Cilvēks, kurš mīlēja visu basketbolu

Mazs zēns Itālijā. Drosmīgs pusaudzis Filadelfijā. “Lakers” leģenda. “Redeem Team” dzīvā sirds. Milzis uz Galatas tilta Stambulā. Pasaules kausa vēstnieks. Meitu tēvs. Ķīnas mīlulis. WNBA un NCAA labāko spēlētāju mentors. Pasaules sporta ikona vienā rindā ar Džordanu un Mesi.

Par Kobi var – un vajag – runāt daudz. Iespējams, neviens nepazina viņu labāk par Filu Džeksonu – vīru, kuram tika gods trenēt gan Kobi, gan Maiklu Džordanu. Lūk, ko var izlasīt “Bulls” un “Lakers” trenera grāmatā “Eleven rings” (Vienpadsmit gredzeni: panākumu dvēsele).

“Daudzi no viņiem (“Lakers” spēlētājiem) teica, ka viņiem nepatīk spēlēt ar Kobi, jo viņš neciena sistēmu (trīsstūra uzbrukumu). Man bija līdzīga pieredze ar Maiklu, taču Kobe, kuram nupat apritēja 21 gads, nebija tik nobriedis un vaļsirdīgs kā Džordans.

Ja bērniem lemts izdzīvot vecāku nepiepildītos sapņus, Kobes piemērs ir kā no mācību grāmatas. Viņa tēvs, Džo Braients, bija leģendārās septiņdesmito gadu “Philadelphia 76ers” komandas uzbrucējs. Braients vecākais reiz izteicās, kā viņš spēlē līdzīgi kā Maģiskais Džonsons, taču NBA nav gatava viņa rotaļīgajam stilam. Izmēģinājis spēkus vēl divās komandās, viņš pabeidza karjeru Itālijā, kur izauga Kobe.

Jaunākais no trīs bērniem (un vienīgais zēns), Kobe bija ģimenes luteklis. Viņš bija atjautīgs, talantīgs pārspējējs (overachiever) ar dabas apveltītu talantu. Viņš pavadīja daudzas stundas trenējoties, atdarinot Džordana un citu spēlētāju kustības, kuras vēroja radinieku atsūtītajos ierakstos no Savienotajām Valstīm.

Kad viņš sasniedza 13 gadu vecumu, ģimene pārcēlās atpakaļ uz Filadelfiju un viņš drīz kļuva par “Lower Merion” vidusskolas zvaigzni. Toreizējais “76ers” treneris Džons Lukass vasarā uzaicināja Kobi patrenēties ar komandu un bija pārsteigts par jaunekļa drosmi un prasmēm.

Neilgi pēc tam, Kobe nolēma neapmeklēt koledžu un veikt lēcienu profesionāļos, lai gan viņa SAT testa rezultāti bija pietiekami augsti, lai izvēlētos labu augstskolu. Džerijs Vests teica, ka Kobes pirmsdrafta treniņš 17 gadu vecumā bijis labākais, kādu viņš redzējis.

Džerijs veica darījumu ar “Hornets”, lai 1996. gadā draftētu Kobi ar 13. numuru. Tas notika tajā pašā gadā, kad viņš atvilināja Šakilu O`Nīlu no Orlando ar septiņu gadu līgumu 120 miljonu ASV dolāru vērtībā. ("Shaq goes to L.A", jūlija vidū vēstīja "USA Today" virsraksts)

Kobem bija lieli sapņi. Drīz pēc tam, kad stājos pie “Lakers” stūres, Džerijs pasauca mani uz savu biroju, lai paziņotu, ka Kobe viņam pajautājis, kā viņš varējis iemest vidēji 30 punktus spēlē laikā, kad komandas biedrs Eldžins Beilors arī meta 30 punktus spēlē.

Kobe bija noskaņojies pārspēt Džordanu kā visu laiku labākais spēlētājs. Viņa apsēstība ar Maiklu bija uzkrītoša. Viņš ne tikai izkopa daudzas Džordana kustības, bet aizņēmās arī virkni izgājienu.

Kad tosezon spēlējām Čikāgā, sarīkoju tikšanos starp abām zvaigznēm, domājot, ka Maikls varētu pārvirzīt Kobes attieksmi nesavtīga komandas darba virzienā. Abi sarokojās un pirmie vārdi, kuri izskanēja no Kobes mutes, bija: “Zini ko, es varu tevi apspēlēt viens pret vienu.”

Es apbrīnoju Kobes ambīcijas. Taču arī jutu, ka viņam jāizraujas no sevi aizsargājošā žoga, ja grib izcīnīt desmit gredzenus, kā viņš stāstīja komandas biedriem. Acīmredzams, ka basketbols nav individuāls sporta veids. Lai sasniegtu diženumu, jāpaļaujas uz līdzgaitnieku atbalstu, taču Kobem vēl vajadzēja iepazīt komandas biedrus. Tā vietā, lai pēc spēlēm pavadītu laiku ar tiem, viņš devās uz viesnīcas istabu, lai studētu video vai pa telefonu tērzētu ar vidusskolas laika draugiem.

Kobe bija arī stūrgalvīgs skolnieks. Viņš bija tik pārliecināts par savām spējām, ka nevarēja vienkārši norādīt uz viņa kļūdām, cerot mainīt viņa uzvedību. Viņam vajadzēja personīgi sastapties ar neveiksmi, pirms viņa pretestība sāka mazināties. Bieži vien tas bija mokošs process gan viņam, gan apkārtējiem. Tad pēkšņi pienāca “aha” brīdis un viņš devās pārmaiņu virzienā.

Viens no šiem brīžiem notika (2000. gada) februāra sākumā. Tobrīd komandu bija skārusi mīklaina liga. Pēc kādas neizteiksmīgas spēles aizvēru ģērbtuves durvis visiem, izņemot spēlētājus, un jautāju, kāda iemesla dēļ viņi pēkšņi pārstājuši spēlēt kopā. Tas bija retorisks jautājums, taču darīju zināmu, ka apspriedīsim to nākamajā dienā pēc treniņa.

Sapulcējāmies mazā video istabā “Southwest Los Angeles” junioru koledžā – mūsu pagaidu treniņvietā. Istabā atradās četras rindas ar pieciem krēsliem katrā. Pirmajā rindā sēdēja Šaks, Fokss, Fišs (Dereks Fišers), Hārps un Šovs. Kobe sēdēja pēdējā rindā, galvai pāri uzvilcis kapuci.

Atkārtoju uzdevumus, kurus trīsstūra uzbrukums uzdod katram komandas spēlētājam, tad veicu kopsavilkumu: “Nevari būt savtīgs spēlētājs un likt šim uzbrukumam strādāt komandas labā. Punkts.”

Kad ļāvu spēlētājiem izteikties, istabā iestājās absolūts klusums. Gatavojos pabeigt tikšanos, kad ierunājās Šaks. “Domāju, ka Kobes pārāk savtīgā spēle kavē mums uzvarēt.” Tas iekustināja visus. Daži spēlētāj piekrita Šakam, tai skaitā Riks Fokss, kurš teica, “Cik reižu jau esam par to runājuši?”

Neviens necēlās Kobes aizstāvībai. Pajautāju, vai viņam ir kas sakāms. Kobe beidzot uzrunāja komandu – klusā, mierīgā balsī viņš teica, ka viņam rūp ikviens un tikai grib būt daļa no komandas-uzvarētājas.

Nebiju apmierināts ar sapulces rezultātiem. Baidījos, ka visi negatīvie viedokļi bez jebkāda risinājuma negatīvi ietekmēs komandas vienotību. Nākamajās dienās zaudējām četras no piecām spēlēm, ieskaitot 81:105 slaktiņu “Alamodome” zālē pret “Spurs”. Kādu nakti sapņoju, ka peru Kobi un dodu Šakam uzpīpēt. “Šakam vajag, Kobe grib – tā ir “Lakers” mīkla,” veicu ierakstu savā žurnālā.

Spēlētāji sāka neveiksmēs vainot viens otru un sapratu, ka man jāaptur nemieri. Pirmā lieta, ko paveicu – satiku Šaku brokastīs, lai apspriestu, ko nozīmē būt līderim. Sāku ar stāstu, kā Maikls iedvesmoja “Bulls” ar savu ticību sev un komandas biedriem pirms 1989. gada “play-off” sērijas obligāti uzvaramās piektās spēles pret Klīvlendu.

“Cavaliers” mūs nupat sakāva mājās, panākot sērijā līdzsvaru, turklāt tā nebija Maikla diena. Tas viņu tik un tā neietekmēja. Viņa bezkompromisa ticība saliedēja komandu un uzvarējām izšķirošajā spēlē – pateicoties Džordana brīnummetienam pēdējā sekundē.

Pastāstīju Šakam, ka viņam jāatrod savs ceļš, kā iedvesmot “Lakers”. Viņam vajadzēja izpaust savu pārliecību un dabisko prieku par spēli tā, lai komandas biedri – īpaši Kobe – justu, ka, apvienojot spēkus, nekas nebūtu neiespējams. Līdera pirmais uzdevums, izskaidroju, ir mobilizēt savus komandas biedrus, nevis noārdīt viņus. Šaks, iespējams, to bija dzirdējis jau iepriekš, taču šoreiz, domāju, tas nostrādāja.

Ar Kobi izvēlējos citu pieeju. Mēģināju būt, cik vien iespējams, tiešs un parādīt viņam citu spēlētāju klātbūtnē, ka viņa kļūdas nodara kaitējumu komandai. Kāda video seansa laikā teicu, “Tagad zinu, kāpēc puiši nevēlas spēlēt ar tevi. Jums jāspēlē kopā.”

Liku viņam nojaust – ja viņš negribēs dalīties ar bumbu, ar prieku viņu aiztirgošu. Šajā situācijā nekautrējos būt sliktais policists. (Skaties zemāk: Dažreiz tev jāizvelk lielā runga.) Zināju, ka Hārpers mīkstinās triecienu, vēlāk izskaidrojot Kobem – ne tik uzstājīgi – kā spēlēt nesavtīgāk, vienlaikus neupurējot savu radošumu.

Runāju arī ar Kobi, ko nozīmē būt līderim. Kādā brīdī viņam teicu, “Domāju, ka, kļūstot vecākam, gribēsi kļūt par šīs komandas kapteini – iespējams, 25 gadu vecumā.” Viņš atbildēja, ka vēlas kļūt par kapteini rīt. Attraucu, “Tu nevari būt kapteinis, ja neviens tev neseko.”

Beigās viņš to saprata. Kobe sāka meklēt veidus, kā iekļauties sistēmā un spēlēt komandas basketbolu. Viņš pielika pūles, lai labāk socializētos ar komandas biedriem, īpaši izbraukumos. Un pēc Zvaigžņu spēles viss sāka notikt. Sākās 27-1 sērija, pēc kuras pabeidzām regulāro sezonu ar labāko bilanci līgā 67-15.

Spēlētāji jutās atviegloti, ka tikām vaļā no problēmas, kura vajāja komandu iepriekšējos trīs gadus. Kā teica Riks Fokss, Kobes es-pirmais attieksme bija “zemē ierakta mīna pirms sprādziena. Visi zināja, ka kādam uz tās jāuzkāpj, taču neviens negribēja. Fils to paveica un tagad visi varam staigāt daudz brīvāk.””

Man laimējās Kobi satikt personīgi. Varējām dažas minūtes sarunāties – paldies ASV Olimpiskajai komitejai (USOC) un Lebronam Džeimsam, kurš bija gatavs ar medijiem runāt kā pēdējais un piesaistīja visu starptautiskās žurnālistu brālības uzmanību.

Smaids, personības siltums un atvērtība – Kobe kautrīgo latvieti atbruņoja vienā mirklī. Viņa prāts nebija pārņemts ar neko citu. Kobe neskatījās telefonā un nepaslēpa galvu austiņās – viņš veltīja visu uzmanību sarunas biedram.

Tajā pašā vakarā – tas notika 2008. gada 9. augustā – dižo amerikāni redzēju vēlreiz. ASV vīriešiem nākamajā dienā bija jāspēlē pret Ķīnu, taču tas nekavēja Kobes ierašanos “Wukesong” arēnā, lai klātienē noskatītos amerikāņu dāmu pirmo spēli pret Čehiju – tai sekoja Latvijas debijas cīņa pret Krieviju.

ASV vīriešu valstsvienības galvenais treneris Maiks Kžiževskis ar palīgiem todien vienojās par jaunievedumu. Viena no USOC prasībām bija – medijiem jābūt iespējai 15 minūtes vērot treniņu un jāatvēl 30 minūtes sarunām ar spēlētājiem un treneriem. “Redeem team” darba pirmajās nedēļās tas notika treniņa beigās. Dienu pirms turnīra sākuma tika nolemts to darīt PIRMS treniņa.

Kžiževskim vajadzēja gaidīt vairāk nekā 10 gadus līdz kopīgam darbam ar Kobi. Viņš nesekmīgi mēģināja pierunāt viņu spēlēt “Duke”, 2004. gadā atteicās no iespējas trenēt “Lakers”, bet 2006. gada 4. jūlijā saņēma atteikuma zvanu – Kobe savainojuma dēļ nevarēja spēlēt Pasaules kausā.

Lai gan Kobe tovasar nevarēja doties uz Japānu, viņš darīja Kžiževskim zināmu, ka vēlas pievienoties valstsvienībai nākamajā gadā. Abi vairākas reizes sarakstījās ar elektroniskā pasta starpniecību. Viena no vēstulēm pirms “play-off” sākās ar vārdu “Komanda” (šeit un turpmāk citēti fragmenti no grāmatas “The Gold standard: building a World Class Team”).

“Kobe rakstīja: “Domāju par ASV izlasi un nevaru sagaidīt, kad sāksim. Esmu daudz skatīties Eiropas basketbolu, cenšoties iemācīties kustības un tendences. Domāju, ka mūsu komandā jābūt spēlētājiem, kuri vēlas spēlēt jūsu labā. Puišiem, kuri pakļaujas trenēšanai, lai varat paveikt iecerēto bez raizēm par savstarpēju sapratni starp profesionāļiem un studentu treneri.”

Kobe izrādījās ne tikai centīgs spēles sekotājs, bet arī centās atvieglot trenera darbu. Biju sajūsmā par iespēju būt vienā komandā ar Kobi, taču viņa vēstules nobeigums manu sajūsmu tikai vairoja. “Tādu spēlētāju, kuriem piemīt aizsardzības DNA un aizrautība, klātbūtne ir pašsaprotama. Esmu gatavs mācīties un sajūsmā, ka trenēšos pie viena no labākajiem. Gaidu jauno izaicinājumu ar aizrautību un prieku.””

Pirms 2007. gada Ameriku čempionāta ASV izlase pulcējās “Wynn” viesnīcā Lasvegasā. Kobe pirmajā treniņā neizdarīja nevienu metienu. Nevienu. Kžiževskis pasauca viņu pie sevis. “Vai atceries par “iznīcināt” lietu?” treneris spēlētājam atgādināja par Kobes iepriekšējā vakarā pausto vēlmi uzticēt viņam aizsarga lomu pret katras pretinieku komandas labāko spēlētāju un gatavību to “iznīcināt”.

“Kobe smējās. “Jā, Trener. Apsolīju jums, ka iznīcināšu viņus.” Atbildēju, “Labi, tu drīksti iznīcināt pretiniekus arī uzbrukumā. Redzēju, kā tu šosezon iemet 50 un vairāk punktus desmit dažādās spēlēs. Un pagājušajā gadā tu iemeti 81 punktu spēlē. Vajag, lai tu mestu arī mūsu labā.”

“Jūs zināt, ko ar to domāju,” viņš atbildēja. Un es zināju, ko viņš ar to domāja. Viņš nosūtīja vēsti komandas biedriem un treneriem, ka Kobe Braients ir komandas spēlētājs, ka viņš vēlas pieņemt citādu lomu nekā “Lakers” rindās. Kā līderis viņš zināja, ka personīgais piemērs ārkārtīgi palīdzēs mums kļūt par komandu-čempioni.”

Most people will remember Kobe as the magnificent athlete who inspired a whole generation of basketball players. But I will always remember him as a man who was much more than an athlete. pic.twitter.com/9EZuwk8wrV

— Kareem Abdul-Jabbar (@kaj33) January 26, 2020

A few weeks ago in Newport Beach Kobe witnessed a major accident and stayed to comfort victims and redirect traffic until help arrived.

This man wasn’t only the GOAT on the court but as a human being as well.

Mamba Mentality Forever. pic.twitter.com/2tFlxuZN4I

— Miguel Lozada (@MLozada) January 26, 2020

Welcome to the @LA_Sparks @mmabrey1 #WNBADraft2019

— Kobe Bryant (@kobebryant) April 11, 2019

Oregon is running through their warmups without Sabrina Ionescu. She has yet to leave the locker room. She shared the closest relationship with Kobe Bryant and his family. pic.twitter.com/PJ4megCMX8

— Ethan Wyss (@WyssEthan22) January 26, 2020

ESPN talked with Sabrina Ionescu's father before the game.

He told Sabrina, “Of all the times you worked with him, of all the phone calls. You deserve to play for him and his legacy. Go out and do it today. Go out and play for Kobe” pic.twitter.com/xqccxvTwrB

— Kevin Wade (@KwadeSays) January 26, 2020

Sabrina Ionescu has "Forever 24" and "24❤️" written on her shoes. All of the Oregon players have similar writings on their shoes, showing their love for Kobe Bryant. pic.twitter.com/JcTvbbhMoQ

— Ethan Wyss (@WyssEthan22) January 26, 2020

Graves was also asked if there was a time he feared Ionescu would not play today: "You don't know Sabrina that well... I bet she thought 'Kobe would've played' because he was maybe the most intense player we've ever seen in this game." https://t.co/jrDKs73mLx

— Erik Skopil (@Erik_Skopil) January 27, 2020

Oregon senior Sabrina Ionescu dedicated her season to Kobe Bryant on Sunday.
https://t.co/d8gFuckBV8

— ESPN Women's Hoops (@ESPN_WomenHoop) January 27, 2020

“Beidzot tiekot pie iespējas trenēt Kobi Braientu, atklāju, ka viņš ir tāds, kādu iztēlojos: viens no talantīgākajiem basketbola spēlētājiem vēsturē, apveltīts ar unikālu konkurences garu – cilvēks, kādu līdera mūžā var satikt tikai vienreiz.”