Draugiem.lv
Facebook
TwitterBlogs: Amatierisms un profesionālisms
Reizēm ir tik grūti pārvarēt sevi! Pārvarēt dažādus apstākļus, citu cilvēku viedokļa ietekmi, konkurentu izdarības, savas emocijas, maņas, iegribas un sīkās acumirkļa vēlmes.
Amatierisms – kaut kas valda pār tevi. Profesionālisms – tu valdi pār kaut ko.
Amatierisms nenozīmē amatieru sportu. Tas vienkārši ir haotiskums un ceļš uz neveiksmi. Nodarbošanās ar iemīļoto sporta veidu, netēmējot uz lieliem panākumiem, ir lieliska lieta! Un amatieru sportā ļoti bieži ir novērojama stingri profesionāla attieksme pret to, ko sportisti dara. Amatierisms ir tad, kad sporta nodarbības tiek darītas neatbilstoši to jēgai un mērķim. Amatierisms ir tad, kad kādas lietas sportā, vai saistītas ar sportu, tiek darītas neadekvāti.
Profesionālisms nenozīmē profesionālo sportu, bet gan veiksmi un uzvaras nesošu attieksmi un darbības sportā. Savukārt paši sporta profesionāļi retāk vai biežāk pieļauj amatierisku, neveiksmi nesošu domāšanu un rīcību, vai bezdarbību. Profesionālisms nozīmē adekvātumu.
Amatierisms jeb diletantisms sportā izpaužas daudzos gan redzamos, gan slēptos veidos. Profesionālisms nozīmē izvairīties no šiem neveiksmes slazdiem un darīt lietas gudri.
Daļu no svarīgām lietām, kas ietekmē sportista panākumus, esmu nosaucis par: Iekustēšanās, krāšana, darbs ilgtermiņam, neticība sev, disciplīna, “īstais brīdis”, gribēšana, svaru “cilāšana”, “gudrība”, nodoms, sportiskās formas zaudēšana, attieksme pret zaudējumu, pret uzvaru, pret kritiku, sevis pārvaldīšana un šīs reizes tēma – “lielais” sports un sevis uztveršana un identitāte.
Amatieris sevi pārāk identificē ar to, ar ko viņš nodarbojas. Dzīvošana sportam un domāšana pārsvarā tikai par sportu amatierim ir gan stresors, gan ierobežotas dzīves uztveres faktors. It kā jau ir labi, ja sportists ļoti aizraujas ar savu lietu, taču nenoliedzams fakts ir tas, ka viņam tik ļoti patīk vienkārši dalība tajā, ka piespiest sevi strādāt ilgtermiņam un iziet ārpus komforta zonas bieži vien šķiet apgrūtinoši. Ir, piemēram, atšķirība – trenēties vieglatlētikā, vai kļūt par augstas klases vieglatlētu, trenēties tenisā, vai kļūt par labu tenisistu. Nodarboties ar sportu ir daudz vieglāk un patīkamāk, nekā kļūt par uzvarētāju.
Profesionālis apzināti it kā nedaudz distancējas no sporta, lai gūtu tajā lielākus panākumus. Profesionālis saprot, ka, lai tajā gūtu panākumus, ir arī jāprot dozēt slodzi. Profesionālis labāk prot atpūtināt nervu sistēmu no sporta, vairāk paplašina savu redzesloku, kas tieši sekmē atjaunošanās procesus. Profesionālis „nesadeg”. Viņš saprot, ka viņam, kā cilvēkam, ir vērtība arī bez sporta. Profesionālim sports ir darbs, taču viņš nekad neteiks: “es esmu mans darbs”. Viņš sevi uztver kā cilvēku, atbildīgu personību, kas nodarbojas ar sev ļoti interesantu un ļoti nozīmīgu lietu. Pārāk nozīmīgu, lai to visu sabojātu.
Lai gan Latvijā par fizkultūru, nez kāpēc, vairs nav pieņemts runāt un visus sauc par sportistiem.
Amatierisms, entuziasti - kur notiek sacensība ar citu censoni, piemēram amatieri īrē sporta halli, vai beach box un spēlē cits ar citu, tāpat arī Ghetto games amatieri, kas kapā Grīziņā un citur.
Sports gan neko neattīsta, bet prasa rezultātu un ķermeņa attīstība notiek tieši šādā virzienā (kas absolūtajā vairākumā gadījumu biežāk ir traumējošs nekā attīstošs un veicinošs)
Tas, ko mēs saucam par profesionālo sportu, cik tur ir profesionālisma un konkurences!?!?
Lai kā mums gribētos domāt, bet profesionāli sportisti LV ir tikai kādi 50 - Rastargujevs, Ikauniece, Plēsnieks, Žogota, Bertāni, Rudņev, Jonass utml
Daudzi teiks, kur te mūsu skeletonisi un bobslejisti - viņiem konkurences nav. viņi ir izcili atlēti, bet pasaules konkurence viņiem ir 100x mazāk kā brāļiem Puodžiem, kuri manā uztverē ir pusprofesionāļi
manā izpratnē to 7 spēka trīscīņas dažādo versiju federāciju čempioni Latvijā ne ar ko neatpaliek no bobslejistu un skeletonistu izdarītā - tikai viņiem nav paveicies tjagu taisīt uz ledus trases ; )
Rezumē:
SPortā lietot vārdu profesionālisms ir baigi slideni filozofiskā lieta. Sviedriņš vismaz pēdējos 4 gadus saņēma par sportošanu milzu naudu, spēlēja augstākajā iespējamā līgā, bet attieksme pret to visu bija mazāk kaislīgā kā Ludzas novada čempionam boksā
un tas jau ir stāsts par IQ klātesamību mūsu top atlētiem un to pavadošajām komandām
oi, ku te būtu ko klāstīt...
Amatierisms/diletantisms vai profesionālisms - personības attīstības jautājums. No sportista viedokļa viņa kā personības attīstība ir daudz svarīgāks jautājums, nekā spriešana, vai viņš tagad ir sportists vai fizkultūrietis
Es domāju, ko daru, bet daži lielie nemāk domāt, nedomā vai visu noliek citu rokās
Es kā amatieris jūtos labi un šur tur es redzu lielāku muļķību no LV top atlētiem (piem. šķēpraižiem), kas trenējas padsmit gadus bet nemāk uz mačiem sevi sagatvot un noskaņot
Pseido sporti un komercija ir izkropļojusi uztveri un sportu
A tad nākošais jautājums - teiksim, fiziskā ideāla sasniegšanā, var izmantot tos labumus, kas ir radušies garīgās pilnveides rezultātā?
Valdīt pār savām emocijām arī ir garīga kvalitāte.
Tā nosacīti - cilvēks (kā būtne) ir atklājis/izgudrojis kādu stimulantu. Viņš savā fiziskajā pilnveidē to drīkst izmantot? Vai arī - apreibinošās vielas... .
Ļoti linerāla ir sporta dejošana, ja to var nosaukt par sportu. Tur sacensības tiek rīkotas pēc citiem kritērijiem.
Vēl ir pelēkā zona, un tajā katram ir jāatrod atbilde.
Daži pamatprincipi - dari VISU iespējamo, lai izsistos - it kā liek izmantot visas iespējas, tiešām visu, kas tevi neizsit no ierindas vai neieliek aiz restēm, cietumā vai diskvalificēto sarakstā. Daudzi no tās iespējas atsakās, un viņus vajag cienīt.
Domāju, ka sporta zinātnei vēl ir milzīgs attīstības potenciāls, tiks izgudroti efektīvāki vingrinājumi, treniņa strukturēšana, periodizācija, un uz tā rēķina tiks izcīnīta viena otra slavena uzvara. Es vienmēr ar apbrīnu skatos, piemēram, uz Latvijas bobsleja un BMX izlasēm, jo tur ir sakrāta milzīga zināšanu bāze.
sport kolječit
Profesionālis (jau pats vārds uz to norāda => vārds 'profesija') ir tas, kurš ar savu nodarbošanos pelna sev iztiku. Amatieris - tas, kuram pamatnodarbošanās ir cita.
visi labi sportisti, jā ar ķīmiju, bet visiem vienādas iespējas rīt
nekādu mākslīgu x-games sportu
pirms interenta laiks, kad milzum daudz ļaužu sportoja
Kurš no sportiem, tavupārt, ir mākslīgs?
Profesionālis (nākamais) tiek atvests uz sporta skolu. Jebkurš vecāks kaut ar 1% varbūtību cer, ka viņa bērns izaugs par čempionu. Un šeit, ar cerībām atvestais bērns, tā arī neizaug par čempionu, jo lielākoties visas sporta skolas (to treneri) nodarbojas ar amatierismu, var teikt ka nodarbojas ar fizkultūru. Tieši Dukuri kā ģimene strādā profesionāli, pāris vieglatlētikas trenerus par tādiem var saukt. Nav neviena tenisa trenera, kurš spētu sagatavot vismaz 2.līmeņa profesionāļus. Tad, kad mūsu trenerus sāks pirkt, tad varēs saukt, ei, vaina ir mūsos, ne trenerī.
Loģiski, ka otrajā gadījumā pieeja treniņiem būs profesionālāka...
Otrkārt, skeletons, bonslejs un kamanas jau paņem +/- sagatavotus sportistus (lielākoties bijušie vieglatlēti, kuri nevarēja sasniegt savus mērķus dēļ lielās konkurences).
Mēs redzam, ko Dukuri var sasniegt profesionāli trenējoties, bet konkurentiem lielākoties to nedarot. Un tā kā daudz ko izsaka pieredze, tad Martins arī var turpināt dominēt. Dukuri ir skaisti izmantojuši iespēju, ka tēvs strādā trasē. Visu cieņu viņiem par to. Bet varu droši teikt, ka jebkura cita sporta veida sportists ar ātruma īpašībām, patrenējoties pāris mēnešus braukšanā, būtu jau tuvu top10 pasaulē.
Vispār tie renes sporti ir tāda unikāla padarīšana - tie nav pārstāvēti amatieru līmenī un šķiet tādēļ arī tie nekad nebūs ne prestiži, ne arī izcili profesionāli. Bobslejs šobrīd profesionalitātes ziņā ir krietni priekšā citiem šļūcējiem - šajā sporta veidā vismaz ir savi kritēriji un ideāli - ātrums + spēks kopā.