-Vladislav, kas Tevi piesaistīja cīņas sportā? Kāpēc tika izvēlēts tieši sambo?
-Tas bija ļoti sen, vēl Padomju laikos. Sambo tolaik bija ļoti populārs un arī viens no pieejamākajiem. Karatē un tamlīdzīgi sporta veidi bija aizliegti, tāpēc jau no pirmās klases sāku nodarboties ar sambo.

-Pastāsti nezinātājiem, ar ko kaujas sambo atšķiras no sporta sambo?
-Kaujas sambo ir ļoti tuvs cīņām bez noteikumiem. Ir atļauti sitieni, žņaudzieni, sitieni ar galvu un pa kājstarpi, kas citos cīņas sporta veidos pārsvarā ir aizliegti. Ir forma, kas apgrūtina cīnīšanos. Sporta sambo drīkst tikai cīnīties, nevienu sitienu nedrīkst veikt, kamēr kaujas sambo ir atļauti visdažādākie sitieni.

-Kur un kā cēlies kaujas sambo?
-Savulaik no visām cīņām radās sambo – tas apvieno gan džudo, gan austrumu cīņu, gan visādas citas tehnikas. Kaujas sambo radās Krievijas armijā īpaši specvienībām. Krievi uztaisīja universālo cīņas veidu, ar kuru apmācīja speciālo vienību kareivjus. Turklāt kaujas sambo dalās sporta kaujas sambo un vienkārši kaujas sambo, kas vairāk ir militārajiem. Sporta kaujas sambo tiek izņemti visi bīstamie paņēmieni, jo kaujas sambo ir arī daži paņēmieni, kas var būt nāvējoši.

-Pagājušajā nedēļā Lietuvā notikušajā pasaules čempionātā kaujas sambo izcīnīji bronzu. Cik pietrūka līdz uzvarai?
-Viens punkts pusfinālā. Tehniski pretinieku uzvarēju, taču dabūju divus aizrādījumus, kas ļāva pretiniekam uzvarēt ar viena punkta pārsvaru. Latvijā kaujas sambo vispār nav attīstīts, nav pretinieki ar kuriem sparingot, nav ekipējuma un arī zināšanas par noteikumiem ir ierobežotas. Cīņas laikā divreiz izkāpu aiz līnijas, par ko arī saņēmu sodu. Cīņās bez noteikumiem ir ringa malas vai būris, tāpēc tur šādos gadījumos cīņa netiek apturēta. Arī džudo agrāk vienkārši izgrūžot aiz līnijas varēja pelnīt punktus, bet tagad tā vairs nav. Tur tika mainīti noteikumi, lai nezustu cīņas skatāmība, skaistums. Mums nav paklāju, uz kuriem trenēties konkrētajā cīņas sporta veidā.

Manu sniegumu ietekmēja arī tas, ka pirms čempionāta biju saaukstējies, kas atsaucās uz pašsajūtu. Otrajā cīņā ar lietuvieti man bija augsts spiediens, baidījos, ka nevarēšu turpināt, taču beigu beigās viss bija kārtībā.

-Kura bija turnīra smagākā cīņa? Pusfināls, kur nācās piekāpties turkmēnim?
-Pirmo cīņu noslēdzu septiņpadsmit sekundēs, aizsūtot pretinieku nokautā. Cīņas laikā nesanāca pat īsti iesildīties. Smagākā noteikti bija otrā, par ko jau stāstīju – tur man paaugstinājās spiediens, tobrīd bija iegūts pārsvars 2:0, bet divas minūtes līdz cīņas beigām sāka reibt galva, palika slikta, bija jānotur tas laiks, jānosargā uzvara. Tas bija visgrūtākais. Pusfinālā tas atgāja, bet neko neforsēju, baidoties, ka atkal viss var atkārtoties. Varbūt tā bija kļūda... Visi, kas redzējuši to cīņu saka, ka tā viennozīmīgi bija mana uzvara, es pats viņu atdevu.

-Tavs brālis Artūrs arī sekmīgi cīnījās, taču viņam nedaudz pietrūka līdz medaļai...
-Pirms pusgada viņš kļuva par Eiropas čempionu – pirmo Latvijas sportistu, kas šajā sporta veidā ticis pie zelta medaļas. Uzskatu, ka viņam savā ziņā pietrūka motivācijas, jo redzot attieksmi no valsts un federācijas puses... Jaunam sportistam jau nepietiek ar medaļu un diplomu vien. Protams, viņš trenējās un darīja to ar pienācīgu atdevi, taču vienlaikus vajadzēja strādāt, pelnīt naudu, lai trenētos, jo atbalsta nebija. Artūrs tika līdz pusfinālam, atdeva visus spēkus, radīja vislielākās grūtības ļoti spēcīgam krievu sportistam, kurš vēlāk kļuva par čempionu. Krievs pārsita brālim uzaci, nācās uzlikt piecas šuves. Par trešo vietu Artūrs cīnījās ar Ukrainas sportistu, ko bija uzvarējis Eiropas čempionāta finālā. Ukrainis, protams, bija ļoti motivēts revanšēties. Brālis salauza pretiniekam degunu, taču ukrainis turējās līdz galam, jo viņam bija dažu punktu pārsvars. Beigās brālis ierindojās piektajā vietā, taču man kā viņa trenerim par viņa cīņām daudz vairāk gandarījuma nekā par savām. Viņš, atšķirībā no manis, strādāja ar simts procentu atdevi. Viņš izdarīja visu, ko varēja.

-Šogad tev varētu teikt mazliet neveicies – Eiropas čempionātā izmežģīji potīti, pirms pasaules čempionāta saslimi...
-Jāņem vērā, ka pasaules čempionātā biju gandrīz vecākais dalībnieks. Viens lietuvietis gan bija vecāks par mani, taču pie godalgotas vietas viņš netika. Es jau šobrīd skaitos veterāns, cīnos ar 10-15 gadus jaunākiem puišiem. Man šis čempionāts bija principiāls viena iemesla dēļ – mani motivēja tas, ka vēlējos beigt savu karjeru sambo, tāpēc četrus mēnešus nopietni gatavojos. Diemžēl pēdējā nedēļā saslimu, taču kopumā sasniedzu saviem gadiem cienījamu rezultātu. Vienmēr visiem saku, ka tas nav nekāds sētas turnīrs, bet gan pasaules čempionāts, kur piedalās arī augsta līmeņa MMA cīkstoņi. Līmenis ar katru gadu aug.

-Sportista gaitas vismaz sambo tu esi nolēmis beigt. Ko darīsi turpmāk?
-Popularizēšu brazīliešu džui – džitsu. Trenēšu gan jaunos sportistus, gan pats startēšu. Skaitos veterāns, taču startēšu ne tikai tur, bet arī starp pieaugušajiem. Ja būs iespējas startēt sambo, es to darīšu, bet kaujas sambo gan lieku punktu, jo tā tomēr ir pilna kontakta cīņa, kur savainojumi nav retums. Pasaules čempionātos esmu izcīnījis 11 medaļas – reti, kurš vispār var lepoties ar dalību 11 pasaules čempionātos, kur nu vēl 11 medaļām. Man ir visu kalumu medaļas, tas ir tas, ar ko varu palepoties.

-Medaļas ir, bet kā ar atbalstu – vai uz šiem čempionātiem tu brauc par saviem vai atbalstītāju līdzekļiem?
-Pārsvarā līdz šim esmu braucis par savu naudu, atbalstījis arī brāli. Šogad man palīdzēja BTA, "Global Fitness", kā arī treneri Alvis Stankevičs, kas mani sagatavoja fiziski, un Vladimirs Vlasjuks, kurš rūpējās par manu tehnisko sagatavotību.

-Kāpēc nav federācijas atbalsta?
-Grūti pateikt, kas tur par vainu, droši vien kaut kāda sava politika... Medaļas mēs esam devuši, gan jau, ka kāds, piemēram dome finansiālu atbalstu arī ir snieguši, bet līdz mums tas katrā ziņā nav nonācis. Pirms pasaules čempionāta mums federācija visu laiku solīja, ka būs ekipējums, bet pēdējā nedēļā pateica, ka tomēr ne. Čempionātā startējām ar vienu ekipējumu mainoties savā starpā, jo cīņas mums notika atšķirīgās dienās. Domāju, ka uzaci brālim pārsita arī nepiemērota ekipējuma dēļ. Un, kas attiecas uz Eiropas čempionātu, neticu, ka federācijai par brāļa uzvaru netika piešķirti nekādi līdzekļi.

Man, kā cilvēkam, kas sportot sāka vēl padomju laikos, finansiālais aspekts nekad nav bijis būtiskākais. Galvenais, lai ir iespējas pilnvērtīgi sagatavoties, svarīgs ir sagatavošanās posms. Brāli varēju sagatavot daudz labākā līmenī, tādā, lai viņš uzvarētu. Ja būtu pilnvērtīgi sagatavoties, tad tas notiktu, taču es saprotu viņu un daudzus citus, kam jāpelna nauda, lai pabarotu un apgādātu savas ģimenes. Tie vairs nav pusaudžu gadi, kad varēja uzturēt vecāki. Man trenera darbs ir hobijs un es arī nevaru prasīt no savem audzēkņiem, lai viņi nāktu trenēties divreiz dienā, jo viņiem ir darbs. Ja es būtu magnāts, es varētu viņiem maksāt, bet šobrīd viss vairāk notiek uz entuziasmu.

-Par medaļām Eiropas un pasaules čempionātos jābūt arī valsts prēmijām...
-Pērn par Eiropas bronzu saņēmām 200 latus. Sagatavošanās posmā tiek tērēts nedaudz vairāk. Protams, viens no faktoriem, kāpēc prēmija bija tik maza, ir tas, ka mums nav olimpiskais sporta veids. No otras puses – treniņprocess ir tāds pats kā olimpiskajā sporta veidā džudo. Mūsu veidā ir daudz traumu – lauzti deguni, smadzeņu satricinājumu, izsisti pirksti... Pirms diviem gadiem man Eiropas čempionātā bija tāds gadījums, ka pusfinālā zaudēju francūzim, kurš neizgāja fināla cīņā, jo es viņu vienkārši biju sasitis tik nopietni, ka viņš to nespēja. Jā, arī man bija salauzts deguns, taču es cīnījos par trešo vietu, ko arī izcīnīju. Bet, piemēram, šajā čempionātā saņēmu tikai vienu sitienu pa galvu, brālim gan gājis smagāk – pārsista uzacs, neliels smadzeņu satricinājums, savainota kāja, joprojām pieklibo.

-Brālis turpinās startēt sambo vai, līdzīgi kā tu, darbosies brazīliešu džiu – džitsu?
-Kaujas sambo brālis ir sasniedzis to, ko es kā treneris gaidīju – kļuvis par čempionu. Tagad mēs apspriedāmies un secinājām – ja būs atbalsts, mēs esam gatavi strādāt, bet, ja nē, tad mums tas vairs nav vajadzīgs. Mēs pietiekami daudziem esam pierādījuši ko varam. Vairāk tagad uzmanību veltīšu brazīliešu džiu – džitsu, nodošu savas zināšanas arī jaunajiem sportistiem.

-Brazīliešu džiu – džitsu ir arī čempionāti, kuros plānojat piedalīties?
-Janvāra beigās būs Eiropas čempionāts Portugālē. Mēģināsim tikt pie finansu līdzekļiem un aizbraukt. Ceru, ka uz to varēsim aizvest arī Mārtiņu Lūkinu (arī vairāku sambo čempionātu godalgotu vietu ieguvējs – aut.). Uz pasaules čempionātu ir sarežģītāk tikt, jo tas notiek Amerikā.

-Kādas perspektīvas vispār šobrīd ir šajā sporta veidā? Ir puiši, kas var likt par sevi runāt?
-Viss atkarīgs no līmeņa. Latvijā mani puiši, kuri ir startējuši cīņās bez noteikumiem, praktiski vienmēr ir arī uzvarējuši, turklāt ar to tehniku, ko esam apguvuši brazīliešu džiu – džitsu. Starptautiskā līmenī, protams, ir sarežģītāk, taču ir daži, uz ko ir vērts strādāt. Viss ir atkarīgs no motivācijas. Šobrīd starptautiskā līmenī gatavs cīnīties tikai mans brālis. Visi, kas ir startējuši ārzemēs, atzinuši, ka zaudējuši cīņā uz zemes, uz ko daudz tiek strādāts tieši džiu – džitsu.