Pertija pēc dramatiskās uzvaras pār ziemeļīriem: "Izrādījās, arī īsti vīrieši raud"

Teicāt, ka "Crusaders" nav nekā īpaša - kāpēc tomēr tik smagi padevās šī uzvara divu spēļu summā?
Smagi bija tieši rezultāta ziņā - mums vajadzēja šo rezultātu, bet pretinieks lieliem spēkiem aizsargājās. Viņi ir augumā gari, fiziski spēcīgi un mums viņus vajadzēja uzvērt. Principā ar pirmajā puslaikā izveidotajiem momentiem varējām pabeigt šo tēmu, tomēr diemžēl nerealizējām tos un cīņas gaitā parādījās arī uztraukums. Taču acīmredzot bijām tik labi sagatavojušies šim mačam, ka cīnījāmies līdz pēdējām sekundēm un ticējām līdz galam. Mums bija jātiek tālāk, jo bijām galvas tiesu pārāki. Jebkurā gadījumā mums tā bija laba mācība visos aspektos - tāpat, cerams, ka nākamreiz līdzīgā situācijā klubs spēs laicīgāk nokārtot vīzu jautājumu un visu pārējo, lai vairs nebūtu tādas mandrāžas un spiediena. Tomēr kopumā bijām pelnījuši tikt tālāk.

Un tomēr beigās kaut uz brīdi nezaudējāt ticību?
Tagad jau visādi varētu runāt... Godīgi sakot, kad izveido tik daudz iespēju un tās nerealizē, kaut kādā brīdī iekšēji parādās satraukums. Ticību nezaudējām, bet satraukums bija, jo ļoti stipri riskējām - pēdējās 15 minūtēs spēlējām praktiski ar vienu aizsargu. Sapratām, ja neriskēsim, nekas nesanāks. Ļoti lieliem spēkiem metāmies uzbrukumā un veidojām momentus. Pirmajā puslaikā bumbas kontrole mums bija 74% [iesmejas]. Otrajā 60%. Spēle bija mūsu, bet uzdevums bija gūt vārtus - tas radīja spiedienu, turklāt tā nebija parasta spēle čempionātā. Ticība nezuda, bet atbildība un mandrāža bija jūtama.

Kāda bija atmosfēra spēles laikā un pēc tās?
Kopš kluba dibināšanas brīža 2014. gadā tā bija pirmā reize, kad Eirokausos izdevies pārvarēt kārtu, tā ka, protams, vēsture tiek rakstīta zelta burtiem. Esmu par to priecīgs un arī līdzjutēji priecājās. Atmosfēra pēc mača bija labestīga. Esmu priecīgs arī par futbolistiem, sevišķi par jaunajiem puišiem, kuri agrāk nekad neko tamlīdzīgu nebija piedzīvojuši - pēc šādas spēles viņi labāk saprot, ko nozīmē futbols ārpus Latvijas robežām. Domāju, ka šī komanda ["Crusaders"] Latvijas čempionātā mierīgi, absolūti mierīgi varētu cīnīties par pirmo trijnieku, jo šai komandai ir rokraksts - tā ir jauda, tas ir spēks, tās ir standartsituācijas un tā tālāk. Tas izteikti parāda, ka šobrīd neeksistē tāda komanda pasaulē, kuru mierīgi varētu pārspēt - es runāju par mums. Šādas komandas patiešām nav, jo kāds ņem ar tehniku, kāds ar bumbas kontroli, bet, lūk, ir tādas komandas, kas ņem ar spēku un jaudu.

Jums nepatīk, ka akcentē visu uzmanību uz Karašausku, bet, ja tā paskatās, tad viss, kas notiek pozitīvi, ir saistīts ar Karašausku. Nav tomēr "Liepājai" pārāk liela atkarība no viņa?
Tas ir ļoti labi, ja komandā ir līderis. Taču, kā jau iepriekš esmu teicis, mēs darām visu, lai Kara būtu līderis. Viņš ir tas futbolists, kurš 88 minūtes var vienkārši nostāvēt un tad izšķirt spēles likteni. Viņa sakarā jābūt pacietībai - ja treneris viņam ticēs, viņš vienmēr spēs sevi apliecināt. Kad Karašausks aizbrauks uz ārzemēm, viņam būs ļoti grūti, ja viņš visu laiku nebūs laukumā. Taču es viņu pazīstu jau ļoti sen un zinu, ka viņš var iesist pašā sākumā un pašās beigās. Viņš viennozīmīgi ir līderis, kurš var izšķirt spēles iznākumu. Taču šī mērķa labā tiek darīts absolūti viss - viņam tiek sagādāti maksimāli komfortabli apstākļi, gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Tas viss tiek darīts, lai viņš ērtāk varētu nodemonstrēt savus plusus. Nedomājiet, ka viss notiek pats no sevis! Nekas nenotiek tāpat vien. Pat Mesi "Barcelona" šādi apstākļi tiek radīti - piemēram, viņam ir atļauts brīžiem nestrādāt bumbas atņemšanā, jo Mesi uzbrukumā acumirklī var izšķirt spēles likteni. Tāpat kā mums Karašausks. Arī Eristavi. Mums ir futbolisti, attiecībā uz kuriem mazliet pieveram acis uz spēli aizsardzībā, jo zinām, ka uzbrukumā viņi ir izšķiroši elementi. Tā ka tieši otrādi - esmu priecīgs, ka mums ir tāds līderis kā Karašausks, esmu priecīgs, ka komanda viņam tic, esmu priecīgs, ka visi viņam tic. Atskaitot nacionālās izlases treneri.

Par vārtsargiem. Sacījāt, ka ir laba konkurence starp Doroševu un Raļkeviču. Nupat šķīrāties no Doroševa. Kāpēc tā?
Laba konkurence ir starpsezonu periodā, bet tad sākas sezona un tu saproti, ka viens no diviem vārtsargiem kļūst ievērojami labāks. Tas pats attiecas uz citu pozīciju spēlētājiem. Konkurence tiek radīta janvārī, bet pēc tam tu redzi, ka viens ir labāks par otru. Pašam [Doroševam] tika dots liels spēles laiks, lai viņš sevi pierādītu, taču diemžēl viņš sevi nepierādīja. Nezinu, kāpēc - varbūt kāds iekšējas problēmas, varbūt mikrotraumas. Vaļiks [Valentīns Raļkevičs] kļuva acīmredzami labāks. Teikšu godīgi, ka jau aptuveni pirms četrām piecām kārtām sapratām, ka jāspēlē Vaļam. Taču, respektējot Doroševa pieredzi, viņa pagātni, mēs viņu turpinājām likt vārtos. Viņš kļūdījās, bet mēs vēl joprojām kādu laiku turpinājām likt viņu vārtos. Tomēr pienāca brīdis, kad mēs to vairs nevarējām darīt.

Vai papildināsiet sastāvu ar kādu vārtsargu?
Šobrīd mums ir trīs vārtsargi. Zinām, ka viņi ir jauni un var kļūdīties, taču ko pārmest jaunajiem, ja pieredzējušie kā Paša pie mums kļūdās? Ceram, ka viss būs labi, ka nebūs nekādu traumu. Raļkevičs šobrīd vārtus sargā stabili un dod komandai labumu. Pārējie divi, cerams, vilks viņam klāt.

Kā vērtējat Lebambas debiju pret ziemeļīriem?
Ziniet, viņš spēlēja tā, it kā būtu bijis komandā jau piecus gadus. Pieredzējis futbolists - tieši tas, ko meklējām. Nosvērts, sāk uzbrukumus, pozicionālā spēlē viņš ir ļoti spēcīgs. Savai pozīcijai arī ļoti ātrs spēlētājs. Viņš spēcīgi spēlē balsta zonā. Viņš labi novēro spēli un labo [citu] kļūdas balsta zonā. Tas tikai no pirmajā spēlē redzētā, bet arī treniņprocesā viņš ir pozitīvs puisis, spēlē augstā līmenī un ir ļoti labs ieguvums.

Lietuvas "Sūduva" diezgan negaidīti izsita Kubareva vadīto "Shakhtyor" un "Liepājai" jau ceturtdien jāuzņem lietuviešus. Kādas ir iespējas un ko ziniet par "Sūduvu"?
Jau esam paguvuši noskatīties dažas viņu spēles. Tā ir jaudīga komanda ar savām standartsituācijām. Tas, ko esmu paguvis novērot, - viņi spēlē monotoni, bez liela ātruma. Varbūt atsevišķi spēlētāji arī ir ātri, taču komandas kopējie ātrumi nav lieli. Plus viņi ir asi, kas ir raksturīgi lietuviešu komandām. Tāpat viņiem ir leģionāri, kuri acīmredzami komandu padara stiprāku. Mums ir nedēļa, bet šobrīd esam vairāk koncentrējušies BFC ["Daugavpils"], ar kuru mums rīt jāspēlē kausa izcīņā. Meklēsim balansu, lai būtu gan tādi, kas varētu atpūsties, gan tādi, kas noturēs komandas kopējo kvalitāti. Būs Kļava, Ivanovs, Tomkovičs, plus jaunie puiši, kas spēlē U-21 izlasē - Kurtišs, Kārkliņš, Krušatins. Tagad daudz spēļu, jāsadala spēki vienmērīgi, vienlaikus neko nezaudējot. Tas allaž ir pagrūti, bet jācenšas.

Kluba vadība pēc 1:3 Belfāstā apsolīja prēmijas, ja tiksiet pāri ziemeļīru barjerai?
Nē, tā nenotika. Mums bija nofiksēts prēmiju apjoms vēl pirms sezonas un tās ir ļoti labas summas. Jāuzvar vairākas spēles, lai saņemtu šīs prēmijas - puiši to visu zināja un nebija tā, ka pēc 1:3 mums kaut ko solītu pa virsu. Pats jau pēc pirmās spēles teicu, ka ticu, ka spēsim tikt tālāk. Dzīvē gan nekas vienkārši nenotiek un bija jānervozē līdz pašām beigām. Pēc spēles beigām bija prieka asaras un sirreālas sajūtas, ka izdevās izraut uzvaru pēdējās sekundēs. Paraudājām kopā ar kluba prezidentu - izrādījās, ka arī īsti vīrieši reizēm raud [smejas].

Eiropas līgā "Liepāja" ir palikusi vienīgā pārstāve Latvijā. Vai izjūtat īpašu atbildību un ko varat teikt par pārējo divu Latvijas komandu startu šai turnīrā?
"Jelgavai" pretiniekos bija ļoti spēcīga komanda, kas to arī pierādīja gandrīz pilnu abu spēļu garumā. "Jelgavas" zaudējums nebija nekāda katastrofa. Ja runājam par "Ventspili", ļoti pārdzīvoju personīgi par Polu [Ašvortu], jo redzu, ka viņa komanda ir spēlējoša. Arī Latvijas čempionātā tā ir spēlējoša komanda, kurai ir ļoti daudz momentu, taču neizdodas gūt vārtus. Tas saistīts tikai un vienīgi ar nerviem - vajag iegūt sirdsmieru, vajag noticēt saviem spēkiem un spēle noteikti aizies. Tieši to pašu teicu saviem draugiem RFS - kluba vadībai, treneriem. Arī RFS bija līdzīgi pārdzīvojumi, viņi nespēja gūt vārtus, kaut gan spēlēja labi un veidoja daudz momentu. Kad komunicējām, teicu - tikai pacietību, tikai pacietību un viss aizies! Slikti un acīmredzami ir, ja komanda ir nespēlējoša un bez rezervēm, bet manis minētie piemēri nav no tiem. Ja šo lasīs klubu vadītāji, - vajadzīga pacietība, jātic saviem treneriem un jāsaprot, ka, ja ne šodien, tad rīt komanda sāks gūt vārtus. Nevis jāmaina pa trim treneriem sezonā - tas ir muļķīgi, tas ir futbola izpratnes trūkums. Klubu vadītājiem jāsaprot, ka treneris dara visu, lai būtu rezultāts. Ja ir spēle, tad rezultāts būs. Ja spēles nav, tad savukārt jāprasa klubu vadītājiem, kā viņi izvēlējās treneri.