Svētdienas vakarā Vīnē, Ernsta Hapela stadionā, pēc neveiksmīgās finālspēles, kurā Vācijas izlase ar 0:1 piekāpās Spānijai, vāciešu nometnē izcēlās lielas nesaskaņas. Lai gan cēlonis bija šķietami smieklīgs, viss varēja beigties ar dūru izvicināšanu starp sarūgtināto un emociju pārpilno komandas kapteini Mihaēlu Ballaku, kurš kārtējo reizi karjeras laikā zaudēja liela turnīra finālā, kā arī izlases ģenerālmenedžeri Oliveru Bīrhofu.

Ģimenē, kā izlasi sauca Bīrhofs, pēc finālspēles notika liels krahs. Daudzi gan ko līdzīgu jau bija paredzējuši. Noslēdzoties Eiropas čempionātam, Vācijas izlases spēlētāji kopīgi pateicās līdzjutējiem, rokās turot speciāli izveidotus plakātiņus ar uzrakstu "Paldies!" To darīja arī Ballaks, kurš gan šo nodarbi pēc sarūgtinošā mača beidza ātrāk par citiem. Bīrhofs kapteini drīz vien uzmeklējis un lūdzis (licis?) tam pateikties līdzjutējiem ar plakātiņu vēl ilgāk. Taču tas nu bija pēdējais piliens Ballaka pacietības mēram.

Tobrīd "gar deguna palaistā" titula sarūgtinātais kapteinis uzsāka strīdu ar Bīrhofu, izkliegdams visu, kas bija sakrājies sagatavošanās posma Maljorkā, treniņnometnes Askonā un paša Eiropas čempionāta laikā. Šāda mākslīga pateikšanās līdzjutējiem nav Ballaka gaumē, vēlāk atzina otrs izlases iekšējais līderis Torstens Fringss. Šķietami sīkā iemesla dēļ izcēlās pamatīgs strīds, kas aizgāja līdz pat roku palaišanai, taču tobrīd, kā uzskata vācu prese, labāko darbību visa čempionāta laikā paveica izlases uzbrucējs Kevins Kuranji, laikus izšķirot abus strīdniekus, paraudams Ballaku aiz rokas nost no potenciālā kautiņa.

Jā, Vācijas izlases vadība patiešām visiem spēkiem centās par sevi radīt iespaidu, ka spēlētāji un treneri ir kā liela un kopīga ģimene. Kritika bija aizliegta. Katru interviju vispirms bija jāakceptē kādam no izlases vadības, to saturs tika pārskatīts, spēlētājus sūtīja uz preses konferencēm un lika teikt jau iestudētu tekstu. Un ar šo Ballaka "uzsprāgšanu" viss varētu mainīties. Ne velti vācu prese pēc incidenta uzdod jautājumu - vai beigas glamūram un šķietamajam ārējam skaistumam? Izlases kapteinis savu nostāju pret visu mākslīgo, kas tika radīts un uzspiests izlasē, parādīja arī pēc čempionāta, kad spēlētāji pateicās līdzjutējiem Vācijas galvaspilsētā Berlīnē. Ballaks no turienes pazuda krietni vien ātrāk par citiem, ārēji, protams, izskatīdamies priecīgs un saviļņots. Diskotēkas, skaļa mūzika, ballītes, klauni - tās nav lietas, ar ko Ballaks nodarbojas.

Kā šie notikumi ietekmēs izlases tālāko darbu un paša Ballaka attieksmi pret valstsvienību, skaidri pateikt nevar. Lai gan saprast var gan Ballaku, kuram bija apnicis būt marionetei, gan Bīrhofu, kurš savus pienākumus darīja līdz galam, diezin vai viss paliks pa vecam. Arī Vācijā laiks pārmaiņām.

Izmantotie resursi:
kicker.de