Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:810, Did:0, useCase: 3

Autors: Helmuts Rodke

H.Rodke: Sporta trauma. 2. daļa: IQ, viltošana un lētie cīsiņi

Smagas traumas gadījumā mūsu IQ vienmēr nokrīt par vienu standartnovirzi. Atsevišķos gadījumos cilvēkiem ar sevišķi augstu vai tieši otrādi, zemu pašvērtību – pat par divām. Intrigai – vai tas, kurš cenšas atgriezties sportā esmu iepriekšējais es?

1.daļa

Pajautājiet jebkuram veselam cilvēkam, ko viņš darītu, ja viņam gadītos savainojums, kas izsit no ierindas, piemēram, uz pusgadu. Atbilde vienmēr būs ar mazliet varonīgu pieskaņu. Reālā situācijā no šīs uzvedības paliek maz kas. Tas ir kā zvērēt mūžīgu mīlestību, nepadomājot, ka ar laiku mēs visi varam mainīties. Un daži pat jau nākamajā rītā…

Parasti IQ kritums mums traucē pieņemt racionālus lēmumus, adekvāti rīkoties, un sekmē pašpārliecinātības zudumu. Prāta spēju ziņā, līdzīgi kā zaudējot tuvu cilvēku, mēs uz kādu laiku it kā atrofējamies.

Identitāte:
Nerunājot par uzvedības stila izmaiņām, jau iepriekš minētā paaugstināta kortizola ietekmē mūs biežāk sāk paķert dažādas vājības un pastiprinās atkarības. Jo vienkārši mēs esam kļuvuši “paķerami.”
Nu un tagad sportistu definē kas: Savainojums, lūzums, apstākļu kopums, atkarības, vai tomēr viņš pats? Tagad es esmu vājais, traumētais, kurš ir nolīdzināts ar zemi un mēģina (pat nemēģina un ļaujas pašplūsmai) piecelties? Vai tomēr stiprais, kam ir gadījusies pārejoša vaina? Tas, kādu tēlu mēs uzturam vai attīstām, tāds mums arī pielīp. Arī kustībās. Un tā ir problēma! Jo tad, kad fiziski kruķu mums vairs nav, galvā tie var dzīvot vēl ilgi.

Apkārtējo līdzjūtība vai pseido-žēlums nav neviena sportista sapnis. Kaut arī ar “katastrofu ziņām” Instagramā mēs momentā varam kļūt ievērojami, patiesībā tā ir tikai vajadzība pēc atbalsta, "slavas" vai ātra dopamīna. Jo mazāk šādu kruķu mums vajag, jo labāk.
Turklāt “žēlojamā” tēls citiem iespiežas atmiņā uz ilgu laiku.

Pat ja gadījumā mūsu traumu būtu vērts pieminēt ANO, pat ja savu nelaimi mēs pasniedzam ļoti skaisti un iespaidīgi, nu gluži kā Merilinas Monro ekvivalentu, jebkurā gadījumā tā ir tikai un vienīgi novirze, kas attālina no mērķa. Bet novirzes barot ar uzmanību un domu enerģiju nevajadzētu.

Viltošana
Savainota sportista ķermeņa valoda nodod visu: mēs saraujamies, aizņemam mazāk telpas sev apkārt, un žesti sāk izskatīties nepārliecinoši. Lai arī tā ir automātiska reakcija, un nekā slikta tajā nav, izlikties stiprākam vienmēr ir noderīgāk. Un tūlīt es paskaidrošu, kāpēc.

“Viltošanas” būtība: mēs izliekamies, ka esam stipri un veseli, lai ātrāk kļūtu stipri un veseli. Mēs viltojam sava ķermeņa valodu un personības spējas, līdz tās kļūst par daļu no mums. Par vērtīgu paradumu. Tas saucas: “Darbs dara darītāju”, un attiecas uz visu, kas ir ārpus komforta zonas: publiska uzstāšanās, debates TV tiešraidē, personāla vadība, sportā – atbildīga cīņa vai olimpiskais fināls.

Vēl? Neesot labākajā formā - harizma, humors, atjautība, spēja improvizēt, jokot, korekti argumentēt, būt pacietīgam, fokusētam, enerģiskam… Galu galā – veselam. Un kāpēc ne? Zaudēt jau nav ko. Un tas viss ir viegli panākams ar fiziskām, ķermeniskām darbībām un ar stāju (ja vien ir paēstas pusdienas).

Traumas gadījumā mūsu izvēle var būt: 1) vājā versija - mēs esam atkarīgi no savas fizioloģijas, hormoni (testosterons un kortizols) nosaka mūsu uzvedību, emocijas un fizisko tonusu, 2) stiprā versija – tieši otrādi, bioķīmija ir atkarīga no mums, mēs paši pārvaldām minētos hormonus un uzvedību.

Fizioloģiski notiek kas?
1) vāja poza, sarāvusies stāja, lielākoties vārgas, aizvērtas un ļenganas plaukstas, sasteigti, drudžaini un šauri žesti - testosterons krītas par 10%, un kortizols paaugstinās par 15%. Jūtamies nomākti un nevarīgi.
2) spēcīga poza un pārliecinoša stāja, galva augšā, plaukstas ir stipras un atvērtas, pirksti nedaudz izplesti vieglā sasprindzinājumā, žesti ir nesteidzīgi, elkoņos plaši un pārliecinoši – tad testosterons paaugstinās par 20%, bet kortizols krītas par 25%! Jūtamies jaudīgi.

Un tie ir divi pilnīgi dažādi cilvēki vienā ķermenī!
Neverbālais, ķermeņa valoda ietekmē ne tikai to, kā mūs uztver citi, bet arī mūs pašus. Un ir svarīgi to praktizēt, arī esot ar sevi vienatnē. Par to ir jau labi zināmais Hārvarda universitātes pētījums (Amy Cuddy)… “Fake it till you make it, fake it till you become it!”

Miokīni:
Tās ir olbaltumvielas, ko slodzē izdala muskuļi. Īsumā – tām piemīt visus orgānus, audus, kaulus un smadzenes stimulējošs efekts, kā arī pretiekaisuma un pretvēža iedarbība. Tas ir vēl viens veids kā fiziska slodze uzlabo veselību.

Ikdienā muskuļus nedarbinot, sevišķi ātrās šķiedras spēka režīmā, organisms šos miokīnus saņem pārāk maz, un mēs atrofējamies tāpat kā astronauti bezsvara stāvoklī. Katras 24 stundas, ko pavadām bez adekvātas slodzes, mūs degradē. Jo labāk cilvēks ir trenēts (bet ne pārtrenēts), jo efektīvāk viņš var sevi stimulēt, ātrāk izveseļoties vai saremontēt ķermeni.

Atgriešanās:
Būtībā trauma ir enerģijas plūsmas traucējums. Lai to izlabotu, lai savainotie audi ātrāk sadzītu, mums katru dienu ar visiem iespējamiem līdzekļiem – ķermeņa pozu, stāju, spēka treniņu, personības izaugsmi un domāšanas stilu, ir burtiski jāspiež sava bioķīmija, harizma, identitāte un IQ arvien labākos rādītājos.
Un trenerim izvilkt audzēkni no sarežģītas situācijas vienmēr ir motivējošs draivs.

Sportā tas viss jau ir pārbaudīts – pareiza slodze un sevis “viltošana” ir labākā terapija, un nekādu brīnumu te nav. Lēto cīsiņu sastāvs ir daudz maģiskāks.


, 2019-04-25 17:23, pirms 5 gadiem
lūk, bija vērts mazliet pagaidīt, lai izlasītu ko patiešām unikālu
, 2019-05-17 06:58, pirms 5 gadiem
Cik sapratu tad garīgā darba darītāji ir degradētas personības jo viņiem ātrās muskuļu šķiedras neveido miokīnus.

Vingrinājumi

Vingrinājumi, kas uzlabo pārvietošanos sportā. Ātrumu, atsperīgumu un veiklību. Lai arī ir simtiem vingrinājumu un to variāciju, esmu izvēlējies nedaudzus, kas novērš visbiežāk novērotās kustību problēmas. Balstoties uz savu pieredzi, konsultācijām ar citiem treneriem un daudziem pētījumiem, esmu īpaši izdalījis trīs vingrinājumu grupas atsevišķām ķermeņa daļām/kustībām, kā arī esmu pievienojis dažus iedarbīgus kompleksos vingrinājumus.

NEkusties kā Džegers

Kad 16 gadīgā Mira Andrejeva trieca raketi pret nevainīgo Vimbldonas zālienu un saņēma par to sodu, pēc mača viņa demonstratīvi nepaspieda roku “vainīgajam” tiesnesim. Taču nelielā drāmiņa jeb liela čempiona atdarināšana nu nekādi netuvināja viņu Serēnas Viljamsas līmenim tenisā, kurai arī patika “flirtēt” ar soģiem. Lai nu kā, viena tīņu izgājienu dēļ neviens jau arī uzreiz nepiešķir titulu “sweet but psycho” vecumā, kad sportists ir knapi iespurdzis pieaugušo pasaulē.

Helmuts Rodke: komandu sporta spēļu sezonas gals

Sāpoši ceļi vai iekaisuši Ahilleji? Samocīts ķermenis pirms atbildīgiem fināliem? Tas izklausās nevis pēc sezonas ar pievienoto vērtību, bet drīzāk ar atvienoto. Ja trūkst pareizas slodžu periodizācijas, reālu (nevis kā pagadās), profesionālu fizisku treniņu, gadu no gada sportista kondīcija iekrīt lejupejošā spirālē, kas padara viņu arvien traumatiskāku un mazāk spējīgu uztrenēties nākotnē.