Čempionu līgas tēvu Gabrielu Ano iedvesmoja "Vilki"

1954. gada rudenī toreizējais Anglijas čempions un Superkausa ieguvējs “Wolverhampton Wanderers” (tieši tajā gadā “Vilki” pirmo no trim reizēm kļuva par čempioniem) draudzības spēlēs sagrāva Maskavas “Spartaku” (4:0), Telavivas “Maccabi” (10:0), pārspēja Grāzgovas “Celtic” un Buenosairesas “Racing”, bet – galvenais – pieveica Budapeštas “Honved” ar leģendāro Ferencu Puškāšu priekšgalā. Gadu iepriekš Ungārijas izlase šokēja Angliju ar divām uzvarām pār tās izlasi – Vemblija stadionā ar 6:3 (pirmais zaudējums Anglijas izlases vēsturē savā laukumā no komandas, kas nav britu komanda) un Budapeštā ar 7:1, tā ka spēle ar “Honved” kļuva par savdabīgu revanšu.

Jau pirmajās 15 minūtēs viesi guva divus vārtus, taču tad sākās stiprs lietus, viesi vārda tiešā nozīmē iegrima dubļos, viņu pārākumam tehniskajā un taktiskajā ziņā vairs nebija nozīmes, bet mājinieki, kuri bija raduši spēlēt tamlīdzīgos apstākļos, guva trīs vārtus un uzvarēja ar 3:2. Anglija līksmoja, bet “Daily Mail” nosauca Volverhamptonas “Vilkus” par pasaules čempioniem starp klubiem. Anglijā nevienam neienāca prātā iebilst, taču citur gan tā nedomāja.

Francijas lielākais (joprojām) sporta laikraksts “L'Equipe” publicēja lielu rakstu ar virsrakstu “Nē, “Wolverhampton” vēl nav pasaules čempions starp klubiem!” un ar priekšlikumu sarīkot Eiropas klubu čempionātu. Argumenti bija visnotaļ loģiski – pirmkārt, gan “Spartaks”, gan “Honved” tika pārspēti savā laukumā, nevis gan mājās, gan viesos, turklāt angļu klubs spēlēja savas sezonas karstākajā laikā (komandas bija nospēlējušas pa 21 no 42 spēlēm), un, otrkārt, pasaulē ir arī citi spēcīgi futbola klubi... Vai esat kaut ko dzirdējuši par Madrides “Real” vai AC “Milan”? Rakstu bija parakstījis “L'Equipe” redaktors Gabriels Ano.

Eiropā jau risinājās dažādi klubu turnīri un populārākais starp tiem bija “Mitropa Cup”, kurš piedalījās Centrāleiropas valstu labākās komandas (par pirmo uzvarētāju 1927. gadā kļuva Prāgas “Sparta”), taču arī šis turnīrs ne tuvu neaptvēra visu Eiropu. Ano raksts izraisīja vētrainas atsauksmes, redakcijā kaudzēm pienāca vēstules un jau pēc trim dienām laikraksts publicēja nākamo rakstu ar jau konkrētākiem piedāvājumiem. Ieceri atbalstīja gan FIFA, gan arī nesen (1954. gadā) izveidotā UEFA.

Pavasarī pirms 65 gadien Vīnē notika pirmais UEFA kongress, kurā Ano un viņa kolēģis Žaks Ferrans prezentēja Čempionu kausa izcīņu. Vienošānās tika panākta, vienīgi UEFA prasīja, lai klubi saņem piekrišanu piedalīties turnīrā no savu valstu federācijām.

Jau minēju, ka savu ideju Ano “nošpikoja” no dienvidamerikāņiem. Iespējams, ka Čempionu kauss futbolā jeb pašreizējā Čmpionu līga (kopš 1992./1993. gada sezonas) nebūtu dzimusi, ja “L'Equipe” nebūtu sācis interesēties par turnīru Dienvidamerikā. Vēl 1929. gadā Urugvajas kluba “Nacional” vadītāji iedomājās, ka vajadzētu sarīkot turnīru, kurā noskaidrotu kontinenta spēcīgāko futbola komandu. Drīz vien viņu ieceri atbalstīja čīliešu “Colo Colo” vadība, taču pirmais turnīrs notika tikai pēc Otrā pasaules kara – 1948. gada februārī Čīles galvaspilsētā Santjago spēlēja 7 klubi – vietējais “Colo Colo”, argentīniešu “River Plate”, Urugvajas “Nacional”, brazīliešu “Vasco da Gama”, Peru komanda “Deportivo Municipal”, “Litoral” no Bolīvijas un “Emelec” no Ekvadoras. “River Plate” sastāvā spēlēja tolaik vēl tikai uzlēcošā zvaigzne Alfredo di Stefano, bet par uzvarētājiem kļuva brazīlieši ar tā laika Brazīlijas futbola zvaigznēm Ademiru (1950. gada pasaules čempionāta labākais vārtu guvējs), Augustu, Barbozu (pēc 1950. gada pasaules čempionāta fināla “Maracana” stadionā – iespējams, nelaimīgākais vārtsargs futbola vēsturē...), Danilu, Friasu un Šiko priekšgalā.

“L'Equipe” redaktors ar lielu interesi sekoja turnīram Santjago (vēlāk šis turnīrs pārtapa par “Copa Libertadores”, kā to sauc kopš 1960. gada) un nākamajiem turnīriem, kā arī aprakstīja tos laikraksta slejās. Tad Ano, par kuru pašu varētu uzrakstīt piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem pilnu grāmatu (karoja Pirmajā pasaules karā, bēga no vācu gūsta, pats labi spēlēja futbolu un tieši karš pārtrauca viņa futbolista karjeru, viņš bija arī neilgi Francijas izlases treneris, teicami zināja angļu un vācu valodas), arī radās doma izveidot tamlīdzīgu turnīru Eiropā, bet tad “eļļu ugunī” pielēja publikācija “Daily Mail”...

“Atklāti sakot, mēs sākumā pat nenojautām, cik svarīgas ir šīs spēles,” pēc daudziem gadiem spāņu laikrakstā “AS” atcerējās viens no izcilākajiem spēlētājiem Madrides “Real” un visa turnīra vēsturē, seškārtējais Čempionu kausa ieguvējs (nepārspēts rekords) Fransisko Hento. “Neviens mums nepaskaidroja, kas notiks, ja uzvarēsim, mēs vienkārši gājām laukumā un spēlējām. Mēs neko nezinājām arī par turnīra formātu. Taču, kad finālā Parīzē apspēlējām “Reims” (4:3 no 0:2! – A.K.), tad sapratām, ka esam pieskārušiem kaut kam ļoti lielam un vēsturiskam...”