Viedoklis: SOK mani apbēdināja... ļoti

Uzreiz un nepārprotami pateikšu – šādas izmaiņas, manuprāt, ir nevajadzīgas un liekas. Olimpiskās spēles tiek deklarētas kā sporta virsotne. Tajās tiekas labākie no labākajiem un, kā liekas man, tajās jāpiedalās pašiem izcilākajiem sportistiem, kuriem ir jārāda savu spēju maksimums. Protams, ka “fonā” var būt citi, kuri ir kvalificējušies sacensībām, taču nevajag pašas olimpiskās spēles pārvērst par farsu!

SOK darbības līdz galam nav saprotamas, pareizāk, šīs darbības ir vērstas, lai olimpiādi pārvērstu par tādu foršu tusiņu, festivālu utml., sportisko sastāvdaļu ņemot tik “starp citu” un par to iekasētu labu naudu. Jaunās olimpiskās programmas izmaiņas ir tiešs šīs tēzes apliecinājums.

Ja mēs paskatāmies, lielākie olimpisko spēļu skandāli ir bijuši kādos sporta veidos? Ja mēs atsevišķi skatām dopinga jautājumu, tad parasti tie ir sporta veidi, kur atlētu sniegums tiek vērtēts ar zināmu subjektīvisma devu. Piemēram, daiļslidošanā subjektīvismi teju katrā turnīrā liek runāt par to, ka kāds esot apdalīts. Frīstaila BMX sacensībās rezultāts arī netiek izteikts ne sekundēs, ne kilogramos, ne metros, t.i., tas ir vēl viens sporta veids, kurā ir cilvēciskais faktors.

Kāpēc tādi sporta veidi vajadzīgi? SOK to skaidro, ka viņi vēlas spēles padarīt mūsdienīgākas, taču nevar nepievērst uzmanību, ka šādās disciplīnās ir daudz vieglāk manipulēt ar sportistu rezultātiem.

Strītbols, jeb, kā to sauc SOK, 3-pret-3 basketbols, ir cits stāsts, taču ne labāks. Lai piedod man ielu bumbošanās fani (pats arī kādreiz mēģināju tāds būt), taču tas ir basketbola atvasinājums spēšanai mazākos laukumos (lai uz viena laukuma varētu spēlēt 2 mačus, kas bija aktuāli tā izveides brīdī, Ņujorkā, kad laukumu trūka) vai treniņu veids, kādu konkrētu īpašību attīstīšanai. Faktiski – par oficiālu sporta veidu padara to, kas vēl vakar bija treniņš.

Dzīvot pagātnē, protams, nav lielas vajadzības un SOK veiksmīgi jau šādā veidā ir ieviesusi divus sporta veidus savā programmā, turklāt ieviesusi veiksmīgi, tie ir pludmales volejbols un regbijs-7, taču jautājums vēl aizvien paliek atklāts – vai to vajag? Ko tas dod (iznemot papildus ienākumus)? Tad jau jāsāk gaidīt hokeja “bullīšu” turnīrs vai futbola “frīstaileru” driblinga sacensības? Tad jau nevajag būt sīkumainiem un jāaizstāj vieglatlētika, peldēšana, svarcelšana un akrobātika ar vienu sportu – krosfitu.

Nezinu kā citiem, bet man olimpiskās spēles asociējas ar “klasiskajiem” sporta veidiem. Pirmkārt, ar tiem, kuros tiek parādītas cilvēka spējas un kuros sportisti sacenšas viens ar otru tiešā, salīdzināmā un objektīvi izmērāmā veidā. Vai tā būtu vieglatlētika, kur visu var izmērīt, vai svarcelšana, vai riteņbraukšana, slēpošana, peldēšana, cīņu sporta veidi vai airēšana utml. arī, starp citu, šaušana. Otrā plānā ir vēsturiski iegājušies komandu sporta veidi – basketbols, hokejs, volejbols, futbols utml.

Man noteikti nav nekas pretim jauniem sporta veidiem, tādiem ir jābūt, taču ir jābūt arī skaidrai vīzijai ko ar to grib panākt. Personīgi man, pat, ja sporta veids ir kopumā interesants, ir nogurdinoši skatīties sacensības, kurās no sākuma sportisti distanci veic ar startu no labās kājas, tad no kreisās, tad ar sānu, vēlāk – ar otru sānu…, nu jūs sapratāt, tā ir viena sporta veida dažādās disciplīnas.

Kāpēc man liekas, ka SOK paši tā īsti nezina ko grib panākt? Šīsdienas paziņojums, kas seko pēc tam kad jau Tokijas spēlēs bija iekļauta virkne ar sporta veidiem – ieskaitot karatē un beisbolu. Šodien pievienoja vēl. Kāpēc? Tomass Bahs saka, ka spēlēm jākļūst modernākām, jaunākām un tajās jāpiedalās vairāk sievietēm. Varbūt, taču vai nav dīvaini, ka sporta pasākuma rīkošanas galvenais motīvs nav tieši sports pats?

Riņķadancis ap beisbolu, kurš tika izslēgts, bet, kad spēles notiek Japānā, kur beisbols ir nacionālais sporta veids, atkal parādās programmā ir tikai pierādījums SOK nekonsekvencei. Īstenībā, ir visai amizanti skatīties kā organizācija, kas tik ilgus gadus cīnījās pret profesionālismu sportā, pret mazāko neautorizēto reklāmu uz sportistu apakšveļas, pašlaik programmu veido balstoties uz aukstu biznesa aprēķinu. Šodien vajag beisbolu – būs, rīt vajadzēs stieņa akrobātiku – noorganizēsim!

Arī visas nodarbes, ko sauc par “ekstrēmajiem sporta veidiem”, it sevišķi visas “frīstaila” disciplīnas. Tā kā nebaidos būt nepopulāra viedokļa izteicējs – tādiem sportiem vispār nav jābūt olimpiādes programmā! Labi, kad sportisti sacenšas trasē (BMX, snovborda borderkross utml.), tas ir saprotami, bet triku rādīšana – tas ir cirks. Nesaku, ka tas ir viegli (jo zinu, ka nav), taču tie ir triki. Arī cirkū akrobāti veic trikus. Kāpēc tad olimpiādē nav yo-yo sacensību?

SOK, mēģinot iet vienā solī ar laiku, mēģina olimpiādes programmā iekļaut modernus sporta veidus, tos, kas ir populāri pašlaik. Tajā pašā laikā olimpiskā kustība visu laiku lepojas ar savu vēsturi, kuras saknes aiziet līdz pat antīkajiem laikiem. Nē, neuzskatu, ka jāatgriežas pie pirmatnējā spēļu izskata (pliku vīriešu fiziskās aktivitātes svaigā gaisā mani, ziniet, neuzrunā), taču, manuprāt, olimpiādei ir jābūt kaut kam stabilam un fundamentālam. Programmai nav jāmainās ik pa četriem gadiem un pašai sporta veidu atlasei ir jābūt balstītai uz sportiskajiem, ne biznesa principiem.

Laiks, kad olimpiāde patiešām bija visu sportistu sapnis, jau sen ir pagājis, precīzāk, tas aiztraucās garām tieši tajā brīdī, kad parādījās profesionālais sports. Olimpiskā kustība, cīnoties pret to, nepaspēja ielēkt vilcienā un pašreizējās darbības ir tikai mēģinājumi tikt pie lielā galda, kur tiek dalīts lielais pīrāgs, gluži kā sunītis Džerītis, kurš gatavs i sēdēt, i ķepu padot, lai tik tiktu pie sava kumosiņa.