Vienīgais Laizāns ar Eiropas kausu

Pagājuši jau vairāki gadi, kopš Juris Laizāns futbolu vairs profesionālā līmenī nespēlē. Tikai ar draugiem sava prieka pēc. Taču no futbola viņš nav pagājis malā ne par centimetru. Kopš 2014. gada vasaras Juris ir viens no selekcionāriem jeb jaunu spēlētāju meklētājiem vienā no spēcīgākajām Krievijas Premjerlīgas komandām FC “Krasnodar” (3. vieta 2019. gada čempionātā, šosezon arī pagaidām atrodas turnīra tabulā 3.vietā ar tik pat punktiem, cik 2.vietā esošajam Maskavas FC „Lokomotiv”; Čempionu līgas kvalifikācijas 3.kārtā Krasnodaras komanda izsita no turnīra slaveno portugāļu klubu FC „Porto”). Parunāties ar Juri Laizānu, atcerēties viņa gaitas futbola laukumos, 2004. gada Eiropas čempionātu, dzirdēt viedokli par pašreizējo Latvijas izlasi un mūsu jaunajiem futbolistiem... Tāda iecere pilnīgi nejauši tika pirms dažiem gadiem īstenota tieši Jura 38. dzimšanas dienā.

- Kāpēc pēc spēlētāja karjeras beigām nenokļuvi “Skonto FC” - to var nojaust, bet kāpēc tieši Krasnodara nevis, piemēram, Maskavas CSKA vai kādā no pašreiz labākajiem Latvijas futbola klubiem?
- Krasnodarā strādā mans labs draugs - Maksims Buzņikins, ar kuru kopā spēlējām un kurš jau strādāja FC “Krasnodar” selekcijas dienestā, bet tagad ir tā vadītājs (ir tāds joprojām – A.K.). Viņš mani arī uzaicināja. Apmēram pusgadu iepriekš biju pie viņa ciemos, redzēju, kā notiek darbs, kā dzīvo klubs, taču toreiz vēl biju spēlētājs un pat neiedomājos, ka pēc dažiem mēnešiem tur strādāšu. 2014. gada sezonu sāku kā spēlētājs “Skonto”, sāku jau mācīties arī Latvijas futbola federācijas treneru kursos, kad pēkšņi nāca piedāvājums no Buzņikina – sak, mums ir brīva vieta selekcijas grupā. Man tas likās interesanti, spēlētāja karjera jau arī tuvojās finišam, tāpēc piekritu pamēģināt. Buzņikins piedāvāja manu kandidatūru futbola kluba vadībai, aizbraucu uz pārrunām un diezgan ātri vienojāmies. Sāku strādāt. Nebūtu piedāvājuma no Krasnodaras? Nekādu konkrētu plānu man nebija, vēl taču spēlēju un visticamāk, ka būtu pabeidzis sezonu spēlētāja ādā.

- Vairāki tavi bijušie komandas biedri gan “Skonto”, gan Latvijas izlasē trenē – Pahars, Astafjevs, Stepanovs, Zemļinskis, Piedels, Rubins, Blagonadeždins, Koliņko, Blanks...
- Vai es būtu kļuvis par treneri? Kas to lai zina... Treneru kursos biju tikai sācis mācīties un vēl nepaspēju saprast – gribu vai negribu būt treneris. Treneru kursus var pabeigt daudzi, bet kļūt par treneri... Tas nav katram dots. Tā bija iespēja iegūt jaunas zināšanas. Maz paspēju pamācīties, taču kaut kas pašreizējā darbā noder. Uz spēlētājiem skatos nedaudz citādāk nekā agrāk, tā bija maza, bet vērtīga pieredze. Nav salīdzināmi treniņi, kuros pats trenējies, ar treniņiem, kurus tev ir jāorganizē un jāvada. Ar kursu vadītāju Juriju Andrejevu vēlāk smējāmies, kā man gāja pirmajā treniņā, ko vajadzēja vadīt – hronometru aizmirsu ieslēgt...

- Kā vispār nokļuvi futbolā?
- Man ļoti patika arī hokejs un, iespējams, es būtu hokejists nevis futbolists, taču vecākiem nebija pa kabatai hokeja inventārs. Futbols tādā ziņā bija pieejamāks, bet hokejs patīk arī tagad (nākamajā dienā pēc tās intervijas Juris bija Rīgas “Dinamo” un Sanktpēterburgas SKA spēlē – A.K.).

- Kad tu sāki spēlēt futbolu, tad tādu selekcionāru nebija vai arī mēs par tiem nebijām dzirdējuši – kā tevi pamanīja skontieši, jo vispirms taču ka vispirms spēlēji tādā interesantā komandā kā z/s “Beikas”, bet - tad “Tukums 2000”?
- Vairs neatceros, kas bija z/s “Beikas”, laikam zemnieku saimniecība. Tā mūs – trenera Anatolija Čebana komandu – atbalstīja. Pirmajā līgā pat spēlējām. Trenējāmies Rīgā, bet spēlējām Tukumā. Arī vietējie puiši komandā spēlēja. Mums pat kaut kādas nelielas prēmijas maksāja. Tā bija pirmā nauda, ko nopelnīju futbolā. Tā jau 16-17 gadu vecumā sāku spēlēt pirmajā līgā un tā man bija pirmā pieredze pieaugušo futbolā. Vēlāk komandas nosaukums bija “Tukums 2000”. Vispār jau es varēju arī pamest futbolu... Vajadzēja lemt, ko darīt un kā iztikt, jo mana finansiālā situācija bija ļoti sarežģīta. Treneris Čebans sāka meklēt man iespējas turpināt spēlēt futbolu, jau bija radusies iespēja aizbraukt spēlēt uz Lietuvu, tur jau deva konkrētu naudas summu – komandu gan vairs neatceros. Nezinu, kā “Skonto” uzzināja, ka grasos braukt uz Lietuvu, taču skontieši sazvanīja manu treneri un piedāvāja iet pie viņiem. Lieki teikt, ka gāju – tajā laikā nevarēja būt divu domu par iešanu spēlēt uz “Skonto”, tas bija Latvijas spēcīgākais futbola klubs, tā bija izlases bāzes komanda. Parakstīju līgumu un sāku trenēties ar “Skonto”, bet spēlēt turpināju Tukuma komandā. “Skonto” sastāvā uzreiz tikt nebija reāli.

- Spēlēji ar 5. numuru. Tas tev ir īpašs?
- Nē. Tāds numurs bija brīvs. Jaunajam jau neviens neļauj izvēlēties numuru – kāds ir brīvs, ar to jāspēlē. Paņēmu 5. numuru.

- Kuru futbolistu plakāti tavā istabā bija pie sienas?
- Nebija jau nemaz tik viegli tos plakātus ar slaveniem futbolistiem dabūt, bet es nevienam konkrētam arī nedzenājos pakaļ. Bija futbola plakāti uz sienas, tāds posms bija arī manā karjerā, taču tie nebija īpaši piemeklēti tā vai cita futbolista plakāti.

- Tu ļoti labi runā latviski, kaut agrāk no tevis latviešu valodu dzirdēju diezgan reti...
- Neteikšu, ka ļoti labi runāju, bet cenšos. Nāku no jauktās ģimenes un latviski jau kopš bērnības runāju, vienkārši kādreiz izlasē to reti nācās lietot un tāpēc maz dzirdēji.

- Nokļuvi “Skonto” un tad izlasē, 2002. gadā kļuvi par Latvijas gada labāko futbolistu, bet tad jau biji Maskavas CSKA... Kur CSKA tevi noskatīja?
- “Sadraudzības kausā” Maskavā. Pirms tam manis CSKA selekcionāru sarakstā nebija. To man jau vēlāk izstāstīja, ka pēc gūtajiem vārtiem finālā pret Maskavas “Spartaku” par mani radās interese. Toreizējais CSKA galvenais treneris Pāvels Sadirins esot devis uzdevumu – paskatīties un visu uzzināt, kas tas par spēlētāju. Pēc “Sadraudzības kausa” “Skonto” bija treniņnometne Holandē, tur CSKA pārstāvji sameklēja gan kluba treneris, gan mani un notika pirmās pārrunas. Klubi vienojās, atlika pateikt man pašam vai piekrītu pāriet uz CSKA. Lieks jautājums... Tas tomēr bija jau cits līmenis.

- Pirmajās trijās sezonās biji stabils pamatspēlētājs, tev bija 26, 26 un 21 spēle, bet tad... 2004. gadā vairs tikai četras spēles. Klubam parādījās nauda sapirkt labākus spēlētājus?
- Nauda bija arī iepriekš, taču konkurence uz vietām sastāvā kļuva daudz lielāka, jo pirkumi bija pavisam citi. Tika sapirkti ļoti labi ārzemju spēlētāji – brazīlieši Lavs un Karvalju, horvāts Oličs, čehs Jarošiks, serbs Krasičs, nigērietis Čidi Odija, atnāca vairāki Krievijas izlases futbolisti, par galveno treneri kļuva Valerijs Gazajevs. CSKA sāka pirkt Eiropas līmenī konkurētspējīgus futbolistus. Kad es atnācu, tad vēl spēlēja vecais sastāvs, bet tad sākās kardinālas pārmaiņas. Sākumā tā bija sastāva atjaunināšana, bet tad pakāpeniska pastiprināšana. Vispirms tie bija spēlētāji no tā sauktajām tuvajām ārzemēm – piemēram, kopā ar mani atnāca ukraiņu vārtsargs Sergejs Perhuns un Deniss Popovs, bet tad pirkumi kļuva arvien kvalitatīvāki un tika izveidota komanda, kas ne tikai uzvarēja Krievijas čempionātā, bet arī 2005. gadā ieguva UEFA kausu.

- UEFA kausu ieguvi arī tu, turklāt spēlēji gan Čempionu līgas grupu turnīrā, gan Eiropas līgā, taču neregulāri un neilgu laiku...
- Konkurence. Trenējos kopā ar komandu tāpat, kā visi citi, un man bija jābūt gatavam jebkurā laikā iet laukumā, ja būs tāda nepieciešamība. Vienalga – uz dažām minūtēm vai uz visu spēli.

- Tad jau bija priekšnojauta, ka būs jāpamet CSKA?
- Mani neviens no CSKA prom nedzina. Treneriem pretenziju nebija, man vēl bija spēkā līgums un varēju palikt. Tā bija mana ierosme, jo es gribēju spēlēt. Jā, varēju trenēties, iziet uz dažām minūtēm, dažreiz varbūt uz puslaiku vai visu spēli, taču man bija 26 gadi – tas ir vecums, kad jāspēlē nevis kaut ko jāgaida. Griezos pie kluba vadības ar lūgumu sameklēt man izīrēšanas vai pārdošanas variantu. Izvēlējos labāk spēlēt ne tik slavenā un spēcīgā komandā nevis šad un tad tikt laukumā CSKA. Gan “Skonto”, gan izlasē biju pieradis būt starp līderiem. Nekad neesmu nožēlojis lēmumu aiziet no CSKA. Visās nākamajās komandās man bija regulāra spēļu prakse – tas, ko gribēju. Pēc CSKA iegūtajiem tituliem varbūt pat bija vērtīgi nolaisties tuvāk zemei, lai atkal būtu jāpieliek maksimālas pūles, lai kaut ko sasniegtu – kaut ko mazāku, bet sasniegtu. Man ir saglabājušās labas attiecības gan ar CSKA vadību, gan ar daudziem futbolistiem, ar kuriem kopā spēlēju. Kad CSKA atbrauc uz Krasnodaru, tad aizeju ciemos pie viņiem uz viesnīcu, kad es atbraucu uz Maskavu, tad sazinamies un arī satiekamies - dvīņubrāļi Berezucki, Ignaševičs, Akinfejevs, Gusevs, Šembers... Horvāts Oličs vispār ir īpašs gadījums. Līdzjutēji viņu burtiski dievināja, brazīlieši pat greizsirdīgi bija, ka Oliča uzvārdu skandē biežāk un skaļāk nekā viņu uzvārdus. Nav neviena kluba, kurā Oličš ir spēlējis, kurā viņu līdzjutēji nemīlētu. Ar viņu vienmēr ir prieks satikties. CSKA futbola klubā jebkurā laikā varu ierasties ciemos.

- No CSKA nonāci Maskavas “Torpedo”, kur savulaik spēlēja tavs uzvārda brālis vārtsargs Laimonis Laizāns...
- Sapratu, ko gribi pajautāt. Kādu reizi kāds klubā prasīja, vai neesam radinieki, vai varbūt dēls esmu, bet tā neviens netincināja. Tur tomēr jau vairākas spēlētāju paaudzes bija nomainījušās.

- Bija tavā karjerā arī īss Ventspils posms – tikai 6 spēles 2009. gadā... Speciāli tikai uz Eiropas līgas grupu turnīru pasauca?
- Tā laikam bija kluba iecere – uzaicināt mani uz tik īsu laiku. Par kaut kādiem tālākiem ventspilnieku plāniem attiecībā uz mani nezinu, tādu laikam nebija. Toreiz ne tikai es iekļāvos komandā – vēl arī Koļiņko un Astafjevs. Visās spēlēs Eiropas līgā pat nepiedalījos, taču tik un tā man tā bija ļoti laba pieredze un FK “Ventspils” grupu turnīrā kopumā spēlēja cienīgi.

- Tik pēkšņi nokļuvi Krasnodarā, ka mūsu labākie futbola klubi laikam nemaz nepaspēja noreaģēt, ka Juris Laizāns beidzis karjeru...
- Ja mani kāds cits Latvijas klubs būtu aicinājis spēlēt, tad, pat par spīti “Skonto” finansiālajām problēmām, nebija jēgas iet prom, bet kādā citā lomā... Man taču nebija nekādas pieredzes kādā citā lomā un tāpēc diezin vai es būtu kādam interesants. Ja nu vienīgi ar skatu nākotnē. Tas no kluba puses būtu liels risks. Notika tā, kā notika. Varbūt nākotnē būs piedāvājumi arī no Latvijas klubiem.

- Izskatās, ka tev patīk tas, ar ko pašreiz nodarbojies?
- Jā, noteikti patīk. Tas ir ne tikai ļoti nopietns un atbildīgs, bet arī ļoti interesants darbs. Tu redzi sava darba augļus, redzi, kā komanda spēlē, kā komandā iekļāvies spēlētājs, kura atrašanā esi piedalījies, kā viņš progresē. Līdz ar komandai noderīga spēlētāja atrašanu darbs nebeidzas – jāpalīdz viņam pēc iespējas ātrāk iejusties gan komandā, gan pilsētā, lai viņu nesatrauc dažādas blakuslietas. Krasnodaras komandai ir viss, lai sasniegtu vēl labākus rezultātus un man patīk piedalīties šajā procesā.

- Vai savu pirmo spēli Latvijas izlasē 1998. gadā pret Gruziju atceries?
- Protams. Varbūt ne tik detalizēti, bet atceros. Neatceros tikai, kur tieši spēlējām – Kiprā vai Maltā. Revazs Dzodzuašvili mani uzaicināja un man tas bija ļoti liels pārsteigums. Es taču tad vēl “Skonto” nebiju stabils pamatspēlētājs, bet te pēkšņi – izlase. Revazs savā laikā pārsteidza ar vairāku futbolistu uzaicināšanu, varam kaut vai Māri Verpakovski atcerēties. Dzodzuašvili bija ļoti liela pieredze, viņš prata saskatīt to, ko neredzēja citi un viņš neskatījās futbolista pasē. Viņš vērtēja to, kā futbolists trenējas, kā spēlē, ko var dot komandai – ja ne šodien, tad nākotnē. Es biju viens no tiem, kam tika dota iespēja.

- 2002. gadā biji Latvijas labākais futbolists, tad – Krievijas čempions, viens no izlases līderiem EURO 2004 kvalifikācijā, guvi tik svarīgus vārtus Stambulā pret turkiem, bet finālturnīrā Portugālē nevienā mačā nespēlēji vairāk par 20 minūtēm, turklāt gāji uz maiņu pēdējās 20 minūtēs vai pat vēlāk. Savainojumu tev arī nebija. Kāpēc tā? Tas visiem bija pārsteigums.
- Tas ir jautājums toreizējam izlases trenerim.

- Jautājām, bet argumentētas atbildes nebija, tikai aplinkus parunāšana. Pats neesi Aleksandram Starkovam jautājis kaut vai zem četrām acīm?
- Man nav ar Starkovu tik tuvu attiecību, lai zem četrām acīm apspriestu tamlīdzīgas lietas. Viņš ir treneris, viņš atbild par rezultātu un viņš pieņem lēmumu par komandas sastāvu. Skaidrs, ka man ļoti gribējās spēlēt daudz vairāk, bet... Mēs finālturnīrā vispār katrā spēlē gandrīz 75 minūtes spēlējām ar vienu sastāvu, kaut gan mums toreiz bija ļoti labs rezervistu soliņš, tur bija vairāki futbolisti, kuri varēja iet laukumā un tad pēdējā mačā pret Nīderlandi daži mūsu līderi nebūtu “saplīsuši”. Mēs katru maču aizvadījām ar TOP līmeņa komandu – lai kādā formā būtu Vācija, bet tā tomēr ir Vācija, mēs nekad vēl nebijām spēlējuši tādā līmenī, mums bija veltīta tik liela uzmanība... Nesaku, ka mēs noteikti būtu kādu uzvarējuši, taču komandas sastāvu varēja izmantot arī plašāk un lietderīgāk. Taču... Es varu tikai izteikt savu viedokli, bet jājautā trenerim, kāpēc notika tieši tā.

- Ja reiz pat CNN ziņoja, ka Latvija iekļuvusi Eiropas čempionāta finālturnīrā, tad uzmanība jums laikam tika īpaši liela. Cik atceros, tad gandrīz katrā treniņā bija vairāki ārzemju žurnālisti, bet dienā pirms spēles – pat desmitiem žurnālistu, TV kameras u.tt.
- Neviens nebija tik satrauks, ka nevarētu pilnvērtīgi trenēties vai ka nevarētu vairs pa bumbu trāpīt. Mēs bijām jau pieredzējusi komanda, liela daļa futbolistu jau spēlēja labos ārzemju klubos. Arī pirms iziešanas laukumā nemanīju, ka kāds būtu pārbijies.

- Kādu no finālturnīra pretiniekiem vēlāk nebija nācies satikt un aprunāties par spēlēm Portugālē?
- Šķiet, ka pret Mihaēlu Ballaku iznāca spēlēt, kad viņš bija “Chelsea”, taču neko nerunājām – diezin vai viņš mani atcerējās... Ar čehu Martinu Jirāneku spēlēju Krievijas čempionātā (Jirāneks bija “Spartaka” rindās – A.K.), labi viņu zinu un arī tagad uzturam sakarus. Viņš toreiz atzina, ka viņiem mūsu spēle bija pārsteigums un čehi ne pa jokam uztraucās, kad nokļuvām vadībā.

- Vari nosaukt kaut divus trīs iemeslus, kāpēc mēs toreiz vispār tikām finālturnīrā? Pēc zaudējuma Rīgā poļiem daudzi jau domāja, ka izredzes uz otro vietu grupā zudušas...
- Pret poļiem es tiku noraidīts, visi “savācās” un pēc pāris dienām uzvarēja Ungāriju. Tas, protams, ir joks. Mēs jau iepriekšējā kvalifikācijas turnīrā bijām tuvu līderiem savā grupā un uzturējām intrigu. Jutām, ka nav neiespējami tikt izslēgšanas spēļu posmā un nākamajā kvalifikācijas turnīrā tāda iespēja radās. Komanda vairākas sezonas spēlēja gandrīz vienā sastāvā, bija spēlētāju loks, kas praktiski nemainījās, bet maiņas nebija “sāpīgas”. Stabili ņēmām punktus no komandām, kas bija nedaudz vājākas par mums vai mūsu līmenī un “kodām” visiem savu grupu favorītiem. Nedaudz paveicās, ka mūsu grupā toreiz nebija kāda granda jeb izteikta favorīta – Zviedrija, Polija, Ungārija bija labas izlases, bet ne galvastiesu pārākas, tās tomēr nebija TOP komandas Eiropā. Arī Turcija tāda nebija, kaut gan pirms gada ieņēma trešo vietu Pasaules kausa izcīņā. Viņi varēja “izšaut” vienā turnīrā, bet ne vienmēr būt virsotnē. Mēs jau bijām sajutuši savu spēku, mums bija pārliecība, ko nevarēja iedragāt kāds zaudējums – kā tas pret Poliju – un tas bija pats galvenais.

- Ko domājāt, kad izslēgšanas spēlēs pretī trāpījās Turcija? Turki gavilēja...
- Mēs nebijām tik naivi, lai nesaprastu, cik smagas spēles mūs gaida. Jebkurā pārī mēs nebūtu favorīti. Sapratām – ja reiz pirmā spēle ir Rīgā, tad viss vienalga izšķirsies Turcijā. Rīgā uzvarējām ar 1:0, taču nekādas eiforijas nebija. Jā, bija liels prieks par uzvaru, taču mēs ar abām kājām stingri stāvējām uz zemes. Zinājām, kas mūs sagaida Stambulā... Mums vispirms pašiem vajadzēja paveikt visu iespējamo un tikai tad varējām cerēt kaut uz nelielu veiksmi. Mums bija vairāki spēlētāji, kuri varēja izšķirīgā epizodē izšķirt spēles likteni. Nešaubījāmies, ka mums būs lielāka pašatdeve nekā pretiniekiem, kuri tomēr skatījās uz mums no augšas.

- 0:1 jau pēc 20 minūtēm un 0:2 spēles 64. minūtē... Un tad Jura Laizāna vārti 66. minūtē. Atklāti sakot, komentējot to spēli, nedomāju, ka sitīsi...
- Turki laikam arī nedomāja (smejas)... Tā sauktajām standartsituācijām mēs vienmēr veltījām daudz laika, tās bija viens no mūsu trumpjiem. Tām futbolā ir ļoti liela nozīme. Galu galā – EURO 2004 uzvarētāji grieķi finālturnīrā 70 procentus no vārtiem guva pēc standarsituācijām un tajā skaitā arī uzvaras vārtus finālā. Un te – soda sitiens pie turku soda laukuma, leņķī pret vārtiem, taču nav tālu no vārtiem. Visi zināja, kuram kas jādara – kurā zonā jāskrien, kam jātraucē vārtsargam u.tt. Jā, sitiens bija negaidīts, visi laikam gaidīja piespēli, taču katrs izdarīja to, kas bija jāizdara un arī tāpēc bumba ielidoja turku vārtos.

- Tie vārti radīja lūzumu spēlē, turki laikam pat nedaudz apjuka.
- Kad viņi guva otros vārtus, tad jau sāka justies vaļīgi un pašpārliecināti – sak, tūliņ iesitīsim vēl un lieta darīta. Viņi vairs nebija tik koncentrējušies, sāka vairāk ļūdīties, bet mēs pēc 0:2 nenolaidām rokas un izmantojām turku atslābināšanos. Mums sāka rasties izdevības bīstamiem uzbrukumiem un vienu no tiem izmantojām. Kad rezultāts kļuva 2:2, tad mēs jau bijām pārliecināti, ka spēli neatdosim un ka divus vārtus turki negūs. Mēs vienmēr pratām “turēt sitienu” jeb mums vajadzīgo rezultātu, bet toreiz vēl emocionālais pacēlums bija tāds, ka... Turkiem vairs nebija izredžu.

- 2013. gadā pēkšņi atgriezies izlasē. Tas bija lielāks vai mazāks pārsteigums nekā savulaik Dzodzuašvili uzaicinājums?
- Man Tamazs Pertija – viņš tad bija “Skonto” galvenais treneris – vēl pirms sezonas teica, ka pēc pusgada es spēlēšu izlasē. Toreiz tikai pasmaidīju, jo tam neticēju. Par katru cenu to negribēju darīt, jo Marians Pahars jau bija sācis veidot jaunu komandu un tas ir tikai normāli, ka pieredzējušo spēlētāju vietā nāk jauni spēlētāji, ar kuriem treneris varēs rēķināties nākotnē. “Skonto” tajā sezonā labi spēlēja un izlasē toreiz uzaicināja sešus vai pat septiņus skontiešus un tajā skaitā arī mani. Ir vieglāk veidot komandu, ja tajā ienāk vairāki spēlētāji, kas kopā spēlē klubā.

- Centies būt klāt Latvijas izlases spēlēs Rīgā, parasti ienāc aprunāties LTV komentētāja kabīnē. Ko vari teikt par pašreizējo izlasi? Redzamas pārmaiņas, ienāk jauni spēlētāji, mainās spēles maniere, vairāk cenšamies paši spēlēt, bet – panākumu nav...
- Negribu puišus kritizēt. Kaut gan... Domāju, ka viņiem jāpaveic vairāk nekā viņi dara tagad. Vieni saka, ka šai komandai ir liels potenciāls, citi domā citādāk, bet – kā lai izmēra potenciālu? Potenciāls ir labs tikai tad, kad tas dod rezultātu, bet cerētā rezultāta pagaidām nav. Ir mums ne tikai futbolā bijis daudz “mūžīgi potenciālo” spēlētāju. Žurnālisti un līdzjutēji runā par izlases potenciālu, bet katru tas ietekmē citādāk. Ceru, ka puiši saprot un apzinās pašu galveno – proti, ka viņi spēlē par savu valsti un ka nekā augstāka nav. Nekāda karjera nekādā slavenā klubā, nekādi tajā iegūtie tituli nelīdzinās ar izlasē sasniegto. Tās nav salīdzināmas lietas. Redzēji taču Krištianu Ronaldu runu Portugāles izlases ģērbtuvē pēc uzvaras Eiropas čempionāta finālā... Viņš būtu gatavs visus savus klubos iegūtos titulus atdot par šo vienu. Un kā Mesi pārdzīvo, ka nevar ar Argentīnas izlasi uzvarēt Pasaules kausā? Un kā Neimārs līksmoja, gandrīz pat raudāja no laimes, kad Brazīlija uzvarēja olimpiskajā turnīrā? Un kā Suaress “plosās” Urugvajas izlasē? Varētu domāt, ka šiem futbolistiem slavas trūkst. Daudz tamlīdzīgu piemēru varētu minēt. Izlasē tev jāspēlē par to, kas tev ir uz krūtīm – tur ir valsts ģerbonis – un tad jāatceras par to, kas tev rakstīts uz muguras. Spēlēt izlasē – tā ir vienreizēja iespēja un to jāprot novērtēt, jāiemācās to līdz galam apzināties.

- Mūsu jaunie talanti... Kā tu uz viņiem skaties kā jaunu spēlētāju meklētājs savam klubam?
- Viņiem visiem ir talants, ir īpašības, kuru dēļ viņi tika pamanīti. Ir grūti tikt arī tajos klubos, kuros spēlē Latvijas futbolisti, nerunājot jau nemaz par Eiropas TOP līgām. Konkurence ir vienkārši traka – to es tagad labi redzu. Viņu vietā taču var paņemt futbolistus no Afrikas, kuri ir lētāki, kuri ir fiziski labāk attīstīti – dabas dotības, kuri sākumā vispār ir bez kaut kādām prasībām – ne lielu naudu, ne īpašus sadzīves apstākļus neprasa, jo tur, no kurienes viņi ierodas, nav vispār nekā. Mums to ir grūti iedomāties. Viņi atbrauc izsisties un iekarot vietu zem futbola saules. Tā ka tas, ka mūsu puiši ir tikušis ārzemju klubos, spēlē tajos un gūst vārtus – tas ir ļoti labi. Tālākais jau atkarīgs vispirms no viņiem pašiem, viņiem katru dienu un katrā treniņā ir jāpierāda savu lietderību.

Toreiz sarunās beigās palūdzu Jurim atcerēties savus svarīgākos gūtos vārtus – Latvijas izlasē viņš tomēr ir piedalījies 113 spēlēs un guvis 15 vārtus, bet pavisam savā karjerā klubos ir guvis 33. Pussargam tas nav maz.

Jura Laizāna TOP 3 vārti:

1. Lieki teikt, ka tie ir vārti EURO 2004 kvalifikācijas turnīra otrajā izslēgšanas spēlē Stambulā pret Turciju – rezultāts kļuva 1:2 un sākās jauns pavērsiens spēlē.
2. Vārti tajā pašā kvalifikācijas turnīrā Varšavā pret Poliju – mājinieku vārtsargs Ježi Dudeks pēc Laizāna tālsitiena tikai pavadīja bumbu ar skatienu. Latvija uzvarēja ar 1:0.
3. “Skonto” pret Bukarestas “Rapid” UEFA Čempionu līgas 2. kvalifikācijas kārtā 1999./2000. gada sezonā – 2:1. Laizāns 77. minūtē panāca 1:1, kas jau dotu uzvaru divu spēļu summā, jo pirmā spēle viesos beidzās – 3:3. “Toreiz vēl biju aizsargs, taču nonācu pretinieku soda laukumā un guvu vārtus,” atceras Juris. “Tā uzvara deva mums iespēju spēlēt ar Londonas “Chelsea”.”