H. Rodke: "Pilnīgi cits skolas sports. Ko obligāti jā, ko obligāti nē!?"

Vislabākā sporta stundu programma skolā ir tā, kurai vairs nav ko atņemt, nevis nav ko pielikt!

Manuprāt, viss ir vienkārši. Uzskatu, ka skolas sporta stundu programmai visu 12 mācību gadu garumā ir jāsastāv no divām daļām. Obligātā daļa – veselīga un sportiska dzīvesveida un kustību iemaņu apmācība-treniņš. Neobligātā – citas sporta aktivitātes, rotaļas, spēles, sporta spēļu elementi utt. atkarībā no skolas bāzes, iespējām un inventāra. Kā patīkams bonuss skolniekam.

Šī obligātā daļa varētu būt kā plānveidīgs treniņš, kur nepārtraukti, gadu no gada tiek gan atkārtotas un nostiprinātas jau apgūtās prasmes, gan arī doti jauni un sarežģītāki vingrinājumi, kas sekmē vienas un tās pašas fiziskās pamatprasmes. Šīs pamatprasmes ir – koordinācija, lokanība, stājas noturēšana, cilvēka pārvietošanās spējas un priekšmetu pārvietošanas spējas. Cilvēka pārvietošanās spējas soļojot, skrienot, lecot, dejojot, vingrojot, arī peldot, un priekšmetu pārvietošanas spējas kā pacelšana, grūšana, mešana, ķeršana, spiešana, vilkšana, noturēšana, amortizēšana utt. Pielietojot atbilstošas metodes sākumskolā, pamatskolā un vidusskolā.

Mēs zinām, ka daudzu sporta veidu pamats ir vieglatlētika. Taču tās ir konkrētas disciplīnas. Kas tad ir pašas vieglatlētikas pamatā? Tās pamatā ir spējas pārvietoties un pārvietot. Soļošana skriešana, lēkšana un mešana, ko attīsta ar dažādiem vingrinājumiem plašā klāstā. Vingrinājumi stājai, pēdai, ikriem, sēžas muskulatūrai, muguras un vēdera preses muskuļiem, plecu daļai un rokām, tādu kustību kā atspēriens attīstīšana. Tas ir komplekss pasākums, ko vajadzētu pielietot nepārtraukti visus 12 mācību gadus. Pastiprināti sākot ar 5 klasi.

Tas ir - obligāti JĀ!

Bez šīs bāzes fiziskās sagatavotības nemaz nedrīkst pievērsties augstas intensitātes, lielas jaudas un sarežģītības sporta elementiem vai vieglatlētikas disciplīnām. Un tā nebūt nav programma, ar ko mēs skolniekus gatavojam sportam vai vieglatlētikai. Tā ir programma dzīvei! Taču vienlaikus tā ir arī bāzes programma ļoti daudziem sporta veidiem. Pieliekam klāt pareizas, ne-seklas elpošanas apmācību un prasmi atslābināt ķermeni, kad nepieciešams, īpaši plecu daļu…

Vispusīgā fiziskā sagatavotība ir citu fizisko spēju pamatā. Visu sporta veidu pamatā, izturības treniņa pamatā. Ja sportistam nav bāzes, viņš nemaz neizveidos sekmīgu sportista karjeru. Tas ir tāpat, kā būvēt māju bez pamatiem. Tā ir ikviena cilvēka labas dzīves kvalitātes pamatā. No pieredzes varu teikt, ka vislielākā atpalicība gan nesportistiem, gan arī dažādu sporta veidu pārstāvjiem ir pēdas un ikru muskuļa vājums, gurnu daļas nefunkcionēšana, kustību koordinācijas un lokanības trūkums.

Interesanti, ka šīs lietas gan jaunībā, gan arī karjeras virsotnē joprojām trenē un uzlabo VISI elites vieglatlēti – tie cilvēki, kas it kā prot pārvietoties ļoti labi. Starp citu, tieši nefunkcionāls gurns ir liela problēma ļoti daudziem jauniešiem un jaunietēm. To var redzēt kaut vai pēc gaitas.

Nepieciešamo kustību-balsta aparāta attīstību var sekmīgi veikt pat tikai 2 kvadrātmetros. Var veselu stundu uz vietas ar pauzēm izpildīt dažādus vingrinājumus – palēcienus, vēzienus, spēka, lokanības, stājas vingrinājumus. Pavisam vienkāršs un efektīvs attīstošs treniņš. Cita lieta, ka mums tomēr IR iespēja dažādot nodarbību. Šādi skolēns iegūs lielisku bāzi gan dzīvei, gan jebkuram sporta veidam, kurā vien viņš trenēsies. Un arī funkcionālu ķermeni tūkstoš dažādām dzīves situācijām.

Vispusīgā fiziskā sagatavotība ietver dažādus vingrinājumus 9 muskuļu-cīpslu anatomiskajiem “vilcieniem” ķermenī. Tie ir – muguras virspusējā līnija, virspusējā un dziļā frontālā līnija, priekšējā un mugurējā funkcionālā līnija, priekšējā un mugurējā roku līnija, laterālā līnija, spirālā līnija. Ar šo uzskaitījumu es tikai vēlos parādīt, cik sarežģīts un interesants ir cilvēka ķermenis. Kādas ir iespējas bērna un jaunieša stājas un ķermeņa attīstīšanai, un cik plaši var pielietot dažādus attīstošos vingrinājumus, kā arī veikt fizioterapiju vai rehabilitāciju. Kad skolēnam ir ielikta fizisko spēju bāze, mēs viņam varam iemācīt skriet. Varam iemācīt jebko! Tas ir obligātais JĀ!

Savukārt kā neobligāto, taču dzīvei nepieciešamo varētu iekļaut kaut vai pārliecinošas uzstāšanās un stājas auditorijas priekšā izkopšanai nepieciešamos fiziskos vingrinājumus. Jau minētos vingrinājumus elpošanai, izkoptai un spēcīgai balsij un runāšanai, žokļu un mīmikas muskuļu attīstīšanai, runas rezonatoru, plaušu spēju attīstīšanai un gaisa plūsmas kontrolei runājot (arī dziedot) uzlabošanai.

Šajā jomā ir daudzi un nebūt ne vienkārši fiziski vingrinājumi. Vingrinājumi, kas attīsta reālas, praktiski ļoti noderīgas iemaņas. Šajā sfērā sporta skolotāji varētu lieliski sadarboties ar mūzikas pedagogiem, sastādot lielisku un interesantu programmu. Tas, iespējams, arī uzlabotu mūzikas stundu prestižu un popularitāti, jo vingrinājumi ir interesanti. Visiem skolēniem šo var sekmīgi trenēt no 15 gadu vecuma. Tas kā spontāna ideja…

Obligāti NĒ!:
- Fizisko spēju vērtējums uz atzīmi. Manuprāt, tas pēc būtības ir absurdi. Tas ir vienīgais motivējošais instruments? Kur sportā tā vispār notiek?
- Sprinta skrējieni (30-100m skolā), lēcieni un piezemēšanās nepiemērotos apstākļos uz nepiemērotām virsmām. Runa nav par piezemēšanos pēc basketbola vai volejbola palēciena, bet par tāllēkšanas no vietas uz rezultātu vai lēcieniem no ieskrējiena, kuros dominē horizontālā komponente plus ātrums un zemskare uz dēļiem.
- Lēcieni pāri šķēršļiem vai barjerām, bez atbilstoši nostiprinātas muguras, pēdas un ikru muskulatūras. Jo svarīgi ir tieši “kā” to darīt, nevis vienkārši darīt.
- Izturības skrējieni (nevis adekvāta iesildīšanās). Par šo – jā, sirds ir cilvēka galvenais muskulis, taču sporta stundu nepietiekamība liedz to pilnvērtīgi trenēt. Jo šim procesam normāli būtu katram skolēnam vismaz 2 reizes gadā veikt izturības testu sporta darbaspēju laboratorijā, un REGULĀRI trenēties noteiktā pulsa intervālā ar raidītāju uz krūtīm un pulsa pulksteni uz rokas. Domāju, ka fokusētas izturības nodarbības varētu būt zinošu vecāku vai sporta sekciju pārziņā. Ikviens gargabalnieku treneris no kādas skrējēju kopienas arī var dot vērtīgus padomus.
- Vērtēt ar atzīmi sarežģītus, specifiskus, vai lielas jaudas sporta elementus vai kustības. Jo tam ir nepieciešama laba fiziskā sagatavotība un pietiekams stundu skaits tehnikas apgūšanai. Nevis 10 minūtes.
-
Kas skolā pietrūkst? Mācību grāmatas par veselīgu un sportisku dzīvesveidu dažādām klašu grupām! Lai apgūtu zināšanas un dažādu vispusīgās fiziskās sagatavotības vingrinājumu tehniku, nozīmi, kā arī skolēniem atbilstošā līmenī izskaidrotu sporta teoriju. Grāmatas ar interesantām ilustrācijām un piemēriem.

Vērtējums. Risinājums – tiem skolniekiem, kuri vēlas var piešķirt kaut vai bonusa punktus par sporta prasmju demonstrēšanu, kurus skolnieki krāj mācību gada laikā. Un šos bonusa punktus var piešķirt vairākās kategorijās, jeb “nominācijās”. Un vismaz vienai nominācijai ir jābūt piemērotai pat ļoti nesportiskai 7-klasniecei, vai skolēnam ar īpašām vajadzībām. Es uzsveru, tam jābūt skolēnu izvēlē – piedalīties, vai nē. Taču kā motivējošs faktors varētu būt šo bonusa punktu esamības prestižs. Savukārt ar atzīmi vērtējam tikai ilgstoši apgūto pamatvingrinājumu demonstrējumu, teorētiskās zināšanas par veselīgu un sportisku dzīvesveidu, izpētes darbus, projektus, utt. Kā disciplīnas faktoru varētu izmantot procentuālu atzīmes samazināšanu par neattaisnotu nepiedalīšanos stundās. Kaut vai kā, bet piedalies!

Stundu organizēšana. Sapārotā sporta stunda. Jo tikai 45 min sportam un higiēnai ir nožēlojami! Ja skolā ir iespēja “izraut” vēl vienu 45 min. nodarbību, tad tā varētu būt veltīta tikai vispusīgās sagatavotības vingrinājumiem un kādam īsam, jautram uzdevumam vai tikai teorijai. Ja mums ir divi sporta stundu pāri – lieliski!

Sporta skolotājam nebūt nav jāprot pašam visus skolēniem domātos sporta elementus parādīt. Bet ir jāprot iemācīt. It īpaši tiem, kas ir nostrādājuši skolā ilgus gadus. Skolotājs nav robots. Fiziskās spējas mums visiem ar gadiem samazinās. Domāju, ka pieredzējušie skolotāji lieliski prot iemācīt kustības ar vārdiem, vai ņemot talkā video. Runa ir vienīgi par to, kā skolēni tiek ieinteresēti, un kā viņiem tiek nodots vēstījums. Un protams, katram pedagogam ir tiesības uz to, ka “šodien nav viņa diena”. Bet tā jau ir ar ikvienu no mums. Ņemot vērā darba specifiku, sporta skolotājiem, saglabājot atalgojumu, būtu jāstrādā divas reizes mazāk. Piemēram, katru otro dienu.

Kvalitātei un mērķu sasniegšanai. Lasu pašreizējos MK 2013. gada noteikumus Nr. 530, 20. pielikumu “Sports. Mācību priekšmeta standarts 1.-9. klasei” un MK 2008. gada noteikumus Nr. 715, 8. pielikumu “Sports. Vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmeta standarts”. Man nav nekādu ilūziju, ka pie pašreizējā sporta stundu skaita skolēnam būtu iespējams PILNVĒRTĪGI apgūt visu programmā uzskaitīto. Un tur nav maz! Turklāt – sporta skolotājs ir atbildīgs par šī “popūrija” izpildi.

Izstrādātāji, piedodiet, visu cieņu jums, taču šis nav realizējams. Īpaši Rīgas centra skolās. Un, ja kaut ko nevar izdarīt labi, tad mums to nevajag! Programmas sadrumstalotība un pārbagātība ar visu iespējamo rada tikai paviršu apgrābstīšanu, nevis skolēnu attīstīšanu. Un ticiet vai nē – tas arī ir viens nopietns iemesls, kāpēc jaunatne kļūst arvien fiziski vārgāka, un kāpēc viņiem riebjas sportiskas aktivitātes.

Sporta stundai ir nepieciešams jauns un spēcīgs imidžs un saturs. Sporta skolotājam - iedvesmojošs un motivējošs tēls, “zīmols”. Jo viņa devums bērnu veselībā un fiziskajā attīstībā var būt daudz lielāks.

Noslēgumā – neviens no mums nav pilnīgs, perfekts vai nevainojams. Un es lieliski apzinos savu risku būt nesaprastam vai pat ienīstam. Taču bez vīzijām, sapņiem, ar “skatienu dubļos”, nekāds progress nebūs iespējams. Fokuss uz nepārtrauktu attīstību ir tas, kas mums vajadzīgs.