Miholaps: "Babītes līderi ceļā uz Virslīgu bija Savaļnieks un Kārkliņš"

Lai gan sezona vēl nav galā, pirmo vietu jau esat nodrošinājuši. Kas īsumā bija tās lietas, kas jums ļāva aizvadīt tik labu sezonu?
Pirms sezonas komplektējām jaunu komandu un sākumā, pirmajā aplī, sastāvā bija vairāk jaunatnes - attiecīgi nemaz nebija tāda uzdevuma izcīnīt pirmo vietu. Gatavojāmies katrai atsevišķai spēlei un katru reizi tēmējām uz uzvaru - darījām visu, lai puiši pareizi noskaņotos un uzvarētu. Skaidroju, ka punktus saskaitīsim beigās. Puiši to visu izpildīja, pirmo apli veicām bez zaudējumiem [patiesībā bija tikai uzvaras - aut.], visu laiku saglabājām vēsu prātu, visu darījām ar lielu atbildību. Tie bija tie iemesli, kāpēc mums tik labi izdevās - sezonas sākumā tiešām nedomājām, ka mums kaut kas tāds var izdoties.

Ja kluba vadība pirms sezonas ambiciozi un pat agresīvi paziņotu, ka vajadzīga pirmā vieta, kā domā, tas patraucētu nospēlēt tik sekmīgi, kā jums izdevās?
Varbūt, grūti sacīt. Jā, mūsu gadījumā uzstādījuma, ka vajag pirmo vietu, nebija. Atgādināšu, ka "Babītei" tā bija pirmā sezona pirmajā līgā, komanda pārcēlās no otrās līgas. Tā ka grūti teikt, kā būtu, ja būtu, bet vadība mums pirms sezonas noteica mērķi iekļūt pieciniekā.

Tagad tu zini, ka ir tikai viens zaudējums, pārējos mačos uzvaras. Ja pirms sezonas tev kāds pateiktu, ka iegūsiet tādu bilanci, spētu noticēt? Un vai sezonas gaitā jau sapratāt, ka esat spēcīgi, un uzvaru sērijas jums ir normāla parādība?
Protams, ja kāds man to pateiktu pirms sezonas, uzskatītu to par ļoti maz iespējamu scenāriju. Jebkurš treneris tā uzskatītu. Ja par sezonas gaitu, tad, kā jau teicu, gatavojāmies katram mačam un spēlējām tikai uz uzvaru. Tā solīti pa solītim gājām, un puiši malači, ka izpildīja taktiskos norādījumu, ka bija centība, bija ambīcijas - viņi paši ļoti vēlējās uzvarēt un nekas nav mainījies pat tagad, kad atlikušas četras kārtas un pirmā vieta jau nodrošināta. Viņi vēlas sevi pierādīt. Viņi prot panākt rezultātu, viņu attieksme ir profesionāla.

Fizisko sagatavotību pirms sezonas kārtīgu ielikāt?
Fizisko likām, bet paši saprotiet, - mūsu komanda ir pusprofesionāla. Daudzi no rītiem mācās, bija tikai viens treniņš dienā, un mēs reti varējām ielikt pamatīgu bāzi. Arī pirms sezonas bija tikai viens treniņš dienā, un mēģinājām kaut kādu bāzi ielikt. Tiesa, mums bija treniņnometne Polijā - bijām tur 10 dienas, un tur gan likām uzsvaru uz fizisko sagatavotību. Šeit Latvijā to darījām pēc katras otrās spēles.

Viens zaudējums jums tomēr bija, otrajā aplī 0:3 pret Olaini. Pastāsti par šo spēli un vēl citām, kurās jums radās grūtības!
Pirmajā aplī mums vispār klājās grūti, un visas spēles bija sarežģītas. Vieglu maču vispār nebija - nevienu uz vienas kājas apspēlēt nevarējām. Pirmajā aplī bieži vien uzvarējām, pateicoties pašatdevei un cīņai - kā jau minēju, toreiz vairāk jaunatnes spēlēja. Pirmajā aplī lielu uzvaru gandrīz nebija - lielākoties bija 2:0, 2:1 [pirmajā aplī "Babīte" 9 no 15 uzvarām guva ar vienu vai divu vārtu pārsvaru, tiešām rets gadījums pēdējos gados 1. līgā, parasti sagrāvju netrūkst - aut.]. Ja par zaudēto maču pret Olaini, tad toreiz mēs tikko bijām papildinājuši sastāvu un varbūt nedaudz trūka savstarpējās sapratnes. Turklāt ielaidām ātrus vārtus, bet Olaine ir tīri aizsardzības komanda. Viņi visi sēdēja aizmugurē un gaidīja iespēju - vēl divreiz to sagaidīja, aizskrēja un iesita. Kaut kad pirmajam zaudējumam bija jāpienāk. Pēc tam kopā pasēdējām, izanalizējām šo spēli, sākām no baltas lapas un atkal bija uzvaru sērija.

Sacīji par Olaines sēdēšanu aizmugurē, bet ko līdzīgu par jums sacīja Viktors Morozs, kad "Skonto" pirmajā aplī zaudēja "Babītei"...
Katrai spēlei ir sava taktika un sava gatavošanās. Pirms mača ar "Skonto" zinājām, ka tā ir pieredzējusi komanda ar pieredzējušiem spēlētājiem, plus talantīgu jaunatni. Mēs zinājām, ka iniciatīva piederēs viņiem. Jā, mēs izvēlējāmies tādu taktiku, līdzīgi kā to pret mums darīja Olaine. Tā ir trenera izvēla katrā spēlē. Kaut gan nebija jau tā, ka mēs sēdētu tikai aizsardzībā. Varbūt "Skonto" arī kontrolēja bumbu vairāk, bet pēc vārtu gūšanas iespēju skaita, manuprāt, mēs nebijām sliktāki.

Kuri bija "Babītes" 4-5 līderi, uz kuriem balstījās komandas spēle?
Divi noteikti bija uzbrucēji Edgars Kārkliņš un Niks Savaļnieks. Viņi izcēlās, un viņi salīdzinājumā ar vairākiem mūsu jauniešiem ir pieredzējuši futbolisti ar Virslīgas pieredzi, kamēr Niks ir spēlējis ārzemēs. Viņi demonstrēja ne tikai meistarību, bet arī raksturu un cīņassparu - jaunieši uz viņiem raudzījās un arī centās turēt līdzi, nevis nobijās no pirmās līgas. Vēl izcelšu leģionāru Dmitriju Hohlovu - centra ass spēlētājs, kurš deva lielu ieguldījumu. Vēl arī Kuzmins aizsardzībā. Katrā pozīcijā bija savi līderi, bet kopumā izcelšu Kārkliņu un Savaļnieku.

Interesanti sanāk - parasti saka, ka komandas spēks atkarīgs no vidējās līnijas spēlētājiem, tāpat mēdz teikt, ka uzbrukums var uzvarēt atsevišķas spēles, bet ilgstošus turnīrus uzvar komandas ar labu aizsardzību. Jūsu komandā līderi bija uzbrucēji - kādā veidā tomēr saglabājāt vajadzīgo balansu visās līnijās?
Kaujiniecisks noskaņojums - katrā pozīcijā bija savs līderis ar cīņassparu. Turklāt, ja runājam par spēli aizsardzībā, tad tajā spēlēja visa komanda, nevis tikai aizsargi. Līdzīgi ar uzbrukumu - nebija jau tā, ka visi pārējie noskatās, kā šie divi mūsu līderi gūst vārtus. Nē, visi kopā, kā viens veselums. Vienmēr bija uzdevums noturēt nulli ielaisto vārtu ailē, bet iesist pēc iespējas vairāk.

Guvāt uzvaru pēc uzvaras, acīmredzami parādījās cerības uz pirmo vietu un Virslīgu. Pastāsti par sastāva izmaiņām vasarā! Kāds bija kluba vadības un tavs domugājiens?
Jā, vadība pamazām jau sāka lūkoties pirmās vietas virzienā, bet es joprojām atgādināju, ka punktus skaitīsim rudenī. Vasara ir kaut kas viens, bet vēl bija priekšā viss otrais aplis. Mēs nedrīkstējām atslābt un sākt kaut ko rēķināt - to arī visu laiku atgādināju puišiem. Ja par pastiprinājumiem, sapratu, ka nevar ar vienu pašu jaunatni izvilkt visu sezonu un ka agri vai vēlu iestāsies kritums. Vēlējos pilnvērtīgas maiņas, vēlējos svaigas asinis, jo sapratu, ka ar vienu un to pašu pamatsastāvu izvilkt visu sezonu būs grūti. Bija gan tādi futbolisti, kas paši man zvanīja un interesējās, bet bija arī gadījumi, kad pats spēru pirmo soli, lai pastiprinātu sastāvu un lai radītu iekšējo konkurenci. Vasaras selekcijas darbu veicu kopā ar Viktoru Terentjevu.

Rupji rēķinot, cik pamatsastāva spēlētāju vasarā nomainījāt?
Tā kā vēl arī sākās savainojumi, tad procentus 60 noteikti nomainījām. Divi futbolisti guva nopietnas traumas. Vadimam Avdejevam ceļgala krusteniskās saites un pusgads.

Atgriežoties pie Savaļnieka un Kārkliņa, - ņemot vērā, ka arī pats biji lielisks uzbrucējs, vai viņu piesaistīšana bija tava prioritāte, vai sastāvu pamatā komplektēja kluba vadība?
Kad kļuvu par galveno treneri, vairākus spēlētājus piesaistījām ar vadību kopīgi - bija daudzi tādi, kuri paši interesējās par "Babītes" projektu un pieteicās. Ja konkrēti par Savaļnieku, tad šis cilvēks ļoti mīl futbolu, mīl uzvarēt un stāda sev augstākos mērķus. Turklāt jau pagājušajā gadā viņš bija viens no vadošajiem 1. līgas snaiperiem, arī agrāk bija rezultatīvs. Manās acīs viņš iekrita pirms pusotra gada spēlējot Ziemas kausā "Valmieras" sastāvā. Viņš man iepatikās - viņš gan guva vārtus, gan uz pārējo fona izcēlās ar centību. Sanāca tā, ka viens mans paziņa piezvanīja man, painteresējās par "Babīti" un atklāja, ka viens futbolists labprāt spēlētu šīs komandas sastāvā. Es jautāju: "Kurš?" Man atbild: "Niks Savaļnieks." Es uzreiz: "Nekādu problēmu. Es viņu ņemu. Ar lielāko prieku." Tā sanāca, ka viņš uzreiz ar mums sāka trenēties, spēlēt, un viņš uzreiz kļuva par mūsu līderi. Uzreiz! Gūst vārtus, šosezon jau sasitis 32 vārtus un nevienā brīdī neapstājas.

Vēl nedaudz par konkurentiem 1. līgā. Ja neskatāmies uz tabulu un rezultātiem, kāds ir tavs subjektīvais vērtējums par to, kura no pārējām komandām būtu pelnījusi iegūt otro vietu un piedalīties pārspēlēs?
Man simpātiskākās šķiet Valmiera un Rēzekne, jo šo komandu futbolisti spēlē futbolu - kombinacionālu, ar acīmredzamu trenera rokrakstu. Cik mums sanāca ar tām spēlēt - viņi paši spēlēja un mums ļāva spēlēt, nevis vienkārši sēdēja aizsardzībā.

Saprotu Latvijas futbola specifiku un zinu, ka līdz nākamā gada sezonai ārkārtīgi daudz kas var mainīties, bet tomēr - cik daudz jau šobrīd vari atklāt par "Babītes" nākamā gada perspektīvām?
Tikai šonedēļ uzzinājām, ka esam garantējuši pirmo vietu [pēc "Saldus" izslēgšanas - aut.] - šobrīd ir uzdevums līdz galam nospēlēt šo sezonu. Joprojām paliek spēkā uzdevums uzvarēt katru maču. Par nākamo gadu lemsim atvaļinājumā ar vadību.

Tīri subjektīvi - cik spēlētāju no šī brīža sastāva būtu gatavi spēlēt Virslīgā, ņemot vērā, ka Virslīgas klubu budžeti šobrīd ir visai lieli un profesionalitāte ir augstā līmenī?
Skaidrs ir viens - lai spēlētu Virslīgā, jebkurā gadījumā būs jāpastiprinās. Vajadzīgs viss - lielāks budžets, spēcīgāks sastāvs, labi spēlētāji. Tas viss mums ar kluba vadību vēl ir priekšā. Runājot par šī gada komandu, - mums ir spēlētāji, kuri cienījami var spēlēt arī Virslīgā.

Nav tādu spēlētāju, kas jau šobrīd ir pateikuši, ka Virslīgā nespēlēs, jo tur līmenis ir profesionāls un vairs nevar īsti apvienot ar, piemēram, strādāšanu? Daži smejas, ka 1. līgā ceļazīmi uz Virslīgu nopelna vieni un tie paši futbolisti, kuri uz Virslīgu nepārceļas un katru gadu palīdz jaunam projektam 1. līgā...
Šāds risks pastāv, jo, kā jau teicu, ir mums gan tādi, kas paralēli mācās, gan tādi, kas strādā. Ja komanda iekļūst Virslīgā, parasti ir jāizvēlas - palikt, piemēram, darbā vai pāriet uz profesionālu režīmu. Latvijā, paši ziniet, ar futbolu daudz naudas nenopelnīsi, tāpēc visbiežāk izvēle krīt turpināt spēlēt pusprofesionālā režīmā un paralēli strādāt. Pēc darba brauc uz treniņiem. Attiecībā uz "Babītes" situāciju, atkal jāatkārtojas - pēc sezonas sēdīsimies pie galda un to visu izrunāsim. Šobrīd neviens mūsu futbolists nav priekšlaicīgi atteicies no iespējas spēlēt Virslīgā - visi vēlētos turpināt startēt mūsu komandā. Jebkurā gadījumā šobrīd jāpabeidz sezona - tikai pirms divām dienām uzzinājām, ka esam izcīnījuši pirmo vietu. Kaut kādas pirmās aprises, domāju, būs decembrī.

Vismaz nosaukums "Babīte" paliks? "Caramba/Dinamo" pārtapa par "Riga"...
Mums ir SK "Babīte". Tā arī paliks.

Vēsturiski pēdējos gados nereti ir tā, ka Virslīgā iekļuvušās komandas, palielinot budžetu un ambīcijas, ne tikai ievērojami maina sastāvu, bet arī treneri. Kaut vai "Caramba/Dinamo" piemērs, kas ātri vien atbrīvojās no Koņeva. Vai nebaidies no šāda scenārija iespējamības?
Nūū, tāds ir treneru liktenis - būt atkarīgiem no tā, kas vadībai ir padomā. Ja Koņevs ieved komandu Virslīgā un viņu pastumj malā, es to nesaprotu, taču tā ir attiecīgā kluba vadības politika. Ja par mani, tad viss ir iespējams. Es daru savu darbu, bet, ja vadībai ir citi plāni un priekšstati, tad tas vairs nav jautājums man. Baidīties nav vērts - tāda ir treneru maize.

Konkrēti tava vadība šonedēļ gan izteicās, ka "Babītes" panākumu pamatā ir tavs darbs un mērķtiecība. Tādi publiski vārdi norāda, ka jums ar vadību ir labas attiecības un viss ir kārtībā?
Jā, domāju, ka mums ar vadību ir labas attiecības, un man tic, uzticas. Mēs kopā šo darbu darām - kluba vadība paveic savas lietas ārpus futbola laukuma, savukārt mēs laukumā nodemonstrējam, ka esam uz viena viļņa ar viņiem.

Jūs ar Viktoru Morozu bijāt "Skonto" galvenā trenera palīgi, ilgu laiku bijāt Tamaza ēnā. Viktors arī šogad kļuva par galveno treneri, vadot 1. līgā "Skonto". Vai, pirmkārt, jūsu starpā ir veselīga konkurence un, otrkārt, vai ilgi gaidīji to brīdi, kad varēsi kļūt par kādas komandas galveno treneri?
Sākšu ar otro daļu. Protams, gaidīju tādu brīdi, taču strādāju ar Tamazu. Viņa pieredzi vēlētos izcelt - ilgi ar viņu strādāju un šo to no viņa paņēmu. Viņam ir labs darba stils, taktika. Ziemā pie manis pienāca "Babītes" vadība un pastāstīja par plāniem spēlēt 1. līgā un veidot komandu. Man piedāvāja kļūt par treneri un atbildēju: "Kāpēc ne? Pats dzīvoju Babītē." Vēlējos pats jau sākt trenēt un atvērties šai lauciņā. Piekritu, mierīgi izrunājos ar "Skonto" vadību un draudzīgi šķīrāmies.

Runājot par Babīti, divi jautājumi - vai tur izveidojies zināms lokālpatriotisms un sava līdzjutēju bāze un vai turienes laukums atbilst Virslīgas prasībām, lai nebūtu nākamgad jāemigrē citur?
Kopš sākām spēlēt 1. līgā, cilvēki labprāt sāka nākt uz mūsu spēlēm un atbalstu jūtam. Katras brīvdienas līdzjutēji nāk uz mūsu spēlēm un var pat teikt, ka viņi šādā veidā izbauda atpūtu - laukuma atrašanās vieta ir jaukā vietā, te ir daba. Mums jūt līdzi. Kas attiecas uz laukumu, tad īsti nezinu par izmēriem, bet pa ausu galam esmu dzirdējis, ka drusciņ neatbilst - metrs par maz platumā vai kaut kas tamlīdzīgs. Taču esot iespējas laukumu pārmērīt un pielāgot prasībām. Taču šobrīd to visu īsti nezinu - kad notiks licencēšanas process, tad arī viss kļūs skaidrs, kas un kā.

Man viens teica, ka esot šaubas arī par laukuma kvalitāti un lielākām traumu gūšanas iespējām.
Es neteiktu, ka tas ir traumatisks. Tas nav no sliktākajiem laukumiem. Te ir labs laukums - labāks nekā, piemēram, Olainē, kur pirmajās kārtās pavasarī ir spēlēts. Nezinu, kurš tā izteicies par mūsu laukumu, bet tā nav. Mūsu laukumā viss ir standartizēts, izlikts spilvens, laukums ir mīksts.

Noslēgumā daudzus interesējošais naudas jautājums - vai 1. līgas līderē tiek maksātas algas?
Minimālas prēmijas ir, daži tās sauc par stipendijām. Tas tiešām ir mazumiņš - pie mums cilvēki nāk, lai pierādītu, ka ir futbolisti, kuri vēlas uzvarēt. Jāsaprot, ka esam pusprofesionāla komanda, lielas naudas šeit nav.