Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2, Did:0, useCase: 0

Viktors Dobrecovs: Nesaņēmu gala atzīmi

Viktors Dobrecovs: Nesaņēmu gala atzīmi
Viktors Dobrecovs. Foto: Romāns Kokšarovs/f64

Liepājas futbola speciālists Viktors Dobrecovs šogad guva pirmo pieredzi galvenā trenera darbā ārzemēs, bet Klaipēdas "Atlantas" pameta vēl pirms Lietuvas čempionāta sezonas beigām. Sarunā ar "Kurzemes Vārdu" treneris gan stāsta par šo savas karjeras posmu, gan dalās pārdomās par dzimtās pilsētas kājbumbas problēmām.

– Ko tu dari pēc "Atlantas" galvenā trenera amata pamešanas?

– Laikam to pašu, ko visi futbola cilvēki šajā laikā. Novembrī un decembrī ir brīvais laiks.

– Kāda iemesla dēļ tu pameti "Atlantas" galvenā trenera amatu? Vai smagais zaudējums "Sūduvai" ar 1:9?

– Tas vairāk bija apstākļu kopums. Šis zaudējums bija pēdējais punkts. Es jau lēmumu biju pieņēmis iepriekš.

– Jau pirms sezonas nebija noslēpums, ka "Atlantas" ir lielas problēmas ar finansēm un sastāvu. Vai tava aiziešana nozīmē, ka tu nesasniedzi, ko vēlējies?

– Es neteiktu, ka nesasniedzu. Sniegums spēlēs neatbilda treniņprocesā redzētajam darbam. Rezultāti ar ielaistajiem 4–5 vārtiem, manuprāt, neatbilda čempionāta līmenim, lai kādas arī būtu komandas problēmas. Bija jāsasniedz labāki rezultāti. Nedomāju, ka tas bija atkarīgs no trenera vai gada sākuma grūtībām. Domāju, ka tur slēpjas kaut kas vairāk. Komandā seši futbolisti ir vecumā virs 33 gadiem. Man tā ir nepieņemama situācija. Principā viņi visu laiku atradās laukumā. Grūti viņus vadīt un kontrolēt. Ja man būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, komandā nebūtu kādu astoņu futbolistu.

– Vai var runāt par pieredzējušo spēlētāju savu slēgto loku?

– Domāju, ka jā. Kad spēlētāji ir sasnieguši to pašu 33 gadu vecumu, viņi domā, ka zina vairāk par treneri. Viņi veido savu organizāciju. Es nerunāju tikai par spēli, bet arī par lielajiem rezultātiem.

– Vai tev izdevās realizēt savu spēles redzējumu?

– Kluba uzdevums bija saglabāt vietu A līgā, un to es paveicu. Taču bija arī labas spēles, bija tas, ko es gribēju redzēt kā treneris, tas, ko es prasīju no futbolistiem. Bija divu trīs labu spēļu nogrieznis. Pēc tam sekoja trīs spēles, kuras neatbilda loģikai. Komanda tā nevar mainīties. Tad atkal bija laba spēle, pēc tam atkal trīs sliktas. Praktiski visas sezonas garumā līdzvērtīgi spēlējām pret komandām, kas cīnījās par 3. vietu, – "Riteriai" un Kauņas "Žalgiri". Spēles zīmējuma ziņā bijām līdzvērtīgi. Nebūtu tālu no pirmā četrinieka, ja komandā lielākā daļa būtu manis ņemti futbolisti.

– Ko tu ieguvi no "Atlantas" vadīšanas?

– Tas ir līdzīgi kā ar tavu darbu – tu vari uzrakstīt rakstu, bet laikrakstā to nepublicēs. Tomēr es pārbaudīju sava darba kvalitāti, noskaidroju, vai pareizi ir izveidots mans treniņu process. Uzskatu, ka dabūju apstiprinošu atbildi, bet nesaņēmu gala atzīmi pats sev. Darbu darīju godīgi, mēģināju sasniegt maksimumu.

– Vai tavam dēlam Devidam sezona Lietuvā nāca par labu?

– Es domāju, ka jā. Viņš guva pieredzi kā spēlētājs. Futbolā nekad neesmu ņēmis vērā tēva un dēla attiecības. Viņš spēlēja, bet vienā brīdī viņa uzvedība laukumā liecināja par pašpārliecinātību. Nosēdināju viņu rezervē, viņš nāca laukumā uz maiņu, tad atgriezās pamatsastāvā. Sāka saprast, ka jātrenējas.

– Cik finansiāli stabili ir Lietuvas klubi?

– "Atlantas" nav izmaksāta pēdējā alga, bet pirms tam vienīgā aizkavēšanās bija vasarā. Tad īsā laikā samaksāja divas algas. "Sūduva" ir stabila, tviterī lasīju, ka Viļņas "Žalgirim" ir parāds, Kauņas "Žalgirim" naudu dod basketbola komanda. Stabils ir "Riteriai". Klaipēdā klubs futbolistiem nodrošina dzīvošanu, bet nav kā Latvijā, kur futbolistus ēdina. Tas ietekmē futbolistus. Klaipēdā ir labs balsta pussargs no Nigērijas. Viņš taupa naudu, neēd, sūta algu uz mājām. Pirms treniņiem dzērām ūdeni no mazām plastmasas pudelītēm. Viņš visas savāca lielā maisā, pēc treniņa nesa uz depozīta automātu un nodeva. Domāju, ka savu algu viņš netērēja.

– Ko Lietuva iegūst vai zaudē no leģionāru limita atcelšanas?

– Man leģionāru nebija vairāk par pieciem, kas līdz šim bija atļauti arī Latvijā, tāpēc es šo nosacījumu neizjutu.

– Vai taisnība, ka "Metalurga" laikā vietējiem nebija vajadzības pamest Liepāju, kur maksāja lielas algas, kas netraucēja būt līderiem laukumā?

– Futbolisti gribēja pelnīt vairāk un iet projām, bet nevienu nelaida. Protams, Latvijas mērogam algas bija labas.

– Vai maksimālā alga bija 5000 ASV dolāru, kā baumoja?

– Nevienam latvietim nebija.

– Katasonovam?

– Domāju, ka viņš bija vienīgais.

– Tolaik tā bija ļoti liela alga, vai ne?

– Var teikt, ka milzīga. Mēs ar Jurģi Kalnu runājām par šo jautājumu. Viņš neskaitīja ārzemniekus un nedomāja, ka tiks laukumā tikai leģionāru limita dēļ. Viņš cīnījās par vietu sastāvā, lai tiktu laukumā tāpēc, ka ir to pelnījis. Latvijas 8+3 sistēma ir koks ar diviem galiem. Zaudētāji būs 22–23 gadus veci futbolisti ar Latvijas pasi, kuri sevi nav pieteikuši kā pamatsastāva spēlētājus. Ja viņi bija pirmie uz maiņu vai nākamie rindā uz maiņu, tad tagad (pēc leģionāru skaita palielināšanas – aut.) viņi būs komandas 16., 17. vai 18. spēlētāji. Ja valstī būtu nauda, viņi spēlētu pirmajā līgā.

– Taču klubiem vēl jau ir arī jāprot atrast virslīgas līmenim atbilstoši ārzemnieki, vai ne?

– Protams. Šogad Liepājā piesaistīja apmēram 12 jaunus futbolistus. Nepagāja trīs mēneši, un 8–9 vairs nebija komandā. Situācijas bija dažādas, bet, ja Liepājas skatītājam pajautātu, vai viņš atceras kādu spēlētāju no kluba jaunās sezonas prezentācijas, domāju, ka daudzu reakcija būtu pārsteigums, ka šāds spēlētājs bija komandā. Es saprotu, ka var nederēt 2 vai 3, bet nevar nederēt 8 vai 9 no 12.

– Runā, ka tu rudenī esot dzēris kafiju ar Liepājas kluba prezidentu Oļegu Hramovu. Vai tev bija piedāvājums vadīt "Liepāju"?

– Diez, kurš mūs redzēja? Piedāvājums satikties nāca no manis. Klīda runas, ka Starkovs pametīs klubu. Dzirdēju, ka mani piemin kā vienu no treneriem, kurš varētu aizstāt Starkovu. Gribēju skaidrību, lai mierīgi dzīvotu, nevis klausīties baumās, bet nezināt, ko atbildēt, kad cilvēki saka, ka būšu galvenais treneris.

– Vasarā sacīji, ka Aleksandra Starkova vadībā "Liepājai" ir redzams trenera rokraksts. Kas pēc tam notika?

– Es domāju, ka bija redzama trenera roka spēlētāju sapurināšanas ziņā. Diemžēl viss ātri beidzās. Starkovs ļoti neizmainīja spēles zīmējumu. Viņš nelika vairāk spēlēt no aizsardzības, bet lika aizsardzībā spēlēt uzmanīgāk. "Liepājā" pirms un pēc Starkova malējie aizsargi pieslēdzās uzbrukumam, bet Starkova laikā visi četri aizsargi spēlēja līnijā, lai aizsardzībā būtu stabilitāte. Kādu laiku tas deva rezultātu un komanda spēlēja labi. Trenera dūre uz kādu brīdi iedeva Liepājas futbolam pa pieri. Taču arī bokseri atjēdzas, pieceļas un boksējas tālāk. Laikam mūsējie drusku par ātru atguvās pēc šī sitiena. Viss atkal aizgāja tajās sliedēs, kas ilgus gadus ir Liepājas futbola problēma.

– Kāda ir šī problēma?

– Šeit futbolistiem ir tik labi apstākļi, te ir tik forša pilsēta. Viss atrodas blakus – stadions, jūra, mājas. Kurš no atbraukušajiem futbolistiem dzīvo Ezerkrastā? Mums 6 minūtes ar tramvaju skaitās ilgi. Mums tas neskaitās labs rajons. Viņi ir pieraduši pie visa labā. Visi dzīvo stadiona tuvumā, visi ēd stadiona tuvumā. Parka zona ir viņu komforts. Ja viņi sper kāju aiz tās, tad nezina, ko darīt. Ezerkrastā vai Dienvidrietumos ir labi dzīvokļi, bet visiem jādzīvo Dzintaru ielā. Ir grūti nosaukt leģionāru, kurš visa gada garumā nospēlē atbilstoši tam, kā jāspēlē leģionāram, kuram jāvelk komanda. Nospēlē trīs vai četras spēles un pazūd. Kad nomainās treneris, viņiem sevi atkal jāpierāda. Pēc tam atkal nomierinās. Vai nu katru pusgadu jāmaina leģionāri, vai nu katru pusgadu jāmaina treneris. Leģionāram ir līgums uz gadu, tāpēc šodien viņš ir te, bet rīt – tur, un viņam būs nospļauties, kas te notiks. Turklāt vēl aizvedīs šeit nopelnīto naudu. Cik leģionāru no Liepājas ir pārdoti kopš 1997. gada? Nulle. Pārdoti ir tikai liepājnieki.

– Kāds ir risinājums?

– Es nesaku, ka iemesls ir dzīvesvieta, bet futbolistiem ir jāizjūt grūtības. Daudzi smējās, ka "Metalurga" laikā mēs rūpnīcā viesojāmies biežāk nekā darbinieki. Sergejs Zaharjins mūs turp veda, lai mēs redzētu, kā cilvēki strādā un pelna naudu, ko vēlāk saņem futbolisti. Strādniekiem jāceļas sešos, un viņiem pakaļ nebrauc autobuss, kā tas bija mums.

– Vai tu saki, ka Liepājas futbolisti ir izlutināti?

– Drusku izlutināti. Un tad vienā brīdī viņi apvainojas.

– Kad viņiem aizrāda?

– Jā. Un arī, kad atbrauc citi spēlēt viņu vietā. Viņiem kļūst neinteresanti, un viņi grib projām. Taču citos klubos no viņiem jau prasa vairāk, jo tur viņi nav vietējie. Domāju, ka mūsu pilsētā ir jāmēģina spēlēt ar saviem spēkiem. Ja man būtu nauda un es būtu kluba īpašnieks, tad laikam ietu tādu ceļu, lai šeit būtu vairāk vietējo. Plus viens vai divi leģionāri vai kāds Latvijas spēlētājs, kurš nebūs vajadzīgs pēc 8+3 shēmas ieviešanas.

– Liepājas futbola divas problēmas ir sastāva mainīgums un izteikta snaipera trūkums. Sastāva mainīgumu var izskaidrot ar pacietības trūkumu, bet kāpēc neaug snaiperi?

– Mēs spēlējām visi kopā, bet laikam vajadzēja, lai no katras paaudzes nāktu pa vienam uzbrucējam. Tolaik ne katrs tika laukumā. Ģirtam pat bija jāspēlē aizsardzībā. Grebim bija jākonkurē ar Katasonovu, Dobrecovu, Karlsonu. Viņš cīnījās, bet nepaziņoja klubam, ka brauks projām, jo netiek sastāvā. Viņš strādāja un konkurēja. Ja atslābinājies, laukumā iznāca Grebis un guva vārtus. Tagad jaunie pie pirmās iespējas grib skriet projām. Eiropas bērni ātri padodas. Daudzi joprojām sēž uz kakla vecākiem, daudzus vecāki vadā aiz rokas.

– Liepājas Futbola skolai pietrūkstot tik pieredzējuša trenera kā tu. Ko darīsi pēc "Atlantas" pamešanas?

– Sporta skolā ir labi, bērni klausa un uztver manis sacīto, bet es negribu atdalīties no lielā futbola, gribu būt apritē. Lielajā futbolā, lielajās spēlēs ir liels adrenalīns, neaprakstāmas izjūtas.

Izmantotais resurss: liepajniekiem.lv