"Alberts": "Vilšanās, ka perspektīvi futbolisti nevar savienot futbolu un mācības"

1. līgas klubiem uzdotie jautājumi:
1) Ko izdevās sasniegt un ko neizdevās (prieki un vilšanās)?
2) Kā vērtējat turnīru kopumā (organizācija, tiesāšana, sportiskais līmenis un konkurence)? Jūsu komentāri par jebko, kas ir sasāpējis vai tieši pretēji – par to, kas ļoti patīk un apmierina.
3) Vai jau šobrīd ir skaidrība par nākamo gadu (budžets, sastāvs, treneris utt.)?
4) Šogad piedzīvojām nepatīkamu situāciju ar "Ogres" un "Jēkabpils" izslēgšanu. Vai Jūsuprāt, vēl pirms sezonas sākuma ir reāli identificēt netīrus klubus/komandas? Un kāds, Jūsuprāt, ir optimālais komandu skaits 1. līgā?

"Alberta" atbildes

1. Optimistiskais mērķis bija 5. vieta, līdz kurai neaizsniedzāmies un finišējām sestie [pagājušajā gadā bija 11. vieta - aut.], bet tālu nebijām, un, ja vēl sezonas vidū varēja domāt, ka būsim labākajā gadījumā ap 9. vietu, tad no augusta vidus sākām spēlēt stabilā sastāvā ar minimālām izmaiņām, praktiski nemainot spēles shēmu, kas nesa vairākas uzvaras, puišiem deva pārliecību par saviem spēkiem un uzlaboja vietu turnīra tabulā.

Vilšanās man kā trenerim, runājot par savu komandu, ir dažu perspektīvu spēlētāju nespēja apvienot mācības vai darbu ar futbolu, jo, vēl esot tikai skolnieka statusā vai pāris gadu vecākam, iespējas sasniegt ko vairāk futbolā saglabājas. Savukārt pamest futbolu novārtā, ja ar to esi nodarbojies vairāk nekā desmit gadu, un tev ir pietiekamas prasmes un iemaņas šādā vecumā startēt 1. līgas čempionātā, un panākumi laukumā sagādā prieku, ir pāragri.

2. Līmenis faktiski analoģisks iepriekšējām divām sezonām, kurās mēs spēlējām, tikai sarucis komandu skaits no 16 komandām 2015.gada sezonā līdz 12 komandām 2017.gada sezonā. Konkurence, jo īpaši turnīra vidusdaļā, bija sīva, tāpat starp medaļu pretendentiem.

Par tiesāšanu īpašu pretenziju nav, ja neskaita atsevišķu tiesnešu īpatnības, pie kurām ar laiku pierod gan treneri, gan spēlētāji.

Organizatoriskais līmenis faktiski palicis nemainīgs ar piebildi, ka man šķita neizprotami septembrī LFF mācību un treniņu bāzē Staicelē labos, saulainos apstākļos spēlēt uz samērā nekvalitatīva un izmēros milzīga sintētiskā seguma laukuma, kad blakus ir pieejami 4(!) dabīgā zālāja laukumi, uz kuriem to tik vajadzēja, kā sazīmēt līnijas. Vai nu tā ir necieņa pret futbolistiem no bāzes vadītāju puses, vai arī vietējā futbola kluba neizdarība, bet negribētos, lai tas atkārtotos. Jo 2016.gada izskaņā, kad oktobra beigās spēlējām turpat, tikai uz dabīgā laukuma, mums tika iedalītas ģērbtuves, kurās bija labi ja 10 grādi pēc Celsija un netika piedāvāts pat elementārs sildītājs, kurš tiesnešu istabai gan bija atrasts. Šo vienu atgadījumu pieminēju tikai tamdēļ, ka nepatīkamā pieredze ar vienu un to pašu vietu atkārtojas, un vēlos, lai situācija labotos. Izcelt varu spēļu organizāciju Preiļos un Rēzeknē (oktobra beigās spēlējām uz dabīgā seguma, bija programmiņas, līdzjutēji).

3. Šobrīd līdz galam lēmums par mērķiem nākamgad nav pieņemts, bet kardinālas izmaiņas nav paredzētas - balstīsimies uz sava kluba audzēkņiem, meklējam iespējas uzlabot treniņu apstākļus un palielināt budžetu, lai varētu mērķēt uz augstākām vietām.

4. Domāju, ka nav grūti saprast, kuras komandas ir riska zonā. Jāapskatās, kādi ir spēlētāji, no kurienes komplektējas budžets un organizācijas vēsture. Ja šīs lietas paanalizē, tad prātīgam cilvēkam nav sarežģījumu izdarīt secinājumus.

Komandu skaits var būt gan 12, gan 14 - galvenais, lai būtu ritmisks kalendārs, un nav jāspēlē pašā aprīļa sākumā un novembrī, kad klubiem var rasties problēmas ar laukumu sagatavošanu spēlēm.

Atbildes sniedza "Alberta" treneris Arturs Zakreševskis.