Liene Adamane: "Ja Juruša ir leģenda, es esmu vēsture"

Nav noslēpums, ka florbolā iesaistīta visa Lienes ģimene – komandas biedrene "Rubenes" vienībā ir māsa Madara, savukārt māsa Kristīne savulaik uzspēlējusi gan "Latvijas Avīzē", gan "Irlavā". Jau no skolas laikiem Liene bijusi sportiska, un kad sāka mācīties LSPA, tur viņai pirmo reizi rokās iedota nūja. "Teica, lai pamēģinu uzspēlēt, nu tā līdz šim brīdim to mēģinu darīt," smejas Adamane. "Toreiz Alfrēds Kundziņš nez no kurienes uzzināja, ka nodarbojos ar florbolu, kā rezultātā devos uz nometni Vaidavā, kur arī viss sākās." Liene atceras, ka bijuši arī piedāvājumi no citiem sporta veidiem, kā piemēram, rokasbumbas, taču florbols izvēlēts, jo gan padevās, gan patika, kā arī sētā ar čaļiem izmēģināts hokejs. "Gadu, kad uzsāku karjeru, precīzi neatceros, jo tik ilgi esmu florbolā, ka tādas nianses jau piemirsušās. Cik nu Virslīgas čempionātu Latvijā ir bijis, visos esmu piedalījusies. Līdz ar to, ja Baiba Juruša ir florbola leģenda, es esmu vēsture."

Liene uzsver, ka gadu gaitā audzis Latvijas florbola līmenis, daudziem augsti novērtējot to, ka pašlaik mēs varam pierādīt savu spēku arī ārpus valsts robežām. Adamane to saista ar to, ka iemaņas jaunie spēlētāji iegūst daudz agrāk. "Savulaik mēs sākām spēlēt 18 - 19 gadu vecumā. Tagad bērni, kuri zina, kas ir florbols, vai kuriem kāds no vecākiem ir spēlētājs, skraida pa laukumu ar nūju rokā jau piecu - sešu gadu vecumā. Otrkārt, uzlabojusies domāšana un taktiskais zīmējums, kam papildus palīdzējuši treneri, kuri izskolojušies arī ārvalstīs."

Kad pirms sešiem gadiem izjuka "Latvijas Avīzes" komanda, Adamane pievienojās ilggadējām sīvākajām avīznieču sāncensēm "Rubenes" florbolistēm, jo šī komanda izrādījās visatsaucīgākā. "Biju gatava palikt Rīgā, kas man, protams, būtu izdevīgāk. Runāju ar daudzām vienībām, taču no Rīgas puses atsaucības nebija. Uzzvanīju Jānim Dainim, kurš uzreiz "pasniedza roku" – pat ilgi nedomājot bija ar mieru, ka pievienojos. Protams, pievienoties sīvākajam konkurentam – tas tā nebija domāts."

Liene nelaiž garām nevienu iespēju piedalīties florbola turnīros – Adamane ir regulāra dalībniece gan Vasaras līgas, gan veterānu čempionāta spēlēs. "Man patīk sacensību gars, patīk uzvarēt. Dalība visos šajos turnīros man sniedz ļoti labas emocijas – tas ir to vērts! Turnīrus uztveru kā atpūtu no čempionāta, kur tomēr ir vairāk sasprindzinājuma kā parasti. Vasaras līga un veterāni – tas ir atpūtai un priekam. Kā piemēram, veterānu turnīrā iespējams parādīt, ka ne tikai vīrieši var uzspēlēt pret vīriešiem, bet arī sievietes var pacīnīties šajā vecumā."

Neskatoties uz lielo pieredzi florbola laukumā, Liene nūju likt malā nebūt neplāno. "Kamēr laukumā vēl varu ko iespēt, varbūt mazāk fiziski, taču vairāk ar spēles nolasīšanu un komandas biedreņu sapratni, tikmēr spēlēšu. Galu galā man tas ir vienīgais veids, kā izkustēties ārpus darba laika un no visa atslēgties. Atšķirība no, piemēram, paskriešanas vai sporta zāles ir tā, ka spēļu vai treniņu gadījumā zini, ka ir konkrēts datums, konkrēts laiks, kad un kur jābūt, un tad ierodies."

Liene, šķiet, florbolā ir sasniegusi teju visu – Adamane ir vairākkārtēja Latvijas čempione, piedalījusies septiņos pasaules čempionātos, trenējusi U-19 meiteņu izlasi, kā arī spēlējusi jau minētajos ārpusčempionātu turnīros. Taču ir vēl kāds solītis, kuru Adamane labprāt spertu. "Augstākais, ar ko varētu noriskēt, ir kļūt par sieviešu lielās izlases treneri – lūk, kas nav pamēģināts! Tas būtu patiess izaicinājums."

Intervēja: Elīna Drēziņa,
Latvijas Florbola savienība » LV »...