēles režīma un ritma, taču kopumā... viņa statistika runā pati par sevi. Pat sliktā formā viņš, izejot uz maiņu, spēja gūt izšķirošos vārtus Turcijā.

Tāpat arī Artūrs [Karašausks - aut.] aizvadīja fantastisku spēli. Protams, noraidījums [Virslīgas spēlē pret "Liepāju" - aut.] neļauj viņam tagad spēlēt futbolu. Taču puisis, kā izskatās, ir ar galvu, daudz ar viņu runāju, tāpat skaidrs, ka arī klubā ar viņu strādā. Redzu, ka viņš mainās. Varbūt vēl kaut kas palicis [no sliktā Karašauska? - aut.], bet kopumā viņš saprot, ka futbols ir viņa maize, viņa dzīve un viņš nevar to zaudēt kaut kādas savas muļķības pēc. Nē, viņš visu to saprot, tā ka ar savām kvalitātēm, spējām viņš ir viens no stiprākajiem. Tāpēc viņš ir šeit un šaubas par viņu nevar rasties.

"Liepājā ir saliedēta komanda, bet man vajadzīgi individuāli spēcīgi spēlētāji"

Pats atbalstu sastāva izvēli, bet ir tādi, kas jautā - kā nākas, ka no Virslīgas līderes "Liepājas" kandidātu sarakstā ir tikai viens cilvēks? Par Dāvi jau sacīji, bet tur ir arī citi spilgti spēlētāji - gan pieredzējušie, gan jaunie...
Kuri, piemēram?

No jaunajiem, piemēram, Endijs Šlampe... Kaut arī saprotu, ka viņš un citi "Liepājas" jaunie vēl nav nobrieduši.
Nē nu, protams, to visu var apspriest. Jāņem vērā, ka "Liepājai" ir Toress. Es ar prieku izsauktu Toresu, ja viņam būtu Latvijas pase [Toress daudzus gadus dzīvo Latvijā, precējies ar liepājnieci - aut.]. Manā skatījumā viņš mūsu izlasi varētu pastiprināt. Varbūt ne spēlē pret Islandi vai Holandi, bet varbūt spēlē pret Andoru [tā ir ielozēta Latvijas grupā PK2018 atlases ciklā - aut.] gan, proti, tādās spēlēs, kur mums jāspēlē kā pirmajam numuram. Mēs sen neesam spēlējuši kā pirmais numurs, tāpēc to būs grūti darīt. Strumija varbūt arī palīdzētu. Tas pats Endijs vēl turpina spēlēt U-21 izlasē un domāju, ka šeit viņam būtu ļoti grūti konkurēt.

Un pieredzējušie - Afanasjevs, Kļava, Ivanovs, Mihadjuks?
Viss ir relatīvi. Šeit, Virslīgā, viņi ir līderi, ir redzams, ka viņiem ir saliedēta komanda, tiek veikts saliedēts darbs. Liepājnieki ir ļoti labi saspēlējušies, viņi viens otru labi pazīst, viņiem ir labs sakausējums no pieredzējušajiem un jaunajiem. Viktors Dobrecovs ir veicis lielisku darbu - tas ir acīmredzami. Skaidrs, ka ar Māra [Verpakovska - aut.] atnākšanu viņiem viss ir aizgājis pareizajā virzienā, un es novēlu viņiem pēdējās trīs kārtās savākt tos vajadzīgos divus punktus un kļūt par čempioniem, jo viņi šogad to patiešām ir pelnījuši.

Taču es kā izlases treneris skatos nevis uz komandu kopējo sniegumu, jo mūsu izlasei ir citas spēles, citi pretinieki un absolūti dažādas taktikas. Es skatos uz futbolistu individuālajām kvalitātēm. Ja futbolists individuāli spēj risināt jautājumus augstā līmenī, tad es viņu izsaucu. Jā, mans viedoklis ir subjektīvs, taču lēmumus pieņemu es. Pagaidām es neredzu ["Liepājā" - aut.] citus, kas man vajadzīgi. Pats pareizi teici, ka aizsardzībā mums ir novākusies nopietna kompānija, ir konkurence un viņi spēlē spēcīgākos klubos. Tātad individuālās kvalitātes ir augstākas. Taču zinu un esmu pārliecināts - ja rīt kaut kas notiks un es izsaukšu kādu citu no turienes, viņi nepievils. Viss notiek profesionāli.

Turpinot sastāva tēmu, tradicionāli uz izlasi tiek izsaukti Krievijas otrās spēcīgākās līgas futbolisti, bet izņēmums šeit ir Lukjanovs. Vai viņam ir iespējas vai arī viņš, kad tika izsaukts, neattaisnoja uz sevi liktās cerības? Kas ir viņa problēma?
Problēmas nav. Atkal jau, uzskatu, ka šobrīd viņa pozīcijā man ir labāki spēlētāji - tikai tāpēc. Ivans sevi lieliski parādīja, kad viņš bija izlases nometnē - viņš ir labs, normāls puisis un man par viņu nav nekādu aizspriedumu. Es taču skatos spēles - salīdzinu, kā spēlē viens, kā otrs. Nav tā, ka es nezinātu, kur viņš atrodas un ko viņš dara. Nē. Taču mūsu komandā, mūsu shēmā, mūsu sniegumā man ir citi principi, kas attiecas uz konkrētajiem mačiem un konkrēto pozīciju, kurā spēlē viņš. Tāpēc pagaidām nē. Nezinu, varbūt kaut kas mainīsies.

Marians Pahars sarunā ar Sportacentrs.com (foto: Viktors Sopirins (LFF).

Par vārtsargiem - nav šaubu, kurš ir Nr.1, taču agrāk bija gan Vaņins, gan Koliņko un vēsturiski gadījās, ka Vaņinam ir trauma un varēji bez galvassāpēm likt vārtos Koliņko. Vienmēr vai nu viens vai otrs bija ierindā. Tagad Koliņko izlasē vairs nav un ja, tpu, tpu, tpu, gadās, ka Vaņinam tiek parādīta sarkanā kartīte vai atkal kāds savainojums, vai ir skaidrs, kurš no pārējiem diviem vārtsargiem būs tava pirmā izvēle? Vai tā ir vārtsargu trenera Piedela darīšana?
Protams, tā nav Piedela darīšana - tas, teiksim tā, ir viņa departaments [smaida], viņš veic darbu un gatavo vārtsargus. Taču izvēles, protams, veic galvenais treneris un tā ir mana atbildība. Jā, piekrītu, ka līdz šim biju mierīgs, taču arī tagad esmu mierīgs. Varbūt nedaudz mazāk mierīgs, taču tikai tāpēc, ka viņiem nav nevienas spēles izlases sastāvā. Ceru, ka novembrī mums būs pārbaudes spēle un varēsim kādu no viņiem pārbaudīt.

Ikstenu paņēmām burtiski tikai uz dažām pēdējām izlases nometnēm un man ir grūti runāt par to, ka viņš šobrīd varētu pretendēt uz otrā numura lomu. Drīzāk nē. Drīzāk tomēr Paša [Pāvels Šteinbors - aut.], kurš pie mums ir ilgāk apviļājies, apbružājies. Bija momenti, kad varbūt viņš varēja nospēlēt kādu spēli - tā pati pārbaudes spēle Ukrainā. Taču tobrīd vēl bija pieejams Koļina [Koliņko - aut.] un negribēju neko mainīt. Turklāt negaidīju, ka viņš tik negaidīti un pēkšņi beigs karjeru. Tāpēc kā trešo vārtsargu izsaucām Ikstenu. Tagad viss atkarīgs no viņiem un iespēja noteikti būs - neviens nav mūžīgs, teiksi tā, tas ir normāls process. Kurš būs vairāk gatavs, tas spēlēs. Un ja spēlēs, tad sevi jāapliecina, nevis vienkārši jānospēlē.

"Rudņevs vēl var atgriezties izlasē"

Par Karašauska prātīgumu sacīji un principā "Skonto" algu problēmas nav tavs lauciņš, tomēr jāņem vērā, ka tīri psiholoģiski tas var ietekmēt šī kluba futbolistus. Galu galā gan Karašausks, gan Aleksejs Višņakovs izlasē spēlē nopietnu lomu, ir arī Igors Kozlovs. Vai tu seko šīm peripetijām un vai uzskati, ka tas var negatīvi ietekmēt minētos futbolistus?
Diemžēl tāda ir dzīve. Mēs vienmēr izsaucam labākos. Kāda ir situācija šai klubā, man ir grūti komentēt, no iekšpuses klubu nepārzinu, tāpēc arī nevēlos šai sakarā sniegt kādus komentārus. Cita lieta, ka viņiem tas ir pluss, ka viņi tiek izsaukti - ne tikai tas, ka viņi var morāli no tā visa atiet un iegūt spēļu praksi, bet arī gūt pozitīvu lādiņu.

Lai gan ja paskatāmies uz "Skonto" rezultātiem, es nevarētu teikt, ka viņiem ir daudz problēmu. Šī komanda rāda skaistu futbolu, spēlē enerģisku futbolu, ar lielu enerģijas patēriņu. Skatītājiem patīk un arī rezultāti - 2.vieta ar visām, kā tu saki, viņu problēmām... Tāpēc arī saucu viņu spēlētājus, jo viņi čempionātā sevi pierāda.

Esam informēti par Rudņeva problēmām un skaidrs, ka šobrīd viņš nav aktuāls izlases sakarā, bet tīri informatīvi - vai kopš marta, kad pavēstīji, ka Rudņevs nav gatavs palīdzēt izlasei, esi ar viņu vispār vēl kaut reizi kontaktējies vai gaidi, kad viņš pats izrādīs iniciatīvu?
Mēs esam runājušies.

Pirms šīs nometnes vai agrāk?
Gan pirms šīs nometnes, gan agrāk. Vairākas reizes esmu ar viņu runājies. Pagaidām situācija nav mainījusies - tā ir tāda pati, kāda bija. Taču mēs kontaktējamies, nav problēmu, nav konflikta. Par ko mēs runājam, tā ir privāta lieta [smaida], taču es ceru, ka viņš tomēr pamodīsies, aizmuks uz kaut kurieni no savām problēmām un atkal atsāks spēlēt futbolu. Tas viņam šobrīd ir svarīgi. Domāju, ka viņš mentāli ir spēcīgs cilvēks un ka izturēs, izrausies no tā visa.

Par futbola spēlēšanas atsākšanu biji domājis arī izlases kontekstā?
Kāpēc gan nē? Protams. Viņš ir bijis izlasē, vēl nesen ir bijis pamatsastāvā.

Konkurence bija, ir un būs. Ja kāds spēlētājs pierāda sevi šobrīd, tas nenozīmē, ka tā būs visu laiku. Un ja kāds šobrīd netiek izsaukts, tad tam var būt dažādi iemesli un tas nenozīmē, ka netiks izsaukts rīt. Ja novembrī būs spēle, ceru, ka varēšu izsaukt arī kādu, kurš izlasē ir bijis mazāk. Un arī iedot spēles laiku tiem, kam tā ir bijis mazāk. Ceru, ka izdosies mums sarunāt šo spēli.

Tiek plānots aizvadīt kādu neoficiālu spēli vai oficiālu?
Oficiālu. Pagaidām nav skaidrs, ar kuru komandu varētu spēlēt. Diezgan droši, pat par 100%, ka spēlēsim izbraukumā.

"Izlases treniņnometnes - tas ir kaifs! Ja vien tās būtu biežāk..."

Noslēgumā par tevi pašu. Izlasē spēlētāja karjeru beidzi 2007.gadā un viena no pēdējām spēlēm valstsvienības kreklā bija tieši pret Islandi izbraukumā, kad uzvarējām ar 4:2. Nomainīji Māri Verpakovski. Ko atceries no tās reizes?
Skaidrs, ka atmiņā palikuši pozitīvie rezultāti [mājās Islande tika sagrauta ar 4:0 - aut.]. Kad pats toreiz devos laukumā uz maiņu, nejutos komfortabli, jo mani mocīja traumas. Tas bija tieši tas laiks, kad sāpes izjutu visvairāk. Un tomēr palika atmiņā pozitīvas emocijas - uzvaras. Skaidrs, ka šobrīd situācija ir cita, komanda viņiem ir pilnīgi cita, taču arī mums ir cita komanda un gaidām spēli Islandē ar nepacietību. Ļoti noskaņojamies - vienmēr ir gods, ja izdodas apspēlēt grupas līderus. Noskaņosimies uzvarai.

Varbūt ir vērts spēlētājiem parādīt tās 4:2 spēles video, lai noskaņotu spēlētājus pozitīvi un nodemonstrētu, ka šīs valsts izlasei ir iespējams iesist četrus vārtus?
Grūti teikt, es nebiju plānojis rādīt to spēli, bet tagad, kad tu tā saki, es par to padomāšu.

Kad kļuvi par U-21 izlases treneri, runājāmies un sacīji, ka vēl īsti nezini, kā ir būt izlases trenerim. Klubā visu laiku strādā ar komandu, ir daudz spēļu, izlasē ir otrādi - spēļu ir maz. Šobrīd aizritējuši divarpus gadi, kopš strādā par izlases treneri, ieskaitot U-21 izlases posmu - vai netrūkst kluba trenera ikdienas darba un vai kā izlases treneris jūties labi?
Esmu pieradis, cilvēki pie visa pierod. Skaidrs, ka ir mīnusi un ir plusi. Mīnuss, kā jau tu pareizi atzīmēji, ir tāds, ka nav ikdienas darba. Piemēram, tagad atbraucu uz izlases treniņnometni - tas ir kaifs! Esi katru dienu ar komandu, ar spēlētājiem, teorētiskās nodarbības, treniņi - tas laikam ir tas, ko treneriem patīk darīt. Taču izlases trenera amatā visa tā ir maz. Tomēr ir arī plusi - starp izlases spēlēm ir ļoti daudz laika un var līdz kaulam izanalizēt katru konkrētu pretinieku, var perfekti sagatavoties un saplānot izlases treniņnometni, taktiku, sastāvu, slodzes. Citiem vārdiem, var izdarīt daudz lietu, ko klubā tu nevari izdarīt. Klubā ir spēle pēc spēles. Ja ir kalendārs sestdiena - nākamā sestdiena, tad vēl varbūt ir laiks, bet ja ir divas spēles nedēļā, tad vispār var teikt, ka tu gatavojies tikai spēlei atbalstošā režīmā.

Esmu apmierināts. Tai pašā laikā ceru, ka kādreiz vēl strādāšu klubā - jebkuram trenerim tas ir normāli, turklāt vecums man, paldies Dievam, vēl ļauj uz to cerēt. Taču konkrēti šobrīd esmu iedzīvojies izlasē, iedzīvojies šajā lomā un man ir vēlme ar to nodarboties. Tas patiešām sniedz lielu gandarījumu, tāpēc varbūt arī es strādāju ar tik lielu entuziasmu un tas nekur nezūd. Taču jā, spēles ir reti... Ja būtu vēl par kādām piecām izlases nometnēm gadā vairāk, tad tas vispār būtu forši! Dažreiz šīs ilgās pauzes... tā ir cita specifika.

Jā, arī ir interesanti, ir daudz jābraukā apkārt, jāskatās spēles, futbolisti, var iepazīties ar jauniem cilvēkiem, iegūt jaunas zināšanas. Varu paskatīties, kā izlases futbolisti darbojas klubā. Bieži vien ir interesanti, ko kluba treneris vēlas redzēt no mana spēlētāja - varbūt es to nemanu vai arī lieku citus akcentus, bet, izrādās, ka spēlētājs var darīt arī ko citu, es to ieraugu kluba spēlē. Pēc tam es aprunājos ar spēlētāju, ar kluba treneri, noskaidroju, kāpēc viņš tā dara un varu to pārnest uz savu darbu. Tas ir interesanti.

Tai pašā laikā ofisa darbs... nav tā, ka tas nav domāts man, taču, kad ilgi esi ofisā... Gluži kā sportistam, ja viņš ilgi neskrien, atdziest muskuļi - tāpat ir man. Tāpēc gaidu izlases nometni, lai ieslēgtos ar pilnu jaudu. No otras puses es sevi apzināti bremzēju, jo nedrīkst pārspīlēt - spēlētāji tam nav gatavi. Es gribu izdarīt daudz, izdarīt visu un uzreiz, taču tas nav jādara, jo tad jau nometnes pirmajās dienās var sadegt - gan es, gan viņi. Tāpēc cenšamies ar prātu - man ir palīgi, viņi šai ziņā palīdz, saka: "Mierīgi [smaida]."