Normunds Zvejnieks: "Ar katru gadu arvien grūtāk"

Nospēlētas ir sešas spēles virslīgā, tātad ar sešām no 11 pretinieku komandām. Kas tevi šajās spēlēs varbūt pārsteidza, un kā tev liekas, kā jūsu komandai ir sācies čempionāts?
Atgriežoties no Itālijas varēja būt sajūtams emocionālais nogurums, jo tām spēlēm mēs pamatīgi gatavojāmies un tur bija interesantas, spēcīgas komandas. Atbraucot mājās nākamajā nedēļā atkal nācās spēlēt ar spēcīgām komandām. Visi gaidīja lielas lietas no igauņiem – arī es – viņu nevarēšana ir viens no lielākajiem pārsteigumiem. Kaut arī pirmajā spēlē sāncenši darbojās disciplinēti, taču, zinot un izanalizējot viņu spēlētājus, mēs guvām diezgan pārliecinošu rezultātu. Otrā spēle bija ar Ķekavu, kas vienmēr ir izcēlusies ar ambiciozu komandu. Lai tur ir jaunie, taču pagaidām ir palikuši arī vecie – apvienojot divas paaudzes vēl nav izveidojusies komandas spēle. Tomēr daudzie minūšu noraidījumi liecina, ka sacensība bija principiāla – mēs tikāmies kā seni pretinieki. Par trešo spēli ar finālistiem «Lekring» iebildumu nav – Cēsīs mūsu komanda bija ļoti noskaņojusies sevi parādīt, puiši saņēmās, spēlējot lieliski izmantoja savas iespējas, neļāva izvērsties pretinieka līderiem, un rezultāts bija pozitīvs. Nākošā spēle – ar Rubeni, kas arī ir viena no šā gada labākajām komandām: kaut ir aizgājuši spēlētāji, vienmēr atradīsies jauni, kuri nāks vietā. Pirmās minūtes spēlējām labi, tad sekoja daži noraidījumi. Koncentrēšanās trūkums noveda pie tā, ka spēle neaizgāja. Pārvarēt sāncenšus it kā varējām, taču veiksme uzsmaidīja viņiem. Varbūt tas bija pirmais signāls, ka komanda sāk pagurt – nevis emocionāli, bet fiziski; līdz ar to līderiem nesanāk tie momenti, ko vēlamies -- ir viss, izņemot nobeigumu. Uz spēli Rēzeknē aizbraucām nepilnā, divpadsmit cilvēku sastāvā, jo pārstāvam amatieru sporta veidu – daži aizņemti darbā, daži slimi. No florbola tur maz kas bija, spēle izvērtās tikai starp «vairākumu – mazākumu», proti, tie paši spēlētāji, kas spēlē vairākumā, spēlē arī mazākumā, un pretinieki spēlē tīri no aizsardzības. Tāpēc visu laiku nācās censties to uzlauzt. Atpūsties faktiski nesanāca, bija mums momenti, kurus neizmantojām, viņi savus izmantoja -- tāds ir sports, ar to ir jārēķinās. Pēdējā spēlē ar Bausku pirmo reizi sacentāmies olimpiskajā centrā– tur, kur mēs trenējamies. Kamēr iejutāmies spēles gaisotnē, pieradām, ka ir arī tribīnes un skatītāji, parādījām, ka mēs varam... bija arī daudz kļūdu.

Ļoti daudzi līdzjutēji, skatītāji un eksperti ir pārsteigti par to, ka “Latvijas Avīzes” komanda, kas pēdējos divos gados nebija zaudējusi divas spēles pēc kārtas, tagad tās pazaudēja. Kā to var komentēt, izskaidrot?
Bija nogurums, bija momenti, nebija realizācijas. Spēle ar Rubeni notika uz noteikumu pārkāpumu robežas, viņiem sodi netika svilpti, mums tika. Varbūt tiesneši domā, ka esam no dzelzs un uzvarēsim jebkad un jebkuros apstākļos? Spēle Rēzeknē parādīja, ka ar tik maziem resursiem arī mums bija grūtības, lai kā mēģinājām visu godam izdarīt.

Spēle Rēzeknē … kā pārējām komandām klāsies, izbraukumā cīnoties pret šo komandu?
Rēzekne ir specifiska. Vispirms vieskomandai ir tālu jābrauc, tāpēc pareizi jāsabalansē nianses, lai neatbrauktu tikai pirms spēles. Skatītāji, protams, atbalsta savu komandu. Ņemot vērā, ka tur vairāk krievu tautības fanu, šis atbalsts nav nekāds vēsais. Nākas dzirdēt par sevi visu – kur esi dzimis, kā tevi, māti, māsu un brāli sauc. Tas, protams, ir nepatīkami, ja tu psiholoģiski tādam spiedienam neesi gatavs, līdz ar to šie mazie knifiņi nostrādā. Viņi pie tā ir pieraduši, bet tev kā sportistam ar to ir jārēķinās. Pretinieka laukumā skatītāji būs sestais spēlētājs. Pārējām komandām iesaku būt uz to gatavām, ja nebūs, tad var paklupt.

Pēdējā spēlē pret “Lauks” komandu daudzās epizodēs jūsu vienība tā kā apjuka, brīžiem spēlēja šķietami haotiski, līdz brīdim, kad tiesneši iedeva piecu minūšu noraidījumu. Tad tika samesti daudzi skaisti goli un uzlikts skaists punkts uz «i». Kā to var izskaidrot?
Vispirms – šajā zālē bijām pirmo reizi. Taču – un tas ir galvenais – nevienu spēli neesam aizvadījuši optimālā sastāvā. Kaut arī – man par to liels prieks – puiši nāk un trenējas, taču ja tie, kas nav ceturtdienas treniņā, spēlē sestdien – kaut arī viens otru pazīst, tomēr paiet laiciņš, līdz viens ar otru aprod, un līdz ar to netiek iespēlētas maiņas. Tā pirmais periods paiet, meklējot kopējo valodu.

Ja nebūtu bijis tas noraidījums, kā tad izvērsos spēle -- rezultāts taču nebija necik graujošs?
Grūti spriest. Sports ir tāds, kāds ir. Uzvaru mums vajadzēja izcīnīt. To liecināja gan metienu attiecība, gan spēles momenti. Mēs trijatā nostrādājām, viņi pieci pret trīs neiemeta, un uzreiz pēc mirkļa dabūja to pašu atpakaļ.

Kā tu vērtē pašreizējo vārtsarga sniegumu Jāzepa Lindes izpildījumā?
Tā kā Jāzeps uz pēdējo spēli bija palicis viens, tikai ar plusa zīmi. Turklāt viņam joprojām bija trauma, kura, cerams, neliegs piedalīties pasaules čempionātā junioriem. Viņš ir jauns spēlētājs, un tieši Rēzeknē bija jūtams, ka visas spēles pavilkt vienam pašam ir grūti. Tas arī varbūt bija viens no iemesliem, kāpēc pretinieki meta maz un ne tos bīstamākos metienus, kas tika ielaisti. Par pārējām spēlēm Jāzepam var likt pieci, un gribas novēlēt veiksmi pasaules junioru čempionātā.

Vai ir gaidāmi kādi jaunumi vārtsarga pozīcijā, komandā vispār? Vai ir iespējams papildinājums?
Kā zināms, viss tagad balstās naudas lietās: ja kādu spēlētāju grib, tad par to ir jāmaksā. Mūsu klubs nav no tiem bagātākajiem, paši ejam un paši cīnāmies. Vārtsarga jautājums mums ir vissāpīgākais, jo gan Mārtiņam Krūmam, gan Jāzepam ir mikrotraumas – neviens no tā nav izbēdzis. Tāpat vārtsargi ir vajadzīgi, lai noritētu treniņu process, lai spēlētāji viens ar otru saprastos. Taču, protams, mēs domājam arī šādā virzienā, un kopā ar kluba vadību jautājums, manuprāt, tiks atbildēts.

Ir dzirdētas runas, ka pirms sezonas kopā ar jums trenējās Raivo Rosts. Pašlaik viņš piedalās šovā, ir ārpus spēlēšanas. Varbūt jums derētu iesaistīt viņu komandā?
Mums ir interese par viņu, un domāju arī Raivo tāpat varētu būt interese spēlēt kopā ar mums. Viņš bija ļoti noslēpumains, tikai pāris cilvēku zināja, ka viņš piedalīsies tajā šovā. Viņš ir teicis, ka labprāt spēlētu, taču pagaidām domā tikai par šovu. Lai viņam tur labi iet, un, beidzoties šovam, redzēsim, vai pratīsim viens otru uzklausīt. Trīs vārtsargi komandā noderēs, jo ir traumas. Un arī viņam varētu būt interesanti nomainīt komandu un spēlēt par čempionu titulu.

Vai tas nozīmē, ka atteiksieties no kāda no esošajiem vārtsargiem?
Nē, traumas ir tā kā tā. Ir problēma ar Mārtiņu – viņam no Liepājas grūti izbraukāt, tāpēc mums ir noruna, ka viņš trenējas tur. Līdz šim nekādu nesaskaņu nav bijis, un viņš vienmēr ir gatavs palīdzēt komandai. Parasti vārtos stāv veselais un spēcīgākais. Ja būs trīs vārtsargi, būs arī konkurence; katrs vēlēsies sevi pierādīt, līdz ar to iegūs komanda.

Kā tu vērtē to, ka visus pie dzīvības uztur tieši pirmā maiņa? Dod jūtamu pienesumu, taisa rezultātu, bet pārējie to dara epizodiski.
Esam jau atraduši kaut kādu saspēli. Varbūt tā ir meistarība, pie kā mēs par maz strādājam. Tieši otrās, trešās maiņas spēlētāji visvairāk tiek mētāti. Pirmā maiņa spēlē stabili, jo viens otru pazīst, var sadarboties ar aizvērtām acīm; tad pārējiem ir jāspēlē, jāspēlē un vēlreiz jāspēlē, lai tiktu līdzi. Ir mums spēlētāji, kas sadarbojas jau divas sezonas, tie saprotas. Arī pārējās komandās gūst vārtus tie dalībnieki, kas ir ilgāk spēlējuši kopā. Skatoties pēc statistikas: gandrīz katrā komandā ir tikai viena maiņa, kas parasti gūst vārtus.

Ir daudz dažādu komentāru un viedokļu par šīs sezonas dīvaino tiesāšanu. Kā tu to vari komentēt?
Nupat Starkovs esot teicis – futbolu māk spēlēt visi, visi saprot, kā jāspēlē, to nesaprot tikai divi – treneris un tiesnesis. Ja mēs, spēlētāji un treneri, skatāmies video un sekojam notikuniem līdzi, tad puse no tiesnešiem diezin vai skatās un analizē savas spēles, kaut arī varētu uzprasīt ierakstus un paanalizēt tos. Tajā pašā laikā esmu redzējis, ka aizbraukt pamācīties uz pasaules čempionātu tikai vienu reizi bija uzaicināti Liepājas tiesneši, bet tā ir neatsverama pieredze! Trenerim liekas, ka tajā situācija bijis tā, tiesnesim – atkal šitā. Vienlaikus vēlētos, lai tiesneši vairāk kustētos, būtu tuvāk katram spēles momentam un to izprastu, jo tagad nevar redzēt cauri spēlētāju biezoknim, kas īsti notika. Un, ja viena komanda iegūst pārsvaru, tad gaidi, ka tev būs noraidījums. Līdz ar to spēle tiek lauzta. Varbūt skatītājiem tas ir interesanti, taču florbols dēļ tāda tiesnešu smalkuma kļūst par kaut kādu «balerīnu». Visur pasaulē spēlē kontaktflorbolu, arī spēlētāji ir tapuši spēcīgāki, tāpēc domāju, ka tiesnešiem vajadzētu pielāgoties un skatīties – izskaust rupjus spēlētājus, bet tiem, kas ir fiziski spēcīgi, vajag atļaut spēlēt netraucējot. Galvenais, jābūt tuvāk katrai spēles epizodei un tā jāizprot.

Ļoti daudzi līdzjutēji gaida spēli starp “Latvijas Avīzi” un Talsiem. Tīri pēc statistikas šobrīd “Latvijas Avīzes” komanda ir ielaidusi vismazāk vārtus, Talsi savukārt ir «top» komanda, kas visvairāk iemetusi. To, protams, izskaidro, sakot, ka tās ir spēcīgās augšgala komandas. Jūs īpaši gatavojaties šai spēlei? Vai varbūt tā būs vienkārša, ikdienas sacensība?
Jebkurš treneris teiks, ka ir galvenā spēle un ir kārtējā spēle. Speciāli var gatavoties kādam turnīram, kas ir ļoti svarīgs, vai, ja esi jau izcīnījis vietu, tad var gatavoties pusfinālam, finālam – tādām īpašām spēlēm. Protams, gaidāmā sacensība būs interesanta. Talsiem pagaidām ir bijušas komandas, kuras necīnās par augstām vietām. Tāpēc šī spēle parādīs, vai Talsiem uzbrukums patiešām tagad ir tik labs. Spēlēt tagad prot visi, šajā reizē redzēsim, kā talsiniekiem klāsies – vai būs atraduši spēles atslēgu pret mums. Pagaidām vienīgais pārsteigums ir mūsu zaudējums «Blāzmai», bet citas komandas, par kurām tika domāts, ka tās cīnīsies par augstāko vietu, visas ir uzvarējušas.

Trīs gadus esi LA treneris. Vai tev ir kādi sapņi , mērķi trenera karjerā, tuvākā un tālākā nākotnē?
Ikvienam ir patīkami kļūt par čempionu, kā arī spēlēt tā, lai patīk skatītājiem, spēlēt rezultatīvi. Tāpat nav mazsvarīgi, lai spēlētājiem, kam tu esi treneris, vienam par otru būtu labākās atmiņas, beidzoties tavām trenera gaitām. Gribas izaudzināt vienu divus tādus, lai varētu teikt: «Jā, tas ir mans audzēknis, kas šajā sporta veidā ir kaut ko sasniedzis.»

Vai tevi arī neinteresētu iegūt kaut kāds papildu zināšanas, piemēram, aizbraukt uz Zviedriju?
Protams, bija patīkami, ka vasarā pie mums bija atbraukuši zviedru speciālisti. Viņi – zviedri, somi, šveicieši – ir soli vai pat divus priekšā mums, un viņi nebaidīsies izstāstīt informāciju par spēles taktiku, dažādas niansītes. Tas viss ir jāapgūst, ja gribi būt labs treneris. Arī mums pašiem vajadzētu braukt, tikai man apgrūtinājums ir skolā ielaistā angļu valoda. Bet, ja tu vēlies iet līdzi sporta veida izaugsmei, ir jābrauc. Tāpēc cenšos tikt arī uz pasaules čempionātiem.

Apetīte rodas ēdot? Protams, runājot par čempionu titulu… Vai nav vēlmes aizbraukt uz ārzemēm un patrenēt, lai tur apjaustu savu spēju griestus?
Jau teicu, ir labi jāapgūst angļu valoda, jo bez tās speciālistam grūti izskaidrot man savas domas. Uz kurieni braukt? Ne tur, kur mājnieki mums solīti priekšā. Braukt, kur zemāk – tas ir izaicinājums. Es paņēmu trenēt bērnus – paskatīties, kā viņi aug. Paliek man arī meitenes, kuras arī gribētu aizvest līdz Latvijas čempionu titulam. Runājot par puišiem: ar katru gadu ir arvien grūtāk, un tik un tā cenšamies un līdz šim to esam izdarījuši, mainoties pretinieku komandu sastāviem.

Ar katru gadu kļūst arvien grūtāk izcīnīt čempiona titulu. Kas pie tā ir vainojams jeb kam mēs varētu pateikties, ka šis čempionātu līmenis, šī latiņa ar katru gadu tiek uzstādīta augstāk? Mači ir saspringtāki, interesantāki, grūtāk prognozēt rezultātus. Kur ir cēlonis šai asajai konkurencei?
Laikam visvairāk jāpasakās tiem, kas ceļ halles, bērni var nodarboties (tas pats ir hokejā, parādās jaunie hokejisti un vairs nebalstāmies uz Rīgas “Dinamo”, balstāmies uz jaunajiem spēlētājiem). Jauno top ar vien vairāk, bet vecie negrib savas vietas atdot, līdz ar to arī čakli trenējas. Meistarība ceļas. Prieks, ka Cēsīs izveidojies pusprofesionāls klubs, līdz ar to arī pārējiem ir uz ko tiekties. Atrodas cilvēki, kas atrod un grib ieguldīt līdzekļus mūsu sporta veidā. Tie arī būtu tie galvenie nosacījumi.

Nobeigumā – ko tu vēlētos pateikt eSports lasītājiem?
Lai viņi vairāk un biežāk apmeklētu florbola spēles, jo tās ir kļuvušas interesantākas, parādījušās jaunas komandas, katra cīnās ar divēju sparu. Nāciet un skatieties, florbols ir pielīdzināms hokejam – tikpat ātrs un tikpat interesants!

Foto: Uvis Igalis