Cauņa: "Traumu dēļ daudzreiz bija asaras un domas - par ko tas viss man"?

Cauņa: "Traumu dēļ daudzreiz bija asaras un domas - par ko tas viss man"?

Aleksandrs Cauņa un Leonīds Sluckis 2015. gada 17. oktobrī
Foto: Itar-Tass/Scanpix

Latvijas izlase 2017

Krievijas sporta portāls championat.com uz garāku sarunu aicināja Latvijas futbolistu Aleksandru Cauņu, kurš nesen pārcēlies uz Virslīgas komandu RFS un maijā, iespējams, atgriezīsies laukumā. Piedāvājam intervijas tulkojumu.

Ar kādām emocijām atgriezies dzimtenē Latvijā?
Ar labām, jo tagad vairāk uzmanības varu veltīt ģimenei. Protams, skumstu pēc Maskavas, pēc lielā futbola. Tagad atjaunojos - varbūt man vēl izdosies uzspēlēt.

Pastāsti par savu jauno komandu RFS!
Jauns klubs, tikai pirms pāris gadiem dibināts [Cauņa šeit acīmredzot domājis vēsturi tieši Virslīgā, jo kluba vēsture ir daudz senāka - aut.]. Taču šeit strādā dakteris, kurš man pazīstams kopš "Skonto" un Latvijas izlases laikiem. Komandā pazīstu daudzus puišus. Stadions un treniņbāze ir blakus mājām. Ērti.

Infrastruktūra salīdzinājumā ar CSKA ir kā debesis un zeme?
Latvijas futbola kopējais līmenis ir nokritis salīdzinājumā ar tiem laikiem, kad sāku spēlēt futbolu. Bija citas finanses, citi apstākļi - bāzes, laukumi. "Skonto" stadionu tagad vispār pa daļām izjauc - nesaprotami, kas tur notiek. Savukārt CSKA ir Čempionu līgas klubs - bija tāds un paliek tāds. Veco "Skonto" vēl var salīdzināt ar CSKA, bet vairs ne tagad. Paskatīsimies, kas sanāks RFS. Plāni ir lieli - jaunu dabīgo zālāju taisa. Pavasara sākumā Latvijas klubi lielākoties spēlē uz sintētikas - tikko sākuši pāriet uz zaļajiem laukumiem.

RFS stadioniņš [Arkādijas] ir ar ietilpību 500 vietas - tas ir kā CSKA treniņbāzē Vatutiņkos?
Kaut kas līdzīgs ir. RFS ir neslikta, mājīga arēna. Izlase tur vienmēr ir trenējusies. It kā grasās paplašināt tribīnes. Kaut gan kopymā Latvijas čempionāta apmeklētība ir pieticīga. Ja tūkstotis sanāk, jau ir labi.

Futbolistu algas Krievijā un Latvijā ir nesalīdzināmas?
Labs celtnieks šeit nopelna vairāk par vidējo futbolistu. Nosacīti pārdevējs pelna nedaudz mazāk par futbolistu.

Nu cik? Vienu divus tūkstošus eiro?
Aptuveni. Šobrīd Latvijas futbolā vienkārši nav jēgas ieguldīt lielu naudu, pirkt dārgus spēlētājus. Iespējams, kad jaunie klubi nostāsies uz kājām un iekļūs Čempionu līgā vai Eiropas līgā, situācija sāks mainīties, bet pagaidām ir, kā ir.

Pēc milzīgās un skaļās Maskavas esi atkal pieradis pie klusās un mierīgās Rīgas?
Gadās, atbrauc draugi un sūdzas, ka korķī tikuši, nostāvējuši 15 minūtes. Es šeit Rīgā korķus vispār nemanu. Ne no rītiem, ne vakaros - nekad. Man tādu nav. No mājām līdz centram ir, maksimums, pusstunda jābrauc. Līdz Jūrmalai 40 minūtes. Ar to esmu ļoti apmierināts. Maskavā, apsēžoties pie stūres, neuzminēsi, cikos atgriezīsies mājās.

Kāda tev ir bijusi pati skarbākā nokļūšana korķī?
Reiz vasarā no Vatutiņkiem līdz "Dinamo" metro stacijai vilkos vairāk nekā četras stundas. Divarpus no tām nostāvēju uz Maskavas apvedceļa - vai nu Vladimirs Vladimirovičs [Putins] atbrauca vai kaut kas bija atgadījies, nezinu. "Yandex" kartes tobrīd vēl nelietoju.

Bet autovadītāja pakalpojumus?
Arī nē. Kopš 18 gadu vecuma esmu pie stūres. Sievasmātei pieder autoskola - tā arī ātri iemācījis un nokārtoju tiesības.Vienubrīd Maskavā pārvietojos ar personīgo auto - ar Latvijas valsts numuriem. Pēc tam iedeva darba auto. Ar ceļu policistiem problēmu nekad nebija - pa visiem gadiem vienu sodu samaksāju un arī to par sīkumu.

Pēdējo reizi laukumā izgāji 2016. gada 9. aprīlī?
Jā, pret "Mordovia". Neslikti nospēlēju...

Kāpēc ne līdz galam?
Otrā puslaika vidū, piespēlējot Jerjomenko, paklupu - savainoju kreisās kājas potīti. Pirmā doma bija - nu kā tā var neveikties! Centos ieskrieties, taču sāpes kauliņā nepazuda, bet tikai pastiprinājās. Nolēmu pataupīties - palūdzu maiņu. Ārsti uzlika teipu, paskatījās - it kā nekā nopietna. Taču vakarā Igora Akinfejeva jubilejā sajutu nelāgo. Restorānā zem galda nemanāmi noņēmu zeķi - kāja zila. Izrāvu ārstu - viņš saka, ka jātaisa bilde.

Sanāk, ka Kazaņā, kad CSKA nodrošināja zeltu, Sluckis tevi rezervē iekļāva aiz līdzcietības?
Nē, nē, tobrīd vēl trenējos ar komandu, gatavojos spēlei. Jutos vairāk vai mazāk normāli, mazliet cietu. Jau pēc atvaļinājuma sāpes kļuva nepanesamas. Aizlidoju uz izmeklējumiem uz Vāciju, kopā ar Dzagojevu. Man piedāvāja divus variantus - vai nu papēdī likt skrūves vai arī operēt priekšējo saiti.

Ko izvēlējies?
Kategoriski atteicos no operācijas - jau tā man to bijis pārāk daudz. Pajautāju - kādi citi varianti? Saka man - pamēģini iziet reabilitāciju bez ķirurģiskas iejaukšanās. Pasūtīju jaunas zoles, sāku nostiprināt muskuļus, pamazām skriet. Pēc divām trim nedēļām bija jāatsāk spēlēt, bet tad ar bērniņu notika nepatīkama lieta.

Kas notika?
Mazulis agri piedzima. Sieva gandrīz pusotru mēnesi gulēja slimnīcā - man bija jābūt blakus. Paldies klubam, ka nāca man pretī un palaida prom. Divus trīs mēnešus biju pilnībā koncentrējies uz ģimeni, pēc tam mēs ar CSKA draudzīgi šķīrāmies, un es aizlidoju uz Spāniju, kur turpināju atjaunošanos.

Kas notika tālāk?
Vietējais dakteris, kurš operējis Madrides "Real" zvaigznes, pārliecināja, ka divu trīs mēnešu laikā varu atjaunoties bez operācijas. Viņš deva cerības, sakot: "Pie manis pieci tādi kā tu "La Liga" šobrīd spēlē. Tev ir labas cerības atgriezties futbolā. Mēnesi pabiju Spānijā, mani uzraudzīja CSKA bijušais fizioterapeits. Pēc tam vienojos ar RFS trenēties kluba ārsta uzraudzībā un iet laukumā ar komandu. Tagad jau sāku trenēties kopējā grupā - iesildīšanās, kvadrātiņi. Ceru, kaut kas no tā visa sanāks.

Nejuties neērti CSKA daudzo traumu dēļ?
Pēdējā pusotrā divos gados morālā ziņā bija grūti. Labās kājas piekto pleznas kaulu četras reizes operēja! Pirmajā reizē pats kļūdījos - izgāju laukumā par ātru, riskēju. Izrādījās, nekas nebija sadzijis. Divus mačus nospēlēju un nācās doties uz Vāciju veikt atkārtotu operāciju. Izdarīja. Atjaunojos, sāku strādāt. Nodomāju: "Beidzot uzņemšu formu un spēlēšu - gan klubā, gan izlasē." Un te pēkšņi uz līdzenas vietas kaula iekaisums. Metāla plāksnīte ķermeņa iekšienē sakustējās. Nācās atkal lidot uz Vāciju un ņemt to ārā. Pēc tam vēl viena operācija un atkal tai pašā vietā...

Cik traumas tev karjeras laikā ir bijis?
Līdz CSKA laikam tikai viena, augšstilba priekšējais muskulis. Nelieli sarāvumi neskaitās - tas visiem gadās, darba sastāvdaļa. Vēl bija deguna lūzums. Traumas sāka gāzties pēc pleznas kaula savainojuma. Nevarēju saprast, kā tas ir iespējams. Biju šokā.

Daudz no karjeras traumas nozagušas?
Laikam gadus divus. Ziniet, kā gadās - atjaunošanās, gribi ātrāk uzņemt formu, atgriezties sastāvā, palīdzēt klubam. Steidzies un pasliktini situāciju.

Stipri pārdzīvoji?
Nevarēju pagulēt bez miegazālēm. Dakteri palīdzēja. Tās nebija bailes, nē. Taču pārāk daudz nepatikšanu gadījās īsā laikā.

Līdz asarām?
Daudzas reizes. Iedomājieties - tu izej laukumā pēc pārtraukuma, noskaņojies pozitīvi. Tikai uz priekšu! Bet pēc tam - bams - un atkal sāpes. Lūzums vai iekaisums. Un viena doma galvā - kā tas var būt? Par ko tas viss man?

Varbūt kāds uzmeta ļaunu aci?
Kur tik es nebraucu - gan uz baznīcu, gan pie zīlniecēm. Vispār es pret tādām lietām esmu mierīgs, taču uz nervu pamata biju gatavs braukt pie jebkura, lai tikai no šīs melnās joslas tiktu ārā.

Cik tagad ķermenī ir svešķermeņu?
Nekā, visu izvilka. Es pats uzstāju, lai dzelžus aizvāktu - tie sagādāja diskomfortu.

Nepīkstēja lidostā pie pārbaudēm?
Nepīkstēja. Acīmredzot nav reakcijas uz titānu.

Ir cilvēki, kuri piemiņai saglabā rentgena uzņēmumus vai pat operāciju video. Un tu?
Kamdēļ? Ja pleznas kauls vairs nenomoka, kāda jēga saglabāt uzņēmumus? Tieši otrādi, gribas pēc iespējas ātrāk šo murgu aizmirst. Taču pēdējo operāciju atcerēšos visu mūžu. Domāju, kas tur liels - izskrūvēt skrūvītes un izņemt plāksnīti? Sīkums kaut kāds. Iešu uz operāciju bez vispārējās narkozes, aprobežojos ar lokālo - šprice mugurā, bet ne potītē. Ārsti teica, ka operācijas laiks būšot 15-20 minūtes.

Bet kaut kas nenotika kā vajag?
Visu jutu - gan kā grieza, gan kā lika šuves. Taču ne tas bija briesmīgākais.

Kas tad?
Pēdējā skrūve nenāca ārā - vai nu iesprūda vai pieauga pie kaula. Tas bija skarbi... Divi cilvēki sēdēja uz ceļiem, kamēr trešais to skrūvi skrūvēja ārā. Pēc šī gadījuma nozvērēju sev tā vairs neeksperimentēt.

Iepriekš traumu dēļ nemēģināji pamest CSKA?
Bija domas par atgriešanos mājās - nomierināties, atjaunoties, lai nebūtu nekur jāsteidzas. Kaut gan arī CSKA pēdējā laikā, kad sākaš nopietnās problēmas, mani neviens nesteidzināja.

Ar Slucki situāciju pārrunājāt?
Protams, gāju pie viņa un teicu: "Piedodiet, paši redzat, ka neko nevaru izarīt. Reāli neko. Nav tādas šprices, kas man tagad varētu palīdzēt spēlēt."

Ko viņš?
Viktorovičs saprata, kam esmu gājis cauri un cik man ir grūti. Saprata, ka man vienkārši neveicas. Plus stress, pārdzīvojumi...

Cik pozīcijās pie viņa esi spēlējis?
Vienreiz spēlēju kā otrais uzbrucējs. Vidējā līnijā esmu spēlējis gan pa labi, gan ka preksi, gan centrā, gan balsta pussarga pozīcijā. Un par kreisās malas aizsargu. Sanāk piecas sešas pozīcijas.

Nenervozēji biežo pozīciju maiņu dēļ?
Mani arī Aleksandrs Petrovičs [Starkovs] "Skonto" laikos lika dažādās pozīcijās - gan pa labi, gan pa kreisi, bet visbiežāk zem uzbrucēja. CSKA sāku kā malējais pussargs, pēc tam pārvietojos uz centru. Balsta pussargs - tas nav īsti man. Bet, lūk, aizsardzības kreisajā malā bija interesanti. Varbūt tāpēc, ka CSKA malējie aizsargi spēlē augstu.

Dažādie ampluā nozīmē arī dažādas slodzes saitēm un muskuļiem. Tas nevarēja kļūt par papildus iemeslu traumām?
Nedomāju. Nē, muļķības. Problēmu ar veiklību man nekad nav bijis. Vienkārši apstākļu sakritība - kaut kur mana vaina, kaut kur ne mana vaina, kaut kur vienkārši nepaveicās.

Kur uzzināji par Slucka atkāpšanos no CSKA trenera amata?
Šķiet, Latvijā. Taču runas bija arī pirms tam - it kā Viktorovičs vēloties atpūsties. Nebrīnītos arī, ja Sluckis paliktu - tieši tāpat arī nebrīnījos, ka atkāpās. Tas bija kluba un trenera kopējs lēmums. Viņš septiņos gados CSKA labā izdarīja daudz. Domāju, jebkurš Krievijas Premjerlīgas klubs būtu priecīgs redzēt savās rindās tādu speciālistu.

Nebija sajūtas, ka Sluckis atgriezās jau kā cits cilvēks pēc "Euro 2016" [Francijā Krievijas izlase Slucka vadībā izgāzās - aut.]? Vairāk saspringts?
Viņam bija jāiztur trakas slodzes. Latvijā vienu laiku Starkovs arī apvienoja amatus, taču viņam vairums no izlašniekiem bija acu priekšā klubā ["Skonto"]. Leonīdam Viktorovičam bija cita situācija. Citi līdzjutēji, mediji. Dabīgi, ka cilvēks nogura un vēlējās paņemt pauzi.

Atvadījāties?
Telefoniski. Līdz šim sarakstāmies, sazvanāmies. Viņš it kā plānoja atbraukt uz Latviju pa darīšanām - cerams, satiksimies.

Nav simboliski tas, ka pameti CSKA faktiski vienlaicīgi ar Slucki?
Es aizietu prom jebkurā gadījumā - neatkarīgi no tā, kurš ir CSKA treneris. Bez variantiem. Pirmkārt, ģimenes situācijas dēļ, otrkārt, traumu dēļ. Galu galā mēs ar Romānu Jurjeviču [Babajevs, CSKA ģenerāldirektors - aut.] apsēdāmies, aprunājāmies. Visiem viss jau bija skaidrs. Tālāk tā turpināt nevarēju ne es, ne klubs. Paldies CSKA par to, ka līdz pēdējam brīdim palīdzēja un ticēja. Man pašam ir neizsakāmi sāpīgi, ka tā notika. Gribējās komandai dot vairāk...

Ar bērniņu tagad viss kārtībā?
Tpu, tpu, tpu. Taču mēs vēl esam maziņi - priekšā ir daudzu dakteru apmeklēšana.

Skumsti pec drauga Nababkina [CSKA aizsargs - aut.]?
Un kā vēl. Sazvanāmies gandrīz katru dienu. Viņš aicina mani pie sevis uz Maskavu, es viņu - uz Rīgu. Mēs noteikti tiksimies. Turklāt man jāpabeidz Maskavā mācības.

Kur tieši?
Valsts fizkultūras akadēmijā. Palicis nokārtot izlaiduma eksāmenus - ziemā nepaguvu.

Kā Nababkins izjokoja apsargus treniņbāzē?
Es jau arī piedalījos. Biju uzmanības novērsējs - saucu apsargu, sak, vajag kaut ko palīdzēt, tikmēr Kirils nemanot ņēma rāciju.

Un ziņoja par trauksmi?
Jā. Pavēlēja visam personālam pulcēties pie ieejas, sak, Giners [CSKA prezidents - aut.] brauc uz bāzi. Visiem panika, haoss - sak, kāpēc neviens nebrīdināja? Un te parādās apsardzes patiesais priekšnieks un saka: "Jūs ko visi šeit sapulcējušies, nesaprotu?" Tie visi izbrīnīti, bubina, ka ir izsaukti. Mēs ar Kirilu stāvējām maliņā un smējāmies.

Par muzikālo reperturāru arī jūs bijāt atbildīgie?
Čempionu lidmašīnā no Kazaņas pārsteidzām Dzagojevu - ieslēdzām lezginku [kaukāziešu tautas dejas mūzika - aut.]. Alans novērtēja.

Kādas ir spilgtākās atmiņas pēc pieciem gadiem armijnieku rindās?
Pirmais zelts - gan man Krievijā, gan CSKA ar Slucki. Mēs par to tik ļoti sapņojām, līdzjutēji to tā gaidīja... Tas bija kaut kas! Nu un, protams, Čempionu līga. Esmu priecīgs, ka biju tur.

Izmantotie resursi:
https://www.championat.com/football...

Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +1 [+] [-]

, 2017-05-05 10:36, pirms 3 mēnešiem
Aleksandrs Hospitālis

  +1 [+] [-]

, 2017-05-05 10:44, pirms 3 mēnešiem
Labi gan ka tu velc... puņķi no deguna,ākst! Nodi..rst,jaaaa,tas saldaos tādiem nīkuļiem,kuri nekad neko sportā nav spējuši,pat ne kārtīgi trenējušies. Ko tu zini par traumām,formas zaudēšanu un psiholoģiju tādos gadījumos. Es savu sportu pametu tāpat,ar traumām,tāpēc saprotu,jūtu līdz un novēlu atgūt veselību,bērniņam lai labi un ģimenei!

     [+] [-]

, 2017-05-05 11:13, pirms 3 mēnešiem
Jauno talantu savulaik Skonto pārfossēja un pārekspluatēja.

     [+] [-]

, 2017-05-05 19:13, pirms 3 mēnešiem
Skonto neforsēja .. viņš , domāju, var būt ļoti pateicīgs Skonto un Starkovam. Ka tomēr nav palicis pilnīgi tukšā.. ar tādu talantu tas būtu traģiski. jau tagad ir .. Un es nezinu viņa līgumus neko. Tikai nojaušu. jo pēc anglijas, čelsea atrādīšanās utt. viņš varēja nonākt arī īstermiņa līgumā kādā uk klubā. bet atgriezās skonto, un jau citā kvalitātē tika pie līguma CSKA ..
Ļoti ceru redzēt Cauņu laukumā.. bet ja neizdosies vairs futbolā spīdoši atgriezties, lai ir citas labas lietas gana

     [+] [-]

, 2017-05-14 02:08, pirms 2 mēnešiem
Domāju, ka te jau ir mentālas fantoma sāpes.
Tur nevar līdzēt.
Kur nu vēl Latvijā, kur pussezona pa sintētiku paiet :/

Turies, Saša, vēlam izspēlēt kaut vai labāl LV VL un izlases līmenī.

Tev jābūt autorizētam,