Helmuts Rodke: Rio evolūcijas faktors
Taisnīgais Betmens tūlīt sāks niekoties ar vaska figūriņām un adatām. Tāda šķita atsevišķu cilvēku reakcija uz notikumiem pagājušās olimpiādes arēnās vai ārpus tām. Jo dažubrīd taču prasījās atrast kādu vainīgo. Prognozēti vai iepriecinoši, kaitinoši vai pārsteidzoši, notikumi bija kādi bija. Priecāsimies par vieniem, izdarīsim secinājumus un rīkosimies racionāli attiecībā uz otriem. Mans uzskats – sportā ir tikai panākumi vai mācība. Nekādu neveiksmju nav. Tikai uzvara vai evolūcijas faktors, tikai likumsakarības.
Olimpiāde ir pasākums, kurā ir vairāk nekā ierasts negaidītu pavērsienu un sarežģītu apstākļu. Vai delegācijā parasti ir kāds gudrais Einšteina kungs, kurš var nekļūdīgi atrisināt ikvienu problēmu? Tas būtu pamatīgs izaicinājums. Kurš uzņemsies kritizēt sportistus? Tā ir vēl lielāka atbildība. Jo iegūt ceļazīmi uz pasaulē lielāko forumu ir daudz grūtāk nekā uzvarēt peintbola kariņā. Tāpēc nodrošināt sportistiem pēc iespējas veiksmīgāku startu ir visas olimpiskās komandas galvenais mērķis.
Saprotamu iemeslu dēļ tikai uzsitot knipi mēs nevaram ietekmēt Brazīlijas klimatu, satiksmes blīvumu, sporta arēnu īpatnības vai mūsu kolektīvo karmu. Taču tādas pašsaprotamas lietas kā nodrošināt trenera klātbūtni, izcilu fizio aprūpi un spēcīgu sporta psihologu gan ir mūsu spēkos. Turklāt katram sportistam pēdējā atbalsts izpaustos savādāk. Motivējot, radot labvēlīgu kopējo gaisotni, uzklausot vai netraucējot vispār. Gribu piebilst, ka kolektīvs atbalsts ir ļoti svarīgs arī pēc starta. Tīrākā sporta ētika.
Olimpiāde ir tikai īpaša veida sacensības. Svētki, kuros sportistam vajag vienkārši labi izdarīt savu darbu. It kā tik vien. Jautājums – kādam ir jābūt atlētam, kurš var tikt galā ar visiem iekšējiem un ārējiem faktoriem? Lai arī katrs ir individuāli atšķirīgs, milzu spriedzē veiksmīgi nostartēt var tikai spēcīga personība. Jo tāds cilvēks prot ar mazākiem fiziskiem un smadzeņu resursiem atrisināt visas situācijas un iegūt savu labāko sportisko formu uz sacensību dienu.
Protams, iespējami ir gan beginner’s luck (iesācēja veiksme), gan negaidīti kritieni. Arī čempioniem gadās melnās dienas. Sāpīgi zaudējumi ir noteikums dalībai sportā, taču kopumā panākumus gūst tas, kurš ir ne tikai fizisks terminators, bet arī garā liels un bagāts. Taču būsim godīgi, reizēm cilvēka personība ir par mazu, lai sadzīvotu ar lielām lietām. Īpaši jau ar olimpisko atbildību, vides ietekmi un nežēlīgo cīņu.
Nešaubos, ka spēja izpildīt normatīvu, dzīvot pārliecinoša veiksminieka identitātē līdz pat olimpiskajam startam un nepārdegt nav viegla lieta. Ir sportisti (pat talantīgi), kuri sportā vispār neko nesasniedz, jo viņu pasaule ir pārāk maza un dēmoni pārāk lieli. Ir tādi, kuri var atbrīvoties un gūt atsevišķus panākumus tikai otršķirīgās sacensībās, un ir elite. Jebkurā gadījumā uzvar ne tikai muskuļi, bet arī smadzenes un raksturs.
Olimpiādes notikumi man radīja virkni jautājumu. Cik psiholoģiski atbrīvoti un emocionāli uzlādēti sportisti ierodas šādos pasākumos? Kā mēs varam sekmēt olimpisko kandidātu personības bagātināšanu? Kādi speciālisti ir jāpieaicina un kādi kursi vai meistarklases ir jāorganizē? Kā būtu ar īpašu olimpisko “sporta uzvarētāja” programmu? Kā vismaz minimāli izglītot atbilstošās psiholoģijas, fizioloģijas, bioķīmijas vai uztura zinībās perspektīvākos jaunos atlētus? Jo ne visi to studē augstskolā. Tas būtu augsti kvalitatīvs un mērķtiecīgs darbs ar talantiem, kuri to būtu nopelnījuši. Un tas skaitītos gan stilīgi, gan prestiži.
Es uzskatu, ka mums ir gan daudz informācijas, gan pietiekami cilvēku resursu, lai radītu šādu modernu kopienu. Mums ir labi pasniedzēji sporta zinībās un personības izaugsmē. Cilvēki, kas paši ir garā spēcīgi. Līderi, kas spēj radīt citus līderus. Kāpēc šo darīt būtu jēgpilni? Kaut vai tāpēc, ka mums valstī ir maz labu sportistu vispār. Arī tāpēc, ka pastāv zināms haoss kaut vai tik vienkāršā lietā, kā vispusīgā fiziskā sagatavošanā. Jo tā pat nav konkrēti nodefinēta.
Domāju, ka ir lietderīgi izveidot Sportista Standartu. Iemaņu kopuma standartu: treniņu zināšanas, sevis pārvaldīšana, fiziskā, morālā un emocionālā stāja. Domāšanas stils un uzvedība. Veselības uzturēšana un laika resursa menedžments. Apmācības programma kā sagatavošana sava veida augstākajai līgai. Lai vārdam “sportists” būtu jauna pievienotā vērtība.
Tāpat es esmu par Trenera Standartu. Jo runa ir tikai par to, kā trenēt vēl labāk. Un to var pedagogs – moderns līderis ar lieliskām sevis pasniegšanas spējām un augstu atbildību par sportistu veselību un panākumiem. Spēcīgs režisors saviem audzēkņiem. Jo darbs (tāpat kā ārstam) taču ir ar dzīviem cilvēkiem. Nevis ar lielgabalu gaļu vai vaska figūriņām.
Rio spēļu analīze mums kārtējo reizi atgādina, ka sportā visu izšķir nianses un svarīgi sīkumi. Elementāru lietu nodrošinājums, trenera klātbūtne un paša personība. Mēs ne vienmēr dabūjam to, ko gribam. Sevišķi jau medaļu olimpiādē. Jo viss ir jānopelna un jāizcīna. Grib arī pārējie. Pasaule ir nežēlīga. Mums nekas nepienākas tikai tāpēc vien, ka esam sirsnīgi vai labi izskatāmies. Universs darbojas savādāk. Jautājums – kā to iedarbināt sev par labu un kādām īstermiņa neērtībām esam gatavi, lai būtu labs ieguvums ilgtermiņā?
+1 [+] [-]
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
+5 [+] [-]
Vrubļevskis te izteicās arī par labu treneru trūkumu. Domāju, no kurienes tam aug saknes? Nu kur tad tie var rasties ja ir vāja Sporta akadēmija ar garlaicīgu, izplūdušu un novecojušu sporta teoriju? Vai tik tās gudrās kundzītes, kas savas dienas un gadus aizvada katedrās pašas negremdē jauno trenerus un skolotājus. Galu galā profesijā paliek vien fanāti un kaut kādas učenes, kas neko citu neprot kā bļaut.
Ceram uz jauno rektoru, kas tur visu izpurinās.
+2 [+] [-]
Bet kāpēc gan lai būtu vajadzīga īpaša programmā sacensībām, kas notiek reizi četros gados, ja sportisti strādā un piedalās sacensībās regulāri?
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
Kas tad ir tā galvenā doma? Ka jābūt gatavam gan fiziski, gan psiholoģiski? Duh! Nez kas cits, ja ne psiholoģisks sabrukums bija medaļu pretendentiem krēpainim un Madžai? Savā ziņā arī Štrombim, kurš atbrauc uz OS, bet baiļu dēļ negrib kārtīgi lidot pāri pauguriņam.
+1 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]