Futbolisti maksā «Ventas» parādus

Kad 2005. gada 30. aprīlī vienam no «Ventas» futbolistiem pajautāju, vai viņu nenomāc smagā finansiālā situācija klubā, viņš smejoties atbildēja: «Nē, man viss ir labi, pat ļoti labi.» Tagad šis futbolists izmisumā domā, kā atmaksāt vairākus tūkstošus lielo parādu «Trasta komercbankai». Toreiz aprīļa beigās daudzi «Ventas» futbolisti naivi priecājās par ilgi gaidītās naudas izmaksu, kas drīz vien no algas pārvērtās par kredītu. Tas, kāds statuss bija toreiz saņemtajām summām, tagad tiek noskaidrots tiesas zālēs.

2004. gada novembrī klubs «Venta» ieguva tiesības spēlēt Latvijas čempionāta virslīgā, un turpmākajos mēnešos tā vadītāji plātījās ar grandiozām iecerēm: kluba gada budžets būšot septiņi miljoni eiro, Kuldīgā tikšot būvēts stadions ar 10 000 skatītāju vietām, komanda uzvarēšot virslīgā un spēlēšot Čempionu līgā...

Laiks gāja, un no rožainajiem sapņiem brīdi pa brīdim lika pamosties izkliedzieni par «Ventas» finansiālajām problēmām. Kluba vadība nesteidzās norēķināties par spēlētāju transfēriem, par treniņnometnēm ārzemēs, par viesnīcām un sporta bāzēm Latvijā... Futbolisti pārtika vienīgi no veiklo darboņu solījumiem, tāpēc nebija brīnums, ka pēc triju mēnešu ilgās atalgojuma gaidīšanas viņi ar sajūsmu uztvēra uzaicinājumu ierasties uz «Trasta komercbanku» pēc naudas kartēm. Pompozi tika prezentēts sadarbības līgums starp šo banku un Kuldīgas «Ventas» saimniekiem, kuri tādējādi radīja solīdu iespaidu (algas tika izmaksātas uz kartes, nevis aploksnēs!), taču patiesībā tas vienīgi nedaudz paildzināja grimstošā kluba agoniju un sagādāja vēl lielākas problēmas saviem spēlētājiem.

«Spēlējām trīs–četrus mēnešus bez naudas, nesaņemot nevienu santīmu,» atceras toreizējais «Ventas» uzbrucējs Ģirts Karlsons, kurš tagad spēlē «Liepājas metalurga» komandā. «Aprīlī mums pateica, ka bankā ieskaitīta daļa no naudas – man nesanāca pat viena mēneša alga. Kluba saimnieki gan iedrošināja, ka tūlīt, tūlīt tiks ieskaitīta visa pārējā naudas summa. Tomēr tā palika vienīgā samaksa, ko saņēmu «Ventā», un tagad to pašu pieprasa atdot.»
Vladimirs Koļesņičenko no «Ventspils», kurš tolaik pārstāvēja «Ventu», taču nesamaksātās transfēra summas dēļ tā arī netika pie spēlēšanas, atceras: «Šīs kartes tika izsniegtas pompozā pasākumā, un mēs nekādus līgumus neparakstījām. Teica, lai aizejam uz banku un saņemsim kartes. Es uzdevu jautājumu bankas pārstāvei, kas tās ir par maksājumu kartēm. Viņa paskaidroja, ka «Venta» ir noslēgusi ar mūsu banku līgumu un ka mēs varam droši lietot šīs kartes. Pārjautāju: «Vai mums ir kaut kāda atbildība?» Bankas pārstāve atbildēja, ka visu nosaka līgums starp banku un klubu «Venta». Es parakstījos vienīgi par bankas kartes saņemšanu.»

Karlsons un Vaņins uzvarējuši pirmajā tiesā

Pāris nedēļu pēc karšu izsniegšanas «Ventas» amatvīri nozuda tālēs zilajās, bet vēl pēc pāris mēnešiem futbolistiem sāka pienākt vēstules no bankas ar informāciju par kredītlimita pārtēriņu.

Spēlētāji sākumā bankas sūtījumus ignorēja, jo uzskatīja, ka tāpat ir daudz cietuši, saņemot nepilna viena mēneša atalgojumu četru vietā. Bankas rēķinos turpināja augt soda procenti par neatdotajiem kredītiem (to aprēķināšana tika apturēta vienīgi 2005. gada 1. septembrī), un futbolisti pamazām sāka apzināties, ka ar banku nevar jokoties.

Arvien plašāku atsaucību guva baņķieru uzaicinājumi ierasties uz pārrunām, lai risinātu sarežģīto situāciju. Dažs futbolists nolēma izņemto naudu atdot. Piemēram, pussargs Valentīns Lobaņovs pastāstīja: «Man negribējās krāmēties ar šīm lietām. Nebiju izņēmis lielu summu – dažus tūkstošus eiro, tāpēc nolēmu atdot, lai būtu miers.»

Tomēr daudzu bijušo «Ventas» futbolistu parādsaistības šobrīd tiek izskatītas tiesu instancēs, kurās katrai no pusēm ir sava taisnība. «Trasta komercbanka» izsniedza futbolistiem «Eurocard/MasterCard Gold» kredītkartes, un skaidrs, ka tās nav algu kartes, kurās ieskaitīto atalgojumu var mierīgi iztērēt. Tomēr situācija nav viennozīmīga, jo «Venta» bija noslēgusi līgumu ar «Trasta komercbanku», apņemoties ieskaitīt futbolistiem šajās kartēs atalgojumu.

SA izdevās noskaidrot, ka no nelaimīgajiem «Ventas» spēlētājiem tiesvedībā šobrīd vistālāk ticis Karlsons: «Uzvarēju tiesā par banku lietām, taču «Trasta komercbanka» pārsūdzēja šo lēmumu augstākā instancē – civillietu tiesā Liepājā. Šī tiesa visu laiku tiek atlikta. Esmu iesācis šo cīņu un negrasos apstāties. Par advokāta pakalpojumiem jau esmu samaksājis gandrīz pusi no saņemtās naudas. Tomēr man galvenais nav nauda, bet princips.» Karlsona kredītsaistības esot vairāku tūkstošu latu lielas.

Arī pašreizējais «Ventspils» vārtsargs Andris Vaņins, kurš tolaik atradās «Ventas» nometnē, esot uzvarējis pirmajā tiesā, turklāt viņš atšķirībā no Karlsona vēl neesot paspējis saņemt baņķieru apelāciju.

Koļesņičenko maksā par trim

Tomēr visiem futbolistiem tiesu darbos tik gludi neklājas. Piemēram, Koļesņičenko nokļuvis sarežģītā un ļoti dīvainā situācijā. Viņš, šā gada janvārī atrodoties «Ventspils» sastāvā Maskavā, nevarēja piedalīties tiesā, kurā tika pieņemts Zālamana lēmums.

«Tiesa nolēma, ka summa, kas bija uz manas kartes, ir jāsadala trijās daļās starp mani, «Ventu» un «Tulip holding» [mistiskais «Ventas» ģenerālsponsors. – A.U.]. Zvanīju tiesas izpildītājam, lai pajautātu, kāpēc šī summa tagad tiek ieturēta vienīgi no manis. Viņš atbildēja: «Noņemam no tā, kuru atradām un kuram ir oficiāla alga.» Tiesas izpildītājs pavēstīja, ka no manis atvilks visu naudas summu, bet es varu aizsūtīt dokumentus uz tiesu, lai piedzītu naudu no pārējām divām pusēm – «Ventas» un Fridrihsberga. Klubs ir bankrotējis! Kā es to naudu piedzīšu?!»

Pēc tiesu izpildītāja prasības jau atvilkta pirmā summa no Koļesņičenko algas – viņam tiks atvilkti 30 procenti no algas, kamēr būs nosegtas kredītsaistības bankā.

Arī Koļesņičenko briest tiesu darbiem, jo negrasās samierināties ar netaisnīgo naudas atņemšanu: «Sliktākajā gadījumā vēl varētu piekrist atmaksāt trešdaļu, bet ne jau visu summu. Man tā iznāk ļoti liela. Futbolistiem, kuriem līgumos bija lielāks atalgojums, uz kartes ieskaitīja lielāku summu. Es biju tanī kategorijā. Labāk apmaksāts par mani bija vienīgi Hackevičs.»

Līdzīgā situācijā ar Koļesņičenko nokļuvuši vēl divi bijušie «Ventas» futbolisti, kuri šobrīd pārstāv «Ventspili», – Igors Sļesarčuks un Rolands Krjauklis. No Sļesarčuka algas jāatvelk pirmā summa «Trasta komercbankai», un Krjaukli drīz sagaidīs līdzīga eksekūcija. Turklāt jānorāda, ka baņķieru garās rokas aizsniegušās ne tikai līdz Liepājai un Ventspilij, bet arī līdz Ukrainai, kur mīt daži «Ventas» kluba leģionāri.

Fridrihsbergs pārreģistrē pusmiljonu

«Tas ir pilnīgs stulbums, ka tagad nauda ir jāatdod man pašam, nevis Fridrihsbergam, kurš bija galvotājs,» emocijas neslēpj Karlsons, atceroties bēdīgi slavenā Kuldīgas futbola kluba prezidentu. «Pirms nepilniem diviem gadiem man vajadzēja sniegt liecības par viņu Ventspils kriminālpolicijā, un it kā bija ierosināta lieta pret viņu, bet nezinu, ar ko tas viss beidzās.»

Jānis Fridrihsbergs kādreiz audzēja zirgus Vārves pagasta (Ventspils rajons) zemnieku saimniecībā «Dumbrinieki» un reizēm uzspēlēja futbolu. Tieši viņam kopā ar Ukrainā dzimušo un Vācijas futbolā pastrādājušo Rostislavu Štinu 2004. gada vidū radās ideja par iekļūšanu virslīgā un superkluba veidošanu, kas izvērtās par lielāko afēru mūsu futbolā.

Kad «Ventas» parādu vadzis sāka lūzt, kluba ģenerālmenedžeris Štins jeb Ross Akmens veikli aizlavījās prom no Latvijas (vieni saka, ka viņš atrodas Ukrainā, citi – Kanādā). Pēc aizbraukšanas Štins atsūtīja vēstuli, finansiālajās problēmās vainojot Fridrihsbergu. «Ventas» prezidentam nebija pretargumentu un tādu nav joprojām... Tomēr nevajadzētu domāt, ka viņš tagad dzīvo nabadzībā.

2003. gada decembrī uz Jāņa Fridrihsberga vārda tika reģistrēta SIA «Equimex» ar 2000 latu pamatkapitālu. 2005. gada aprīlī, laikā, kad klubs «Venta» piedzīvoja krahu, «Equimex» parakstītais pamatkapitāls tika palielināts līdz Ls 587 000 (!). Savukārt 2006. gada martā Jānis Fridrihsbergs pārformēja šo uzņēmumu uz Lienes Fridrihsbergas vārda.

«Interesantākais ir tas, ka Fridrihsbergs mierīgi braukā pa Ventspili, taču pat nesveicinās un novēršas no mums. Veikalā Ventspilī viņš nāca man pretī, taču nevēlējās runāt un ātri aizlavījās prom,» nosaka Koļesņičenko. Fridrihsberga vārītā putra piedega, un futbolistiem to nākas strēbt jau trešo gadu.
Askolds Uldriķis, «Sporta Avīze»