Draugiem.lv
Facebook
TwitterH. Rodke: "Ko darīt ar skolas sportu?!"
Es iedomājos – ja sporta skolotājam (jebkuram skolotājam) asas konkurences apstākļos būtu skolēniem “jāpārdod” sava stunda – kā uzreiz mainītos attieksme, saturs un pasniegšanas veids! Skolēni varētu veidot skolotāju reitingu… Protams, ir ļoti daudzi skolotāji, kurus bērni mīl, ciena un respektē, un kuru reitings arī šobrīd ir augsts, kurus atceras ar siltumu sirdī. Viss ir atkarīgs no personības.
Pēdējās divas nedēļas es maz gulēju un daudz domāju. Domāju par sava iepriekšējā raksta “Šausmas sporta stundā” rezonansi sabiedrībā. Statistika rāda, ka uz šo brīdi jūs esiet vairāk kā 23800, kas izlasījuši manu rakstu. Tagad, kad esam šajā tēmā satikušies “aci pret aci”, es jums teikšu – paldies! Paldies par komentāriem un 3600 fb like! Atzīšos – negaidīju un esmu patīkami pārsteigts!
Fiziskā kultūra. FIZISKĀ KULTŪRA! Ir tas, kas mums visiem ir vajadzīgs skolas sportā!
Ieklausīsimies katrā vārdā atsevišķi - “fiziskā” un “kultūra”… un viss kļūst skaidrs! Sports lai ir ārpusskolas nodarbību un ģimeņu izvēles kompetencē. Skolā – kustību pamatus, iemaņas, koordināciju, muskulatūras nostiprināšanu, spēles, prieku un izglītotību, bet padziļināti apgūt konkrētu sporta veidu – sporta skolu treniņos.
Ar šo es vēršos gan pie Tevis, izglītības un zinātnes ministre, gan pie tevis – stilīgā 8-klasniece, kura kādreiz grib būt protestā visam, kas notiek skolā!
To es saku Tev, Sporta akadēmijas rektor, un tev – muskuļainais čali no 11. klases. Tev, sporta skolotāj, un arī tev – katra skolēna mamma vai tēvs.
Uzskatu, ka mums ir nepieciešama pilnīgi jauna sporta stundas skolā filozofija, pavisam cits koncepts!
Skolas sporta stunda ir ļoti īpaša. Īpaša ar slodzi, pulsu, elpošanu un vielmaiņu. Īpaša ar to, ka skolas gados bērniem veidojas ķermenis un kustību prasmes, kas viņam saglabāsies visu mūžu. Ja skolēns pavirši mācās fiziku vai mūziku, būtībā tas nekaitē veselībai. Vienīgi inteliģencei. Kļūdas sportā var ietekmēt veselību ļoti ilgi!
Kā sportistu treneris es varu droši apgalvot, ka labu rezultātu fiziskajā attīstībā dod vienkāršība, atkārtošana un tehnika. Labs treniņš ir nevis tas, kurā vairs nav ko pielikt, bet gan tas, kam vairs nav ko atņemt! Ja ir labi izpildīts kaut vai viens uzdevums tas jau ir veiksmīgs treniņš. Tāpat ir ar sporta stundu.
Vienalga vai tu esi liels čempions, vai tikai skolēns, visu tavu fizisko darbību pamatā ir kustību kultūra. Pārvietošanās spējas sportā un ikdienā.
Tā kā esmu vieglatlēts ar 30 gadus aktīva sportista un 18 gadus ilgu trenera stāžu, uzstājos semināros, meistarklasēs, pats mācos un apmācu topošos trenerus funkcionālajā fiziskajā sagatavotībā, atļaušos teikt, ka esmu zināmā mērā “kustību un fiziskās sagatavotības” eksperts.
Kā speciālists varu pavēstīt, ka visiem sporta spēļu pārstāvjiem, kas pie manis ir trenējušies un trenējas ir bijušas problēmas ar skriešanu, atsperīgumu un kopējām kustību iemaņām. Pasīva pēda, nefunkcionāls gurns, vāja mugura un hamstringi, un racionālas tehnikas izpratnes trūkums. Un tie jau ir sportisti ar vairāku gadu stāžu!
Kustību pamati atbilstoši vecumam ir jāmāca visus 12 skolas gadus. Tenisists Ernests Gulbis kā bērnībā, tā arī tagad trenē savu sitienu no labās. Gan būdams iesācējs gan arī šobrīd viņš cenšas uzlabot starta uzrāvienu un spēli pie tīkla. Sprinteris Useins Bolts šodien dara tos pašus sprinta vingrinājumus, ko pirms 10 gadiem. Tikai jau citā līmenī. Viņš piestrādā pie zemā starta tehnikas gadiem, gadiem un gadiem…
Ko tad darīt ar skolas sporta stundām? Ko darīt, lai meitenēm pēc sporta stundas būtu laiks ieiet dušā, nevis smirdīgām, lipīgām un nepaēdušām sēdēt un rakstīt matemātikas kontroldarbu? Ko darīt, lai ar pilnu kuņģi pēc pusdienu starpbrīža nebūtu jāskrien kross vai citādi mokoši jāvingro? Ko darīt, lai bērniem būtu gan attīstība, gan prieks? Gan izglītība, gan motivācija?
Daži ieteikumi:
- Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā uzlabot sporta skolotāju sagatavošanas programmu.
- Sporta stunda var būt tikai viena nedēļā, bet tai ir jābūt stundu pārim, kurš beidzas 10-20 min. pirms otrās stundas beigu zvana. Izņemot jaunākās klasītes, 45 min. ir parodija un izsmiekls!
- Visus 12 mācību gadus notiek pamata kustību iemaņu uzlabošana – vēziens ar rokām, ar kāju, atspēriens, piezemēšanās, skrējiena tehnikas un vienkāršāko lēcienu pilnveidošana, mešanas kustība, rāpšanās, smaguma pacelšana, prasme ieslēgt darbībā atsevišķas muskuļu grupas.
- Sporta spēļu un to elementu apmācība atkarībā no skolas iespējām un skolotāja kompetences. Nodarboties tikai ar jēgpilnām lietām.
- Iemācīt skolēniem elpot vingrinājumu izpildes laikā, un ko darīt savainojuma gadījumā.
- Dot zināšanas kā racionāli izpildīt spēka vingrinājumus.
- Iemācīt fizioloģijas pamatus, ko ēst pirms, ko pēc sporta, utt.
- Garo pusdienu starpbrīdi ideālā variantā pēc sporta stundas.
- Uzlabot stāju, novērst plakano pēdu, uzlabot lokanību.
- Ieviest sporta video skatīšanos. Veikt kustību tehnikas analīzi.
- Netrenēt izturību! Tas nav skolā paveicams. Tāpēc arī nekādu krosu uz atzīmi!
- Sporta stundas nedrīkst būt nomācoši nopietnas kā smags, drūms treniņš. Jābūt arī regulārai iespējai skolēniem vienkārši izskrieties un papriecāties kādā bumbas spēlē.
- Sporta skolotāji, nekritizēsim bērnus, ka viņi ir tizli, vai ka tikai sēž savos iphone. Viņi to darīs arī turpmāk. Pieņemsim jauno realitāti, vienkārši darīsim, ko varēsim kopējās lietas labā, un sniegsim bērniem maksimālu psiholoģisko atbalstu.
- Un pats galvenais - nekādu vieglatlētikas lēcienu uz asfalta!
Vislabāk būtu, ja mēs, sporta speciālisti, kuriem rūp, aizmirstu visas programmas, “paņemtu baltu lapu” un sāktu ar nepieciešamāko. Ar ģenerālo līniju, kas iet cauri visiem 12 mācību gadiem. Un tad, drosmīgi uzsitot dūri galdā, pavēstītu: “Vajag šitā!”. “Pat ja mēs neizdarīsim daudz ko citu – šo mums vajag obligāti!”
Un šis “obligāti” varētu būt fiziski funkcionāli spējīgs jaunietis, kuram ir iemācīta kustību kultūra. “Obligāti” ir iedvesmot apaļīgu meiteni pusaudzi, kura nesporto, un nekad arī nesportos, ka viņa var lieliski kustēties, graciozi dejot un ka viņa var būt stipra. “Obligāti” ir pašiem nīkulīgākajiem jauniešiem radīt sajūsmu par fiziskām aktivitātēm, nevis riebumu. Galu galā “obligāti” ir prieks no sporta to bērnu acīs, kuriem ir īpašas vajadzības! Un atmetīsim visu neobligāto.
Uzlabosim programmu, taču uzlabosim arī to, kā mēs “aiznesam mesidžu” līdz skolēniem. Uzlabosim savas publiskās uzstāšanās iemaņas. Bērni nav muļķi, un viņiem ir svarīgi zināt, kādu labumu dos tas, ko liekam mācīties. Vārdu sakot – kāds būs ieguvums no ieguvuma.
Un tagad, kad mums ir jauniešiem (un viņu vecākiem) sakarīgs piedāvājums, teiksim tā – skolas sporta stundas ir obligātās pamata un vidējās izglītības ļoti svarīga sastāvdaļa. Jums tā ir jārespektē!
Skolēn, man ļoti patīk teiciens no vienas filmas: “Vieni piedzimst diženi, bet citiem diženums tiek uzspiests, un viņi par to vēlāk saka paldies!”. Zinu, sporta stundas ir saistītas ar fizisku piepūli, kas nepieradušam var radīt sliktas sajūtas. Nevairies no sportošanas, pamazām pierodi pie slodzes, tu mazāk slimosi, iemācīsies kustības, un tu būsi sajūsmā par to, ko tu vari!
Kurš no jums ir gatavs ieiet vēsturē izdarot mūsu bērnu labā ko paliekošu? Kuram ir drosme sākt būvēt ko jaunu, nevis tikai veikt paviršu kosmētisko remontu? Kurš ir gatavs “bīdīt kontinentus” tā vietā, lai tikai kulstītu putas pa virspusi? Tas noteikti būs ārpus tavas komforta zonas… Atsaucies!
Pašlaik, labākajā gadījumā, var pārrakstīt izglītības programmas kkādās veselības mācībās, bioloģijās/anatomijās utt., kas vērsts uz kaut ko praktiskāk pielietojamu nevis kkādu puķīšu bezgalīgu skatīšanos mikroskopā.
Turklāt, te es redzu arī vēl vienu tādu ne pārāk aspektu, kas Latvijai ir raksturīgi, proti - kā kas, tā vainīga skola. Kā kaut kas notiek, tā - skola neiemācīja, neizaudzināja, neiedeva utt.
Nevar no skolas prasīt brīnumus, ja tie paši bērnu vecāki dara visu, lai viņu bērns fiziski neattīstītos.
Kā es parasti saku - vecāki sūta bērnus uz matemātikas papildstundām, māca valodas utt., bet fiziskā kultūra, nez kāpēc, pēc viņu domām radīsies pati.
Forši, ka ir cilvēks, kurš šīs lietas kužina un, iespējams, kādam skolēnam, vecākam, skolotājam liek aizdomāties, taču pa lielam šī problēma ir TIK NEIZMĒROJAMI APJOMĪGA, ka, kā jau teicu, ne jau vienas sporta stundas ietvaros risināma.
Mans skatījums būtu - jāsniedz īss katra skolēna raksturojums, ko viņš ir paveicis, kur progresējis, kādas problēmas novērotas, kas jāuzlabo. Jā, darba apjomu skolotājiem tas palielinās ļoti, taču ne jau katru nedēļu rakstīt šādus sacerējumus.
Sporta stunda var būt tikai viena nedēļā.
Pilnīgi nepiekrītu, līdz ar to daudz kas no nākamā rakstītā ir izmetams miskastē, jo nav paveicams ar vienu stundu (vai pāri pēc kārtas) nedēļā!
Vienu dienu nedēļā varētu nebūt sporta stundas, pārējās četrās dienās jābūt! Tas ir tikai 8 stundas nedēļā. Pie tam tās visas var nebūt stundu laikā - bet katram skolēnam ir jāpiedalās vismaz vienā fiziskās aktivitātes pulciņā 2-3 stundas nedēļā, ārpus skolas laika. Piemēram basketbols, futbols, volejbols, peldēšana, tūrisma alpīnisms uz sienas un tamlīdzīgi!
Līdz ar to slodze jāsabalansē, ka 2 dienas nedēļā ir vispārīgās sporta stundas un 2 dienas nedēļā skolnieku specifisko interešu pulciņi!
Tikai tādā manierē var iet uz priekšu!
Lielākā daļa par profesionāliem sportistiem nekļūs...
Nedēļā ir 7 dienas, no kurām skola un pulciņi ir 5 dienās. Viena brīva, paliek 4 dienas.
Tu piedāvā 8 sporta stundas skolā un 3 ārpus skolas, t.i., 11 stundas kopā.
Sanāk, ka vidēji viņam ir 2h45min treniņi tajās aizņemtajās dienās (vai ap 2:15, ja dalam uz 5 dienām).
Taču tas nav viss. ja viņš trenējas kkur, tad brīvdienās vēl ir sacensības, kas, bērnam pieaugot notiek biežāk un biežāk, t.i., prasa vairāk laika.
Un tagad, brīnums, atceramies, ka šitam sīkajam no kura jau sākotnēji mēģina sataisīt PRO līmeņa atlētu ir jāiet uz skolu, kur arī ir "programma" uz piecām-sešām stundām.
Daudzi nez kāpēc domā, ka skolai ir jābūt tai vietai, kur visi, bez izņēmuma - visi, tiek gatavoti kaut kādam augsto sasniegumu sportam. Tā tam NAV jābūt.
Vispirms ir jāpanāk, lai fiziskā kultūra kā tāda iedzīvojas mūsu valstī. Pagaidām tā ne tuvu nav. Lai cilvēki saprot, ka nevar visu laiku tik balstīt pakaļu pret dažādiem beņķiem un dīvāniem, ka kaut vai vakara skrējienu vajag sataisīt (vismaz pāris reizes nedēļā), kad sapratīs, ka 40 gados (daudziem pat 30) būt pilnīgam nespējniekam nav forši un atrunas par ģenētiku un vecumu šeit nav vietā utt.
No sākuma ir jāārstē sabiedrība no vispārējas anti-fizkultūras, kas, gribam vai negribam atzīt, bet pie mums zeļ un plaukst.
Un tikai tad vai tikai paralēli tam varam runāt par IZM kā skolu un skolotāju "dresētāju" lomu.
Skaidrs, ka tie, kas jau trenējas ārpus skolas kādos sporta veidos, tiem skolas pulciņi nebūs!
Un pirms zīmējam shēmas, atceramies, ka teleporti nav izgudroti vēl un uz/no skolas/treniņiem ir jātiek mājās. Arī ziemas laikā utt.
Te problēma drīzāk ir cita - ja skolotājs nemāca un nedod laiku iemācīties skolēnam kaut vai to pašu 3soli, bet liek uzreiz pildīt uz atzīmi, tad viņš, pilnīgi godīgi, ir pats pelnījis nesekmīgu atzīmi.
Turklāt, ir jāvērtē pati tehnika, nevis metri, sekundes utt. Protams 100 metri nav arī jāskrien minūtē, bet nu... tāpēc visiem ir galva, lai domātu un saprastu kas un kā.
Sportam jābūt vispārējam, nevis visi jācenšas padarīt par profesionāliem sportistiem. Tāpēc jau mums ir tik daudz amatieru, kuri uzskata, ka valstij viņi ir jādotē un jāpadara par profesionāliem sportistiem..
Tāpēc arī lielākā daļa pielīdzina amatieru sporta medaļas- profesionālam sportam...
Tādā gadījumā, pat ja apmeklējumu sāk skatīties max stingri, vnk var atļauties neko nedarīt.
Un nevajag tagad arī zīmēt idilli - mēs runājam par skolniekiem, tai skaitā tīņiem, kuriem "pēc noklusējuma" patīk izaicināt sabiedrību un izdomāt visādus protestus.
Motivācijai ir jābūt pašam, nevis jāgaida kad skolotājs motivēs. Pret fizisko kultūru pie mums tā attieksme ir nekāda, jo, kā jau teicu, ir absolūta anti-fizkultūras politika.
nu tas ar bik pa traku "kačalka"...kāds sīcis saskatīsies uz vidusskolnieka paku ar sev tādu (vēl lielāku)gribēs un sačakarēs veselību ātri...pietiktu ar fiziskokultūru un kas gribēs tas apmeklēs ,kas nerūpēsies par savu veselību nedarīs to ar pēc skolas beigšanu ar turpmākā dzīvē...