TwitterH. Rodke: Par lielisku sporta stundu un tautas veselību!
Apstākļi spiež atgriezties pie tēmas. Fiziskajā audzināšanā un sportā ir savi, dabas diktēti noteikumi, kā ir normāli jānotiek procesam. Skolā šis ir vienīgais mācību priekšmets ar spēcīgu iedarbību uz bērna ķermeni un prātu vienlaicīgi. Te slēpjas tā unikalitāte. Un nerealizētās iespējas. Tāpēc skolas sporta stundai ir jābūt tik lieliskai cik vien iespējams!
Šajā rakstā es ieviešu vairāk skaidrības, atbildot uz jautājumiem “kāpēc?”, “kas?” un “kā?”
Kāpēc es par šo tēmu runāju? Tāpēc, ka katru dienu redzu fiziski neattīstītus bērnus. Bērnus ar katastrofālu stāju, gaitu un citām sliktām kustību spējām. Tāpēc, ka, strādājot ar jaunajiem sportistiem, esmu spiests mācīt viņiem pašus kustību pamatus tā vietā, lai darītu ko advancētāku, vairāk sporta specializācijai piemērotu. Tāpēc, ka ļoti daudzi cilvēki to vien runā, ka jaunatne ir kļuvusi mazkustīgāka, tizlāka un ar lieko svaru. Tāpēc, ka es redzu reālas iespējas uzlabot sporta stundu saturu skolā.
Runāju tāpēc, ka visaptverošs, kvalitatīvs skolas sports – fiziskā attīstība varētu būt visas tautas un ģimeņu veselības pamatā. Kas vēl to darīs, ja ne skola? Fiziski spējīgi un izglītoti jaunieši ir arī valsts aizsardzības balsts.
Par šo tēmu joprojām rakstu tāpēc, ka mani audzēkņi stāsta tiešām daudzas, no fiziskās attīstības viedokļa, absurdas lietas, kas notiek skolas sporta stundās. Tāpēc, ka man regulāri pienāk vēstules un komentāri par visu šo nejēdzību. Un tāpēc, ka manam pirmajam materiālam blogā par šo tēmu bija 3600 fb like. Tas ir tautas viedoklis!
Paldies, skola, man ir darbs! Un arī citiem fiziskās sagatavotības treneriem ir darbs. Tomēr atvainojiet – kas tad tiek darīts skolā, ja bērns 11 gados vēl neprot skriet? Ja viņam nav izpratnes, kā strādā rokas un kājas pašās vienkāršākajās kustībās? Protams, ir arī daudz kustīgu, aktīvu un sportisku jauniešu, kuriem ir krietni mazāk fiziskās attīstības problēmu, un viņi neizpratnē rausta plecus – “Viss taču ir ok!”. Sportiski vecāki, kuru bērni apmeklē sporta sekcijas arī nesūdzas par savām atvasēm. Piebilstot, ka skolas sports nav pieminēšanas vērts, un ka viss vajadzīgais tiek apgūts treniņos. Ir tikai viena nianse – ne vienmēr arī treniņos ir pietiekams uzsvars uz vispusīgo fizisko attīstību, jo pārsvarā ir specializācija…
Taču, ticiet man, ļoti daudziem šīs problēmas pastāv. Tie, kuriem viss ir kārtībā, nesaprot otrus. Paēdušais izsalkušo nesaprot. Bet mēs nevaram ignorēt lielu daļu bērnu reālos dotos apstākļus. Man ir ļoti daudz priekšlikumu, kā efektīvāk, un atsevišķos jautājumos samērā vienkāršā veidā uzlabot jauniešu fizisko izglītību skolā. Un nešaubos, ka daudziem treneriem un sporta skolotājiem tāpat ir ko teikt!
Ir tādas mācību iestādes, kurās sports notiek ļoti saprātīgi. Ir daudz pedagogu, kuri pavisam ne vieglos apstākļos spēj realizēt labas lietas. Nevis traumēt, bet veiksmīgi attīstīt skolēnus. Viņiem – mūsu kopīgais apbrīns! Taču ir arī sporta stundas ar tādām bērna veselībai un psihei bīstamām aplamībām, ka, to redzot, pats Tarantīno skolotājam sajūsmā pasniegtu ziedus! Un tam beidzot IR jāpieliek punkts!
Vecāki, kā sporta speciālists es saku, ka Jūsu bērns skolas laikā var tikt attīstīts daudz labāk! Un kāpēc lai mēs no tā atteiktos? Vispār jau ir jāuzlabo tikai dažas lietas. Stundas saturs, organizēšana un skolotāju kvalifikācija.
Kas es tāds esmu? Esmu vieglatlēts, savulaik biju labākais tāllēcējs valstī, daudzkārtējs Latvijas čempions. Man ir arī pieredze bobslejā. Kāda ir mana izglītība? Kad iestājos Sporta akadēmijā, nomācījos nepilnus 4 gadus. Diemžēl vairāku iemeslu dēļ studijas nācās pēkšņi pārtraukt. Tās atsāku un augstskolu pabeidzu jau vieglatlētikas trenera specialitātē un man ir “B” kategorijas sertifikāts.
Būtībā es esmu parasts čalis, kuram ir gan savas stiprās puses, gan arī trūkumi. Man garšo maizes zupa ar putukrējumu, un vēl joprojām ir bail izlēkt ar gumiju. Man ne visai padodas bārstīt jokus, taču es spēju iedvesmot ikvienu savu audzēkni. Neesmu nekāds izcilais rakstnieks, un kā man sanāk, tā sanāk, taču par sporta kvalitāti man ir ass un konkrēts redzējums!
Vairāk kā 30 aktīva sportista un 18 trenera darba gados, vienkāršoti izsakoties, esmu ar to vien nodarbojies, kā mācījies un attīstījis pārvietošanās spējas sportā. Studējis, eksperimentējis un pilnveidojis neskaitāmus fiziskos vingrinājumus stājai, ātrumam, atsperīgumam, skriešanai utt. Tāpēc es nekautrēšos teikt, ka es zinu, KĀ to darīt. Šī pieredze un eksperimenti uz sevis man ir ļāvuši labot daudzus Latvijas rekordus veterānu sportā, un dažus gadus būt pat Nr. 2 pasaules rangā savā vecuma grupā. Par sporta kustību pašiem pamatiem es arī uzstājos semināros un apmācu savus studentus.
Esmu trenējis daudzus sportistus, tai skaitā vienu vasaru darbojos ar hokeja izlases vārtsargu Kristeru Gudļevski, taču es nesitu sev pie krūtīm, un nesaku - lūk, tāpēc viņš spēlē labi. Man vienkārši bija prieks viņam kaut ko iemācīt. Šo faktu nekad neesmu afišējis. Toties daudz vairāk lepojos, piemēram, ar puisi, kurš atnāca pie manis 11 gados, un vispār nespēja sakarīgi skriet un lēkt (jau 4 gadi basketbolā!), bet pēc sešu gadu 480 vieglatlētikas un fiziskās sagatavotības treniņiem viņš ir kļuvis par LBL 2 čempionu. Lai arī šobrīd sportists vēl ir tālu no ideāla, basketbola laukumā viņš ir ātrāks un atsperīgāks par daudziem ”talantīgajiem”. Lūk, tas ir klusais, bet vērtīgais sasniegums!
Taču tagad likšu punktu sevis “slavināšanai”, jo svarīgs ir pavisam kas cits. Un tas ir jautājums – kā skolā ikvienam skolniekam, katram puisim vai meitenei “iedzīt” šo, dzīvei nepieciešamo fizisko kultūru, izpratni un attīstību.
Kā to izdarīt? Atkārtošos - ikvienam skolniekam visos mācību priekšmetos, un arī dzīvē veiksies labāk, ja ar viņa fizisko kondīciju viss būs kārtībā, un viņam būs pozitīvs hormonālais fons. Skolā šo lieliski var atrisināt ar adekvāta ilguma sporta stundu. Veselais saprāts un sporta zinātne diktē, ka 40 minūtes nodarbībai ir ļoti par maz. Tas vienkārši ir izsmiekls! Tas ir neatbilstoši cilvēka fizioloģijai. Tās ir intensīvas, stresa pilnas minūtes gan skolotājam, gan skolēniem. Ja vien viņi visu stundu savā vaļā nedzenā bumbu.
2 x 40 minūtes eleganti atrisina šo problēmu. Skolotājam ir laiks gan noskaņot skolniekus, gan iesildīt, gan veikt attīstošos vingrinājumus, gan arī priekam uzspēlēt kādu sporta spēli. Ja kāds satraucas, ka 40 minūšu tikai vingrošana sporta stundā 12 gadu garumā ir drūms un neciešams pasākums, tad es saku, ka šo programmas daļu var veikt ļoti jautri, interesanti un kreatīvi. Skolotājam vajag tikai gribēt to darīt. Un sporta stunda, skolēna izpratnē, pārvērtīsies par vismīļāko no visa priekšmetu saraksta. Garantēju!
Šis ir reāls komentārs manā blogā: “… manas labākās sporta stundas bija 5.-9. klase, kad man tieši sports bija divas mācību stundas pēc kārtas. Varēja normāli iesildīties, nokārtot ieskaites un padzenāt bumbu. Bija laiks ieiet dušā un paspēt uz nākamo stundu neskrienot. Vienas mācību stundas laikā vispār neko nevar paspēt izdarīt, ja vēl skolotājs atlaiž ātrāk, lai var ieiet dušā.”
Vēl viena svarīga nianse – skolotāja sarunāšanās ar skolēniem, noskaņošana uzdevumiem, apmācība – tas viss prasa audzēkņu uzmanības piesaistīšanu, nesteidzīgu vēstījuma “aiznešanu”, atkārtošanu, kustību korekciju, paskaidrošanu un uzslavēšanu. 40 minūtēs tas nav iespējams! Vai arī minimāli. Tāpēc jau ir tā, ka skolā vienkārši liek darīt, īsti nepaskaidrojot un neiemācot – kā darīt. Turklāt vēl uz atzīmi. Šis “kā” arī ir galvenā atslēga uz fiziski attīstītu un izglītotu jaunieti! Tāpēc mums ir stunda “sports”, bet skolēni, kas neiet kaut kur papildus trenēties, ir neattīstīti. Nekāds sports nesanāks, ja pirms tam nav ielikta vispusīgās fiziskās sagatavotības bāze. Tam 100% piekritīs jebkurš sporta treneris.
Rodas jautājums – ja sporta stundā pusi no laika notiek vingrošana, kur kustības un uzdevumi, pēc slodzes un sarežģītības ir viegli izpildāmi sportiskiem bērniem, vai viņiem tas nešķitīs garlaicīgi? Nē, jo, pirmkārt jau paši uzdevumi kā tādi ir interesanti, un spējīgākajiem jauniešiem skolotājs individuāli var iedot grūtāku uzdevumu, vai arī lūgt viņu palīdzēt tiem klasesbiedriem, kam nesanāk. Uzreiz iegūstam pozitīvu sociālo efektu + kaut ko no sporta ētikas. Šo visu var elementāri noorganizēt, lai ir interesanti un vērtīgi visiem. Pat nevajag nekādus papildus budžeta līdzekļus.
Kāpēc vēl ir obligāti ieviešama 2x40 min sporta stunda? Sporta skolotājam ir daudz lielāka fiziskā un emocionālā slodze, nekā jebkura teorētiskā priekšmeta pasniedzējam. Tie ir nervi un balss saites. Un šādi katru dienu saspringtā konveijerā 5-6x40 min. Stresā un pārgurumā. Lielas klases ar bieži vien grūti valdāmiem skolniekiem. Tā ir realitāte, ko es gribētu izbeigt. Sporta skolotāji IR pelnījuši normālus darba apstākļus, un arī krietni lielāku atalgojumu! Tikai 40 minūšu stunda neatbilst sporta specifikas veselajam saprātam! Par kādu kvalitāti var būt runa?
Turpretī 80-90 minūšu sporta stunda noris daudz mierīgāk, un ir daudz labāka iespēja sasniegt attīstības mērķus. Ekonomija ir uz divām skolēnu pārģērbšanās reizēm un vienu starpbrīdi. Plus higiēna un “atiešana” no sporta. Ideālā variantā divi sporta skolotāji uz vienu klasi! Kaut vai zēniem un meitenēm atsevišķi.
Visiem skolā ir divas sporta stundas nedēļā. Saliekam tās vienkārši kopā un viss! Ja skolā nav iespējams ieviest divas divkāršās stundas, bet tikai vienu pāri, tad skolotājam ir iespēja informatīvi iedarboties uz bērnu vecākiem. Ja šo praksi sāktu piekopt jau no pirmās klases, tad pierastu gan vecāki (kas ir atsaucīgāki bērnam skolas gaitas sākot), gan arī paši bērni. Pierastu pie fiziskajām aktivitātēm kā pie mājas darba kopā ar ģimeni. Iegūtu gan skolnieki, gan vecāki. Tas saliedē un izglīto. Esmu tikai par veselīgām un stiprām ģimenēm!
Šim nolūkam mums ir nepieciešama, jau agrāk pieminētā “Fiziskās kultūras, veselīga un sportiska dzīvesveida mācību grāmata” visām trim klašu grupām. Grāmata ar vienkāršiem un gan mājas apstākļos, gan arī sporta laukumā izpildāmiem vingrinājumiem, interesantām ilustrācijām, un skolēniem nepieciešamās “sporta” teorijas saprotamu izklāstu. Ļoti nepieciešama! Turklāt par šīs teorijas zināšanām skolotājs var izlikt vērtējumu. Nevis par sarežģītu sporta elementu izpildi.
Jā, piekrītu, ka no fiziskās sagatavotības viedokļa viena nodarbība nedēļā ir nepareizi. Taču izglītošana noteikti kļūtu labāka, un ir arī vērtīgāka lieta pati par sevi. Tiem bērniem, kas trenējas kādā sporta veidā, viena divkāršā sporta stunda ir tieši vēlama. Tiem, kas netrenējas ārpus skolas, var bez problēmām pēc stundām noorganizēt 40 minūšu “konsultāciju” vairāku klašu bērniem kopā. Šī konsultācija var būt kā tik ļoti svarīgais kustību-balsta aparāta treniņš. Kā ķermeņa nostiprināšana. Un pēc stundām atkal mums ir laiks tai pašai higiēnai. Pozitīvs noskaņojums garantēts!
Ir dzirdēts viedoklis, ka sports skolā ir domāts tikai lai bērni izskrietos un izdauzītos. Atvainojiet – skola ir izglītības iestāde! Tā izglīto! Ar šādu pieeju mēs pēc 12 gadiem iegūsim tikai neizglītotus “skraidītājus”, kuri neko sakarīgu par sportu nespēs iemācīt nākotnē arī saviem bērniem.
Esmu ar mieru par velti dalīties ar sporta skolotājiem tajās zināšanās, kurās es specializējos. Vismaz reizi divās nedēļās, ja veselība ļaus, varu solīt šādu semināru ne pārāk lielai grupai! Nu labi, tik nesavtīgs gluži es neesmu. Es būtu priecīgs, ja cilvēki nāktu ar pozitīvu attieksmi, un ja pacienātu mani ar parastām vakariņām pēc darba. Nopietni!
Esmu izveidojis fb grupu sporta speciālistiem, atbalstītājiem un interesentiem padomu un viedokļu izteikšanai. Pievienoties esi aicināts ŠEIT
Turpinājums sekos!
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
p.s. bez tam kur Tu redzi šeit Rodkem "konceptu"? Visā tajā bezjēdzīgi garajā bla-bla-bla ir tikai viens konkrēts priekšlikums - sapārot sporta stundas. Pārējais ir garš pašslavinājums, plaši spriedelējumi kā arī kritika patreizējai sistēmai.
[+] [-]
Aģitēju starp bērnu vecākiem, lieku priekšā Rodkes idejas. Piedāvāju palasīt Rodkes rakstus, paskatīties TV pārraidi ar Rodkes piedalīšanos. Nepietiek?
[+] [-]
Cita lieta, ka Tev pret savu bērnu un Tavam bērnam ir pret Tevi ir savi pienākumi un tiesības, tas gan.
[+] [-]
[+] [-]
Šo to no viņa spriedelējumiem palasīju arī iepriekš. Konceptu tur neredzu - vienīgi narcistisku vēlmi pazīmēties ar savu personību kā arī priekšlikumus novelt sabiedrības, valsts un pašvaldību pienākumus uz plikām sporta stundām. Utopiska vēlme panākt, ka sporta stundas skolā ir sabiedrības veselības panaceja.
Man nav taisnība?
Ja nav, tad. lūdzu, man īsi un kodolīgi 3-4 teikumus uzraksti, ko ietver šis koncepts (tā kā Tu šo "konceptu" popularizē, tad Tev noteikti tas ir skaidrs no A līdz Z un problēmas Tev uzrakstīt nesagādās; un nevis par to, ka tagad ir slikti un nepareizi - bet to, kas tiktu darīts savādāk un mainīts pēc "Rodkes koncepta").
[+] [-]
Tas komentārs bija konkrēta atbilda uz vienu Tavu konkrētu komentāru - pričom tur Rodke?
[+] [-]
2. Ja sporta stundas ir nepieciešamas, tad to ilgumam ir jābūt 2*40 min. Kāpēc? Cik laika aizņem pārģērbšanās, mazgāšanās, ja tāda iespēja skolā ir nodrošināta (bērni pēc sporta stundām var staigāt sasvīduši-smakojoši)? Cik laika aizņem iesildīšanās un atsildīšanās? Vai atlikušajā laikā, ja sporta stunda ilgst 40 min., ir iespējams pilnvērtīgi veikt nepieciešamo pasākumu kompleksu bērnu fiziskai attīstībai?
3. Kāds nodarbību komplekss veicina bērnu vispārējo fizisko attīstību (kustību pamatus)? Tagad pa otram lāgam, basketa soda metienu vai voleja apakšējo piespēļu izpilde, lekt trīssoli uz asfalta?
[+] [-]
Kādā amatā sēdi IZMā ?
[+] [-]
Attieksme - tāpēc, ka mans viedoklis nesakrīt ar Tavējo??? Var redzēt, ka esi tipisks padomju laika produkts! Komunistiskās partijas biedrs arī biji?
p.s. nekad neesmu strādājis valsts vai pašvaldības iestādē.
[+] [-]
2. kā jau teicu - piedāvājums ieviest 2x40 min sporta stundu. Patiesībā vienīgais priekšlikums, ko vēl joprojām redzu šajā "konceptā"
3. pilnīga 1. punkta bla-bla-bla kopija. Tikai citos vārdos.
Sorry, tas nav koncepts. Te ir tikai viens priekšlikums. Tā kā pārāk maz priekš koncepta...
+1 [+] [-]
[+] [-]
KoNuKo rakstīja: Tas arī ir viedoklis. Tu esi pasūtītājs (izglītības standarts), tas ir tavs bērns (tu maksā ar saviem nodokļiem+papildus, ja vēlies).
Abrags atbildēja: globāli ņemot, pilnīgi ačgārni. Tev individuāli pietrūkst izglītības un zināšanu par bērnam nepieciešamo izglītību kā arī bērns NAV TAVS PRIVĀTĪPAŠUMS.
Labi, paskaidrošu sīkāk. Tu, kā LV pilsonis esi tiesīgs pieprasīt attiecīgu (piem., sev atbilstošu) izglītības standartu (Latvijā ir ~2 milj. iedzīvotāju). Tu kā nodokļu maksātājs, apmaksā iespēju saņemt izglītību atbilstoši izstrādātajam izglītības standartam. Viss, kas nav iekļauts šajā iespējā, Tu papildus maksā no savas kabatas. Un te mēs pievēršamies bērniem (mans vai tavs). Par papildus nodarbībām ES maksāšu par SAVU bērnu, TU par SAVU.
Kur šeit privātīpašnieciskums?
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Kad Tev pajautā konkrēti par konceptu (priekšlikumiem, sauc kā gribi - no nosaukuma jau nekas nemainās) - visu laiku 90% no Tavām atbildēm satur: viss tagad ir slikti, PSRS laiku dogmas, u.t.t.
Ar ko tas atšķiras no parastas ņaudēšanas autobusa pieturā?
+1 [+] [-]
šajā ziņā Abragam ir taisnība - konkrēts priekšlikums ir tikai viens, viss pārējais ir lirika ar jūtamu patosa piesitienu. kā jau varēji līdz šim noprast - neapšaubu Rodkes kunga profesionalitāti un vēlmi uzlabot, bet kkas reāli arī ir jādara, ar skaistām runām vien nepietiks.
[+] [-]
2. Uzdevumu (vingrinājumu) komplekss kustību pamatu apgūšanai un attīstīšanai.
3. Apgūt uztura un higiēnas pamatus, cilvēka uzbūvi.
[+] [-]
2. Iespējams, ka labs priekšlikums.
3. stipri pārklājas ar citiem priekšmetiem - dabas zinībām, piemēram.
[+] [-]
otrajam vajadzētu būt pašsaprotamam un domāju, ka arī šobrīd ideoloģiski tas ir paredzēts, cita lieta, saprast, kāpēc tas nestrādā un kā to labot.
trešais, kā jau Abrags minēja, varētu pārklāties ar citiem priekšmetiem, bet tieši saistībā ar sportu un sportošanu šādas lietas noteikti vajadzētu arī pārrunāt, tā pat tīri teorija, veicināt izpratni ar uzskatāmiem piemēriem, kāpēc vispār viss tas ir vajadzīgs. zinu, ka ir skolas, kur tas notiek, līdz ar to, tas tīri ir atkarīgs no katra sporta skolotāja un te pat nebūs brāķis sistēmā, bet gan sabiedrības un skolotāja izpratnē.
[+] [-]
[+] [-]
Pa visām porām laukā lien dzimis birokrāts, kuram paša pieredze sportā ir futene skolā un sc komenti
[+] [-]
Manuprāt, ir jāmaina pieeja KĀ pasniegt šīs sporta stundas, kā arī vērā jāņem tas, ka bez sporta ir arī citi mācību priekšmeti.
[+] [-]
Kas tavuprāt viņam būtu vēl jādara, lai mainītu esošo kārtību?
[+] [-]
[+] [-]
Tīri pēc pieredzes saku, ka, kamēr cilvēkam nav bijusi tieša saskare ar skolotāja/skolas darbu un pedagoģiju kā tādu, tikmēr viņš pēc būtības tevis rakstītās lietas neizpratīs, lai arī kā Tu viņam censtos viņas skaidrot. runāt ar patosu, ar roku sitot pie krūts, ir viena lieta, bet kā to visu reāli dzīvē realizēt ir pavisam cita.
------------------
Izlasīju rakstu, palasīju diskusiju. vispār interesanta tēma un diemžēl gaužām sarežģīta, kā jau viss, kas saistīts ar izglītību un tās sistēmu.
Rodkes kungam ir zināšanas un entuziasms tās pielietot un tajās dalīties, kas pats par sevi ir pirmais solis, lai uzlabotu situāciju, kura noteikti nav no tām labākajām. Mans ieteikums būtu kooperēties ar citiem entuziastiem, tai skaitā pedagoģijas un metodoloģijas zinātājiem un reāli un plānveidīgi uzrakstīt savu vīziju piedāvājumam izglītības ministrijai un aktīvi arī virzīt šīs te idejas, lai arī pārmaiņas notiktu. Tik visu laiku jātur kājas uz zemes un dažkārt kritiski jāapdomā, vai visas lieliskās idejas arī būs reāli dzīvē realizējamas, jo baidos, ka, kolīdz priekšlikums kļūs kaut nedaudz utopisks, neviens to par pilnu vairs neņems..
Un saistībā ar diskusiju - lai arī cik absurda brīžiem tā nekļūtu, īstenībā šis ir viens no labākajiem veidiem, kā dzimt jaunām idejām, vienīgi, domājams, ka SC komentāru sadaļā dzimušās idejas diez vai ko mainīs pastāvošajā iekārtā kā jau te vairākkārt minēja, šie jautājumi būtu jākustina un jāvirza valstiskā mērogā un tieši tādi profesionāli un entuziastiski cilvēki, kā Rodkes kungs, savus spēku arī varētu vērst šajā virzienā.
------------------
Manā izpratnē vispār visa izglītības sistēma savā pamatā nestrādā, plus, sabiedrības kopējā attieksme brīžiem robežojas ar izmisumu, kur Tu vairs nesaproti vai smieties vai raudāt.. es šajā tēmā, godīgi, pārāk iedziļināties nevēlos, jo esmu no tā atgājusi. Bet Tu pagaidām atstāj tāda cilvēka iespaidu, kuram ir pārāk maz zināšanu par konkrēto tēmu, pārāk daudz stereotipu un pārāk liela vēlme izteikties
------------------
Tu zini, kas ir koncepts? Tu te uzrakstīji veselu virkni jautājumu un faktiski nevienu atbildi. Koncepts sastāv no idejām un problēmjautājumu atbildēm, risinājumiem. Tāpēc jau rakstīju, ka Rodkem vajag kopā ar kādu metodiķi to savu domu uzlikt reālā plānā uz papīra un šo te konceptu arī aktīvi virzīt, citādi visas tās labās domas un idejas nekad nekas vairāk par domām un idejām arī nebūs! neviena pārmaiņa, lai cik laba tā arī nebūtu, nekad viegli nav nākusi - nepietiek tikai nobļauties, ka viss slikti un šito vajadzētu mainīt, bet tālāk neko nedarīt.. var jau tā darīt, bet tad tik jāsaprot, ka nekas arī nemainīsies un neviens cits, kā pats arī tur vainīgs nebūs.
------------------
nu bet, tad jau šī koncepta izveide ir vēl jo svarīgāka! no 'viss slikti' bļaušanas nekad nekas nav mainījies, to dara tikai mazizglītots pūlis, kad leļļu meistars rausta marionešu stīgas.. un no tā ne tikai nekas nemainās, bet tas pat dod negatīvu impulsu iespējamajām pozitīvajām pārmaiņām. atkārtošos jau n-to reizi - profesionāļiem un entuziastiem vajag sanākt kopā un šo konceptu izveidot, citādi, kāda vispār jēga no visas šīs diskusijas? nolikt jau kko esošu nav liela māksla - to katrs var, bet nākt klajā ar alternatīvām, risinājumiem, uzlabojumiem, kuri arī būtu pietuvināti realitātei, lūk, tas jau ir nedaudz sarežģītāk.
Šajā ziņā Abragam ir taisnība - konkrēts priekšlikums ir tikai viens, viss pārējais ir lirika ar jūtamu patosa piesitienu. kā jau varēji līdz šim noprast - neapšaubu Rodkes kunga profesionalitāti un vēlmi uzlabot, bet kkas reāli arī ir jādara, ar skaistām runām vien nepietiks.
------------------
pirmajā doma laba, bet šeit tiešām jāskatās, cik reāli to ir realizēt dzīvē, lai arī kā daļai liekas, ka stundu sarakstu plānošana tāds sīkums vien ir, tomēr realitātē vienmēr ir problēmas, un galā kāds būs neapmierināts.
otrajam vajadzētu būt pašsaprotamam un domāju, ka arī šobrīd ideoloģiski tas ir paredzēts, cita lieta, saprast, kāpēc tas nestrādā un kā to labot.
trešais, kā jau Abrags minēja, varētu pārklāties ar citiem priekšmetiem, bet tieši saistībā ar sportu un sportošanu šādas lietas noteikti vajadzētu arī pārrunāt, tā pat tīri teorija, veicināt izpratni ar uzskatāmiem piemēriem, kāpēc vispār viss tas ir vajadzīgs. zinu, ka ir skolas, kur tas notiek, līdz ar to, tas tīri ir atkarīgs no katra sporta skolotāja un te pat nebūs brāķis sistēmā, bet gan sabiedrības un skolotāja izpratnē.
Atzīmē, ko Tu nenogurdama rekomendē?
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
* - Manā izpratnē vispār visa izglītības sistēma savā pamatā nestrādā, plus, sabiedrības kopējā attieksme brīžiem robežojas ar izmisumu, kur Tu vairs nesaproti vai smieties vai raudāt.. es šajā tēmā, godīgi, pārāk iedziļināties nevēlos, jo esmu no tā atgājusi. Bet Tu pagaidām atstāj tāda cilvēka iespaidu, kuram ir pārāk maz zināšanu par konkrēto tēmu, pārāk daudz stereotipu un pārāk liela vēlme izteikties
+1 [+] [-]
[+] [-]