Kad "Liverpool" uzvarēja pirms 30 gadiem...

Līdz šim neviena komanda 131 gada laikā nebija kļuvusi par Anglijas čempioni 7 kārtas pirms finiša (iepriekšējais rekords bija 5 kārtas pirms finiša – divreiz „Manchester United”, pa reizei „Everton” un „Manchester City”), taču līdz savam 19. Anglijas čempiones titulam „Liverpool FC” gaidīja 11016 dienas. Kad Liverpūles klubs uzvarēja 1990.gadā, tad no pašreizējās komandas spēlētājiem bija dzimuši tikai pieci - vārtsargam Endijam Lonerganam (šosezon nepiedalījās nevienā Premjerlīgas spēlē) bija 6 gadi, pussargam Džeimsam Milneram bija 4 gadi, citam vārtsargam spānietim Adrianam bija 3 gadi, pussargam Adamam Lallanam bija nepilni 2 gadi un horvātu aizsargam Dejanam Lovrenam bija tikai 10 mēneši. Galvenajam trenerim Jirgenam Klopam bija 22 gadi un viņš tajā sezonā spēlēja Frankfurtes „Rot-Weiss” komandā, savainojuma dēļ piedalījās tikai 6 spēlēs, bet tad vēl 5 spēlēs turnīrā par iekļūšanu 2. Bundeslīgā.

Iepriekšējā – 1989.gada sezonā – 1. Divīzijas (tā toreiz sauca pašreizējo Premjerlīgu) titula likteni izšķīra „fotofinišs”. Londonas „Arsenal” un „Liverpool FC” ieguva pa 76 punktiem, abām komandām bija vienāda vārtu starpība (+37), abas bija guvušas pa 22 uzvarām, taču „Arsenal” guva par 8 vārtiem vairāk un ieguva titulu (Londonas klubs bija pārāks arī savstarpējās spēlēs – 2:0 un 1:1, taču šis punkts vairs nebija nepieciešams). 1989./1990.gada sezonā „lielgabalnieki” palika aiz pirmā trijnieka (4.vieta), bet „Liverpool FC” ieguva trešo titulu pēdējos piecos un ceturto pēdējos septiņos gados. Tajā sezonā starp spēcīgākajām Anglijas komandām bija 8 klubi no Londonas un tas joprojām ir rekords. „Liverpool FC” tā bija 98.sezona kluba pastāvēšanas vēsturē un 28.sezona pēc kārtas Anglijas spēcīgāko komandu līgā. Komandas galvenais treneris (spēlējošais; izgāja laukumā vienā spēlē) bija Kenijs Dalglišs.
„Liverpool FC” ieguva 79 punktus un par 9 punktiem apsteidza „Aston Villa” komandu, bet par 16 punktiem „Tottenham Hotspur”, kas ieņēma 3.vietu. Čempioni guva lielāko uzvaru tajā sezonā vispār un savā laukumā, ar 9:0 sagraujot „Crystal Palace”, kā arī lielāko uzvaru viesos, ar 6:1 pārspējot „Coventry City”. Rezultatīvākais spēlētājs bija Garijs Linekers no „Tottenham Hotspur” – 24 vārti, bet tikai par trim gūtiem vārtiem atpalika čempionu labākais vārtu guvējs Džons Bārnss.

Pirms sezonas „Liverpool FC” rindas pastiprināja pieredzējušais zviedru aizsargs Glens Hīsens no „Fiorentina” (68 spēles un 8 vārti izlasē) un aizsargs Stīvs Harkness no „Carlisle United”. Jau 1990.gada martā atnāca Izraēlas izlases uzbrucējs Ronnijs Rozentāls no Lježas „Standard” (8 atlikušajās spēlēs guva 7 vārtus!). Uz „Leeds United” pārcēlās īru aizsargs Džims Beglins, bet jau sezonas sākumā uz „Real Sociedad” par miljonu un 250 tūkstošiem sterliņu mārciņām tika pārdots īru uzbrucējs Džons Oldridžs (īpaši „labā atmiņā” viņš ir tā laika Latvijas izlases spēlētājiem – 8 no saviem 19 vārtiem Īrijas izlases rindās Oldridžs guva spēlēs pret Latviju un tajā skaitā hat-trick 1994.gada Pasaules kausa kvalifikācijas mačā, kurā zaudējām ar 0:4).

Čempionātu „Liverpool FC” sāka ar 3:1 uzvaru pār „Manchester City”, tad sekoja neizšķirti ar „Luton Town” un „Aston Villa”. Pirmo čempionāta mēnesi augustu Liverpūles komanda pabeidza 5.vietā.
Septembrī tika gūta lielākā uzvara visā tās sezonas čempionātā – 9:0 pār „Crystal Palace”. Nākamo čempionu rindās izcēlās 8 futbolisti un viens no viņiem bija Oldridžs, kuram tā bija pēdējā spēle pirms došanās uz Spāniju.
Oktobrī pēc uzvaras ar 1:0 pār „Tottenham Hotspur” tika pārņemta vadība turnīra tabulā, apsteidzot savu principiālāko konkurentu, citu Liverpūles klubu „Everton”.

Novembris bija slikts mēnesis. Vispirms zaudējums mājās ar 0:1 „Coventry City”, tad neveiksme 2:3 pret „Queens Park Rangers” un tad zaudējums ar 0:2 „Sheffield United” pirmajā spēlē „Hillborough” stadionā kopš traģēdijas šeit pirms septiņiem mēnešiem. Zaudēja punktus arī tuvākie konkurenti un „Liverpool FC” saglabāja pirmo vietu turnīra tabulā, taču tikai tāpēc, ka bija labāka vārtu starpība nekā vēl trim komandām.
Daudz labāks bija decembris, kas sākās ar 4:1 uzvaru pār „Manchester City”. Tad bija 1:1 mājās ar „Aston Villa” un 5:2 uzvara pār „Chelsea”. Gada nogalē sekoja vēl trīs uzvaras un 80.gadus „Liverpool FC” pabeidza 1. Divīzijas līdera lomā. Par 4 punktiem atpalika „Aston Villa” un „Arsenal”.

Jauns gads un jauns gadu desmits sākās ar 2:2 pret „Nottingham Forest” 1.janvārī. Līderiem izdevās saglabāt nelielu pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem, dažkārt līderis tika noķerts („Aston Villa”), taču „Liverpool FC” bija labāka vārtu starpība. 22.martā ieradās Izraēlas izlases uzbrucējs Rozentāls – par viņu samaksāja 1,1 miljonu sterliņu mārciņu un viņš kļuva par tobrīd dārgāko ārzemju (ārpus Lielbritānijas robežām) spēlētāju (pirmais spēlētājs ārpus karalistes, par kuru samaksāja vairāk nekā miljonu). Izdevumi atmaksājās – Ronnijs guva 7 vārtus 8 atlikušajās spēlēs un tad vēl četras sezonas sekmīgi spēlēja „Liverpool FC” rindās, kļūdams par vienu no „Anfield” publikas elkiem.
Aprīlis aizritēja ar mainīgām sekmēm, taču galvenais, ka 28.aprīlī pēc uzvaras mājās ar 2:1 pār „Queens Park Rangers” un divas kārtas pirms čempionāta finiša „Liverpool FC” 18.reizi vēsturē kļuva par Anglijas čempionu.
Tajā sezonā „Liverpool FC” pamatvārtsargs bija ekstravagantais Brūss Grobelārs no DĀR (440 spēles komandas rindās 13 sezonās!), bet viņa dublieris bija Maiks Hūpers.

Aizsardzībā bez jau pieminētajiem Hīsena un Harknesa (gandrīz nespēlēja) bija Skotijas izlases aizsargs Garijs Gillespijs un viņa tautieši Alans Hansens un Stīvs Nikols, angļi Garijs Ablets, Deivids Barrovs, Niks Tanners, Berijs Venisons un Alekss Vatsons (spēlēja fragmentāri), kā arī ilggadējais Īrijas izlases aizsargs (102 spēles izlasē) Stīvs Stontons.

Pussargu līniju veidoja jau pieminētais Bārnss (pavisam 314 spēles komandas rindās, 79 spēles Anglijas izlasē), viens no Īrijas izlases līderiem (73 spēles un 6 vārti) Rejs Hautons, Stīvs Makmahons (17 spēles Anglijas izlasē, pavisam 204 spēles klubā), Maiks Māršs, Naidžels Spekmens (novembrī pameta komandu), Dānijas izlases centra pussargs Jans Mēlbijs (pavisam 218 spēles klubā, arī 1986.un 1988.gada čempions), īrs Ronijs Vīlens (pavisam 362 spēles klubā, 6 reizes Anglijas čempions ar „Liverpool FC”), savukārt viens no nākamajiem Ziemeļīrijas izlases līderiem (52 spēles un 5 vārti izlasē) Džims Megiltons netika sastāvā un oktobrī pameta komandu.

Uzbrucēji. Bez spēlējošā galvenā trenera Dalgliša (kluba leģenda – skots „Liverpool FC” rindās piedalījās 355 spēlēs un guva 118 vārtus, sešas reizes bija Anglijas čempions tikai spēlētāja lomā un trīs reizes arī trenera lomā, trīs reizes spēlētāja lomā ieguva ar komandu UEFA Čempionu kausu), kurš gan izgāja laukumā tikai vienā čempionāta spēlē, bija jau pieminētie Oldridžs un Rozentāls, vēlākais labākais vārtu guvējs „Liverpool FC” vēsturē (346 vārti visos turnīros kopā) un otrs labākais vārtu guvējs Velsas izlasē (28 vārti; viņa rekordu pārspēja Garets Beils) Ians Rašs (1989./1990.gada čempionātā guva 18 vārtus) un Anglijas izlases uzbrucējs (59 spēles un 9 vārti, vairākkārt bija kapteinis, spēlēja divos pasaules čempionātos) Pīters Bīrdslijs (pavisam 131 spēles klubā; 1990.gada sezonā guva 10 vārtus, tajā gadā „Liverpool FC” ieguva arī FA kausu un uzvaras vārtus finālā pret „Arsenal” – 1:0 – guva tieši Bīrdslijs).