Par BMX riteņbraukšanu Latvijā pa ausu galam ir dzirdējuši daudzi, taču dažādu apstākļu dēļ šis sporta veids nav ieskaitīts nopietno saimē. No sporta vistālāk esošajiem BMX var šķist tāda puišeļu muļķošanās, taču arī tiem, kas sportam seko biežāk, ir pamats šaubām. Jau esam pieraduši dzirdēt par mūsējo panākumiem Eiropas čempionāta posmos, taču plašāku rezonansi šie sasniegumi nav radījuši. Gluži vai gribas riteņbraucēju paveikto pielīdzināt, piemēram, lidmodelisma pārstāvju panākumiem – itkā izcīnītas pieklājīgas vietas, taču par sacensību nopietnību vai globālo nozīmi ir pamats skepsei. Un vēl jau ir arī labi rezultāti superkrosos, „grand prix” posmos, pasaules čempionātā un sazin vēl kādās sacensībās. Pat sporta sabiedrībai nav skaidrības par to, kuri mači ir nopietni, bet kuri tādas sētas sacensības ar n-tajām klasēm, kurās šad tad atzīmējas, piemēram, motoru sportu pārstāvji.

Turklāt gaisā virmo mīts par spēcīgāko braucēju pulcēšanos ASV, kuri starptautiskajos mačos nemaz nepiedalās. Lai arī liela pamata šim mītam nav, skaļu atspēkojumu tam nav gadījies dzirdēt.

Tādēļ nav brīnums, ka sestdien, par Štromberga triumfu lasot ziņu aģentūru rakstus un komentārus eSports.lv portālā, bija daudz neskaidrības. Kā lai savādāk nosauc BNS izplatīto (dez)informāciju par Štrombergam itkā neizdevīgo pozīciju trases malā finālbrauciena startā, kuru citēja arī LTV ziņās. Der palasīt arī komentārus – tur jautājumu ir daudz. Arī man uz vairākiem no tiem kārotos dzirdēt atbildes (paldies lietotājam korben, kurš iespēju robežās tās centās sniegt) un jau agrāk tās esmu lūkojis rast publiski pieejamajās intervijās, taču ar ierobežotām sekmēm.

BMX stāsts ir labs piemērs citiem jaunu vai progresējošu sporta veidu pārstāvjiem, lai saprastu, kā cīnīties par vietu zem saules. Ar panākumiem vien nepietiek – ir nepieciešams izcīnīt savu vietu medijos un nodarboties ar izglītojošo darbu. Kā to savulaik izdarīja dažādu motoru sportu pārstāvji, izraisot neadekvātu ažiotāžu par, piemēram, Eiropas čempionātu autokrosā Divīzijā 1, vai motokrosu blakusvāģiem. Viņiem gan noteikti palīdzēja latviešu apsēstība ar motoriem, bet ļaujiet izmantot citu piemēru – tenisa popularitātes augšupeju pēdējo trīs gadu laikā. Šeit lielu līdzjušanas tradīciju Latvijā nekad nav bijis.

eSports.lv tenisam sāka sekot pirms trīs gadiem, kad šim lauciņam pievērsās Jānis Cīrulis. Vēl krietni pirms Ernesta Gulbja paradīšanās ATP ranga simtniekā un zilajos TV ekrānos tenisa raksti bija starp eSports.lv lasītākajiem. Diendienā cītīgi skaidrojot tenisa turnīru struktūru, informējot par mūsējiem, viņu sekmēm un, pats galvenais, cerībām, Jānis noteikti ir devis savu artavu sporta veida popularitātes kāpumā valstī. Shēma tam jau ir pavisam vienkārša. Vispirms auditorijai likt pamanīt, ka šāds sporta veids eksistē un tur sitas arī mūsējie (starp citu, šo posmu noteikti ir sasniedzis arī BMX). Tālāk jau pamazām jāiepazīstina ar pašu sporta veidu, kas tenisa gadījumā nebija tik svarīgi, un sacensību struktūru. Tad, kad tas paveikts, ir jāatrod kāds cerību stariņš – lūk jaunais censonis X šobrīd mēgina kāpt augšup pa karjeras kāpnēm un dara to vairāk vai mazāk sekmīgi. Redz, aizvakar viņš spēlēja Rīgā, vakar dauzīja bumbu „Future” turnīros, bet šodien jau sacenšas ar lielākiem „nažiem” „Challenger” kvalifikācijas spēlēs. Un pats galvenais – ir jāuzbur optimistiskā scenārija vīzija. Rīt – „Challenger” izšķirošās spēles, bet varbūt parīt jau redzēsiet mūsējo „Eurosport” kanālā. Un tad darbiņš ir padarīts. Sporta līdzjutējs parastais ir informēts par sacensību jēgu un struktūru, ir uzzinājis, ka ir mūsējais, kuram turklāt kaut kas spīd, un tādējādi ir sagatavots līdzjušanas priekam. Ja vēl mūsējam patiesi izdodas kāpt augšup (kā tas ir noticis gan tenisa, gan BMX gadījumā), tad „veiksmes stāsts” ir gandrīz neizbēgams.

Tenisa gadījumā gan līdzjutēju, gan žurnālistu izglītošanā nozīmīgu ieguldījumu deva divi sporta veida fanātiķi medijos – Jānis Cīrulis no eSports.lv un Māris Rīmenis no LTV. Diemžēl šādu BMX fanātiķu starp žurnālistiem nav, kas nozīmē, ka riteņbraucējiem tādi bija jārada. Kā to paveikt jau ir tehnikas jautājums, taču ir acīmredzams, ka līdz šim tas nav izdarīts. Un rezultāts ir tāds, kāds tas ir – mums ir savs pasaules čempions, taču liela daļa līdzjutēju (un līdz ar to arī sponsoru!) arvien neprot interpretēt sasnieguma nozīmīgumu.