Blogs: Brieža triumfs klātienē

Nenoliedzami Mairis Briedis pašlaik ir viens no TOP sportistiem Latvijā un ažiotāža ap viņu jau briedusi kādu labu laiku. Ne velti viņa atzīstamais sniegums – uzvarētas visas aizvadītās cīņas (21), pie tam 18 no tām ar KO - lika man sākt domāt par to, vai vēlos braukt uz līdz šim nozīmīgāko viņa cīņu par WBC pasaules čempiona jostu pirmajā smagajā svarā 1. aprīlī Dortmundē.

Šo ideju pastāstīju kādā no tikšanās reizēm ar draugiem pie pokera galda. Protams, atbalsts un vēlme doties bija lielākajai daļai no klātesošo, bet kad pēc vairākām dienām sekoja zvans ar konkrētu piedāvājumu - cilvēki sāka domāt. Domāt, apdomāt, pārdomāt un izdomāt, ka šoreiz tomēr nesenāk. Tā nu man nekas cits neatlika kā psiholoģiski gatavoties ceļojumam uz Dortmundi vienatnē.

Nekādi īpaši sagatavošanās darbi nebija nepieciešami – par ceļojuma plānu un biļetēm parūpējās BaltaTour, par ko viņiem liels paldies. Līdz ar to grūtākais bija aiz muguras, atlika vien laicīgi piecelties un būt lidostā, lai piektdienas agrā rītā izlidotu ar AirBaltic lidmašīnu uz Hamburgu. Interesanti, ka mana ID apliecība nevienam principā neinteresēja un ceļojuma laikā tā principā nebija nepieciešama – Šengenas zona strādā, bet Airbaltic pārsteidza, jo ar manu biļeti, principā, varēja aizlidot jebkurš. Arī par drošību lidmašīnā stuartēm bija diezgan vienaldzīgs viedoklis – par elektronisko ierīču lietošanas aizliegumu bija informatīvs aizrādījums, bet faktsiski tās varēja lietot, jo par to netika personīgi aizrādīts. Diemžēl tāda ne īpaši glaimojoša man pirmā pieredze ar AirBaltic. “Lētajās” avio kompānijās (Ryanair, Easy Jet utml.) šādi gadījumi nebija pieredzēti. Bet bija arī plusi nacionālajai aviokompānijai – izlidošanas vārti bija tik tuvu drošības pārbaudei, ka prieks. Rīta rosmes pastaiga pa lidostas jaunajiem termināliem izpalika.

Kā jau ierasts - lidojuma neatņemama sastāvdaļa ir lidostas Narvesenā iegādāts jaunākais žurnāla Klubs izdevums un ūdens. Nedaudz miega, puslitrs ūdens, izlasīti lielākā daļa rakstu un esam Hamburgā. Diemžēl par Maira cīņu “Klubā” ne rindiņas, varbūt marta numurā, bet maz ticams, jo bokss taču nav džentelmeņu sports. Uzskatu gan, ka Mairis ir labs paraugs jebkuram sportistam (strādīgums, mērķtiecība, cilvēcīgums), viņš ceļ sava sporta veida prestižu ar savu attieksmi ringā un ārpus tā.

Pēc divu stundu lidojuma pārceļamies uz trīsstundu braucienu ar vilcienu uz Dortmundi. Nekas traks, ja esi Biznesa klasē, kur sākotnēji arī nonācu (kā izrādās nejauši). Prieki nebija ilgi, jo kontrole nosūtīja uz 2. klases vagonu, kur tevi var pārsēdināt kādā no pieturām iekāpušie pasažieri norādot, ka jūs esat ieņēmis viņam rezervēto vietu pie loga. Tā arī bija – vairākas sportiskas vietu maiņas, gan man, gan netāli sēdošajiem līdz pat Dortmundes Centrālajai stacijai.

Viesnīcas recepcijā ne īpaši laipns polis (varēja redzēt, ka darba procesā ir kaut kādi sarežģījumi), bet viss pārējais ir labi. Sagurums no nedēļas darbiem, kas bija jāietilpina četrās dienās, (piecu vietā) darīja savu un pēc nesteidzīgām pusdienām ķīniešu bistro netālu no viesnīcas devos pelnītā diendusā savā viesnīcas numuriņā. Pilnībā izbaudīju vienatni un to, ka nav ne ar vienu jārēķinās – gribi neko nedarīt, lūdzu, gribi gulēt, lūdzu. Nelielās devās šāda atpūta un nekā nedarīšana ir patīkama.

Vakara sesijā es nodevos video materiālu aplūkošanai – centrālā uzmanība uz Marco Huck aizvadītajām cīņām. Wikipedia vaļā: Briedis, Huck, Bellew.. Youtube vaļā: Marco Huck vs Krzysztof Głowacki, Marco Huck vs Ola Afolabi, Tony Bellew vs David Haye, Tony Bellew vs Ilunga Makabu (T. Bellew norādīja ka I. Makabu ir bijis ļoti bīstams, kaut kādā ziņā pat spēcīgāks par D. Haye).

Secinājumi vienkārši. Huck ir ārkārtīgi ciets rieksts un Maira trenera norādījumi par 6. raundu ir vainu gaisa jaukšana vai nepareizs plāns (Maira treneris teica, ka pēc sestā raunda Huck vispār nav variantu). Paša Maira izteikumi tuvāk nozīmīgajam datumam (cīņas uzvarētājs 50 uz 50, redzēsim ringā) radīja manī zināmas bažas. Līdzīgi kā pārējie +/- 1500 latvieši arī es biju ieradies tikai un vienīgi, lai klātienē pieredzētu jauna pasaules čempiona titulēšanu ar WBC jostu. Protams 100% nekas nebija zināms. Bukmeikeri prognozēja Brieža uzvaru, bet es nolēmu veiksmi totalizātorā nepārbaudīt. Bet zinu kādu, kuru likme, ka Huck kritīs 4.-6. raundā uzrunāja, tas bija ļoti patriotiski. Lai gan arī tā, protams, varēja notikt.

Cīņas diena. Gaisā virmoja satraukums, kā nu būs. Arī satiktais tautietis Madars atzina (pēc cīņas), ka sācis jau uztraukties kādas 24h pirms cīņas. Uz arēnu nolēmu doties ar kājām, lai uzspētu iekavēto - Dortmundes apskati un nelielo foto reportāžu. Afišas stabs ar cīņas plakātu un mani bija vienīgais “selfijs” ko uztaisīju šī ceļojuma laikā, pārējās bildes un video bez mana mūļa un izstieptās rokas. Nelieli sarežģījumi arēnas meklējumos bija arī citiem latviešiem. Kā piemēru varu minēt pajauna divvietīga Porche kabrioleta piestāšana (ar Vācijas numurzīmēm), kurā pasažiera vietā sēdēja kāds Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdē esošs kungs. Ceļu uz Arēnu gan labā vācu valodā man jautāja Porche šoferis, uz ko es atbildēju - “English please”, savukārt uz to bija pretjautājums no pasažiera: “Are you local?” Šoferis, nolēmis, ka šis “English please” neko sakarīgu nepateiks, turpināja kustību uz priekšu. Jāatzīst, ka arī es pats biju nedaudz nomaldījies un apmulsis tajā brīdī un kaut ko sakarīgu ieteikt nevarēju.

Drošības kontrole pirms ieejas arēnā bija nosacīta, principā viņus interesēja tikai un vienīgi biļete, bet dzeramie, ēdamie un citi prieki nokļuva arēnā, ja tos kāds bija paņēmis līdzi. Pēc šādas pieredzes tu saprotu cik civilizētā, sociāli atbildīgā sabiedrībā mēs dzīvojam Rīgā.

Līdz Maira cīņai bija aptuveni kādas 10-12 citas cīņas, t.s. sieviešu pasaules čempiones Christina Hammer (boksa pasaulē pazīstama kā Lady Hammer) aizstāvības cīņa, kurā WBO un WBC titulus mēģināja viņai atņemt zviedriete Maria Lindberg. Jāpiemin, ka Maria ar savu komandu bija apmetusies tajā pašā viesnīcā un mēs šorīt visi kopā brokastojām. Marias brokastu ēdiena klāstu izvēlējās un norādīja viņas treneris. Labi, ka pašai ļāva vismaz to apēst. Jāpiemin, ka cīņa beidzās bez KO vai TKO, pēc punktiem pārāka bija Lady Hammer aizstāvot savu pasaules čempiones godu WBO un WBC.

Un tagad par vakara galveno notikumu – Mairs Briedis pret Marco Huck. Īsi pirms pusnakts sarosījās vēl pasākumā nonodarbinātie TV operatori, tika iedarbināts sviras krāns ar kameru tā galā, bija skaidrs, ka bokseri drīz nāks. Kā pirmais nāca Mairis, kuru sirsnīgi iesildīja Maira komandas loceklis GACHO dzīvajā izpildot savu orģināldziesmu – Riga Haute Couture.

Lielākā daļa fanu no Latvijas atradās sektorā aiz Maira un bija vienoti kā himnas laikā tā arī visu cīņu. Līdzīgi kā Mairis arī mēs sēdējām tikai raundu starplaikos, jo pārējā laikā bija jāstāv kājās un jābļauj!! Divas atslēgas frāzes visa vakara garumā un praktiski bez pārtraukuma – Mairi, Mairi vai Latvija, Latvija. Kā mums ziņoja no Latvijas TV ekrāniem šie saukļi tika dzirdēti un esot bijusi sajūta, ka cīņa notiek Latvijā. Intriga bija līdz pēdējai cīņas minūtei, jo Hucka pretuzbrukumi bija gana bīstami, lai neviens neatslābtu. Nepatīkams brīdis bija redzēt Mairi uz ringa grīdas 11. raunda pašās beigās, kad praktiski pēc zvana Huck izdarīja sitienu paribē no aizmugures. Bija bažas par to, kas notiks 12 finālraundā, kad Huck saprata, ka vienīgā versija uzvarēt ir KO vai TKO, viņam zaudēt vairs īsti nebija ko un viņš praktiski pēdējiem spēkiem devās uz priekšu. Mairis gan aizstāvējās, gan uzbruka, iespējams pat par aktīvu priekš pēdējā raunda, kurā principā viņam bija tikai jānostāv. Bet Mairis izvēlējās stratēģiju – labākā aizsardzība ir uzbrukums.

Un tas notika! Uzvara – jauns ieraksts WBC vēsturē – Mairs Briedis “a new world Champion”!!! Tribīnes uzsprāga, lidoja cepures un plīvoja Latvijas karogs, tie ir kadri, ko televīzijā neviens neredzēja, bet dzirdēja gan – Mairi, Mairi, Mairi. Burvīgas emocijas, visiem priecīgs prāts un jauni valsts svētki!! Priekā!!! Apsveicam. Šis ir notikums par kuru varēšu palielīties saviem mazbērniem stāstot - 2017. gada 01. aprīlī, kad pirmais latvietis ieguva kādu no preztižajām boksa pasaules jostām – es tam biju liecinieks, jo toreiz biju tur!!!