Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:14, Did:0, useCase: 0

Anatolijs Kreipāns: "Man patīk viss, ko es daru"

Anatolijs Kreipāns ir viens no labākajiem Latvijas žurnālistiem un komentētājiem. Intervijā portālam "eSports.lv" Anatolijs stāsta par savu žurnālista gaitu sākumu, pašreizējiem notikumiem Latvijas sportā un citām interesantām lietām.

CEĻŠ UZ ŽURNĀLISTIKU

Latvijā esat pazīstams kā ļoti labs un inteliģents komentētājs. Kā tas viss sākās? Vai pats nodarbojāties ar sportu?
Par žurnālistiku zemapziņā sāku interesēties skolas gados. Trenējos futbolā Daugavpils rajonā, tas bija Latvijas līmenī, ne vairāk. Es diezgan ātri sapratu un, par laimi, to neuztvēru slimīgi, ka diez vai būšu superspēlētājs. Mans sapņu kalngals tolaik bija iekļūt Daugavpils “Ķīmiķī”, kas bija Latvijas čempioni. Tā kā es mācījos normāli un man nebija doma saistīt visu dzīvi tikai ar sportošanu, tad es piedalījos visos sporta veidos – man bija 1. sporta klase distanču slēpošanā, 1. sporta klase šaušanā, arī futbolu labi spēlēju – biju vārtsargs, darīju visu, ko vien vajadzēja. Bērnībā kaimiņos bija labi draugi, it īpaši viens no viņiem, kas bija kādus 4 gadus vecāks par mani – ko tik viņš nedarīja un kā tik nefanoja... Un es līdz ar viņu. Bērnības iespaidi ir visspilgtākie, un bieži vien ir tā, ka tam, kam tu pieķeries, tas arī paliek visdziļāk. Man arī gribējās sporta vidē grozīties – skatījos Olimpiskās spēles un domāju: forši gan būtu tur nokļūt. Bet nebija vēl doma, ka mācīšos par žurnālistu. Tad vienā avīzē intervijā ar V. Jurzinovu (viņš tolaik vēl bija iesācējs treneris) izlasīju, ka viņš ir beidzis Maskavas universitātes žurnālistikas nodaļu. Tas man tā kā ar āmuru iesita pa galvu – oho, ļoti laba doma, kāpēc arī man nepamēģināt to pašam? Manai literatūras skolotājai bija laba draudzene, kas strādāja vietējā rajona avīzē par redaktori. 10. klasē biju diezgan smagi izčakarējis kāju un līdz pavasarim nevarēju neko spēlēt, bet es braukāju komandai līdzi. Treneris teica – sportot nevari, tad staigā apkārt un kaut ko uzraksti. Tā gan bija tāda niekošanās, bet es vēl 10. klasē nebiju 100% izlēmis – vai iešu uz vēsturi vai citur. Tad es domāju – jā, vēsture ir interesanta, bet to taču var apvienot – es sporta vēsturē varu rakņāties līdz mūža beigām, sākot ar Olimpiādēm un beidzot ar visu pārējo. Un es izlēmu nodarboties ar to, kas man visvairāk patīk.
Kā es sāku komentēt? Tā apzināti tas sākās 80. gadu beigās ar handbolu, ar “Celtnieka” meistarkomandu utt. J. Robežnieks, J.Pašuba – viņi abi man piedāvāja pamēģināt. Pēc tam 90. gadu sākumā TV tika izveidota “Sporta studija”, uz turieni mani uzaicināja G. Jēkabsons – drīzāk nevis uzaicināja, bet pierunāja, jo tolaik es vēl šaubījos – tomēr vispirms esmu rakstošais žurnālists, tikai tad TV, radio utt.

Cik gadu vecumā sākāt sekot līdzi sporta notikumiem un piefiksēt tos? Vai vecāki atbalstīja Jūsu ieceri kļūt par žurnālistu?
Pirmo pasaules čempionātu futbolā es atceros ļoti slikti – 1970. gadā bija fināls Brazīlija – Itālija, bet man neļāva skatīties to spēli, jo man bija dzimšanas diena, palika 10 gadi, bija ciemiņi atnākuši un es nedrīkstēju skatīties... Vispār cītīgi sāku piefiksēt sporta dzīvi no 1974. gada – tieši futbolu, kad bija pasaules čempionāts. Bet no 1972. gada – Olimpiskās spēles Minhenē, kuras atceros diezgan normāli – tātad no apmēram 12 – 14 gadu vecuma, kad centos nelaist garām nevienu sporta pārraidi, cik nu to toreiz TV bija.
Par vecākiem – principā nevarētu teikt, ka viņi ļoti atbalstīja, jo viņi īsti nezināja, kas tā par profesiju. Tolaik viņi vienīgi zināja, ka man būs jābrauc prom uz Rīgu, lai mācītos universitātē. To es jau biju sen nolēmis, un viņi man teica – kā gribi, tā dari. Bet bija viena nianse – tajos laikos žurnālistika skaitījās visnotaļ politiska profesija, bija jābūt uzticamam, kā nekā bija 1978. gads. Vecāki uztraucās, ka mani varētu vienkārši “atšūt”, jo mūsu radi dzīvoja Kanādā un tas tolaik nebija vēlams. Tomēr ne iestājeksāmenu, ne studiju laikā man neviens nedeva pat mājienu, ka kāds kaut ko varētu izdarīt. Pēc tam gan bija pāris gadījumu, bet nu tas lai paliek, tas neattiecās uz šo tematu [smejas].

Kā vecie žurnālisti uztvēra, ka Jūs, jaunais žurnālists, ielaužaties viņu lauciņā? Vai karjeras sākumā nācās bieži uzklausīt kritiku?
Es tur īpaši nelauzos, jo, pirmkārt, nācu un teicu – dodiet man kaut ko darīt! Un gan tolaik, gan tagad ir tā, ka pieredzējušie veči redz, kurš kaut ko grib darīt un kurš grib tikai pazīmēties. Es sākumā diezgan daudz darīju melno darbu un man paveicās, ka pieredzējušie žurnālisti – dažreiz ar humoru, dažreiz ar dzēlībām – palīdzēja. Ja kādreiz man gadījās kādas muļķības sastrādāt, tad viņi neteica – nu tu gan esi stulbs, bet mācīja savādāk. Tas pats arī attiecas uz vecajiem TV komentētājiem – ja viņi redzēja, ka tu patiešām strādā un gribi strādāt, tad viņi vienmēr palīdzēja. Nebija gluži tā, ka kaut ko pienesa klāt, bet viņi deva iespēju, un tas jau ir daudz.
Par kritiku – protams, tā ir ļoti normāla lieta. Arī skolā neviens nesāk iet 5. klasē, bet vispirms ir sagatavošanās, 1. klase utt. Sākumā mācāmies rakstīt burtus, tad teikumus, nevis uzreiz sacerējumu! Tāpat arī te – man bija viens ļoti labs pasniedzējs universitātē - Ābrams Kļeckins. Vēlāk, kad jau biju kļuvis par žurnālistu, viņš pateica, ka studiju sākumā bijis gandrīz pārliecināts – no manis nekas jēdzīgs nesanāks, būšu kārtējais, kurš saņems diplomu un viss. Bet pēc tam viņš atzina, ka ir ļoti patīkami kļūdījies – principā, tas ir viens no lielākajiem komplimentiem, kādu esmu saņēmis. Vienmēr viņu esmu ļoti cienījis un vēl tagad augsti vērtēju kā pasniedzēju un kā personību, kaut gan viņam ar sportu nav nekāda sakara.
Kritika – viss ir atkarīgs, kā to visu uztver. Ja tā ir veselīga kritika, tad tas ir normāli, bet ja tā ir kritika kritikas pēc, tikai tāpēc, lai es parādītu, ka varu viņam “uzbraukt”, par to var tikai pasmīnēt un viss. Gan jūsu portālā “eSports.lv”, gan “Delfos” – jebkurā portālā, kad aizeju uz forumu un lasu, ka cilvēki aizmirst, par ko iet runa, un sāk plēsties savā starpā, tad es veru uzreiz ciet adresi un eju prom, jo saprotu, ka nekas interesants vairs nebūs [smejas].

Kādas svešvalodas Jūs zināt un kā tās apguvāt?
Nu, ko var saukt par pārvaldīšanu? To, ko man vajag darbam, es zinu – latviešu un krievu valodas perfekti, normāli pārzinu arī vācu un poļu valodas. Angļu valodu nekad neesmu speciāli mācījies, bet darbam to izmantoju un sporta vajadzībām zinu diezgan normāli.


KOMENTĒTĀJA DARBISTABA

Cik ilgu laiku pirms spēles vācat informāciju par komandām un spēlētājiem?
Principā tā informācija jau vācas visu laiku, pirms spēlēm informācija tiek atlasīta un sašķirota, pielieku vēl kaut ko jaunu klāt. Bet liela daļa netiek spēles laikā izmantota tikai tāpēc, ka nav konteksta – nav jēgas to stāstīt tikai tāpēc, ka man tas ir. Laiks, cik ilgi vācu informāciju, ir dažāds. Tagad, kad bija pasaules kausa izcīņa, savā darbavietā “Vakara Ziņās” speciāli paņēmu atvaļinājumu, jo zināju, ka nevarēšu visu apvienot un izdarīt.

Lai arī esat specializējies futbola jomā, bieži komentējat un rakstāt arī par citiem sporta veidiem... Kā spējat savākt tik daudz informācijas un visu paturēt prātā, ja jākoncentrējas uz vairākiem sporta veidiem vienlaikus, piemēram, Olimpiskajās spēlēs viens sporta veids seko citam?
Tas nav grūti, jo nav tā, ka kāds sporta veids nāktu pilnīgi no jauna. Futbols – jā, tas ir Nr.1, bet es par visu interesējos un tas netraucē, jo ļoti daudzus gadus esmu tur iekšā un pilnīgi no jauna nekas nav jāapgūst. Tajā pašā basketbolā – tas, ka neesmu TV divus gadus, nenozīmē, ka nesekoju tam visam līdzi. Visiem sporta veidiem uzmanība netiek pievērsta vienādā daudzumā. Kad ir Olimpiāde, tad jau pirms tam zināms, kas būs par sporta veidiem. Es skaidri zinu, ka man nekad neliks komentēt sporta vingrošanu vai kādu cīņas sporta veidu, jo to nekad neesmu darījis. Es sekoju vienkārši tādā līmenī, lai zinu, kas ir kas, bet ne dziļāk. Tas pats hokejs – sekoju tam pietiekami cītīgi, bet ne tik ļoti, lai varētu iet pie mikrofona.

Komentējot Latvijas komandu spēles TV, jūs noteikti jūtat līdzi mūsējiem, taču jābūt daudzmaz objektīvam...
Ļoti labi pateici – daudzmaz objektīvam. Tas ir normāli – jebkurš komentētājs ir tāds pats cilvēks kā visi pārējie. Ja mūsējie spēlē pret viņiem, tad jebkurš normāls komentētājs pārdzīvo līdz savējiem. Cita lieta, ka nevajag noniecināt jeb, kā saka, nolikt pretiniekus – to nu gan nedrīkst – tas ir nepareizi no profesionālā viedokļa, no ētikas un no jebkura cita viedokļa. Bet tas, ka es pārdzīvoju par savu komandu, ir normāli un tā tam arī jābūt. Un nevienam neticēšu, ja viņš teiks, ka viņš ir pilnīgi bezkaislīgs un viņam nav ne simpātiju, ne antipātiju. Tādā gadījumā viņš ir robots, nevis dzīvs cilvēks.

Vai, daudzus gadus strādājot sporta žurnālistikā, nenotrulinās emocijas?
Nē, jo ar to arī sports ir interesants, ka nevar zināt, kas notiks tālāk – vienu spēli tu vinnē, bet nākamā atkal sākas ar rezultātu 0:0. Lai gan, dažreiz pienāk tāds punkts, kad tās emocijas notrulinās – it kā profesionāli visu dari pareizi, bet jūti, ka pietrūkst tādu emociju. It īpaši tas ir lielajos pasākumos, bet pēc tiem nāk tāda kā otrā elpa un atkal gribās, lai šie pasākumi turpinātos vēl un vēl.

Vai vieglāk ir komentēt spēles vienam vai ar kādu kopā?
Tas nav ne vieglāk, ne grūtāk – tas ir savādāk. Mans viedoklis visiem ir zināms – es neesmu ne pretinieks, ne atbalstītājs komentēānai vienam vai divatā, jo uzskatu, ka komentējot divatā efekts ir tad, ja otrs ir piesaistīts kā eksperts – sportists vai treneris, jo šādi cilvēki var dot tādu informāciju, kādu tu nezini un nevari zināt. Kā piemēru vienmēr minu Arti Rasmani – vienreiz komentēju motokrosu, tā bija pirmā sezona, kad viņš vairs nebrauca. Un es guvu tādu baudu, kādu neesmu guvis, komentējot ne arvienu citu kopā, lai neņem ļaunā mani kolēģi. Varbūt vēl ar Valdi Valteru, komentējot basketbola raidījumus un spēles, un Gunti Pederu vieglatlētikā ir kaut kas līdzīgs, jo viņi ir bijuši tur iekšā un viņi pārzin visus sīkumus, kurus vienkārši tāpat nevar zināt. Piemēram, motokrosa laikā kāds tur bija apstājies trases malā un Artis uzreiz pateica, kas par vainu. Mēs jau arī televīzijā meklējam šos variantus, lai pieaicinātu kādu ekspertu, bet nelaime tāda, ka daudzi eksperti, kuri patiešām būtu spējīgi pastāstīt kaut ko jaunu, ir krievu valodā runājošie un valsts televīzijā tas īsti neiet cauri. Lūk, šāda komentēšana divatā dod efektu. Bet ja divatā komentē komentētāji, tad, bez šaubām, ir vieglāk – gan gatavoties, gan runājot.

Kas jums patīk labāk – rakstīt vai komentēt un kāpēc?
Nezinu... Man patīk viss, ko es daru. Tās ir divas atšķirīgas lietas, kas viena otru papildina un dod lielu efektu.


DARBA NEREDZAMĀ PUSE

Sportā daudz kas paliek aiz kadra un nenonāk līdz skatītāju acīm un ausīm, taču tas zināms žurnālistiem... Ja drīkstētu visiem stāstīt visu, kas slēpjas komandas iekšienē, vai skatītājiem mainītos priekšstats?
Kardināli priekšstats nemainītos. Varbūt par kādu konkrētu spēlētāju nedaudz mainītos priekšstats, bet ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt – žurnālistu ētika. Savā vairāk nekā 20 gadus ilgajā karjerā neesmu pārkāpis šo nerakstīto likumu, cerams, ka nekad nepārkāpšu un neiesaku nevienam to izdarīt. Ja tev ir labas attiecības ar kādu treneri vai sportistu un viņi tev uztic kaut kādas lietas, kuras viņi negrib nekur teikt un negrib, lai tās publicē, bet viņi tev pasaka tāpēc, lai tu zini, kāda ir situācija, un attiecīgi spētu to novērtēt, tad esi tik labs un šo uzticību attaisno. Jo vajag tikai pāris reizes kaut ko publiskot, lai paspīdētu, un vari būt drošs, ka tev vairs nekad neviens neko neuzticēs un nestāstīs. Jā, tev izstāstīs to, ko zina visi, varbūt pat vēl mazāk. Man ir labas attiecības ar daudziem treneriem un spēlētājiem, kuriem es varu vienkārši piezvanīt un sarunāt satikties, ne intervijai, bet tāpat, lai uzzinātu ko jaunu. Nu, ja būs kaut kas sensacionāls, tad varbūt, bet ja cilvēkam tas ir kaut kas personisks, tad nebūtu ētiski to vēl kādam atklāt.

Vai Jūsu karjerā ir bijis kāds gadījums, kad kāds Jums saka - uzraksti par mani kaut ko labu, nesaki īstenību un par to tev atlīdzināšu... Vārdu sakot, vai Jūs kāds ir mēģinājis ietekmēt?
Nē... Latvijā sports nav tāds bizness un tāda industrija, lai sportists uz tā rēķina, ka ir samaksājis žurnālistam, to vēlāk dabūtu atpakaļ ar uzviju. Šaubos, neviens tieši nav tā teicis: “Davai, sarunāsim, cik un kā...”. Cita lieta, ka dažreiz uzaicina ciemos, atved kādu suvenīru no ārzemēm utt., bet tas ir savādāk. Nē, nav bijis tā, ka “es tev iedodu 100 latus, un tu uzraksti man šitā...”. Varbūt, ka jaunībā uz tā var uzķerties, bet tagad, kad man ir kaut kāds vārds, tas maksātu daudz vairāk nekā nauda, lai arī cik tās būtu. Ir vērtības, ko nevar izmērīt naudas daudzumā.

Lai būtu labi informēts sporta žurnālists, ir nepieciešams apmeklēt arī daudzas sacensības, kuras reti kuram var šķist saistošas. Vai tas nesamazina patiku pret sportu un savu darbu?
Nē, es šad tad aizeju uz kādiem mačiem savos sporta veidos. Reti, bet šad tad aizeju. Piemēram, ja dzirdu, ka tajā pašā rokasbumbā ir parādījušies pāris interesanti puikas, es aizeju uz kādu 1. līgas maču apskatīties, kas tad tur interesants ir. Ja man ir iespēja, es eju uz visām tādām spēlēm, kas man liekas saistošas, neatkarīgi no tā, vai es par to spēli kaut kur rakstīšu vai nē. Jo tu vairāk esi tajā vidē, jo vairāk tās interesantās lietas pašas nāk klāt, bet, ja tu tur neesi, tad nekas interesants noteikti neatnāks, tas nu ir skaidrs...

Jūs strādājat daudz - esat “Vakara Ziņu” žurnālists, rakstāt portālam "Delfi", komentējat sporta raidījumus radio "SWH" un gandrīz visas spēles "LTV7" kanālā, reizēm arī ''TV3'' Čempionu līga. Kā jums pietiek visam laika? Vai bieži nākas atteikties no kāda darba piedāvājuma?
Nākas atteikties un es arī ne vienu reizi vien esmu atteicies no sadarbības tikai tā iemesla dēļ, ka es zinu – nevarēšu to izdarīt labi. Ja tu to nevari izdarīt labi, tad tā jau ir haltūra. Un tas nav vajadzīgs ne man, ne tiem, kas man piedāvā darbu. Pagaidām šāda attieksme bijusi ļoti saprotama, jo mans pamatdarbs ir “Vakara Ziņās” un viss ir pakārtots tam. Pārējie ir līgumdarbi, kurus es strādāju, kad ir nepieciešams. Tie paši “Delfi” – man bija līgums ar viņiem uz futbola čempionātu, es tur ik pa laikam uzrakstu kādu komentāru, arī sporta vēsturi. Bet tas ir arī manām vajadzībām, jo man vienmēr ir paticis parakņāties vēsturē. Tā ir tāda aka, kuru nekad nav iespējams izsmelt. Man vienkārši pietrūkst laika sēdēt bibliotēkās un meklēt. Kas konkrētajā datumā noticis pasaulē, var ļoti vienkārši atrast, bet Latvijas vēstures notikumus sameklēt ir daudz grūtāk. Laika pietrūkst, tieši tāpēc nākas vienam otram atteikt. Uzreiz es nekad neatsaku, saku, ka padomāšu, jo man jāapsver, vai es varēšu to normāli izdarīt. Ja nē, tad nē, tad labāk nemaz.

Interneta komentāros vienmēr atrodas kāds, kurš nav apmierināts ar to, kā TV tiek komentētas spēles. Vai jūs lasāt šo kritiku un cenšaties kaut ko mainīt savā darba stilā?
Nē, bet es izlasu zināšanas pēc. Būtu stulbi teikt, ka es to nelasīšu, mani tas neinteresē, ko viņi tur raksta. Tas ir svarīgi, ko cilvēki raksta un domā. Cita lieta – vai to visu vajag pieņemt. Ja kāds pasaka, ka viņam nepatīk tas stils, tad es nevaru neko palīdzēt, viņš var klausīties citu stilu. Ja man nepatīk šāda mūzika, es klausos ko citu, ja man nepatīk šī filma, es skatos citu filmu, bet es tāpēc nesaku, ka tas ir kaut kas slikts, ka tas ir mēsls tikai tāpēc, ka man tas nepatīk. Tas nav nekāds kritērijs, ka man patīk vai nepatīk. Kaut gan ar to jārēķinās, ir daudz cilvēku, kam patīk, kas saka, ka viņi ļoti daudz ko jaunu uzzina. Ideāla varianta nav. Tas ir labi, ka cilvēkiem ir dažādas gaumes. Reizēm liekas, ka tā ir stulba kritika, bet, ja dziļāk ieskatās, tad var atrast kaut ko vērtīgu. Ja ne gluži jāiedziļinās, tad jāapskatās ir komentāri, ko par tevi domā, vienalga, cik tie ir slikti vai labi.

Kādas ir Jūsu attiecības ar citiem žurnālistiem – konkurentiem no citām avīzēm un kanāliem? Kādi sakari ar ārzemju žurnālistiem?
Vispirms es viņus visus uzskatu par kolēģiem, mums ir veselīga konkurence. Man ir neviltots prieks, ja kāds no maniem kolēģiem kādreiz “uzķer” kaut ko labu un interesantu. Es priecājos par viņu, nevis domāju – kāds viņš nelietis, kā viņš varēja apsteigt mani utt. Man ir labas attiecības ar visiem kolēģiem. Varbūt kāds pret mani izturas savādāk, bet tā ir cita lieta. Tas, protams, nenozīmē, ka tad, kad es kaut ko uzzinu, visiem zvanīšu un teikšu. Uz to arī neviens necer, bet ja kāds man piezvanīs un palūgs – tu biji tajā spēlē, pastāsti, kas tur bija utt. Tā ir normāla parādība un es viņam arī pastāstīšu. Protams, ja tur būs kāds “knifiņš”, tad es to viņam neteikšu, bet vispār mēs padalāmies ar informāciju. Piemēram, Olimpiskajās spēlēs mēs neesam daudzi, mēs nevaram būt visur un, it īpaši tad, ja mūsu sportisti startē vienā laikā, tad loģiski, ka mēs nevaram būt klāt gan tur, gan tur. Bet tās interesantākās lietiņas es atstāšu savam izdevumam un mani neviens nesaprastu, ja es tā nedarītu.
Kas attiecas uz ārzemju žurnālistiem – arī tā ir normāla parādība, ja pirms spēles viņi pienāk un paprasa ziņas par mums – sākot ar to, kā izrunā un raksta spēlētāju uzvārdus utt. Un parasti jācenšas viņiem iedot pēc iespējas vairāk informācijas, lai viņi uzraksta par mums kaut ko labu!
It īpaši tas izpaudās Portugālē, kad viņi bariem nāca uz mūsu treniņiem un tribīnēs bija improvizētas preses konferences – viņi stāstīja par savējiem, mēs – par savējiem.

Vai bieži spēlētāji iedod "kurvīti" un atsakās pēc spēles no intervijas?
Nē, dziezgan reti, bet jāsaka, ka ir bijuši arī tādi gadījumi. Tas ir slikti, jo arī tas ietilpst viņu pienākumos, tāpat, kā manos pienākumos ietilpst viņus iztaujāt. Es jau neeju tur parunāt un neprasu, piemēram, “kā tev iet?” un ” kā tavai vecmāmiņai ar veselību?”... No otras puses – jāmēģina viņus saprast un iejusties situācijā – toreiz Sidnejā Olijars visus pasūtīja vienu māju tālāk, jo savā pirmajā Olimpiādē nebija ticis finālā. To var uztvert divējādi – viņš darīja slikti, viņam nevajadzēja tā darīt, bet tas, ka viņš nebija savā debijā ticis finālā un bija nikns uz visu pasauli, ir tikai normāli – viņš to pārdzīvoja un nebija vienaldzīgs. Ja kāds viņa vietā būtu gājis smiedamies apkārt, vajadzētu sākt domāt, kādu mērķu dzīts viņš te atbraucis.

Kā sekojiet dažādiem sporta notikumiem ārvalstīs? Vai jums mājās ir iespaidīgs satelīttelevīzijas pieslēgums?
[Smejas] Nē, man ir parasta kabeļtelevīzija, ja vajag redzēt kādu spēli, tad aizeju pie kāda ciemos vai arī uz kādu sporta bāru. Varētu jau uzlikt šķīvi, bet negribu sevi piesiet pie televizora. Daudz vērtīgāk ir lasīt – lielās intervijas, viedokļus, analīzes utt., jo tad var iegūt daudz vairāk nekā no plikas skatīšanās.

Jūs esat uzkrājis pamatīgu pieredzi, droši vien bijis ļoti daudz kuriozu... Lūdzu, pastāstiet par kādu no tiem!
Nu, ko kurš uzskata par kuriozu – ūdens spainis man nav uzkritis virsū, nekur iekšā arī neesmu iekritis ar visu komentētāja vietu [smejas]. Neko tādu uzreiz nevaru atcerēties, ir bijušas visādas tehniskās problēmas – kaut kas nojūk vai nobrūk, bet tie jau drīzāk ir negadījumi, kas pārbauda, kā esi sagatavojies dažādām situācijām.


KOMENTĀRI PAR FUTBOLU

Nesen Latvijas futbolā bija īsts ''Ziepju burbulis'' – “Ventas” ambiciozajiem plāniem un mērķiem nebija pamata un finanses. Līdzjutēji nezin, ko tagad dara Ventas īpašnieks Jānis Fridrihsbergs – parādi vēl nav atdoti un, cik zināms, tieši viņam jāuzņemas visa vaina.
Es nezinu, šosezon neesmu Fridrihsbergu redzējis vispār, varbūt kaut kur klusi viņš vēroja spēles. Es nezinu, kas pašlaik notiek ar klubu – manuprāt, tur ir apturēts viss, kas vien var būt apturēts. Sākumā jau visiem gribējās ticēt, ka viss būs labi un skaisti, tas viss tā arī izskatījās. Bet, kad no pirmajām treniņnometnēm pienāca ziņas, ka klubs palicis parādā vieniem, otriem, spēlētājiem nemaksā algas utt., tad arī kļuva skaidrs, ka tur kaut kas nav, kā vajag. Šeit arī spēlē nianse – ja spēlētājs ir labs draugs vai paziņa, viņš pastāstīs notikumus komandas iekšienē – vienkārši, lai zinātu, bet oficiāli neko neviens neteiks. Tad arī radās pirmās aizdomas, ka tur kaut kas nebūs, kā vajag.

Vai pats sākumā ticējāt?
Jā, noteikti! Varbūt likās neticama tā summa, bet... Acīmredzot Ross Akmens un pārējie bija tik prasmīgi apvārdotāji, ka ieskaidroja savus mērķus un plānus visiem, ieskaitot LFF utt. Bet neko nevar padarīt, arī no tādiem gadījumiem ir jāmācās.

Ziemā Latvijas futbolā uzpeldēja korupcijas skandāls, taču vainīgie īsti netika publicēti - vien "Sporta Avīze" nosauca tos, kuri LFF vairs nebija algas saņēmēju sarakstā pēc šī skandāla - K. Kļaviņš, R. Lajuks, M. Rubenis. Arī tiesnesis Kazāks gribēja visu izklāstīt, kā bijis īstenībā, taču saprazdams, ka tas viņam var atmaksāties, interviju viņš atsauca. Vai varat ieviest nedaudz skaidrību par tālaika notikumiem?
Skaidrību es neieviesīšu, jo man pašam tās nav. Bez tam tas tikai lieku reizi parāda, ar ko mēs atšķiramies no Itālijas – tur neviens nerēķinās ar to, kas ir “Juventus”, ja reiz likums ir pārkāpts, tad vainīgais ir jāsoda. Pie mums šis likums acīmredzot darbojas līdz zināmai robežai – tad, kad līdz tai nonāk, tad likuma darbība tiek apturēta. Es nezinu, kāpēc tā putra bija jāsāk, ja jau sākumā bija skaidrs, ka līdz atrisinājumam tas nenonāks. Lai vienkārši pabaidītu – tas man liekas smieklīgi, jo, ja kāds grib ar to visu nodarboties, tad tas nodarbojas tikpat veiksmīgi, kā līdz šim un dara to bez jebkādām emocijām. Ir daudz dažādu paņēmienu, kā piedalīties visādos totalizatoros, pašam tur nemaz nefigurējot. Ir tāds labs teiciens – ja tu pasaki A, tad pasaki arī B! Nu pagaidām B neviens nav teicis...

Futbols Latvijā turpinās attīstīsies straujāk vai vēl ilgu laiku paliks tādā līmenī, kāds tas ir tagad - ne pārāk daudz līdzjutēju, grūti sameklēt ģenerālsponsoru utt. Lietas iet uz labo pusi, bet tomēr, vai nav vajadzīgs ātrākas izaugsmes iespējas?
No skatītāju viedokļa – ja es aizeju vienreiz uz kādu spēli, kāpēc man tur jāiet vēlreiz, ja, lai neņem ļaunā futbolisti, es tur nereti redzu tikai bezjēdzīgu skriešanu. Tie treneri, kuri laukuma malā kliedz, ka jācīnās, smagi kļūdās, jo vispirms ir jāspēlē futbols un tikai tad jācīnās, nevis otrādi. Varbūt tāpēc mums arī tās spēles nav tik skatāmas. Bet skatītājs grib redzēt kaut ko baudāmāku. Otrkārt, tagad visiem ir internets, satelīttelevīzija utt., līdz ar to kaut ko labāku var redzēt mājās. Vēl jau arī klubiem pašiem ir jāstrādā ar līdzjutējiem – “Ditton” pierādīja, ko var panākt, nedaudz pastrādājot ar skatītājiem. Tāpat Jūrmala, tikai tai nav, kur izvērsties. Skatītājus jāieinteresē – ja uz vienu spēli atnāk 10 līdzjutēju, jācenšas, lai uz nākamo atnāktu 12 un uz trešo jau 20. Nebūs tā, ka uz kādu spēli atnāks tikai 150, bet pēkšņi vienā jaukā dienā – 3000. Tā nebūs! Klubiem pašiem jādarbojas!

Kā uztverat Starkova atgriešanos Latvijā? Vai tiešām nebūtu bijis labāk turpināt darbu kādā ārzemju klubā (Starkovs pirms tam teica, ka esot piedāvājumi). Tāpat ar spēlētājiem – Bleidelis un Prohorenkovs atgriežas Latvijā. Vai tas nav pakāpiens zemāk?
Grūti pateikt – vai tas ir pakāpiens zemāk. Bet tas, ka labu laiku neparādās jauni un talantīgi spēlētāji, tas gan... Ne Karlsons, ne Kalns vairs nav jaunie. Protams, prieks, ka viņi beidzot ir “atvērušies”, bet jauno nav. Ar jaunajiem spēlētājiem ir daudz jāstrādā. Esmu dzirdējis tādu viedokli, ka, ja Gauračs nonāks “Skonto”, viņš pazudīs. Pirmkārt, vecie viņu noliks pie vietas, otrkārt, viņu aizsūtīs uz dublieriem un ar to arī viss beigsies. Jaunajiem jāspēlē! Uz leju līmenis neiet, bet pietrūkst tādas jaunas, spilgtas personības, jo visi vēl dzīvo uz vecajiem spēlētājiem. Nu labi, lielākā daļa izlasē jau nav nekādi veterāni, bet jānāk klāt jaunajiem. Kad viņi ir tikuši līdz izlasei, viņi apstājas – tagad es visu savā dzīvē esmu sasniedzis, esmu izlasē, pelnu ārzemēs salīdzinoši labu algu, viss man ir un vairāk nevajag. Tā domāšana ir jāmaina – kam tu to dari? Ja tu strādā, tad centies būt labākais savā jomā! Vienalga, vai tu spēlē rajona čempionātā vai Virslīgā.
Par spēlētājiem un Starkovu – grūti pateikt. Šie spēlētāji nekad nav bijuši superklases, bet gan labi, vidusmēra spēlētāji, kam gadījās tikt labos klubos. Tas pats Prohorenkovs, izņemot Izraēlu, nekur citur ārzemēs tā arī nav pa īstam spēlējis. Tagad viņiem pašiem ir labāk – te vismaz dabūs spēļu praksi un varbūt rudenī atkal kaut kur pazudīs, lai nu tā būtu. Arī skatītāju interese būs lielāka – nāks tāpēc, ka Bleidelis un Prohorenkovs spēlēs. Starkova gadījumā varbūt pat ir labāk, ka pēc visiem tiem notikumiem Krievijā viņš šeit mierīgi pastrādās kādu laiku un, cerams, pēc tam atgriezīsies pavisam jaunā kvalitātē. Viņam vajadzīgs laiks, lai to visu sagremotu.

Vai itāļi bija pelnījuši šādu uzvaru PK izcīņā, it īpaši pēc incidenta, kad Zidāns iesita Materaci... Vainīgi abi, bet morāli sagrauti palika francūži... Kāds ir Jūsu viedoklis Zidāna – Materaci lietā?
Tas sods, ko viņi saņēma, bija simbolisks, lai vispār tāds būtu. Zidāns jebkurā gadījumā nedrīkstēja tā rīkoties, bet cilvēcīgi to var saprast. Jācīnās arī pret provokatoriem, lai to kļūtu mazāk.

Vai Itālijas superklubi atkopsies pēc nosūtīšanas uz zemāku līgu?
Uz laiku šī līga kļūs nedaudz vājāka, bet atgūsies – tas jau nav pirmais skandāls. Arī ''Milāna'' pēc 80. gadu skandāla nekur nepazuda.

Vai Liepāja spēs paspēkoties ar "Dynamo" un kādu redzat Verpakovska nākotni Kijevā? Vai nepastāv iespēja, ka liepājnieku treneris Zelkevičs kuru katru brīdi aizbrauc uz Skotijas “Hearts”?
Zelkevičs nekur nebrauks, jo Skotijā visas vietas jau ir aizsistas. To, ka viņš tūlīt kaut kur aizies, es dzirdu jau kopš pavasara. Liepāja var pacīkstēties, ļoti labi, ka pirmā spēle ir Liepājā – būs intriga (intervija notika piektdien - aut.). Kijevā var būt pašpārliecinātība, turklāt spēlētāji, kas bija Vācijā, tagad nevar būt labā formā.

Vai "Dinaburg" nenogrims pēc tam, kad “Ditton” kļūs par Daugavpils komandu nr.1 un "Dinaburg" neieņems ierasto 4. vietu (netiks Intertoto kausā)?
Tur nav, kam aiziet. Komanda nav slikta, spēlē normāli, bet viņiem nepaveicās. Tagad viņi dabūja labu spēlētāju, cīņa par ceturto vietu vēl nav beigusies. Arī Gavrilovs (kluba īpašnieks) pagājušajā tikšanās reizē neko neteica, ka viņš pamestu klubu, ja nebūs 4. vietas. Pēdējais, ko viņš teica, ka būs jāpārdod leģionāri, ja nebūs vieta četriniekā.

Ko gaidāt no Latvijas - Zviedrijas EURO2008 spēles?
Pirmkārt, es gaidīju Larsonu... Bet vispār domāju, ka mūsu spēkos ir sākt šo atlases ciklu līdzīgi pagājušajam Euro2004 atlases ciklam.

Vai piekrītat, ka šajā brīdī labākais Latvijas futbolists ir Koļinko, kurš spēlē spēcīgā komandā/čempionātā un dara to ļoti labi?
Noteikti. Viņš ir vienīgais stabili spēlējošais, Laizāns varētu būt otrajā vietā. Savukārt Verpakovskim būtu jāpamaina vide, jo viņš tur vairs nevar iedzīvoties...


ŠIS TAS PAR CITIEM SPORTA VEIDIEM

Daugavpilī populārākais sporta veids ir spīdvejs – uz to iet pat 5000 skatītāju, tas ir, vairāk nekā uz savstarpējām cīņām futbolā. Kāpēc, jūsuprāt, tas ir tā un kāpēc citur Latvijā spīdvejs nav populārs? Vai dosieties uz Latvijas GP spīdvejā 9. septembrī? Vai piekrītat, ka tas ir lielākais spīdveja notikums Latvijā?
Lielākais kaut vai tāpēc, ka GP posms nav nekad noticis pat bijušās PSRS teritorijā. Protams, es tur būšu, man tur pāris darbiņi preses centrā. Starp citu, arī televīzija rādīs šo notikumu. Es pats sevi nesaprastu, ja šo pasākumu palaistu garām.

Komentējot dažādas sporta spēles, bieži pieminat handbolu. Vai tas ir jūsu mīļākais sporta veids?
Tas ir pirmais sporta veids, ar kuru sāku komentētāja darbu. Kopš 1980. gada līdz pat PSRS izjukšanai es katru gadu braukāju uz handbola spēlēm, par tām vācu materiālus, apkopoju informāciju un rakstīju vairākiem izdevumiem

Un visbeidzot - ko Jūs varētu novēlēt visiem līdzjutējiem un tiem, kas nākotnē grib izaugt profesionāli žurnālisti?
Līdzjutējiem – lai biežāk saprot sportistus, kuri ir uz laukuma!
Topošajiem žurnālistiem – uz priekšu, lai izdodas! Bet gribu pieminēt, ka tas ir ļoti smags darbs.
1 2 3 86 komentāri

  -4 [+] [-]

, 2006-07-27 11:19, pirms 12 gadiem
nakoshajai intervijai jabut ar ''LABAKO'' komentetaju Krisjani Klavinu!

  +1 [+] [-]

, 2006-07-27 11:20, pirms 12 gadiem
xDDDDDDDDDDDDD

     [+] [-]

, 2006-07-27 11:23, pirms 12 gadiem
nu skatīsimies vai EČ08 izdosies iesākt tik pat labi kā EČ04, Kreipāns ir optimists

  +2 [+] [-]

, 2006-07-27 11:27, pirms 12 gadiem
visu cienu Anatolijam!

     [+] [-]

, 2006-07-27 11:35, pirms 12 gadiem
Nu kuram ir laiks lasiit tik garus rakstus!
bet pienjemu ka vareetu buut interesani, bet jaastraadaa

  +3 [+] [-]

, 2006-07-27 11:39, pirms 12 gadiem
Labākais komentētājs LV pēc maniem ieskatiem! RESPECT!

  +3 [+] [-]

, 2006-07-27 11:40, pirms 12 gadiem
Cepuri nost Anatolija priekšā!

  +1 [+] [-]

, 2006-07-27 11:42, pirms 12 gadiem
Ir nedaudz jaapalabo ievadteksts - vins ir vislabaakais komenteetaajs nevis viens no labaakajiem!

     [+] [-]

, 2006-07-27 11:43, pirms 12 gadiem
njaaa laba intervija!!! bet Anatolijam, kā jau profesionālim, tādas slēptas atbildes, ne viss tiek pateikts!! VIŅŠ zina vairāk!!!)

     [+] [-]

, 2006-07-27 11:50, pirms 12 gadiem
laba intervija

     [+] [-]

, 2006-07-27 11:56, pirms 12 gadiem
Vecis uz goda vienmēr ir paticis kā viņš komentē... Vienmēr uzzinu ko jaunu..

     [+] [-]

, 2006-07-27 12:04, pirms 12 gadiem

Citāts:

Publicējis Esportists
Nu kuram ir laiks lasiit tik garus rakstus!



Tieši tapēc mums 2/3 valsts ir pilnīgi [cenzēts], ka nevienam negribas neko vairs ne lasīt ne darīt, vispār neko! Visu tikai padodiet gatavu uz paplātes, parādiet pa TV, tā mūsu tauta arī degradējas. Šī ir pirmā intervija, kur tiek intervēts cilvēks, kam ir ko pateikt un to ko viņš pasaka ir vērts izlasīt. Tās iepriekšējās intervijas var kalpot par teicamu salīdzinājumu cilvēku inteliģences līmenim - "Kā tev iet?" - "Forši!", baigi labās īsās intervijas, vai ne? Bet tas laikam ir vienīgais, ko spēj izlasīt vidusmēra "esportists". Jā kāds uzraksta rakstu garāku par 3 rindiņām, tad jau sākas gaušanās, ka nevar tik daudz izlasīt!!! Stulbums!

P.S. Cepuri nost A.Kreipāna priekšā!

     [+] [-]

, 2006-07-27 12:04, pirms 12 gadiem
laba intervija! toļiks kā vienmēr ir labakais! jaunajiem sporta žurnālistiem ir no kā mācīties

     [+] [-]

, 2006-07-27 12:08, pirms 12 gadiem
Anatolij turies! You are the best!!!!!!!!

     [+] [-]

, 2006-07-27 12:13, pirms 12 gadiem
Pilniibaa piekriitu "Eddy", un turklaat biezhi vien rodas iespaids, ka dazhi te gandriiz vai paarmet autoram, ne tikai par shito rakstu, ka shis ir uzrakstiijis baigi gari un negribas lasiit....

     [+] [-]

, 2006-07-27 12:15, pirms 12 gadiem
kreipis....

     [+] [-]

, 2006-07-27 12:28, pirms 12 gadiem
Esports priecee, paldies par interviju!
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

     [+] [-]

, 2006-07-27 12:33, pirms 12 gadiem
nu Kreipāns viennozīmīgi manā skatījumā ir labākais sporta komentētājs un eksperts,KK pat viņam pagaidām tuvumā nestāv.un kstaķi,intervija arī laba.

     [+] [-]

, 2006-07-27 12:44, pirms 12 gadiem
Laba intervija!

     [+] [-]

, 2006-07-27 12:44, pirms 12 gadiem

Citāts:

Publicējis Esportists
Nu kuram ir laiks lasiit tik garus rakstus!
bet pienjemu ka vareetu buut interesani, bet jaastraadaa




Tiem kuriem interesee tie atradiis laiku lai izlasiitu!

Lieliska intervija

     [+] [-]

, 2006-07-27 12:52, pirms 12 gadiem
ta neko intervija

     [+] [-]

, 2006-07-27 12:57, pirms 12 gadiem
Labi jautajumi, labas atbildes, ES izlasiju

     [+] [-]

, 2006-07-27 13:04, pirms 12 gadiem
laba intervija ar labako komentetaju !

     [+] [-]

, 2006-07-27 13:13, pirms 12 gadiem
Kreipāns viens no labākajiem!!!!!!!!! Vajag viņu noklonēt lai būtu aizstājējs kad Īstais Kreipāns ies pensijā.

     [+] [-]

, 2006-07-27 13:18, pirms 12 gadiem
tiešām laba intervija, iesaku izlasīt.

  -2 [+] [-]

, 2006-07-27 13:30, pirms 12 gadiem
Ļoti daudz kas tiešām bija svētīgs.

Piemēram:
Kritika – viss ir atkarīgs, kā to visu uztver. Ja tā ir veselīga kritika, tad tas ir normāli, bet ja tā ir kritika kritikas pēc, tikai tāpēc, lai es parādītu, ka varu viņam “uzbraukt”, par to var tikai pasmīnēt un viss. Gan jūsu portālā “eSports.lv”, gan “Delfos” – jebkurā portālā, kad aizeju uz forumu un lasu, ka cilvēki aizmirst, par ko iet runa, un sāk plēsties savā starpā, tad es veru uzreiz ciet adresi un eju prom, jo saprotu, ka nekas interesants vairs nebūs [smejas].

     [+] [-]

, 2006-07-27 13:38, pirms 12 gadiem
Super intervija, reaali inchiigi bija lasiit!
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

     [+] [-]

, 2006-07-27 14:14, pirms 12 gadiem
tieshaam laba intervija ar zinoshu, intelegjentu cilveeku ne tikai sporta zhurnaalistu un komenteetaaju!!!
noteikti labaakais savaa arodaa.
vieniigais atsevishkjaas speelees ar izlases, arii klubu piedaliishanos gribeetu lielaaku optimismu, vairaak izcelt pozitiivaas lietas muuseejo speelee, ne negatiivaas... bet tas izskataas, ka tas vienkaarshi norakstaams uz sliktu garstaavokli

     [+] [-]

, 2006-07-27 14:20, pirms 12 gadiem
prieks, ka ar katra nākamā intervija ir aizvien interesantāka un runājot par Kreipānu - viņš jau vienmēr ir pratis interesanti stāstīt, kā iesāku lasīt interviju, tā nevarēju atrauties

     [+] [-]

, 2006-07-27 14:50, pirms 12 gadiem
Vakar bija prikols,82-83 min starp fc dinamo kijeva un liepājas met. Kreipans sarunājās ar kādu no malas un vina teikto varēja dzirdēt ēterā

     [+] [-]

, 2006-07-27 14:53, pirms 12 gadiem
Vakar bija prikols,82-83 min starp fc dinamo kijeva un liepājas met. Kreipans sarunājās ar kādu no malas un vina teikto varēja dzirdēt ēterābet tik un tā ar Tevi ir interesanti!Paldies!Tu esi labākais!!!

     [+] [-]

, 2006-07-27 15:35, pirms 12 gadiem
Cepuri nost!!!

     [+] [-]

, 2006-07-27 15:39, pirms 12 gadiem
labs raxts.....nakotne buushu arii sporta zurnalists
1 2 3 86 komentāri