Cigaņiks: "Nīderlandē izgāju laukumā, ieelpoju un sajutu, ka beidzot spēlēju futbolu"

Tagad izlasē ir futbolists, ar kuru, droši vien, vari parunāt vāciski.
Ontužāns. Vitālijs Maksimenko arī runā. Ar viņu dažreiz joka pēc papļāpājam.

Aleksandrs Solovjovs nerunā? Kādu laiku spēlēja Vācijas zemākajās līgās.
Nezinu. Gints Freimanis labi pārvalda vācu valodu. Solovjovs joko daudz. Bet atgriežoties pie Ontužāna - jā, parunājām ar viņu [vāciski]. Taču viņš labi runā krievu valodā, saprot latviski.

Par Ontužānu zināji pirms tam?
Dzirdēju, ka aizbrauca uz "Augsburg" un pēc tam pārgāja uz "Bayern". Dzirdēju par viņu labas atsauksmes, taču nekas konkrēts. Līdz šai nometnei nebijām komunicējuši.

Iepriekšējais izlases izsaukums tev beidzās ar noraidījumu... Kādas šodien sajūtas?
Man tas viss - izsaukumi uz izlasi, pirmās spēles - sākās tikai aizvadītajā sezonā. Viss ļoti forši. Daudzi puiši mani pazina, bet ar vairākiem bija jāiepazīstas. Neraugoties uz izlases rezultātiem, atmosfēra un garastāvoklis komanda ir pozitīvi. Noskaņoti gaišai nākotnei. Iepriekšējo reizi diemžēl sanāca tā, kā sanāca. Nevēlos apspriest tiesnešu lēmumus. Man tas [noraidījums] nebija patīkams, jo gāja secen iespēja nospēlēt Polijā, kur bija lielākais apmeklējums Latvijas izlases vēsturē. Es saprastu, ja tajā epizodē kādu salauztu. Bet tur vienkārša divcīņa laukuma vidū... Iespējams, nevajadzēja tajā iesaistīties, bet gan palaist spēlētāju.

No tribīnēm likās, ka kaut ko vēl pateici tiesnesim.
Nē, nē. Tas bija par divcīņu. Esmu pāraudzis to vecumu, kad kaut ko runāju tiesnešiem... Bija sāpīgi. Kad atgriezos Nīderlandē puiši par mani varēja pasmieties: "Nu gan esi muļķis!" Es atbildēju, lai paskatās video un izlemj, vai tur vajadzēja dot sarkano.

Vairāki izlases futbolisti atzīmēja, ka Ziemeļmaķedonijas spēles pārtraukumā Slaviša Stojanovičs pateica ļoti skarbu runu.
Izlases kreklā vienmēr ir jāsaprot, kur tu atrodies. Tu neatbrauci pabakstīt [потыркать - kriev.] bumbiņu kaut kur Slokā. Slaviša pašā sākumā lika noprast, kāds viņam raksturs, filozofija. Kas viņš ir, kur līdz šim strādāja. Pirmais puslaiks Skopjē mums bija šausmīgs, tāpēc šāda līmeņa koučam bija pienākums pateikt, ko viņš domā par šādu komandas sniegumu.

Uz izlasi atnāci drūmajā periodā. Jau gadu nevaram izcīnīt uzvaru. Cik ļoti to uztver personīgi?
Smagi. Miksu [Pātelainens] saņēma komandu ļoti smagā stāvoklī. Vairākiem futbolistiem bija traumas. Daudzi nebija formā. Mēs esam pastarīši, taču šoreiz [domāta Nāciju līga - aut.] nokļuvām grupā, kur varam par kaut ko pacīnīties. Neesam pieraduši spēlēt kā pirmais numurs. Tāpēc arī bija šie divi neizšķirti ar Andoru, jo nebija pierasts tā spēlēt. Tagad kvalifikācijas grupā visas pretinieces ir klasi pārākas, ko atspoguļo FIFA rangs. Paši nokļuvām tajā situācijā, kurā šobrīd esam. Jā, neesmu vēl izcīnījis uzvaru izlasē, taču nākotne solās būt gaiša. Mēs paši šo nākotni veidojam, smagi strādājot. Tagad, piemēram, mums ir divi treniņi dienā.

Pat neatceros, kad izlase pēdējo reizi trenējās divreiz dienā.
Pātelainena laikā nestrādājām tik intensīvi. Viņš prasīja, lai mēs vairāk atpūšamies un gatavojamies spēlēm. Tomēr Nāciju līga prasīja daudz spēlēt ar bumbu, daudz skriet. Tad spēles bija ļoti principiālas, jo pretiniekos nāca spēkā līdzīgas komandas. Tagad treneris Slaviša uzlicis divus treniņus dienā. Nometnes pirmajā dienā puiši mocījās, viss sāpēja.

Parunāsim par aizvadīto sezonu "Cambuur", kur uz nākamo gadu gan nepaliksi.
Tieši tā. Meklēju jaunu klubu.

Kad to saprati? Vietējā prese par to uzrakstīja jau 27. martā.
Līgumā bija atrunāts, ka līdz 31. martam mums [runa par vairākiem futbolistiem, kuri pēc sezonas pameta klubu - aut.] sniegs galīgo atbildi. Bija tā, ka klubs atrada treneri nākamajai sezonai [šovasar "Cambuur" atgriežas Henks de Jongs - aut.]. Pēc tam es aizbraucu uz izlasi... Jāsaka, ka visu laiku atrados neziņā. Apzinājos, ka, visticamāk, netiks izmantota opcija pagarināt līgumu [Cigaņiks parakstīja līgumu ar "Cambuur" pēc 1+1 shēmas - aut.]. Nejutos komfortabli, jo vadība nelika lielas cerības uz nupat aizvadīto sezonu. Tur ir garš stāsts. Klubs vēlas būvēt jaunu stadionu. Tāpēc aizvadītais gads bija "tukšais". Atnāca vairāki jauni un mazpieredzējuši spēlētāji. Naudu daudz netērēja, jo tapa projekts, pēc kura jau pēc diviem gadiem varētu būt uzcelts stadions. Projektu apstiprināja, tāpēc martā sākās lielā pārbūve. Paņēma treneri, kurš tobrīd strādāja Eredevisie klubā, bet agrāk ar "Cambuur" izcīnīja ceļazīmi uz valsts augstāko līgu. Viņš atkal vēlas kļūt par varoni, tāpēc vāc savu komandu, 16 vai 17 spēlētājiem no aizvadītās sezonas pametot klubu. Es visu sezonu biju nenoteiktā stāvoklī. Es spēlēju, bet gandrīz vienmēr ne savā pozīcijā. Nevarēju saprast, kādu futbolistu manī saredz. Tomēr treneris [Rene Hake - aut.] ar mani daudz komunicēja un uzticējās. Domāju, ja viņš paliktu komandā, tad paliktu arī es.

Sezonas izskaņā piedalījies izslēgšanas spēlēs. Spēles un atmosfēras ziņā tās atšķiras no regulārā čempionāta mačiem?
Protams. "Cambuur" tas ir ļoti nozīmīgs notikums. Tāpat mūsu trenerim bija ļoti svarīgi tikt play-off kārtā. Pēdējās regulārās sezonas spēlēs bijām situācijā, kur atradāmies tuvu 4.-5. vietai, bet bija brīdis, kad tālu nebija arī 16.-17. Katra spēle atstāja būtisku iespaidu uz pozīciju tabulā. Katrs mačs mums bija kā fināls, ko atspoguļo spēļu iznākumi. Aizbraucam uz spēli pret "Ajax" otro komandu un uzvaram 6:0. Pēc trīs dienām spēle pret tabulā zemāk esošo komandu, pret ko saņemam 0:4 pirmajās 30. minūtēs [domāts mačs pret "Telstar", kur "Cambuur" ceturtos vārtus ielaida 53. minūtē, bet beigās divus vārtus atguva un zaudēja ar 2:4 - aut.].

Nīderlandes divu augstāko līgu Izslēgšanas spēļu princips ir pavisam vienkāršs. Jo augstāku vietu ieņem regulārajā sezonā, jo mazāk play-off maču ir jāizvada. Mēs finišējām pēdējā vietā, kas ļāva kvalificēties, tāpēc mums bija nepieciešamas veselas sešas spēles līdz tikšanai augstākajā līgā. Šajās sešās spēlēs var notikt kaut kas skaists un vienā vai divās dienās mums var uzsmaidīt veiksme. Tomēr visās spēlēs cerēt uz pozitīvu rezultātu bija grūti. Labi, ka pārvarējām pirmo kārtu. Tāpat labi cīnījāmies pirmajā spēlē pret Eredevisie komandu, kad otrā puslaika sākumā palikām mazākumā. Zaudējām, taču nav nekas traģisks.

Pēc uzvaras pār "Almere City" pilsētā sākās svētki.
Pēc spēles mūs sagaidīja fani. Viņi visu sezonu stāstīja, cik slikti futbolisti mēs esam un ka šī ir vājākā "Cambuur" komanda pēdējos gados. Ar saviem rezultātiem centāmies pierādīt pretējo. Izveidojās saliedēts un draudzīgs kolektīvs, ar ko tikām play-off. Parādījām, ka varam uzvarēt. Otrā spēli pret "Almere" notika izbraukumā, tāpēc Leuvardenā ["Cambuur" mājvieta - aut.] atgriezāmies ap diviem naktī. Mūs satika ar uguņošanu un lāpām.

01.30uur Cambuurplein @AwaydaysNL @BuitenkantLinks @footbalIfights @SCCambuurLwd #almcam #Cambuur pic.twitter.com/DfJYO5Lpu3

— 🆁🅴🅽🅴🅴 (@reneelwd) May 15, 2019

Kā sezonas gaitā izpaudās tevis minētā kritika?
Jāsāk ar to, ka mūsu komandai nebija uzdevums obligāti ieņemt 1. vietu un iet uz augstāko līgu. Pret mums spēlēja "Twente", Roterdamas "Sparta", NEC, "Roda". Visas šīs komandas vēl nesen spēlēja Eredivisie, tāpēc viņi noteikti juta spiedienu. Mums tā nebija. Tomēr līdzjutēji vienmēr ticēja un vēlējās redzēt uzvaru. Stadionā regulāri bija astoņi tūkstoši skatītāji. Latvijā pat uz izlasi tik daudz nenāk... Vienmēr gribās iepriecināt šos astoņus vai deviņus tūkstošus. Esam vienīgais klubs pilsētā.

Ir arī kāds īpašs stāsts par atbalstītājiem?
Bija situācija, kad mēs bieži zaudējām un nokritām līdz 16. vietai. Līdzjutēji daudz kritizēja, pat izsvilpa. Brīžiem saņemot bumbu, varēja sagaidīt svilpienus, nevis atbalstu. Nokļūstam 1:0 vadībā, turam bumbu, bet līdzjutēji turpina svilpt un prasa otros vārtus. Tas ir normāli. Man pašam tā likās ierindas situācija.

Tomēr jāatzīst, ka pēc Vācijas jaunatnes un zemākajām līgām esi nokļuvis augstākā līmenī, ja runājam tieši par atmosfēru un to, kas notiek apkārt futbolam.
Līdzjutēju ziņā noteikti. Jo "Schalke 04" dublieros mēs spēlējām stāvlaukumā, kur varēja atnākt 200 cilvēki. Un tie 200 bija labākajās dienās. Gribēju pateikt, ka pie visa var ātri pierast. Sezonas pirmajā mājas spēlē [pret AZ otro komandu, kad tribīnēs bija nepilni 6,5 tūkstoši - aut.] izgāju laukumā, ieelpoju un sajutu, ka beidzot spēlēju futbolu! Fani atbalsta, laukums smuks, viss čotka. Tajā spēlē vēl guvu mazu savainojumu. Traumēts sēžu mājās un dzirdu, ka fani sāk dziedāt. Es arī pavilkos un sāku dziedāt viņiem līdzi. Kaut kādus "Olē! Olē!" saukļus vai ko līdzīgu. Izbaudīju šo atmosfēru un brīžiem pat nesapratu, ko darīju. Šādos mirkļos gūstu papildus iedvesmu un apzinos, ka esmu spēris soli uz priekšu. Ar laiku pieradu un kaut kādā brīdī pārstāju pievērst daudz uzmanības faniem.

Pierast var, taču pēdējā regulārās sezonas spēle "Cambuur" bija Enshedē, kur stadionā bija pāri 27 tūkstošiem fanu.
Ieraugot sezonas kalendāru, puišiem teicu: "Šis būs fināls gan mums, gan viņiem!" Redzēju, ka "Twente" cīnās par 1. vietu, kamēr mums priekšā iezīmējās smagas kaujas izslēgšanas spēļu zonā. Sanāca gan tā, ka mēs laicīgi nodrošinājām vietu play-off, bet "Twente" pāris kārtas pirms finiša garantēja uzvaru līgā. Skaidrs, ka skatītāji bija atnākuši pateikties saviem futbolistiem par skaisto sezonu. Mūsu trenerim un kapteinim šis mačs arī bija īpašs, jo abi iepriekš bijuši "Twente" klubā. Mačā ielaidām divus ātrus vārtus. Mums bija daudz iespēju, lai uzsāktu atspēlēšanos. 88. minūtē rezultāts kļūst 2:1, trešajā kompensācijas minūtē 2:2, bet piektajā tiesneša asistents paceļ karodziņu un atceļ manu golu. Treneris atzinās, ka spēlē, kurā daudz kas izšķirtos, viņš šo tiesnesi nogalinātu. Sanāca, kā sanāca. Pēc spēles teicu tiesnesim "paldies" par pirmajiem vārtiem sezonā.

Unlucky moment. Bad decision. 2:2 against Twente. pic.twitter.com/a6TNDXAFYf

— Andrejs Ciganiks (@A_Ciganik) May 4, 2019

Kopā tev divi vārti sezonā - kausā un play-off pirmajā kārtā. Neizmantotu iespēju bija daudz?
Sākumā spēlējām pēc 4-4-2 shēmas. Biju labajā malā, bet vairāk koncentrējos aizsardzībai un saspēlei starp aizsardzību un uzbrukumu. Kausā iesitu vārtus, spēlējot sešinieka pozīcijā, taču tieši pēc šīs spēles treneris mani ielika balsta zonā. Ilgi spēlēju tur. Tikai pēdējos desmit mačos atgriezos labajā malā, biju tuvāk uzbrukumam. Man varēja būt vairāk vārtu, taču kaut kur tos ieskaitīja pretinieku komandas spēlētājiem. Iedevu rezultatīvu piespēli, mūsējie iesita, bet tāpat ieskaitīja kā vārtu guvumu savos vārtos. Ja apskatās spēles, tad tur ir momenti, kvalitāte. Lietderības koeficients man ir neslikts. Tomēr rezultativitātes ziņā šo sezonu nenosaukšu par izdevušos.

💥 | We zijn los in Leeuwarden!

Andrejs Ciganiks maakt zijn eerste competitiegoal voor Cambuur in 28 wedstrijden: 2-2!#camalm https://t.co/QosIrNquV8 pic.twitter.com/ypTFvFsMkQ

— FOX Sports (@FOXSportsnl) May 10, 2019

Izlasē uz tevi skatās kā uz labās malas pussargu? Vai tomēr pēc balsta pussarga Vjačeslava Isajeva izkrišanas situācija pamainījās?
Mums ir citi futbolisti, kuri var nospēlēt centrā. Mans pluss ir tas, ka es iemācījos spēlēt sešinieka pozīcijā, shēmā ar diviem balsta pussargiem. Daudzi saka, ka šī varētu būt mana pamatpozīcija. Jo regulāri eju uz priekšu un māku aizsargāties. Slaviša saredz mani labajā vai kreisajā malā priekšā. Spēlējam pēc 4-2-3-1 sistēmas, kur esmu viens no malējiem pussargiem.

Sezonas noslēgums "Cambuur" sanāca kaut kādā mērā amizants. Cīnījāties par vietu augstākajā divīzijā ar... komandas topošo treneri.
Futbolisti, treneri un mediji par to daudz runāja. Kā teicu, tas viss bija zināms martā. Sezonas izskaņā sākām pētīt, ar ko varētu uzspēlēt play-off. Viņiem ["De Graafschap" un citām Eredivisie komandām - aut.] palika vēl divas spēles, kamēr mums regulārā sezona bija noslēgusies. Siets bija zināms, taču nebija skaidrs, kurā vietā finišēs "De Graafschap". Ja viņi finišē 17. vietā, tiekam uz viņiem, ja 16. - spēlējam ar citu komandu. Priekšpēdējā kārtā viņu konkurenti "Excelsior" uzvarēja savu spēli ar 5:4, atspēlējoties no 2:4. Tādējādi pēc likteņa ironijas "Cambuur" tikās ar savu bijušo un topošo treneri. Pirmā spēle bija mūsu mājās, kur "De Graafschap" neko pārdabisku neparādīja. Ja nebūtu noraidījuma un 11 metru soda sitiena, ko tiesnesis izdomāja... Vairākus futbolistus šī situācija nedaudz uzvilka, jo topošais treneris nevēlas viņus redzēt nākamajā sezonā. Futbolisti vēlējās viņam parādīt, ka viņš kļūdās. Arī mūsu vēl esošais treneris pateica skaistu runu. "Pretinieku treneris nospēlēja būtisku lomu, lai jūs šeit nākamgad nebūtu. Vienkārši aizdomājaties." Aizdomājāmies, taču tāpat zaudējām. Mani gan šī runa mazāk motivēja, jo sapratu, ka lielāka teikšana bija kluba vadībai.

5:4, 6:0, 4:2... Nīderlandes futbolā vispār domā par aizsardzību?
Domā. Komandām pārsvarā ir ļoti laba priekšējā līnija. Ir futbolisti, kuri nesaprotami ātri skrien. Viņi pat neko citu nespēj, kā tikai skriet. Aizsardzībā visi vēlas ļoti augstu presingu. Tā varētu būt problēma. Nīderlandē nenosēžas aizsardzībā un negaida iespējas pretuzbrukumos. Augsti presingo un dažreiz nelielas pieredzes vai zemas kvalitātes dēļ ielaiž vārtus. Vēl jāmin, ka daudz vārtu tiek iesisti pēc standartsituācijām.

Pēc Vācijas tev bija jāpierod šādam futbolam?
Atbraucot no Vācijas, sajutu lielu cieņu pret sevi. Nīderlandieši ar vāciešiem ne pārāk draudzējas, taču Nīderlandē ļoti ciena futbolistus no Vācijas, jo tie ir fiziski spēcīgāki. Nevaru sevi saukt par dižu atlētu, taču varu daudz un ilgi skriet. Tas ir viens no maniem plusiem.

Pirms gada spēlēji "Schalke 04" otrajā komandā un dzīvoji kopā ar Jāni Grīnbergu. Kāda bija tava sadzīve Nīderlandē?
Dzīvoju viens. Klubam ir vairāki dzīvokļi, tāpēc uzreiz pēc atbraukšanas tiku pie pastāvīgas dzīvošanas vietas. Vajadzēja tikai nedaudz piestrādāt, lai viss būtu komfortabli. Ar Jāni bija vieglāk dzīvot, jo viņš vienmēr mazgāja traukus. Tiesa, Nīderlandē man bija trauku mazgājamā mašīna, kas arī nav slikti.

Ar kuriem futbolistiem sanāca sadraudzēties "Cambuur" komandā?
"Cambuur" spēlēja divi vācieši. Centra aizsargs Moize Mbende un Kevins Šindlers, kurš savulaik spēlēja Bundeslīgā. Ir miljonārs, bet ļoti korekts. Viņš man ļoti daudz palīdzēja. Arī es viņam palīdzēju komunikācijā ar jaunākiem spēlētājiem, kuri Kevinu ne pārāk cienīja. Agrāk viņš bija ļoti ātrs futbolists, kuram patraucēja vairāki savainojumi. Pēc vairākiem savainojumiem viņš zaudēja savas ātruma īpašības un 30 gados devās laukumā ar "iepriekšējo traumu koferi". Mbende savukārt ir gadu vecāks par mani. Ļoti dzīvespriecīgs cilvēks.

Sezonas beigās kopā ar komandasbiedriem ierakstījāt mūzikas video. Viegli piekriti?
Gangsta. Tur bija pamatsastāva spēlētāji, kuri izdomāja uztaisīt šādu gangsta klipu. Ļoti laba dziesma. Apvienojām ar to, kā fani savācas un iet skatīties futbolu. Filmēšana ritēja kādu pusstundu. Partneri iedeva man brilles, cepuri, jaku. Pēc video noskatīšanās daudz smejamies. Uzskatu, ka dažreiz var "ieslēgt muļķi" un pasmieties par sevi.

😎 De Halve Finale halen is mooi, maar hem winnen nog veel mooier! Morgen vanaf het eerste fluitsignaal met z'n allen #GasGevuh! 💪#CamGra #LetItBe #PlayOffs pic.twitter.com/IcIkPjKDLS

— SC Cambuur (@SCCambuurLwd) May 18, 2019

Atgriežamies Latvijā. Pareizi saprotu, ka izaugi blakus "Daugavas" stadionam?
Izaugu Purčikā. Trenējos un spēlēju ŠFS. Treniņi notika "Daugavas" trešajā laukumā, kas bija vistālāk no tilta. No septiņu līdz divpadsmit gadu vecumam tur trenējos, uz stadionu braucu ar skrituļslidām. Pamatlaukumā allaž kāds spēlēja un tas man ļoti patika. Jo lielais futbols vienmēr bija kaut kur blakus. Pēc tam pārcēlos uz "Skonto" un sāku braukt ar skrituļslidām līdz Mežaparkam.

Turpat blakus arī "Ghetto" ielu futbola laukumi, kur jaunībā daudz spēlēji. Šovasar negrasies atgriezties?
Vairs nē. 14-15 gadu vecumā regulāri gāju tur spēlēt. "Ghetto" ir forša atmosfēra. Pazīstu organizatorus Beiraku [Eivazovu] un Fantiq [Antons Semeņaks, kurš tagad ir Latvijas Futbola federācijas valdes locekļa amata kandidāts - aut.]. Tur allaž bija lieliski. Savāc draugus, uzspēlē. Priecājies par uzvarām vai pārdzīvo par zaudējumiem.

Tavs jaunākais brālis vēl ir futbolā?
Viņš spēlē un spēlēja. Vladislavam ir ļoti labas dotības. Vairākkārt teicu to gan viņam, gan tētim. Vienā ģimenē ir divi dažādi cilvēki. Viņš ir vairāk radoša personība. Es 17 gadu vecumā vēlētos būt tikpat fiziski apdāvināts, kāds viņš tagad ir savos 17. Ja viņam būtu mana vēlme spēlēt futbolu, tad sanāktu augstākās klases futbolists. Taču šādas vēlmes viņam nav.

Sanāk, ka brāļus Cigaņikus kopā laukumā neredzēt?
Nedomāju, ka tas ir iespējams. Ir jābūt mīlestībai pret savu lietu. Ja futbolists nemīl savu nodarbi, tad var mierīgi iet strādāt stroikā. Brālim patīk māksla, viņš raksta dziesmas, filmē klipus. Atbalstu viņu šajās izpausmēs, bet tētis vēlas, lai viņš vēl spēlē futbolu. Tomēr ne vienmēr tas ir iespējams. Cienu viņa izvēli.

Arī tev šovasar būs jāizdara izvēle. Meklēt variantus Eiropā vai atgriezties Latvijā.
Vienmēr ir variants atgriezties Latvijā. Jo ārzemēs spēlējošiem ir Latvijas pase un izlases pieraksts, kas dod papildus prēmijas no UEFA. Visiem klubiem tas ir interesanti. Nezinu, cik tas ir interesanti no futbola attīstības viedokļa. Dzīvosim - redzēsim. Šobrīd izvēli vēl neesmu izdarījis. Pirmo reizi manā dzīvē ir situācija, kad, vasarai atnākot, es nezinu, kur būšu. Varianti ir. Kaut kur man nepatīk finansiālie apstākļi, citur nepatīk infrastruktūra, vadības nostāja, līguma nosacījumi. Gribās stabilitāti. Vēlos spēlēt futbolu un neapstāties attīstībā.