Atklās burātāja Kanska 100 gadu jubilejas izstādi

Tās apmeklētāji no 23.oktobra līdz 17.novembrim varēs iepazīties ar Jēvgēņija Kanska dzīves stāstu, aplūkot daļu no viņa trofejām: godalgām, medaļām, diplomiem, kā arī noskatīties filmētus materiālus par burāšanas sportu un viņa sasniegumiem.

Leģendām apvītajai burāšanas sporta autoritātei – Jevgēņijam Kanskim (1907.gada 17.decembris – 1986.gada 5.jūlijs) šā gada decembrī apritētu 100 gadi, no kuriem burāšanai veltīti 70.

Pirmās uzvaras un godalgas izcīnītas neatkarīgās Latvijas laikā, bet pēc kara –Padomju Latvijā, plūkti neskaitāmi uzvaras lauri, iegūtas medaļas, diplomi un godalgas. 16 reizes Jevgēņijs Kanskis ieguvis PSRS čempiona titulu burāšanā uz ūdens un ledus. Neskaitāmas reizes nonācis Latvijas čempiona un Rīgas čempiona godā. Gūtas uzvaras starptautiskā mēroga sacīkstēs. Pēdējo reizi viņš startēja 1981.gadā – 73.gadu vecumā.

Jevgēņija nodzīvotais mūžs bija piedzīvojumiem un sportiskām uzvarām piesātināts. Šobrīd neviens vairs nevar īsti pateikt, kur ir īstenība un kur – mīti. Patiesībā visi stāsti un nostāsti radušies no patiesiem notikumiem, taču ar laiku tie guvuši dažādas notikumu interpretācijas un kļuvuši par leģendām.

Daudzi savā laikā atzina, ka viņam piemita kāds ļoti īpašs talants, spēja pakļaut vēju savām vajadzībām, kas bija galvenais viņa panākumu noslēpums – vēja un jahtas izjūta, pakļaut un sakļaut tos abus, lai gūtu maksimālu rezultātu. Viņš piedalījās visās iespējamajās sacīkstēs, viņam nebija nozīmīgu un mazsvarīgu startu, viņš cīnījās visās vienādi.

Bieži viņš pierādīja, ka ne jau jahtas veiksmīga vai neveiksmīga uzbūves konstrukcija ir noteicošais panākumu garants, bet gan paša meistarība un fanātiskā nodošanās iemīļotajam sportam nodrošina uzvaru.

Jevgēņija sirds piederēja jahtai AMATA, kas latīņu valodā tulkojama kā Mīlētā. Jau 1937.gadā tika atzīmēta 200. nozīmīgās balvas iegūšana. Tomēr vienu no tām, pieredzējušie burātāji saviem jaunākajiem kolēģiem, stāsta vēl šodien.

Tas notika 1930.gadā. Pēc spīdošu uzvaru virknes Havrā un Deauvillā, kad jahta AMATA visos 8 startos uzvarēja, tās komanda nolēma piedalīties arī Bretaņas starptautisko sacensību nedēļā, kur atkal guva vairākas uzvaras. Tomēr īpaši traģisks un tagad jau leģendām apvīts izvērtās 86 jūras jūdzes garais Kamaras – Benjodes posms, kura veikšanai sacensību rīkotāji atvēlēja 3 dienas.

Regatei tika pieteiktas 18 jahtas, kuras uzsāka cīņu par ātrākās titulu. Posma pirmā diena tuvojās beigām, kad pavisam negaidīti burātājus pārsteidza biedējoši spēcīga vētra, kuras augošais spēks draudēja aizraut dzelmē ikvienu, kas stājās tai ceļā. 17 startējušo jahtu komandas meklēja glābiņu tuvējās ostās vai arī tās tika izmestas uz krasta akmeņiem. Tikai par AMATAS likteni nekas nebija zināms. Sekoja neziņas pilnas dienas... Vētra tajā naktī bija paņēmusi vairāk nekā 300 cilvēku dzīvības. Neviens vairs necerēja Latvijas vīrus ieraudzīt dzīvus... Francija gatavojās aizlūgumam par vētrā bez vēsts pazudušajiem. Tomēr par AMATAS vīriem aizlūgts netika, jo posma piektajā dienā, cēli šķeļot viļņus, Kamaras – Benjodes posmu pabeidza Jevgēņija Kanska Mīlētā.

Sensacionālā uzvara vēja spārniem aplidoja Franciju un arī Eiropu. Šajā regatē AMATA ieguva ne tikai balvu savā klasē, bet arī īpaši vērtīgo un godājamo medaļu „Navigacia Restituta”, kā arī tika apbalvota ar Francijas Republikas tirdzniecības flotes medaļu.

AMATAS milzīgie panākumi un komandas drosme tika daudz cildināta un īpaši uzteikta deputātu palātas priekšsēdētāja Buša – Lafona uzrunā. Jahtas komanda īpašā ceremonijā nolika vainagus pie nezināmā kareivja kapa Parīzē, godinot vētrā bojā gājušo piemiņu.

Latvijā puiši atgriezās kā savas tautas varoņi.

Vēlāk Jevgēņijs Kanskis atzinās, ka 23 gadu vecumā prātā neienāk domas par iespēju no tālākās sacensības izstāties – ja esi startējis, tad finišē.

Jevgēņija Kanska privātā dzīve bija tikpat interesanta un aizraujoša kā viņa sportiskie panākumi. Piedzimis 1907. gada 17. decembrī un baznīcā kristīts kā Jevgēņijs Lodočņikovs, Rīgas-Volmāras apgabala tiesneša Ivana Lodočņikova un viņa likumīgās sievas Marijas dēls, bet patiesībā viņš bija Rīgas notāra Vjačeslava Kanska dēls. Apmēram 7 gadu vecumā māte Jevgēņiju atsūtīja dzīvot uz Rīgu pie sava īstā tēva, kurš uzdeva viņu par savu radu atvasi. Tikai 1933.gadā, kad Jevgēņijs bija pierādījis sevi kā talantīgu un daudzsološu sportistu, tēvs viņu adoptēja un deva savu vārdu.

Dažādos laikos viņa vārds ir visādi locīts – Jevgēņijs Lodočņikovs, Eižens Lodočņikovs, Eižens Kanskis, Jevgēņijs Kanskis. Taču savā būtībā viņš vienmēr ir bijis dedzīgs, aizrautīgs „cīnītājs ar vēju”. Šī cīņa nebija „uz dzīvību un nāvi”, bet drīzāk dēvējama par „spītnieka savaldīšanu” – kurš kuru.

Jevgēņijs Kanskis arī teicis: „Runā, ka agrāk bija koka kuģi un dzelzs cilvēki, bet tagad ir otrādi. Tā gan nebūtu īsti pareizi, jo, lai kādi būtu kuģi, tie vienmēr būs jāvada cilvēkam ar dzelzs roku...”

Izstādi organizē Latvijas Zēģelētāju savienība, sadarbībā ar SIA „Sniedze N”. Izstādes atbalstītāji ir a/s „Wess motors”, Sony Nordic AS Filiāle Latvijā „Sony Baltic” a/s Māris Gailis, komandītsabiedrība „S. Vilcānes audits”.

Informāciju sagatavoja
Latvijas Olimpiskās komitejas
preses sekretāre
Ilze Āķe - Vīksne