Andris ir lielās komandas vecākais treneris, kāda ir Ģirta loma?
Ģirts: Oficiāli es esmu valdes priekšsēdētājs, bet, protams, ka esmu arī treneris. Lielajā komandā mana loma ir treneris.
Andris: Principā nav starpības starp treneri un vecāko treneri, mēs abi divi esam treneri. Lai būtu kaut kāda pienākumu sadale, izdomājām nodefinēt vienu kā vecāko treneri, bet otru kā treneri.

Cik treneru šobrīd ir "FS METTA" sistēmā?
Andris: Esam pieci - mēs divi, kā arī Jānis Goba, Jānis Riherts un Ivars Gailis.
Ģirts: Protams, ka vēlamies vairāk treneru, bet dotajā brīdī to nav iespējams izdarīt. Ideālais treneru skaits būtu desmit, lai mēs varētu sasniegt to, ko esam ieplānojuši.

Kādēļ aizgājāt no FK „Auda”?
Ģirts: Nebija pietiekams atbalsts no kluba vadības. Bija lietas, ko vēlējāmies sasniegt ar „Audu”, bet kluba vadība neizrādīja nekādas aktivitātes šajā virzienā, un nolēmām atšķelties un izveidot atsevišķu klubu, kur pamazām arī realizējam savu futbola filozofiju.

Kāda ir situācija ar FK „Auda” mākslīgā laukuma īrēšanu - vai konflikts joprojām pastāv?
Andris: Juris Gorkšs ["Audas" prezidents] joprojām atsakās izīrēt mums laukumu, kaut arī tas praktiski nav noslogots un stāv tukšs. Lielajai komandai, kura bāzējas Rīgā, problēmu nav, bet jauniešu komandas, kuras bāzējas Ķekavā, vasarā ir spiestas trenēties, kur pagadās, lielākoties smiltīs. Ziemā Ķekavas pagasts mums nodrošina sporta zāli.
Ģirts: Ķekavā situācija ir tāda, ka bērni mūsu abu pavadībā iet uz laukuma nedrīkst. Šāda nostāja man šķiet absurda. Ja mēs esam tik indīgi cilvēki, tad pie mums, visticamāk, netrenētos 150 Ķekavas pagastā dzīvojošu bērnu. Cilvēkiem, kam par to būtu jāatbild, jārisina un jāpārtrauc šāda veida izrēķināšanās ar bērniem, kuri vēlas spēlēt futbolu, taču viņi nedara pilnīgi neko jau pusotru gadu. Skumīgi, ka šāda attieksme ir pret jauno futbola paaudzi – potenciālajiem futbolistiem, treneriem, organizatoriem un skatītājiem.

Kā jums pagājušajā gadā tik īsā laikā izdevās savākt sastāvu un pārliecināt 1. līgas vadību par savu kandidatūru?
Andris: Futbola skolu oficiāli dibinājām 2006. gada 2. maijā, bet skaidrība par visiem jautājumiem, kuri saistīti ar lielās komandas izveidi, bija jau 2006. gada novembrī. Spēlētāji kopā ar mums bija no 2004. gada, un viņi būtībā gaidīja, kad mēs pārgriezīsim šo finiša jeb starta lenti, un viņi varēs sākt pie mums trenēties. Mēs gatavojāmies 1. līgai, ja nebūtu pirmā, tad būtu otrā līga, spēlētājiem nebūtu problēmu spēlēt arī otrajā.
Ģirts: Paši sevi novērtējām 1. līgas līmenī un uzskatījām, ka vidusdaļā mēs spētu atrasties. Mērķis pirms pagājušās sezonas bija pieticīgs – 8. - 10. vieta. Sanāca pārpildīt, bet par to nesūdzamies.

Kā iet ar sponsoru piesaisti 1. līgā - tagad varat parādīt izcīnītu ceturto vietu, bet pagājušogad?
Ģirts: Strādājām pie struktūras izveides jau no 2000. gada. Pirmās bērnu komandas, tad jau nākamās un vēlāk izdevās sapulcināt apkārt daudz cilvēkus, kuriem ir līdzīgs viedoklis par to, kā visam jāveidojas. Esam spēcīgi ar savu uzticību un draudzību vienam pret otru un tas patīk arī citiem.
Andris: Daudziem sponsoriem neinteresē, vai tā bija 4., 10. vai 200. vieta. Tas, ko mēs piedāvājam saviem atbalstītājiem, ir doma, ideja jeb mūsu futbola filozofija. Viņiem varbūt tā sportiskā puse ne tik daudz imponē vai ir svarīga nekā tā vīzija, kā attīstīties uz priekšu. Tas ir pirmais, ko mēs piedāvājam, kad ejam pie saviem atbalstītājiem.
Ģirts: Mums ir tādi trīs lieli vaļi, uz ko mēs spiežam gan paši savā darbā, gan cenšamies, lai tas būtu iekšā arī mūsu audzēkņiem – sports, izglītība, ģimene. Tās ir lietas, kas cilvēkos jāiesakņo jau no pašiem pirmsākumiem, tas ir domāšanas veids, kas mums patīk un ko mēs gribam redzēt savos spēlētājos un apkārt esošajā sabiedrībā. Ja mūsu atbalstītājiem tas liekas interesanti, tad viņi arī piedalīsies.

Atgriežoties pie jūsu ceturtās vietas pagājušajā sezonā – jūs to gaidījāt, varbūt sezonas gaitā mainījās arī mērķi?
Andris: Otrajā sezonas pusē mums gāja labāk un otrajā aplī nezaudējām nevienu spēli. Pirmo apli mēs sākām ar diviem sāpīgiem zaudējumiem Ilūkstē - 0:1 un 2:3. Sezonas sākumā mēs paši nezinājām, kas mēs esam, nezinājām savu cenu, tāpēc mēs nepārliecinoši iesākām, tomēr kolektīvs mums bija izveidojies labs, čaļi nesabruka, un mēs sapratām, ka varam daudz vairāk. Pirmais, ko vēlējāmies izveidot un joprojām spiežam uz to – tā ir komanda. Ja ir komanda un kolektīvs, tad var sasniegt lielas virsotnes ne tikai futbolā, bet arī citās jomās.
Ģirts: Kolektīva izveidošana bija pirmais uzdevums, ko mēs nolikām. It kā mēs tos futbolistus zinājām, pusi pazinām jau no jauniešu vecuma, ar otru pusi jau bijām strādājuši kopā, bet visi šie cilvēki ir jāapvieno vienā komandā, un labi, ka mums tas izdevās.

Kad jūs plānojat tiekties uz Virslīgu?
Ģirts: Ir tā, ka Virslīga nav tikai rezultāts. Pieļauju, ka varam vinnēt pirmo līgu nākamgad vai aiznākamgad, bet nevar zināt, cik ātri mēs izaugsim organizatoriskajā ziņā. Spēlētājus varam savākt un vienas sezonas projektu uztaisīt, tomēr mūs neinteresē parādīties Virslīgā uz vienu sezonu, kā savulaik to izdarīja „Dižvanagi” vai „Venta”. Šis modelis mums neliekas pievilcīgs, ar pliku komandu nepietiek. Mēs gribam tur iekļūt ar normālu budžetu, saviem skatītājiem utt. Jāsaprot, ka, vienkārši parādoties Virslīgā, uzreiz nesaradīsies sponsoru pūļi, skatītāji nesastāsies rindā un nesauks: „Klau, laidiet mūs uz „Mettas” spēlēm!” Pie komandas attīstības jāstrādā ilgus un pacietīgus gadus, mēs rēķinām, ka vajadzēs vēl aptuveni piecus - sešus gadus, lai „Metta” apaugtu ar cilvēkiem, tad noteikti tā interese parādīties Virslīgā būs daudz lielāka arī mums pašiem. Manuprāt, uz sezonu parādīties spēcīgāko sabiedrībā nav atrisinājums, tas nepacels klubu, sistēmu, un agri vai vēlu pirmatnējais rezultāts sevi izsmels.
Andris: Mēs varam ātri savākt cilvēkus, tikt Virslīgā, paspiest viens otram roku un doties katrs uz savu pusi, neizpildot ne dotos solījumus, ne citas lietas. Ja vēlies spēlēt Virslīgā, tad jābūt kaut kādai struktūrai. Mēs visu cenšamies izdarīt profesionāli, bet par to naudu nesaņemam. Profesionālisms tomēr iet kopā ar līdzekļiem.

Kā vērtējat Virslīgas paplašināšanu?
Andris: Uz papīra Virslīga ir paplašināta, bet, kā būs reālajā dzīvē, redzēsim tikai aprīlī. Paplašināšanās it kā ir labs solis, desmit komandas nozīmē lielāku ažiotāžu, redzēsim, kā komandas turnīru aizvadīs, un vai LFF vadība spēs atrast īsto formulu, lai būtu interesanti visiem.
Ģirts: Mūsu skatījums ir tāds, ka jāspēlē četri apļi, tās ir Virslīgas komandas ar lieliem spēlētāju resursiem un 36 spēles pa sezonu ir normāls daudzums.

Vladimirs Cīmanis paliks komandā?
Ģirts: Viņam ir vairāki piedāvājumi no citām komandām, bet visdrīzāk viņš paliks pie mums - viņam vēl ir mērķi, ko sasniegt kopā ar FS „METTA”.

Raitis Grablovskis no „Audas” būs vienīgais papildinājums?
Ģirts: Kas attiecās uz Raiti - mēs vēlējāmies redzēt viņu komandā jau pagājušogad, bet viņš korekti mums pateica, ka jau ir iesācis darbu ar „Audu” un vēlējās pabeigt sezonu. Mūsu vēlme ir visus Latvijas Universitātē studējošos futbolistus apvienot zem vienas komandas, tāpēc arī Raitis, kurš studē un pārstāv LU izlasi, pārcelsies pie mums. Mums ir vēlme ar vienu un to pašu komandu startēt gan 1. līgā, gan universitāšu savstarpējos mačos. Šobrīd mums ir padomā vēl daži futbolisti tieši no Latvijas Universitātē studējošajiem.

Pagājušajā sezonā komandā parādījās kamerūnietis Emanuels Nuidžeka un neaizvadījis nevienu spēli pārgāja uz FK „Auda”. Kā to varat komentēt?
Andris: Situācija ir tāda, ka mēs viņu pazīstam un mums ir draudzīgas attiecības ar viņu. Emanuels vēlējās spēlēt kaut kur ārzemēs, viņš pārgāja pie mums, un mēs viņam ļāvām trenēties kopā, lai viņam būtu vieglāk pēc tam pāriet uz kādu citu komandu. Mūsu nostādne tomēr ir, ka jāspēlē LU studentiem un topošajiem studentiem, kas vēl mācās skolā.
Ģirts: No mums viņš aizgāja, jo viņš šeit nodibināja ģimeni, un mēs viņam finansiālu palīdzību par spēlēšanu nevarējām sniegt. Viņš piedāvāja nākt tikai uz spēlēm, bet mūs šāds variants neapmierināja, mēs uz laukuma gribam redzēt kaut ko savu. Pusstundas laikā pirms spēles mums, visticamāk, neizdotos viņam iestāstīt, ko vēlamies redzēt laukumā.
Andris: Viņš ir labs futbolists 1. līgai, ne velti tagad ir uz pārbaudi „Skonto” pirmajā komandā, bet mēs laukumā un ārpus tā tomēr vēlamies redzēt komandu. Mēs neapslāpējam individuālistus un tos, kas uzņemas līdera lomu savā pozīcijā. Mēs vēlamies, lai viņi treniņos un spēlēs saprastu to, kā jāspēlē un kādām attiecībām jāvalda komandā.

Kāda konkrēti jūsu komandā un 1. līgā ir situācija ar samaksu?
Ģirts: Par citām komandām neņemšos spriest, bet mūsu komandā ir prēmiju sistēma par uzvarām un konkrēti spēlētājiem, kuri iziet laukumā. Tomēr lielākais atbalsts ir LU studentiem, kuriem ir mācību maksas atlaides. Katrs gadījums ir individuāls, skatoties pēc sportiskiem un akadēmiskiem kritērijiem – jāmācās un labi jāspēlē, jāpārstāv Latvijas Universitātes izlase. Ja viņi šos kritērijus var izpildīt, tad arī atlaides ir. Varbūt viņi to dzīvā naudā neredz, bet tie ir līdzekļi, kuri katru gadu būtu jāmaksā par mācībām, un mēnesī 100 lati savācās. Jā, mēs gribam viņiem samaksāt un to arī plānojam, bet jāiet ir soli pa solim. Vēlamies izstrādāt stipendiju fondu un vilināt uz LU, lai visi futbolisti komandā ir tādi, kas mācās. Šobrīd Cīmanis (tiesa, ne LU) mācās doktorantūrā, Astrahancevs ir maģistrantūrā, pārējie studē bakalauru un noteikti arī pabeigs, iegūs augstāko izglītību un būs kārtīgi cilvēki.
Andris: Futbolā tomēr nav daudz cilvēku ar augstāko izglītību, ja Virslīgā paskaita, tad es pieņemu, ka tur pat īsti nav, ko skaitīt. Šie futbolisti ar augstāko izglītību pēc tam spēs dot sava veida smadzeņu potenciālu arī pašam futbolam, attīstot ne tikai sportisko, bet arī organizatorisko pusi, jo tas šobrīd Latvijā pieklibo.

Pagājušajā sezonā runāja, ka „METTA/LU” labāk spēlē mājās, jo Arkādijas stadions ir mazāks nekā vajadzētu un īsti neatbilst standartiem. Nākamgad turpināsiet tur spēlēt?
Andris: Mājās jebkura komanda spēlē labāk, arī „METTA/LU”. Standartiem šis laukums atbilst, tas ir 90x60 metri, tā kā tam jābūt, vienkārši mājās nāk skatītāji, atbalsta mūs, un komandai tas dod papildu stimulu. Stadionu problēma Rīgā un Latvijā ir ļoti liela, tādēļ tā pašlaik ir vienīgā vieta, kur mēs varam trenēties un aizvadīt savas spēles.
Ģirts: Cerams, nākamajā sezonā federācija neliks nekādus šķēršļus spēlēšanai Arkādijas stadionā. Es saprastu, ja tas laukums būtu 80x40 metri, bet ir 90x60, runā, ka kaut kur pietrūkst 50 centimetru, bet šis tad nebūtu vienīgais stadions, kurš neatbilst standartiem. Ja aizliegtu spēlēt Jelgavā un Ilūkstē, kur nav ģērbtuvju un dušu, laukums ir stipri nelīdzens, tad tur izmirtu arī futbols. Arkādijā ir labs segums, dušas, skatītāju tribīnes, respektīvi, viss pārējais ir augstā līmenī. Ja iemesls ir 50 vai 30 centimetri, tad man tas šķiet nenopietni. Jāstrādā aktīvāk un visiem kopā, lai būtu vairāk stadionu, bet Latvijā ar sporta laukumu izveidi ir lielas problēmas.

„Audas” spēlētāji brauc stažēties uz Zviedriju, „Liepājas Metalurgam” ir sakari Vācijas zemākajās līgās, jums arī ir kādi sadarbības partneri kaut kur ārzemēs?
Andris: Pa jauniešu līniju mums ir sadarbība ar vienu Zviedrijas klubu, braucam uz turieni spēlēt draudzības turnīrā. Par nopietnu sadarbību ar ārzemju klubiem neesam vēl domājuši, pagaidām vēl ir lietas, kas jāpaveic tepat. Mūsu klubā ar šīm lietām nodarbojas kluba prezidents [Oļegs Kamkins]. Pagājušajā sezonā Maksims Kamkins trenējās Itālijā vairākos C1 sērijas klubos, tagad varbūt vēl pāris spēlētāji aizbrauks kaut kur atrādīsies.
Ģirts: Lietas kursā mēs par visu esam, bet par šo nozari atbildīgs ir prezidents. Viņš arī šajā lauciņā darbojas, viņam ir pazīstami spēlētāju aģenti. Mēs, protams, informējam, kurš tagad, pēc gada vai diviem būs gatavs šādai pārbaudei ārzemēs. Nevēlamies arī atbalstīt braukšanu braukšanas pēc. Ja mēs aizsūtīsim negatavu spēlētāju, tad tas ietekmēs kluba vārdu un tas citiem mūsu spēlētājiem var nākotnē radīt nevajadzīgas grūtības. Stažēšanās jau ir cita lieta! Tā ir pieredzes apmaiņa un pie tā ir jāstrādā labāk.

Futbolā treneri ne tikai māca futbolistus, bet arī paši aug un mācās. No kā mācījāties jūs?
Ģirts: Vispirms jau obligātajos LFF treneru kursos, lai iegūtu licenci. Tāpat mēs paši aktīvi kādreiz nodarbojāmies ar futbolu, es sāku deviņos gados. Cilvēks, no kura es visvairāk mācījos un ietekmējos, ir tagadējais „Multibankas” treneris Andrejs Karpovs, kura pārziņā ir arī Latvijas U-19 futbola izlase, kā arī Viktors Vicehovskis. Būtībā mums ikdienā ir lieliska iespēja mācīties, skatoties internetā un televīzijā ārzemju līgu spēles, pasaules un Eiropas čempionātus. Tur viss ir kā uz delnas, jāmāk tikai ieraudzīt.
Andris: Es sāku trenēties septiņu gadu vecumā, viens no pirmajiem treneriem bija tas pats Viktors Vicehovskis, daudz esmu ieguvis no viņa. Taktiskajā jomā viens no spēcīgākajiem treneriem, ko esmu redzējis darbībā, ir Igors Stepanovs, kurš šobrīd ir FC „Daugava”. Fiziskās sagatavotības ziņā daudz esmu aizguvis no Elmāra Krūzes, joprojām FS „METTA” var redzēt šo to no viņa piegājiena, protams, tam visam klāt ir daudz kas arī no mums.

„Metta/LU” ir viena no retajām komandām, kuras spēlēs var dzirdēt latviešu lamuvārdus. Viss darbs klubā notiek latviski?
Ģirts: Nu lamājās spēlētāji diezgan maz [smejas]. Ir mums klubā daudz latviešu, bet netrūkst arī krievvalodīgo, viņi visi runā perfektā latviešu valodā, un mēs ar viņiem komunicējam latviski.
Vladimirs Cīmanis, Antons Astrahancevs, Maksims Seņs, Vladislavs Kozlovs, Oļegs Kopča, Deniss Vitkovskis – viņu visu pamatvaloda nav latviešu, bet viņiem nav problēmu ar komandas biedriem sarunāties latviski.
Andris: Kozlovs atbrauca no Rēzeknes un vienīgā valoda, ko viņš zināja, bija krievu valoda. Tagad viņš ir iemācījies latviski, un augstskolā apgūst angļu valodu. Mēs neskatāmies uz spēlētāju tautību, bet treniņu process notiek latviski. Ir kaut kādi termini, kuri latviešu valodā nav, vai nav izplatīti, tādēļ sanāk, protams, pa kādam vārdam arī krieviski. Par lamāšanos runājot, mēs vēlamies, lai lielās komandas spēles apmeklē arī bērni un mācās no saviem lielākajiem kolēģiem. Nebūtu labi, ja viņi pārņemtu ne tikai futbola prasmes, bet arī lamāšanos.

„Metta/LU” ir diezgan gados jauna komanda. 1. līga ir tas līmenis, kurā spēlētāji saprot, ka ārpus laukuma darīt muļķības nevajag?
Ģirts: Vairāk vai mazāk saprot, tā, protams, ir jaunatne, kurai visu ir jāpamēģina, un visu arī neaizliegsi. Mūsu nostāja pret alkoholu un cigaretēm ir tāda, ka mēs šādas lietas nelietojam, viņiem to arī skandinām katru dienu.
Andris: Par smēķēšanu es zinu – neviens mūsu komandā nesmēķē un pieļauju, ka nekad mūžā to arī nedarīs. Tie, kuri ir gados vecāki, alkoholu, visticamāk, lieto, samērīgos daudzumos, lai tas netraucē komandai.
Ģirts: Es, piemēram, Jaunajā gadā atsakos no šampanieša un Ziemassvētkos no vīna, bet pieļauju, ka viņi lielākoties neatsakās.
Andris: Mūsu spēlētāji ir futbola skolas seja, viņi veido mūsu ārējo veidolu. Cilvēku domāšana tomēr ir ārkārtīgi primitīva, ja viens ir tāds, kas lamājas, smēķē un dzer, tad iespējams, ka tādi ir visi.


Uz ko „FS METTA/Latvijas Universitāte” tieksies 2008. gadā? Vēlreiz pārspēt „Audu”?
Andris: „Audu” mēs jau esam uzvarējuši, varbūt viņiem tas ir mērķis nākamajai sezonai. Mēs neieciklējamies uz „Audu” un nekādu īpašu mērķu attiecībā uz viņiem nav. Kad atnāks tā spēle, tad, protams, arī domāsim, kā uzvarēt, bet nav tā, ka mums obligāti jābūt augstāk par viņiem turnīra tabulā. Pagājušajā sezonā sanāca būt zemāk, savstarpējās spēlēs bijām pārāki. Ja būtu koncentrējušies tikai uz viņiem, tad, iespējams, vēl daudzas spēles nevinnētu.
Ģirts: Tādas spēles, šķiet, ir interesantas visiem pārējiem, tas ir aktuāli, ir ažiotāža, ir par ko parunāt, bet mums tas vairs nav aktuāli jau labi sen.
Andris: Kad apspēlējām „Audu”, pilnīgi akmens no sirds novēlās [smejas]. Kā nekā mūs mēdz dēvēt par viņu dublieriem, ja dublieri ir spēcīgāki par pirmo komandu, tad pašapziņa, protams, ceļas [smejas]. Runājot par mērķiem, vieta, uz kuru mēs tiecamies, ir piektā. Tas ir tāds kā minimums, jaunajā gadā mums stāv priekšā arī citi darbi - gan organizatoriskajā jomā, gan spēles ziņā, komandas pilnveidošanā. Zemapziņā mēs, protams, ceram uz kādu augstāku vietu, tās medaļas jau visiem gribas kādreiz iegūt. Dotajā brīdī aktīvi trenējamies un realizējam savu saplānoto darbu plānu, un ceram, ka tas dos rezultātu, jo motivācijas mums netrūkst.