Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2915, Did:0, useCase: 0

SPA speciāliste, skolotāja un brīvprātīgā budistu klosterī. Ko meitenes dara šodien?

SPA speciāliste, skolotāja un brīvprātīgā budistu klosterī. Ko meitenes dara šodien?
Anete Jēkabsone-Žogota olimpisko spēļu debijas mačā pret krievieti Mariju Stepanovu.
Foto: Romāns Kokšarovs/f64

Latvijas sieviešu basketbola izlasi no debijas olimpiskajās spēlēs un līdz debijai Pasaules kausa finālturnīrā šķir desmit gadi. Taču pāri desmitgadei ir tilts, uz kura stāv četras basketbolistes, kuras savieno pagātni un tagadni. Gunta Baško, Aija Brumermane, Elīna Dikeulaku un Aija Putniņa bija valstsvienībā 2008. gadā Pekinā un ir arī šogad Tenerifē, kur pirmajā mačā tiksies ar... Ķīnu. Divi vēsturiski turnīra Latvijas basketbola vēsturē. Tas ir iemesls atcerēties notikumus pirms desmit gadiem un uzzināt, ko to dienu varones dara tagad.

Gunta BAŠKO

Toreiz: "Katra olimpieša sapnis ir nokļūt olimpiskajās spēlēs. Ļoti gribējās piedalīties arī atklāšanas ceremonijā, kas bija grandioza, taču respektējām trenera Zvirgzdiņa lēmumu. Atklāšanas ceremoniju vērojām televīzijā un nepameta sajūta, ka arī mēs taču tur varējām iet. Olimpiādes laikā bija sajūta, ka visu laiku staigā pāris centimetrus virs zemes, jo esi starp visiem top sportistiem pasaulē. No rītiem pamostoties, uztvere bija saasināta. "Esmu Pekinā, esmu olimpiskajās spēlēs, olimpiskajā ciematā, guļu olimpiskajā gultā!" Pirms došanās uz Pekinu tik ļoti to neizjutu, bet olimpiskajā ciematā visas sajūtas bija ārkārtīgi spēcīgas. "Redz kur Dirks Novickis! Redz kur Kobi Braients! Redz kur Novaks Džokovičs!" Taču, kad ieej zālē, tad viss ir citādi. Tad acīm priekšā aizkrīt slēģi un tu dari savu darbu. Taču tas, ka ik pa brīdim bija šādi impulsi, gluži kā sitieni ar elektrību, ir bija pacilājoši. Tas aizrāva elpu.
Tagad: Guntas neticamā karjera joprojām turpinās. Latvijas izlasē viņa debitēja jau 1996. gadā un arī šogad būs viena no komandas pamatvērtībām. Pēdējās divas sezonas Baško pavadījusi mājās - "TTT Rīga" komandā. Pagājušajā gadā viņā palīdzēja Latvijas izlasei kvalificēties Pasaules kausa finālturnīram.

Aija BRUMERMANE

Toreiz: "Pirms olimpiskajām spēlē mana iekļūšana sastāvā bija zem jautājuma zīmes, tomēr aizbraucu uz Pekinu. Sākotnēji biju viena no pēdējām rezervistēm, tomēr tad treneris Zvirgzdiņš sāka man uzticēties un deva iespēju. Spilgti atceros spēli pret Austrāliju, kad man gadījās cīnīties pret tā laika sieviešu basketbola zvaigzni Lorēnu Džeksoni. Es jau saprotu, ka viņa to teica visām pretiniecēm, tomēr bija ļoti patīkami, kad pēc spēles no Džeksones dzirdēju vārdus: "Good job!" (Labs darbiņš – angļu val.) Emocionāli visspilgtākā bija uzvara pret Brazīliju, bet man personiski visvairāk nozīmēja spēle pret Austrāliju. Ārpus basketbola laukuma visvairāk patika atmosfēra. Staigājot pa olimpisko ciematu, pretī nāca, piemēram, tenisists Novaks Džokovičs, nemaz nerunājot par visām Spānijas basketbola zvaigznēm. Tāpat izjutu arī lielu ģimeniskumu, kas valdīja Latvijas sportistu vidū. Mēs jau esam pieradušas ikdienā dzīvot basketbola vidē, bet olimpiādē bija iespēja tikties un sarunāties ar citu sporta veidu pārstāvjiem. Bija patīkami, ka mūs pieņēma kopīgajā ģimenē. Ciešākais kontakts izveidojās ar pludmales volejbolistiem un airētājiem. Ar viņiem sanāca tikties visbiežāk, jo katram sportistam jau bija savs grafiks."
Tagad: 2015. gadā viņa kļuva par mammu, bet pēc tam spēlēja Polijā un Francijā. Pagājušajā sezonā Aija triumfēja Francijas otrajā līgā, bet pavasarī parakstīja līgumu ar Latvijas čempionvienību "TTT Rīga", kurā atgriezusies pēc astoņu gadu pārtraukuma. Pagājušā gada pavasarī izlases kandidātos tika iekļauta vien pēc Ievas Kūlītes traumas, vēlāk piedalījās Eiropas čempionātā un palīdzēja komandai tikt uz Pasaules kausu.

Elīna DIKEULAKU (tolaik - BABKINA)

Toreiz: "Man lielākais šoks bija par to, kādā līmenī ciematā bija drošības kontrole. Gluži tāpat kā lidostā nācās iet cauri skeneriem, pārbaudīja somas. Piekasījās pie katra sīkuma. Kad iegājām ciematā, ieraudzīju milzīgu dzīvojamo māju rajonu. Tas bija iespaidīgi. Atceros, ka mūsu mājā dzīvoja arī svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, kurš regulāri gāja pastaigāties, jo viņam vajadzēja nedaudz nomest svaru. Lai gan amerikāņi dzīvoja atsevišķā viesnīcā, vienreiz ciematā bija ieradies Kobi Braients, kurš kopā ar saviem miesassargiem aizgāja uz makdonaldu. Šķiet, ka viņam bija divi miesassargi. Atceros, ka cilvēki stāvēja rindā, bet viens no miesassargiem izklīdināja visu rindu un atbrīvoja vietu Braientam. Zvaigzne bija ieradusies! Man tolaik bija tikai 19 gadi. Kad mani uzlaida laukumā, jutos mazliet bailīgi. Apzinājos, ka ne katram sportistam ir lemts to piedzīvot. Komandā man nebija tik liela atbildības nasta. Mans uzdevums bija uzmundrināt pārējās un dot enerģijas pienesumu tajās minūtēs, kamēr biju laukumā. Pēc laika saproti, kur esi bijusi. Taču jau tolaik pratu novērtēt nokļūšanu olimpiādē. Mans galvenais mērķis bija spēlēt Latvijas izlasē, bet olimpiskās spēles nāca kā bonuss."
Tagad: Elīnas potenciāls nekad nevienam nav bijis noslēpums, taču tā pa īstam viņa sevi lielajā basketbolā apliecināja tikai pagājušā gada Eiropas čempionātā, kur pēc pirmajām divām kārtām bija rezultatīvākā spēlētāja turnīrā (23,5 punkti), bet tad guva traumu. Aizvadīto sezonu viņa aizvadīja Polijas klubā Vroclavas "Sleza", kas Eiropas kausā izstājās 1/16 finālā, bet Polijas čempionātā sasniedza pusfinālu, kurā zaudēja sērijā ar 2-3.

Zane EGLĪTE

Toreiz: "No spēlēm, protams, vislabāk atmiņā ir pēdējais uzbrukums un pēdējā aizsardzība spēlē pret Brazīliju. Uzbrukumā Anete realizēja uzvaras metienu, bet aizsardzībā mēs neļāvām iemest pretiniecēm. Tā bija neaprakstāmi emocionāla un no šodienas skatupunkta vēsturiska uzvara. Ārpus laukuma atminos, kā vairākas stundas pirms atklāšanas parādes olimpiskais ciemats pārvērtās par visu iespējamo un neiespējamo krāsu salikumu parādi. Mēs uz atklāšanas parādi negājām, toties varējām noskatīties, cik ļoti pārvēršas sportisti, saģērbjoties savu valstu nacionālajos tērpos, no kuriem ekstravagantākie bija Āfrikas valstu pārstāvji. Tik lielu tautu dažādību vienuviet redzēju pirmo reizi - cik ļoti dažādi mēs visi izskatāmies un esam."
Tagad: "Esmu pilna laika mamma diviem burvīgiem bērniem. Basketbolam cenšos sekot iespēju robežās. Sezonas laikā tas sanāk retāk, bet izlašu līmenī gan skatos pārraides televīzijā, gan aizeju klātienē. Pasaules kausā mūsu meitenēm gribas novēlēt izbaudīt ik mirkli no šī lielā notikuma. Lai katra spēlētāja pati sevī rod spēkus un iespējas īstenot savas ieceres un sapņus, un, protams, lai piepildās arī visas komandas kopīgais sapnis!"

Anda EIBELE

Toreiz: "Sportiskajā ziņā spilgtākās atmiņas noteikti ir par uzvaru pār Brazīliju. Anetes gūto uzvaras grozu nekad neaizmirsīšu. Kopā ar Ditu apmeklējām vienu no ASV vīriešu basketbola izlases spēlēm. Tur gan nebija nemaz tik viegli tikt iekšā, taču mums paveicās, ka brīvprātīgie izveda cauri koridoriem un pēc 20 minūtēm tikām hallē. Neliels rūgtums palicis par to, ka līdz galam neizbaudījām olimpisko spēļu gaisotni, jo toreiz mums bija ļoti profesionāls režīms. Negājām arī atklāšanas ceremonijā, jo nākamajā dienā bija spēle pret Krieviju. Bet kaut ko darīt patvaļīgi pie trenera Zvirgzdiņa diez ko negribējās. Vēl labi atmiņā palicis „Dimanta bumbas” turnīrs īsi pirms olimpiskajām spēlēm. Kādā reizē netīšām salauzām atslēgu viesnīcas istabiņai, kurā dzīvoja Anete un Zane [Teilāne]. Viņas nekādi netika laukā un nācās saukt palīgus."
Tagad: "Pavasarī pieliku punktu basketbolistes karjerai, bet vasarā trenēju mazos puikas. Taču tad saņēmu darba piedāvājumu no basketbola kluba "Kolibri"/47. vsk un nolēmu palikt strādāt ar meitenēm. Man jau ir divas meiteņu grupiņas, bet pašlaik vācu arī trešo. Esmu izvietojusi reklāmu arī Facebook un Instagram. Aicinu pieteikties visas meitenes, kuras vēlas spēlēt basketbolu un, iespējams, kādudien arī aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm vai Pasaules kausa finālturnīru."

Liene JANSONE

Toreiz: "Lai gan izlases kodols bijām kopā jau kopš U16 izlases, tomēr par olimpiskajām spēlēm tā reāli aizdomājāmies tikai tad, kad Eiropas čempionātā Itālijā ieguvām tiesības spēlēt olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā. Ari izlasi aizbraukt uz olimpiādi – tas līdz tam nešķita reāli. Lai kādā līmenī jebkura no mums iepriekš bija spēlējusi un ko sasniegusi, olimpiskās spēles tomēr bija kaut kas īpašs. Reizēm emocijas bija grūti savaldīt un novirzīt pareizajā gultnē. Atšķirībā no citām meitenēm es un Gunta palikām līdz gandrīz līdz beigām. Prom devāmies tikai noslēguma ceremonijas dienas rītā. Prasījām biļetes uz Latvijas sportistu startiem un devāmies viņus atbalstīt. Bijām klāt, kad viss stadions sveica dzimšanas dienā Juseinu Boltu. Taču netikām uz Māra Štromberga zelta finālu. Bet ārpus basketbola laukuma viens mirklis laikam tomēr stāv pāri visam. Vienudien pusdienojām un garām gāja Kobi Braients, kurš mūs uzrunāja un apvaicājās no kurienes esam. Protams, nesāku ilgi un plaši stāstīt, kur Latvijas atrodas, taču viņš piebilda, ka sekos līdzi mūsu gaitām turnīrā. Sarunas beigās novēlējām viens otram veiksmi. Tas raisīja emocijas arī visām pārējām meitenēm. Nofotografēties gan nesanāca. Tobrīd biju gana satraukusies. Pietika jau ar to, ka varējām pārmīt dažus vārdus."
Tagad: "Audzinu savu dēliņu Marsello un ar draugu kārtojam dokumentus, lai visa ģimene varētu būt kopā, nevis dzīvot uz koferiem, pa lidostām un sazināties caur Skype. Pēc profesionālās karjeras beigām sāku strādāt par basketbola treneri zēniem un meitenēm BJSS "Jugla". Prieks, ka varu dalīties ar pašas iekrāto pieredzi ar mazajiem ķipariem. Karjeras laikā iegūtās zināšanas var palīdzēt jaunajiem talantiem attīstībā."

Anete JĒKABSONE-ŽOGOTA

Toreiz: "Visvairāk atmiņā droši vien palikusi pati pirmā spēle pret Krieviju. Tā tomēr bija pirmā spēle olimpiskajās spēlēs, pirmā reize olimpiskās arēnas laukumā. Zaudējums sanāca diezgan sāpīgs, vēl jo vairāk tādēļ, ka nedevāmies uz atklāšanas ceremoniju, lai būtu gatavākas mačam. Taču beigās nebija ne ceremonijas, ne uzvaras. Bijām ļoti koncentrējušās, kā īstas profesionāles. Pirms tam bijām uzvarējušas Krieviju „Dimanta bumbas” turnīrā, labi nospēlējām arī pret ASV. Tādēļ treneris Zvirgzdiņš mūsos uzturēja apziņu, ka esam atbraukušas pēc uzvarās, nevis vienkārši izbaudīt olimpisko spēļu gaisotni. Domāju, ka varējām vinnēt krievietes, ja vien pašas būtu tam vairāk noticējušas. Bijām ļoti disciplinētas arī ārpus laukuma. Respekts pret treneri bija liels. Taču biju vēl 24 gadus vecs skuķis, kuram olimpiāde bija kaut kas milzīgs. Atceros olimpisko ciematu. Sajūta bija tāda, ka tādā Zolitūdē pēkšņi dzīvotu visi pasaules labākie atlēti. Staigā pa ielu un nemitīgi satiec kādu sporta zvaigzni. Ēdnīcā bija dažādu valstu ēdieni, bet mēs baidījāmies pirms mačiem saķert kādu vīrusu. Tagad atskatoties atpakaļ, jāatzīst, ka par visiem 100% olimpiādi neizbaudīju. Varējām taču kaut ko pagaršot, parunāties ar citiem sportistiem, bet nē. Kā jau latvietes, bijām kautrīgas un uzvedāmies kā labi audzinātas meitenes."
Tagad: "Nu jau politiskajā vidē esmu iekšā diezgan dziļi, tomēr procesus vēl neesmu sapratusi tik labi, lai kandidētu arī Saeimas vēlēšanās. Nekad nebūtu domājusi, ka darbošos politikā, taču īstajā brīdī satikti īstie cilvēkiem mēdz pagriezt dzīvi negaidītā virzienā. Drīz jau atkal sākšu braukāt pa skolām un bērnudārziem. Tagad man ir jāstāsta, kas es esmu. Sportistus jau atpazīst tikai tad, kad viņi startē un ir slavas zenītā. Pēc karjeras beigām sportisti tiek ātri vien aizmirsti, jo vietā jau nāk jaunās zvaigznītes. Basketbols gan joprojām ir sirdī, tādēļ ceru, ka kādudien mana pieredze Latvijas basketbolam vēl būs noderīga.

Dita KRŪMBERGA

Toreiz: "Tas šķita kā sapnis. Nevarējām saprast, vai tā ir realitāte vai tomēr nav? Es tolaik nebiju pamatsastāva spēlētāja, tādēļ olimpiskās spēles vairāk izjutu emocionālā ziņā, nevis devu ieguldījumu laukumā. Kad dabū uzspēlēt pret tādām komandām kā Austrālija un Krieviju, tās ir īpašas sajūtas. Izej laukumā pret sieviešu basketbola zvaigznēm, spēlē viens pret vienu ar viņām un centies parādīt, ka arī tu kaut ko vari parādīt. Varu tikai paslavēt treneri Zvirgzdiņu. Jāatzīst, ka tieši viņš man vispār iemācīja basketbolu. Bija izveidots tāds aizsardzības mehānisms, ka bija prieks spēlēt. Viņš mūs aicināja nelasīt komentārus internetā un neizmantot sociālos tīklus. Bijām koncentrējušās tikai basketbolam. Atminos, ka uz noslēguma ceremoniju nepalikām, jo tad būtu jāgaida vēl vairākas dienas. Bijām prom no mājām jau mēnesi. Jutāmies nogurušas no treniņiem, spriedzes un karstuma. Tobrīd gribējās ātrāk tikt mājās. Tikai pēc tam, vērojot noslēguma ceremoniju mājās pa televizoru, nodomāju – kur gan bija prāts? Vajadzēja taču palikt."
Tagad: "Šobrīd vairāk esmu novirzījusies uz medicīnas lauciņu, kas man pašai ir liels pārsteigums. Dabūju starptautisko sertifikātu kā SPA speciāliste un strādāju Dr. Feldmaņa privātklīnikā. Vienlaikus studēju par ārsta palīdzi Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžā. Basketbola zālē iegriežos vairs tikai uz kādām valstsvienību spēlēm. Reizēm paskatos mačus pa televizoru. Skatījos, kā puiši gandrīz uzvarēja Spāniju. Taču kopumā ikdiena man ir piesātināta, tādēļ brīvā laika ir maz. Esmu pāršķīrusi jaunu lappusi savā dzīvē."

Ieva KUBLIŅA

Toreiz: "Spilgtākās atmiņas ir par pirmo un vienīgo uzvaru, kad pēdējās sekundēs izcīnījām panākumu pret Brazīliju. Šķiet, ka tā bija viena no ļoti retajām reizēm sportistes karjerā, kad man acīs bija prieka asaras. Domāju, ka emocionāli mūs mazliet nosēdināja tas, ka nepiedalījāmies atklāšanas ceremonijā, turklāt nākamajā dienā piedzīvojām zaudējumu pret Krieviju. Tobrīd sapratu, ka tā bija mana pirmā un pēdējā iespēja iesoļot stadionā olimpisko spēļu atklāšanā. No citiem notikumiem prātā palicis tas, kā Liene Jansone atgriezās no ēdnīcas un staroja: "Jūs nevarat pat iedomāties, ar ko es tikko runāju!" Izrādās, ka viņa bija satikusi un pārmijus dažus vārdus ar Kobi Braientu. Interesanti, ka tās dienas vakarā Liene aizvadīja lielisku spēli (24 punkti pret Krieviju)."
Tagad: "Jau vairākus gadus strādāju Latvijas Starptautiskajā skolā Piņķos, kur visas mācības notiek angļu valodā. Esmu kā klases audzinātāja, kā asistente pārējiem skolotājiem. Palīdzu tiem 2. klasītes bērniem, kuriem nepieciešams vairāk uzmanības un kuriem ir sliktākas angļu valodas zināšanas. Darbs man patīk, vismaz pagaidām. Jo nu jau gandrīz divus gadus pati esmu dvīnīšu mamma. Kad sāku tur strādāt, tad vēl nebiju šādā statusā. Tagad ir kļuvis grūtāk, jo visu dienu esi starp bērniem. Atnākot mājās, vairs nevari atslēgties."

Aija PUTNIŅA

Toreiz: "Ikdienā redzēt sev apkārt pasaules labākos atlētus – tas lika apjaust, kādā elitē tu esi nokļuvusi. Turpat staigāja viens no maniem mīļākajiem spēlētājiem Dirks Novickis. ASV izlase nedzīvoja olimpiskajā ciematā, bet vienudien uz kopīgo ēdnīcu bija atnācis arī Kobi Braients. Domāju, ka sportiste droši var prasīt autogrāfu citam, slavenākam atlētam. Es to neuzskatu par kaut no nepareizu. Pati gan to nedarīju. Sakautrējos. Bet laikam jau vajadzēja iet klāt un kopīgi nofotografēties. No otras puses – tas viss ir atmiņās, un tas ir galvenais. Šādi mirkļi deva prieku un pacēluma sajūtu. Spēlēt lielajās arēnās un sajust, ka visa pasaule uz tevi skatās… Ja vēl izdodas uzvarēt, kā tas bija pret Brazīliju, tad sajūtas ir neaprakstāmas. Laukumā jau ej neatkarīgi no tā, kāds turnīrs tas ir, tomēr olimpiskās spēles ir olimpiskās spēles. Vienlaikus tajā brīdī par to jācenšas aizmirst, jo tas tikai rada lieku satraukumu. Jo vairāk domāsi par to, kur tobrīd atrodies, jo drīzāk pastāv iespēja, ka vienkārši „sadegsi”. Nedrīkst ļaut tam sevi pārņemt."
Tagad: Kopš 2008. gada katru sezonu pavadījusi citā klubā, spēlējot Spānijā, Francijā, Lietuvā, Itālijā, Ungārijā un Turcijā, kur "Samsun Canik" un "Mersin" rindās aizvadīja iepriekšējo sezonu. Pavasarī kļuva zināms, ka karjeru viņa turpinās Spānijas superklubā Salamankas "Avenida".

Ieva TĀRE

Toreiz: "Tikt uz olimpiskajām spēlēm – tas vien jau bija notikums. Es kvalifikācijas turnīrā biju guvusi rokas traumu, tādēļ mana spēlēšana olimpiādē bija zem jautājuma zīmes, tomēr tur augšā kāds visu sakārtoja, lai varētu piedalīties. Principā pārsteigums bija teju viss. Droši vien tām lielvalstu komandām, kas brauc uz olimpiskajām spēlēm un Pasaules kausa finālturnīriem regulāri tā bija vairāk vai mazāk ikdiena. Turpretī mums, kas bija pirmā Latvijas komanda, kura pēc neatkarības atgūšanas piedalās vasaras olimpiādē, viss šķita ievērības cienīgs."
Tagad: "Tagad esmu diezgan tālu no basketbola. Sociālās integrācijas valsts aģentūrā strādāju ar cilvēkiem, kuriem ir īpašas vajadzības. Arī tur nodarbojos ar sportu un vingrošanu. Tāpat nodarbojos ar, tā saukto, mājas menedžmentu. Tas nozīmē – audzinu trīs bērnus, no kuriem katrs kaut kur savā laikā jāved. Tādēļ arī dēvēju to par mājas menedžmentu. Basketbolu reizēm paskatos, bet tas etaps manā dzīvē ir noslēdzies."

Zane TEILĀNE

Toreiz: "Olimpiskajās spēlēs mēs tā īsti pat neticējām, ka tā ir realitāte. Jokojoties viena otrai bieži teicām: "Eu, ieknieb man, liekas, ka sapņoju!" Bet sajūta tik brīnišķīga, kad ej pa olimpisko ciematiņu un tev pretī nāk pasaules spēcīgākie un slavenākie atlēti, kurus iepriekš esi vērojis tikai televizorā. Vienā dienā pie mūsu galdiņa pienāca Kobi Braients un prasīja, no kurienes mēs esam un kaut ko vēl arī par spēlēm. Diemžēl mums nesanāca piedalīties atklāšanas ceremonijā, jo nākamajā dienā bija svarīga spēle. No ciematiņa līdz pat lielajam stadionam "Putna ligzdai" bija salikti nevis nožogojumi, bet dzīvā rinda ar brīvprātīgajiem, kas bija sadevušies rokās. Spēlēs bija daudz skatītāju un jauka atmosfēra, jo vietējie līdzjutēji vienādi juta līdzi abām komandām. Visa Latvijas komanda dzīvojām tādā kā daudzstāvu dzīvokļu mājā, tādēļ vienmēr varēja satikt savējos. Dzīvojām tādos kā dzīvoklīšos un garajām spēlētājām gultai pielika klāt vēl tādu kā pusi gultas, jo ķīniešu izmēru gultā ietilpt vispār nebija reāli. Daudzi nāca ar mūsu izlasi fotografēties. Tas bija viens no maģiskākajiem mūsu visu dzīves notikumiem. Ir tik liela pateicība gan meitenēm un treneriem, gan visiem, kas bija līdzās, lai šis mūsu sapnis varētu piepildīties."
Tagad: "Pirms diviem gadiem ceļgala traumas dēļ diemžēl nācās pārtraukt karjeru. Bija ļoti grūti pārtraukt darīt to, kas bija visa dzīve, 11 gadus profesionāli spēlējot basketbolu. Pašlaik esmu paņēmusi laiku, lai saprastu sevi un saprastu, ko dzīvē darīt tālāk. Tikko kā brīvprātīgā padzīvoju budistu klosterī, bet tagad mazliet ceļoju un mācos labāk saprast gan sevi, gan citas kultūras un pasauli kopumā. Algotu darbiņu pagaidām vēl neesmu strādājusi, esmu šur tur piestrādājusi tikai kā brīvprātīgā. Tagad manos plānos ir braukt uz Indiju un Nepālu. Satiku pāris interesantus cilvēkus, to skaitā mūkus, un vēlos mazliet pavadīt laiku ar šiem cilvēkiem. Arī pamācīties meditēt."

Ainars ZVIRGZDIŅŠ

Toreiz: "Tobrīd komanda bija ļoti labā kondīcijā. Visiem ambīcijas bija lielas un likām uzsvaru un sportiskajiem rezultātiem, nevis atmosfēras izbaudīšanu. Protams, arī es labprāt būtu piedalījies atklāšanas ceremonijā, taču pirms tam komandā ar spēlētājām un ārstu spriedām, vai tas būtu prātīgi. Pulcēšanās, lai dotos uz atklāšanas ceremoniju, sākās jau plkst. 15:30, bet olimpiskajā ciematā sportisti pārradās tikai ap trijiem naktī. Nākamajā dienā mums bija spēle pret Krieviju, kuru nesen bijām uzvarējuši "Dimanta bumbas" turnīrā, tādēļ nolēmām, ka nebūtu prāta darbs piedalīties atklāšanas ceremonijā. Domāju, ka par šo jautājumu vispār nebūtu jābūt diskusijām. Man personiski sāpīgāk ir tas, ka pēc gada Eiropas čempionātā neizcīnījām iespēju aizbraukt uz pasaules čempionātu. Arī tad situācija bija līdzīga - ceturtdaļfinālā vēlu vakarā zaudējām Krievijai, bet jau nākamajā dienā trijos bija mačs pret Itāliju. Otrajā puslaikā komanda vienkārši peldēja. Meta bumbas nevis grozā, bet autā."
Tagad: "Pašlaik jau otro dienu esmu Tenerifē un gaidu Pasaules kausa finālturnīra sākumu. Šovasar esmu strādājis tikai kā individuālais treneris. Praktiski līdz pat pēdējai dienai darbojos ar Aneti Šteinbergu un Artūru Strautiņu. Tas bija mans šīs vasaras galvenais darbs. Tagad esmu Tenerifē un esmu atvērts darba piedāvājumiem."

     [+] [-]

, 2018-09-21 14:35, pirms 2 mēnešiem
vai man kā dīvānpirdējam tikai šķiet, ka Zanei jumts brauc projām?...tā jau bija tikai kauli un āda, bet Indijas karstumā kas paliks pāri?

  +2 [+] [-]

, 2018-09-21 15:09, pirms 2 mēnešiem
dakots rakstīja: vai man kā dīvānpirdējam tikai šķiet, ka Zanei jumts brauc projām?...tā jau bija tikai kauli un āda, bet Indijas karstumā kas paliks pāri?
varu tikai piekrist tev - tu tiešām esi dīvānpirdējs

     [+] [-]

, 2018-09-21 20:14, pirms 2 mēnešiem
dakots rakstīja: vai man kā dīvānpirdējam tikai šķiet, ka Zanei jumts brauc projām?...tā jau bija tikai kauli un āda, bet Indijas karstumā kas paliks pāri?
Ar Zani viss ir labākajā kārtībā!

  +2 [+] [-]

, 2018-09-21 20:36, pirms 2 mēnešiem
Gunta 22 gadi izlasē un vēl pāris mierīgi varētu .. reāli aiziet leģendas statusā!

  +2 [+] [-]

, 2018-09-21 22:05, pirms 2 mēnešiem
Sasodīts, jau 10 gadi pagājuši, liekas tas bija pavisam nesen. Paldies, bija interesanti palasīt un atcerēties mūsu lielisko izlasi Pekinas OS. Zvirgzdiņam vajadzēja tomēr palaist meitenes uz atklāšanas ceremoniju.

  +1 [+] [-]

, 2018-09-22 00:23, pirms 2 mēnešiem
dakots rakstīja: vai man kā dīvānpirdējam tikai šķiet, ka Zanei jumts brauc projām?...tā jau bija tikai kauli un āda, bet Indijas karstumā kas paliks pāri?
Domāju, ka tev arī derētu drusku padzīvot budistu klosterī!

     [+] [-]

, 2018-09-22 17:23, pirms 2 mēnešiem
zigiss rakstīja: Gunta 22 gadi izlasē un vēl pāris mierīgi varētu .. reāli aiziet leģendas statusā!
Jā protams unikums, taču viena otra no tām pārējām arī varēja mierīgi veltīt izlasei ilgākus gadus, nevis piemērām līst tur kur nav saprašanas!