Rīgas Dinamo vakar zaudēja. Atkal. Ņemot vērā notikumus pirms spēles, tas bija prognozējams rezultāts. Papildus Karijam komandai nevarēja palīdzēt arī kapteinis Ozoliņš, Svets, Fosters, Kr.Redlihs, Cinks... visi spēlētāji, varbūt izņemot Fosteru, kā arī Cinku, pieskaitāmi pie komandas pamatkodola. Tiko pēc traumas spēlēja Dārziņš. Ne tā optimistiskākā situācija pirms spēles ar tādu komandu kā Maskavas Dinamo.

Sportā šādās situācijās bieži komanda tieši saliedējas, otrā plāna spēlētāji, kas parasti atrodas citu ēnā, saprot, ka pašiem jāuzņemas iniciatīva, ka pašiem jāspēlē nevis tikai jāgaida ko Ozoliņš izdarīs. Un tas, visbiežāk, dod rezultātu.

Arī Rīgas Dinamo nevis nolaida rociņas, bet gan pirmo reizi šajā sezonā nodemonstrēja to spēli, ko no viņiem sagaida gan līdzjutēji, gan, cerams, arī treneri. Visa komanda spēlēja ar milzu pašatdevi un pašaizliedzību. Pēkšņi ne tikai Jēkabs Rēdlihs spēlēja spēka spēli, bet arī vairums pārējo spēlētāju katrā situācijā pie iespējas spēlēja korpusā. Bija skaidri redzams, ka Maskavas Dinamo nav gatavi šadai spēlei, ka viņi arī nevēlas fiziski cīnīties, pie iespējas viņi arī izvairījās no kontakta (ne visi, protams). Tāda maskaviešu uzmanīšanās atdeva iniciatīvu Rīgas rokās. Diemžēl Rīgas Dinamo komandā neatradās spēlētājs, kas iedegtu sarkano gaismu aiz Maskavas Dinamo vārtiem. Kaut iespēju netrūka.

Šāda Rīgas viesmīlība pavēra iespējas maskaviešiem. Pirmos pāris pretuzbrukumus Pruseks izglāba, bet kamēr rīdzinieki izšķērdēja savas iespējas, Maskavas aizsargs savu iespēju (atšķirībā no Cibuļska līdzīgā situācijā) izmantoja.

Turpinājumā Rīgai mazliet pietrūka pacietības un uzmanības, pārāk liela vēlme bija ātrāk atspēlēties. Pāris noraidījumi un Maskavas Dinamo spēlētāji nodemonstrē, kāpēc viņiem maksā lielākas algas. Ātras izspēles un divi vārti vairākumā. 0:3. Rezultāts neatbilst spēlei, cerības uz izglābšanos atkarīga no komandas rakstura un momentu realizācijas, bet ar realizāciju mums ir kā ir.

Divus vārtus izdodas atgūt (Hossa, Dārziņs). Ir vēl vairākas lieliskas iespējas (Cipuli, tu to vari!), bet neiemet tu, iemet tev - pēdējo vārdu spēle saka Veinhandls.

Lai arī zaudējums, komanda nodemonstrēja to spēli, kas Rīgas Dinamo var nest panākumus, nodemonstrēja to spēli, par kuru gan treneri, gan apskatnieki runā jau kopš sezonas sākuma. Spēli, kas balstās un milzīgu pašatdevi, disciplīnu (te gan ir vēl, kur pielikt), cīņassparu, fizisku kontakta spēli. Arī izspēles vairākumā nebija sliktas, tikai jau kuro spēli pietrūkst noslēdzošā metiena.

Ja šī būtu sezonas pirmā spēle, nākotnē varētu skatīties ar lielu optimistu, bet tā bija sezonas 18.spēle... vilciens lēnām attālinās.

PS Kurā virzienā Rīgas Dinamo spēle attīstīsies komandā atgriežoties mūsu savainotajiem un apslimušajiem?