Vai tiešām Latvija ir pārbagāta ar pasaules un Eiropas čempioniem, lai viņiem pievērstu uzmanību tikai tad, kad sporta veids tiek iekļauts olimpiādē un tur tiek izcīnīta medaļa? Cik ilgi augstā līmenī spēs konkurēt tie sportisti, kas nepārstāv olimpiskos sporta veidus? Uz šiem un dažiem citiem jautājumiem mēģināsim rast atbildes ar mūsu olimpisko spēļu dalībnieku BMX sacensībās – Ivo Lakuču.

Kā tas viss sākās? Kāpēc tieši BMX?

Ar BMX sāku nodarboties tāpēc, ka tāds sporta veids vispār izveidojās. Blakus kalnu slēpošanai ziemā, vasarā es ņēmos ar BMX, kas mani daudz vairāk saistīja, jo pašam vairāk patīk siltā laikā sportot nevis aukstā. BMX ir tāds sporta veids, kur tiec ierauts ar visu sirdi un dvēseli, un pēc tam ir grūti tikt ārā. Visa ģimene tika pakārtota BMX. Izbraukumi uz sacensībām sākumā daļēji bija arī ekskursijas, pat nezinājām, kādi vingrinājumi jāveic un kādai jābūt treniņprogrammai, bet, gadiem ejot, arī pats vairāk centos izzināt un visu iegūto pieredzi likt lietā. Sapratām, ka daudz jātrenējas, kas aizņēma ļoti lielu daļu no brīvā laika. Braucieni uz ārzmēm bija pieredzes apmaiņas braucieni, kur tika iegūta informācija par dažādiem vingrinājumiem, pašu riteņa uzbūvi un, protams, braukšanas tehniku.

Cik tas viss maksāja?

Tas laikam jāprasa vecākiem, bet es nojaušu kā tās nebija mazas summas tiem laikiem pirms 20 gadiem - aut., viss sākās ar riteņu metināšanu uz asfalta. Tika grieztas caurules no gultas kājām un metinātas klāt, lai izveidotu kaut cik labu BMX riteni. Varbūt pat vairāk laika tika patērēts sporta izzināšanai un nekam citam tā vairs neatlika. Katrs brīvais brīdis tika veltīts BMX, un kā to darīja latvieši, domāju neviens tik dziļi un ar tik lielu entuziasmu nelīda visā tajā iekšā.
Tā kā naudas nebija pārāk daudz, tad katrs starts ārpus Latvijas bija panākums. Protams, centāmies obligāti aizbraukt uz Eiropas čempionātu, kas bija sezonas tālākais brauciens, parasti Atlantijas okeāna tuvumā, bet pārējie braucieni bija tuvāk Latvijai, lai varētu iegūt starptautisko pieredzi, min tērējot tam līdzekļus.
BMX katru gadu attīstījās un prasības pret inventāru arī. Izdevumi katru gadu tikai pieauga. Sapratām, ka ar parastiem “ričukiem” vairs neiet cauri. Nācās investēt tehnikā, jo, lai varētu konkurēt starptautiskajā arēnā, vajadzēja atbilstošu inventāru. Bet, kā redzam, BMX tik tālu attīstījies gadu laikā, ka tika iekļauts olimpisko sporta veidu programmā.

Kas bija jūsu finansiālie atbalstītāji? Un vai ir kas mainījies pēc tam, kad sporta veids kļuva par olimpisko?

Tīri izaugsmei, lai sasniegtu uzvarētāja īpašības, bez vecāku atbalsta neiztikt gan morālā, gan finansiālā ziņā. Tas, ka vecāki iegulda tevī personiskos līdzekļus, vairāk mobilizē sportistu sasniegt rezultātus, tiekties pēc virsotnēm, jo tā tomēr ir nauda, ko pats iegulda attīstībā. Manuprāt, sportistu vairāk mobilizē tas, ka ir ieguldīta sava un vecāku nauda. Ir lielāka vēlme parādīt, ka ieguldījums ir lietderīgs, sportistam ir lielāka atbildība. Pareizākā sistēma, pēc manām domām, būtu, ja pašā sākumā, valsts nodrošinātu iespēju izvēlēties, iesākt savu sportista karjeru, kam sekotu mācīšanās process vecāku veidotu klubu sistēmā ar valsts nodrošinātu un apmācītu personālu, un tad jau sasniedzot nopietnāku – augstu rezultativitātes līmeni, tad tam sekotu tiešs valsts finansējums.
Kad BMX kļuva olimpiskais sporta veids, mēs sajutām nelielas atšķirības; pirms tam tika ieguldīti personiskie līdzekļi un tikai nedaudz bija piesaistīts ārējais finansējums. Tiesa, lai piekļūtu valsts finansējumam, mums nācās pārliecināt sporta vadību, ka mēs esam spējīgi sasniegt labus rezultātus, mums katru gadu bija jāpierāda sevi. Vajadzēja godalgotas vietas lielajās sacensībās, jo, neizpildot kritērijus, valsts finansējums uzreiz tiek “apgriezts”. Protams, ir arī sponsori, bet mums līdz šim tādu Latvijā nebija, jo visi uzskatīja BMX par bērnu sporta veidu. Pateicoties labiem panākumiem Pasaules un Eiropas čempionātos mēs guvām ikgadēju stabilu nodrošinājumu, kas bija galvenais, lai varētu atļauties un turpināt kvalitatīvi trenēties un piedalīties sacensībās. Īpaši loloti mēs nekad neesam bijuši, tāpēc arī, zinot mūsu sporta veida īpatnības, sapratu, lai ietu attīstības ceļu, mums ir jābūt komandai, kas visu finansējumu (LOV) liek vienā maisā un dzivo, lai visiem labi un lai varam izpildīt uzstādītos kritēriju, tā nodrošinoties pret neapstāšanos pusceļā uz nosprausto mērķi finansējuma trūkuma dēļ. Zinājām, ka esam visi konkurētspējīgi un ka kādam jau ir “jāizšauj” vienmēr. Neviens mums uz paplātes nepienesa ne finansējumu, ne rezultātus.

Jūs tomēr jau ilgi nesat Latvijas vārdu pasaulē. Cik lielu finansējumu Jūs saņēmāt, kad nebijāt Latvijas olimiskās vienības sastāvā (LOV)?

Naudu piešķīra tikai tad, kad bijām kaut ko sasnieguši,- ar gadskārtējām valsts noteiktām prēmijām par sasniegumiem sportā. Šīs prēmijas bija vienīgais naudas avots, uz ko mēs varējām cerēt, un arī tas tika ieguldīts pašu attīstībā, domājot par BMX. Galīgi pamesti novārtā mēs nebijām, jo dažāda lieluma prēmijas vienmēr esam saņēmuši. Protams, kad valstī bija “treknie” gadi, tad prēmijas bija lielākas, kad mazāk “trekni”, tad atkal mazākas. Kādreiz uz mūsu rēķina kādam tika piešķirts lielāks finansējums, tāpēc nācās mums samierināties ar mazāku naudas summu. Sūdzēties negribu. Kā ir, tā ir. Galvenais, ka mēs nostādījām mērķus, kurus gribam sasniegt, nevis naudas ziņā, bet sportiskajā, un viss tika pakārots tikai vienam- turpināt ceļu pa kāpnēm augšup. Esam vienmēr gājuši pa priekšu ar labiem nodomiem un max atdevi, kā rezultātā pirmais olimpiskais čempions ir no Latvijas.

Cik liels ir valsts un citu nopelns šai zelta medaļai Pekinā?

Negribu teikt, ka valsts neko nav darījusi mūsu labā. Labi, valsts nav uzcēlusi BMX trasi Rīgā, kā rezultātā mums nav 200 – 300 cilvēku, kas nodarbotos ar šo sporta veidu. Ja salīdzinam valsts, vecāku un BMX entuziastu atbalstu, tad, protams, vecāku un entuziastu atbalsts ir nesalīdzināmi lielāks. Redzi, valsts varbūt ir audzinājusi mūs caur “ērkšķiem”, lai mēs viņai ticētu un nestu tās vārdu pasaulē, lai mēs teiktu, ka mēs esam latvieši un ar to lepotos. Mēs esam pirmie latvieši – Latvija, kas ir olimpiskie čempioni BMX. Domāju- pamatu pamatos, lai arī kā mums te iet, savs patriotisms mūsos ir ieaudzis. To es kā treneris un kolēģis saviem cīņu biedriem īpaši uzsveru, ka Latvija ir tas par ko mēs cīnāmies. Kādreiz es lūdzos, lai man būtu Latvijas treniņtērps ar kuru startēt mačos, lai varētu ar paceltu galvu staigāt un teikt, ka es esmu latvietis. Tad man bija grūti to iegūt, jo mums nebija brīvu līdzekļu, lai varētu to atļauties, un tolaik to neviens par svarīgu neuzskatīja. Pirms Sidnejas olimpiādes 2000. gadā man tētis un mamma teica: “Tu ilgi gaudoji, lai tev būtu Latvijas treniņtērps, ar kuru startēt un staigāt mačos. Tagad tu to pats esi izcīnījis un tev tāds ir.” Tiekot uz olimpiādi, es pats to izcīnīju. To, ko mēs esam guvuši no valsts, mēs esam paši izcīnījuši. Neviens mums vienkārši nav nācis un teicis: “Lūdzu. Jūs esat nesuši Latvijas vārdu pasaulē. Šeit Jums Latvijas treniņtērps.” Tā nekad nav bijis. Viss bija pašiem jāizcīna un jānopelna. Bet tāpat mēs esam dzīvojuši ar to patriotismu sevī un sasnieguši rezultātus. Nevaram gluži teikt, ka valsts neko nedara. Paldies par to sistēmu, ko Latvija ir izveidojusi. Tas pats LOV, manuprāt, ir veiksmīgi sakārtots. Tev ir sava komanda – psihologi, ārsti, masieri, laboratorija un daudzi citi, ko tieši nodrošina LOV. Protams, lai tiktu LOV sastāvā ir jācīnās un jāparāda rezultāti.
Mūs atbalsta arī Valmieras dome un Valmieras pagasts. Nezinu, vai tas ir daudz vai maz, bet tas, ka slavenajam BMX klubam nekad nav bijis valsts nodrošināts treneris, tas gan man liekas mazliet dīvaini, kaut gan sasniegumi jautājumus neprasa un tas nav tikai daži gadi.

Bet ja neesi iekļuvis LOV sastāvā?

Protams, tad ir grūtāk, jo sporta veids turpina attīstīties un ar saviem līdzekļiem arī paliek grūtāk izsisties līdz elitei, un sasniegt rezultātus. BMX-ā es jūtu, ka mums ir jāmaina tā “pelnrušķītes” loma, ka mēs esam darījuši lielāko daļu paši. Tagad vajag daudz profesionālāku attieksmi - pret sistēmām, metodēm un teorijām. Jāturpina audzināt mums čempioni un vienkārši jāiet laikam līdzi un nedrīkstam apstāties pie sasniegtā un teikšu, ka jācenšās pat iet solīti pa priekšu visiem. Var jau sēdēt treniņnometnēs, bet, lai mēs varētu paši ražot un izveidot sportistus čempionus, tur ir tā nauda vajadzīga. Bet es saprotu, ka Latvija ir tik maziņa, ka nevaram mēs visus atbalstīt, Latvijā taču ir nenormāli daudz to sporta veidu. Tāpēc es uzskatu, ka vajag noteikt primāros sporta veidus, kur mums ir bijuši panākumi un jāturpina attīstīt tos. Bet tiem, kas ir ne olimpiskie, protams arī vajag atbalstu. Lai turpinātos mums sporta dzīve. Tā kā es esmu bijis abās frontēs (gan ne olimpiskais sporta veids, gan olimpiskais- aut.), tad es gribētu, lai tiktu izveidots kaut kas līdzīgs LOV arī ne olimpiskajiem sporta veidiem, lai viņi jūt atbalstu, lai ir pie kā aizie, ja ir kas uz sirds. Viņi arī nes Latvijas vārdu pasaulē tāpat kā mēs to darījām. Valstij vajag rūpēties par tiem entuziastiem, kas pārstāv arī ne olimpiskos sporta veidus. Ne tikai atbalstīt, kad tiek sasniegti rezultāti, bet atbalstīt to sasniegšanu. Jānāk kādam profesionālam cilvēkam, kas grib izveidot to sistēmu. Tāpat kā BMX-ā visu laiku jadomā, lai neapstātos, un jāmeklē jauni risinājumi un iespējas. Labi mums ir rezultāti, bet paša pamata mums nav pietiekošā līmenī, tāpēc nākamais solis ir jauno sportistu un sagatavošanas sistēmas veicināšana un esošās uzlabošana.. Es uzskatu, ka ir iespējams vēl pilnveidoties un turpināt cīņu, un turēties vadošo valstu starpā, bet lai to veiktu ir jānāk jauniem, ar vēlmi darboties, ar pareiziem līdzekļiem cilvēkiem. Var izdomāt sistēmu, kas ražo čempionus un būs rezultāti, jo arī pēc olimpiādes esam tādi paši kā visi citi, divām rokām, divām kājām un gudru galvu. Latvieši ir gudra tauta un, ja viņi spēj salikt galvas kopā, tad ir spējīgi uz brīnumiem. Domāju, viens piemērs nav tālu jāmeklē. Vajag tikai gribēt un nevajag to darīt ar savtīgiem nolūkiem. Tad viss būs kārtībā.

Kā ir mainījusies attieksme? Ir olimpiskais čempions. Vai nav tā, ka tagad visi grib uzsist uz pleca un izlikties par draugiem? Olimpiādē Māri nepaspēja apsveikt tēvs, kad klāt jau bija Godmanis. Vai tas nav nedaudz smieklīgi?

Visiem jau neizpatiksi. Es nevaru būt gaišreģis un pateikt, kam man būtu jāizpatīk un kam nē, lai iegūtu atbalstu. Valdības attieksmei pret sportistu ir jābūt neitrālai – pret visiem labai. Mums ir liels gods, ka atbalstīt bija ieradies Godmanis. Viņš tomēr ir nācis un atvēlējis savu laiku un viņs amatā par skaistām acīm nav ticis, tāpēc veiksmi viņam un viņa amata sekotājiem.

Bet, vai tomēr vecāki nebija pelnījuši būt pirmie, kas apsveic savu dēlu? Tomēr viņu ieguldījums ir bijis daudz lielāks nekā valsts.

Mēs visi zinām, ko tas mums ir prasījis, visvairāk par to priecājāmies mēs paši, un, ja mēs kādam vēl citam varam tās emocijas dot, tad par to vēl vairāk esam priecīgi. Mēs esam vienkārši cilvēki, nekad neko daudz neesam prasījuši un saņēmuši, mēs darījām to, kas mums patīk. Protams, mēs varam sist sev pie krūts un teikt, ka tas ir mūsu un TIKAI mūsu nopelns, bet tas nav mūsu dabā. Dalīt- kurš ko ir pelnījis vairāk. Nekad to neesam darījuši un arī nedarīsim. Mēs varam nākt tagad un teikt, ka esam visu darījuši no sirds, darījuši to. ko uzskatījuši par pareizu un ar šādiem līdzekļiem esam pierādījuši, ka esam pelnījuši to medaļu. Šī medaļa ir liels pagodinājums, un kurš atnāk ātrāk paspiest mums roku vairs nav svarīgi. Tēvam tāpat vajadzēja laiku, lai visu to aptvertu, tāpat kā Mārim, kurš pēc finiša tikai smuki smaidīja un teica: “Paldies,” tādā kā auto pilotā. Tās īstās emocijas bija tikai nedaudz vēlāk. Tas, kas bija sākumā, to viņš tā īsti pat neatceras.

Daudz ko pierāda Māra attieksme himnas laikā.

Tas jau parāda to mūsu patriotismu, mūsu attieksmi pret lietām, kas mums pašiem ir svētas un ko mākam godināt. Tas ir tas, ko es vienmēr esmu vēlējies un kas bijis viens no tādiem brīžiem, ko gribējis esmu sasniegt. Gan mans, gan Māra mērķis bija uzkāpt uz tā pjedestāla augstākā pakāpiena un nodziedāt Latvijas himnu, turot roku pie sirds.

Kādu BMX nākotni Tu saskati? Būs lielāks finansējums no valsts vai nebūs? Vai arī šī visa ažiotāža pēc mēneša noplaks un, kad būs jāsāk nauda dalīt, izrādīsies, ka tās nav tik daudz..

Es zinu, ka valstij ir grūti laiki. Ir ekonomiskā krīze, kuru paši mēs esam radījuši ar visiem saviem “bumiem”. Šis gads reāli parādīs vai Latvija ir gatava kā tāda uzņemt sevī Eiropas, Pasaules un olimpisko čempionu. Vai viņi ir gatavi to novērtēt. Gan, runājot par prēmijām, gan- par cilvēcisko attieksmi. Laiks parādīs, vai sportistiem ir arī pašiem savs kluss mērķītis iespējams uz atzinību, kas vairāk var vainagoties uz viņu pašu labklājību, un, vai kāds cits ir ieinteresēts viņu turpmākajā progresā un novērtēt patiešām iesaistīto cilvēku pieliktās pūles. Politiķiem, tāpat arī lielajai daļai tautas, šis būs labs jautājums tagad. Latvija tomēr ir sportistu pamats, kurai jābūt gatavai atbalstīt savējos. Mēs neprasījām, lai mūs novērtē pirms, bet prasām, lai to izdara tagad. Tieši tagad būs atbildīgs brīdis Latvijai un latviešiem, lai redzētu, vai paši spēsim sagatavot nākamos sportistus, kuri vēlēsies nodziedāt valsts himnu vai nē, vai viņi saredzēs un spēs stādīt lielākus mērķus savā dzīvē, vai aprobežosies tikai ar mini valsts statusu. BMX sporta veida nākotnes iespējas bija liktas uz vienu “gonku”. Šogad esam triumfējuši visos iespējamos titulos, bet ticiet man, mēs arī priecājamies par izcīnīto eiropas un pasaules čempiona tituliem, pasaules tituls arī mums bija pirmo reizi elitē, tāpēc varu teikt, ka sajūtas mums nemainītos, ja arī olimpiādē kas būtu nogājis greizi,- kristu, celtos un dotos tālāk.

It īpaši, ja Tu apzinies, ka šī vienas “gonkas” uzvara sacensībās dos finansiālu atbalstu, bet zaudējums ir arī finansiāls zaudējums.

Tieši tā. Visu, ko mēs esam nopelnījuši, esam ieguldījuši attīstībā. Braucām visur, kur varējām, lai tikai nopelnītu papildus naudu. Visu esam ieguldījuši atpakaļ sportā. Mums nekas nav palicis pāri. Piemēram, beidzis sportot es savos 30, varu tikai sākt domāt, kur un kā būvēt savu nākotni, nemaz nerunājot par iespējām. Vai ir kāda rezervīte? Nē! Viss tika pakārtots šim sportam un rezultātiem, pēc kā tiecāmies. Visa mana dzīve ir/bija BMX. Es zināju, ka olimpiāde man būs beigas kā sportistam, jo jāsāk ar jaunu elpu un citā lauciņā mērķi jāsprauž.

Vai pieļāvi iespēju, ka pēc olimpiādes BMX-am vispār būs beigas? Jo dažādu notikumu sakritība varēja izraisīt kritienu – traumu un mums vairs nav olimpiskā čempiona.

Nē es nekad to nepieļāvu. Mēs tāpat celtos un turpinātu cīņu, jo nekas savādāks nebūtu. Arī pirms tam esam uzvarējuši un zaudējuši, bet vienmēr cēlāmies un turpinājām cīnīties. Bet par to medaļu runājot – man pārliecība bija iekšā, ka kaut kam ir jābūt. Es noticēju, ka mums var būt zelts, tikai pirms paša fināla. Uzreiz pēc beidzamā pusfināla, kad, sīvākiem konkurentiem pieļaujot kļūdas, visi “groži” pārgāja mūsu rokās, sapratu, ka reāli varam cīnīties par uzvaru. Dieviņš visu sakārtoja tik perfekti un īstajā laikā, ka es sāku ticēt, ka mēs varam uzvarēt šajā olimpiādē.

Ivo Lakučs vairākas reizes intervijas laikā uzsvēra, ka tas ir viņa dzīves stils. BMX ir viņa dzīve. Ne velti Māris Štrombergs īpaši uzsvēra Ivo Lakuča nopelnu BMX attīstībā un zelta medaļas izcīnīšanā. Kā arī intervijas laikā, man radās sajūta, ka viņš ir viens no mūsējiem, nevis super zvaigzne. Patiešām, viņi ir mūsējie!!! Cerams, ka valsts negrasās ekonomēt uz olimpiskā čempiona un viņa trenera rēķina. Nebūtu godīgi. Kaut tikai aizdomāties ir vērts par to, kā ir- riskēt ar savu veselību sporta veida dēļ, kurš valstij neinteresē, kamēr tu neesi parādījis rezultātus. Diemžēl, bet daži šādā veidā gūst nopietnas traumas, kas pēc tam atstāj iespaidu uz turpmāko dzīvi.

Rezultāts un patriotisms sācies ar pašaizliedzīgu aicinājumu BMX sporta veidā, bez kā nebūtu arī zelta medaļas Pekinas olimpiskajās spēlēs. Mēs šodien nevaram pateikt, kurš no ne olimpiskajiem sporta veidiem Londonā būs olimpiskais. Tāpēc vēlos akcentēt problēmu, ka ne olimpiskie sporta veidi praktiski pastāv tikai uz atsevišķu cilvēku entuziasmu.

Turpinājums sekos ...