Viedoklis: Renesanse Latvijas boksā?

Pirms Eiropas amatieru čempionāta reti kuram bija cerības, ka mūsējie patiešām varētu aizcīnīties līdz medaļām. Pēc neatkarības atjaunošanas mums lielu panākumu nav bijis, izņemot vien dažus gadījumus. Visaugstākā līmeņa sacensībās amatieri mums ar medaļām nelutināja - pēdējā godalga bija 1987. gadā, kad par Eiropas čempionu kļuva Jurijs Vauļins. Pēc tam - tukšais periods...

Pirms Eiropas čempionāta Latvijas Boksa federācijas (LBF) ģenerālsekretārs un delegācijas vadītājs Genādijs Glazkovs izteica cerību, ka varētu tikt pie medaļām, taču būšu godīgs - es to uztvēru diezgan skeptiski.

Taču Nikolaja Grišuņina panākumi ir apliecinājums tam, ka beidzot amatieru bokss varētu virzīties augšup. Par viņu Liverpūlē brīnījās ne vienas vien valsts delegācija un, kas zina, kā viss būtu izvērties, ja pusfinālā Grišuņins nenogulētu sākumu. Vēlāk Oleksandrs Usiks, kuram ventspilnieks zaudēja sīvā cīņā (4:5), finālā burtiski piesmēja (11:2) savu oponentu no Baltkrievijas. Aculiecinieki stāstīja, ka pēdējos divos raundos cīņa bijusi uz vieniem vārtiem.

No otras puses, Grišuņina rezultāts nav milzīgs pārsteigums - septiņkārtējais Latvijas čempions 2005. gadā uzvarēja arī Eiropas savienības čempionātā, bet vēl četrus gadus iepriekš izcīnīja bronzu Eiropas kadetu čempionātā. Nupat izcīnītā bronzas medaļa ir pirmā godalga mūsu valstij Latvijas brīvvalsts laikā.

Ir ļaudis, kas uzskata, ka Grišuņins, iespējams, būtu ticis uz olimpiādi (kur mūsējie nav startējuši kopš 1996. gada), ja vien nebūtu šopavasar notikušā boksa skandāla, kurā, protams, LBF vadības gāšana nenotika - līdzīgi kā basketbolā, tika saduļķots ūdens, sabļauts cik neapmierināti esam, bet, kad bija jārīkojas, opozicionāri neko lādzīgu nepaveica. Un vēl - atliek tikai minēt kāpēc brāļi Ritenieki, kuri bija skandāla virpulī, nepiedalījās Latvijas čempionātā, pēc kura rezultātiem notika atlase gan olimpiādes kvalifikācijai, gan nesenajam Eiropas čempionātam. Neilgi pirms vietējā čempionāta Raitis Ritenieks šo rindu autoram apliecināja, ka startēs Latvijas čempionātā, taču realitātē tā nenotika.

Droši vien daudziem garām paslīdējis fakts, ka 25. oktobrī Oļegs Fedotovs (8-5, 5KO) Polijas pilsētā Poznaņā kļuva par vakantā Globālās Boksa savienības (GBO) čempionu svara kategorijā līdz 76.2 kilogramiem, devītajā raundā ar tehnisko nokautu pārspējot poli Marčinu Piatkovski. Var jau, protams, klaigāt par kārtējo sētas līmeņa organizāciju, taču cik Latvijas bokseri vispār ir kļuvuši par kādas organizācijas čempioniem? Šķiet, spilgtākie panākumi Latvijas boksam saistās ar trīskārtējo Eiropas čempionu Elvi Mihaiļenko, taču viņš jau labu laiciņu metis mieru cīņām ringā un tagad pats nodarbojas ar to organizēšanu.

Tik mazai valstij kā Latvija arī Fedotova panākums ir pietiekami nozīmīgs. Un pietiks būt pieticīgiem, ka mēs neko nevaram un nespējam, jo pretinieks nāk no lielvalsts vai tamlīdzīgi (mazas valsts sindroms). Dzirdēts, ka dažu mūsu bokseru galvās patiešām ir tāds noskaņojums, taču tas jau ir pirmais ceļš uz neveiksmi. Pieticība jāmet pie malas un jāņem talkā VVF vārdi: "Mēs esam stipri! Mēs esam vareni!"

Iespējams, ka par renesansi Latvijas boksā vēl ir pāragri runāt, bet ir tendences, kas ļauj cerēt, ka līdz nākamajai medaļai Eiropas amatieru čempionātā nenāksies gaidīt divus gadu desmitus un arī profesionālajā boksā mūsu pārstāvji startēs arvien sekmīgāk. Nesenie Grišuņina un Fedotova panākumi tam ir apliecinājums.