Draugiem.lv
Facebook
TwitterTilts starp triumfu un kritienu jeb NBA finālu septītās spēles
Foto:AFP/Scanpix
Nacionālā basketbola asociācija (NBA) labprāt atceras savas leģendas un savus čempionus, tiesa, reizēm šī starpība starp uzvarētāju un zaudētāju ir pavisam plāna. Tik plāna, ka nepieciešamas septiņas finālspēles. Sportacentrs.com piedāvā atskatīties uz NBA vēsturē notikušajām izšķirošajām finālcīņām un to radīto efektu.
Jau šonakt Maiami noslēgsies 67. NBA finālsērija, kurā piedalās "Heat" un "Spurs" komandas, un šī būs 18. reize, kad uzvarētāja noskaidrošanai nepieciešama septītā, patiešām izšķirošā spēle. Šķiet, nav iespējams vēl precīzāk raksturot sporta skaisto un reizē nežēlīgo dabu, kā likt komandas un spēlētāju likteņiem izšķirties vienā spēlē, kuras iznākums nereti atkarīgs no pāris metieniem, pāris piezīmēm, tiesneša klusas svilpes vai laicīgi nenoķertas atlēkušās bumbas. Sezonas 82 spēles, nogurdinošais play-off turnīrs, bieži vien gadiem ilgi atlasītais sastāvs – ja rezultāts finālsērijā ir 3:3, tad visam iepriekšējam nav nozīmes, zaudējums tik un tā piekārs zaudētāja birku.
Nemaz tik tālā pagātnē nav 2010. gads, kad Bostonas „Celtics” bija vadībā lielāko daļu fināla 7. spēles, taču beigās ar četru punktu starpību piekāpās Kobem Braientam un „Lakers”. Nav jāskaidro, cik sīka vienība basketbolā ir šie četri punkti, it sevišķi, ja salīdzina ar 10379 punktiem, ko „Celtics” guva visas sezonas gaitā, taču vēsturē paliks tieši šie četri punkti. Proti, pagājuši tikai trīs gadi, bet kurš gan vairs atceras lielisko „Celtics” play-off skrējienu? Tāpat deviņi no 10 NBA līdzjutējiem pateiks, ka 2004. gadā Detroitas „Pistons” izcīnīja čempionu titulu, taču cik daudziem ir atmiņā, ka līdz atkārtotam panākumam gadu vēlāk „Pistons” pietrūka nieka septiņu punktu? Uzvara ar šo septiņu punktu pārsvaru iecementēja Tima Dankana un „Spurs” vietu NBA slavas saulē, savukārt „Pistons” atmiņā palika kā vienas sezonas uzplaiksnījums.
20. gadsimta sešdesmitajos gados Losandželosas „Lakers” finālu septītajās spēlēs piedzīvoja veselus četrus zaudējumus, turklāt trīs no tiem ar rezultātu starpību, kuru iespējams atspēlēt vienā uzbrukumā. Tomēr šī viena uzbrukuma pietrūka, un sešdesmitajos gados valdīja „Celtics”. Valdīja? Tieši tā, jo viņi ieguva čempionu titulus, bet apstāklis, ka spēka un talanta ziņā „Lakers” bija gandrīz līdzvērtīgi, nu interesē vairs tikai reto.
Starp citu, „Heat” izveidotais zvaigžņu trijnieks Džeimss-Veids-Bošs bieži salīdzināts ar „Lakers” supertrio Vestu-Čemberleinu-Beiloru, kuru sakāve 1969. gada finālā pret „Celtics” joprojām tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem pārsteigumiem NBA vēsturē. Protams, „Heat” šoreiz nav ne tuvu tik izteiktam favorītes statusam, lai arī ESPN apskatnieki ļoti centīgi šādu iespaidu mēģina radīt, taču „Spurs” uzvaras gadījumā varēs vilkt dažas paralēles ar 1969. gada finālu. Toreiz 35 gadus vecais Bils Rasels kopā ar slavas gadu otrajā pusē esošu komandu savu zvaigžņoto karjeru noslēdza ar panākumu pār jau iepriekš kronētu čempionu („Lakers” klubs jau bija sagatavojis palaišanai balonus ar čempionu simboliem, kurus nācās paturēt pie zāles griestiem), nu tādu pašu gulbja dziesmu ir iespēja atkārtot Timam Dankanam.
Taču „Spurs” nāksies spēlēt izbraukumā, un no 17 finālu septītajām spēlēm tikai trijās uzvarējusi viesu komanda. 13 reizes rezultāta starpība nav pārsniegusi 10 punktus, bet sešās spēlēs komandas vienu no otras šķīrušās trīs vai mazāk punkti. Bieži tiek runāts par to, ka pašreizējais NBA komisārs Deivids Sterns laba biznesa dēļ arī gatavs nedaudz pagrozīt spēļu rezultātus, taču viņa valdīšanas 19 gados šī būs tikai piektā reize, kad fināls ievilcies tik ilgi. Protams, Džeimsam, Veidam un Dankanam algās samaksātie miljoni šobrīd ar uzviju ieripo atpakaļ NBA kasē, taču par nekādiem miljoniem nav iespējams nopirkt septītās finālspēles garšu. Galu galā, tādi spēlētāji kā Maikls Džordans, Karls Melouns, Džons Stoktons, Džūliuss Ērvings, Šakils O`Nīls, Skotijs Pipens un Čārlzs Bārklijs nekad tā arī nepiedzīvoja brīdi, kad finālsērijā laukumā jādodas ar rezultātu 3:3. Un šo zvaigžņu sarakstu varētu turpināt ilgi.
NBA finālu septītās spēles
| Gads | Komandas | Rezultāts | MVP |
|---|---|---|---|
| 1951 | Ročesteras „Royals” un Ņujorkas „Knicks” | 79:75 | Arnījs Raisens |
| 1952 | Mineapolisas „Lakers” un Ņujorkas „Knicks” | 82:65 | Džordžs Mikans |
| 1954 | Mineapolisas „Lakers” un Sirakūzas „Nationals” | 87:80 | Džims Pollards |
| 1955 | Sirakūzas „Nationals” un Fortveinas „Pistonas” | 92:91 | Džordžs Kings* |
| 1957 | Bostonas „Celtics” un Sentluisas „Hawks” | 125:123 2P | Toms Hainsons |
| 1960 | Bostonas „Celtics” un Sentluisas „Hawks” | 122:103 | Bils Rasels** |
| 1962 | Bostonas „Celtics” un Losandželosas „Lakers” | 110:107 P | Bils Rasels |
| 1966 | Bostonas „Celtics” un Losandželosas „Lakers” | 95:93 | Bils Rasels |
| 1969 | Losandželosas „Lakers” un Bostonas „Celtics” | 106:108 | Džerijs Vests |
| 1970 | Ņujorkas „Knicks” un Losandželosas „Lakers” | 113:99 | Viliss Rīds |
| 1974 | Milvoki „Bucks” un Bostonas „Celtics” | 87:102 | Džons Havličeks |
| 1978 | Sietlas „Supersonics” un Vašingtonas „Bullets” | 99:105 | Vess Anselds |
| 1984 | Bostonas „Celtics” un Losandželosas „Lakers” | 111:102 | Lerijs Bērds |
| 1988 | Losandželosas „Lakers” un Detroitas „Pistons” | 108:105 | Džeimss Vortijs |
| 1994 | Hjūstonas „Rockets” un Ņujorkas „Knicks” | 90:84 | Akīms Olaidžovans |
| 2005 | Sanantonio „Spurs” un Detroitas „Pistons” | 81:74 | Tims Dankans |
| 2010 | Losandželosas „Lakers” un Bostonas „Celtics” | 83:79 | Kobe Braients |
Paskaidrojumi
Finālu MVP balvu sāka piešķirt tikai kopš 1969. gada, tādēļ visos iepriekšējos mačos norādīts rezultatīvākais spēlētājs uzvarētāju komandā.
*Kings guva tikpat punktus, cik Billijs Kenvils (15), taču realizēja uzvaru nesošo soda metienu. ** Divus punktus vairāk nekā Rasels guva Frenks Ramzijs, taču Rasels savāca 35(!) atlēkušās bumbas.
Finālu izšķirošo maču vēsturē netrūkst atgadījumu un situāciju, kuras savā ziņā simbolizē noteiktu NBA laika posmu. Iepriekš pieminētais 1969. gada fināls ievērojams arī ar to, ka „Lakers” treneris Bils van Breda Kolfs atteicās mača pēdējās minūtēs laukumā sūtīt Viltu Čemberleinu, ar kuru viņam bija saspīlētas attiecības visu sezonu. Čemberleins brīdī, kad „Lakers” zaudēja ar -17, savainojuma dēļ devās uz ģērbtuvēm, taču vēlējās atgriezties, kad starpība vairs bija tika trīs punkti. Kolfs viņu atstāja malā, „Lakers” zaudēja un treneris krita nežēlastībā.
Savukārt pēc 1955. gada fināla vairāki „Pistons” spēlētāji tika apsūdzēti titula atdošanā totalizatora manipulāciju dēļ, turklāt apsūdzētāju vidū bija arī viņu komandas biedri, kuri bija nemierā ar zaudēto spēli.
Mūsdienu „Heat” un „Spurs” sastāvos šobrīd diez vai ir kāds spēlētājs, kas varētu iedvesmot publiku un komandu tā, kā to 1970. gadā izdarīja Viliss Rīds, kurš „Knicks” sastāvā negaidīti izgāja laukumā par spīti savainojumam un spārnoja komandas uzvaru. Brīdis, kad Rīds parādās arēnas tunelī un uzsāk iesildīšanos, atzīts par nozīmīgāko momentu „Madison Square Garden” arēnas vēsturē.
Vēl sīvāku un atbildīgāku maču par to, kurš notika 1957. gadā, grūti iztēloties, jo tā gada finālā septītā spēle iestiepās veselos divos pagarinājumos. Bobs Petits „Hawks” komandas rindās guva 39 punktus un izrāva pirmo papildlaiku, taču Toms Hainsons atbildēja ar 37 punktiem, un tā bija pirmā no daudzajām reizēm, kad čempionu godā nokļuva „Celtics” ar leģendāro Redu Auerbahu priekšgalā.
Ar ko mūs pārsteigs šīs nakts spēle? Vai kāds pamanīsies samest pretinieku grozā 43 punktus, pārspējot Džerija Vesta sasniegumu? Puslīdz droši pieņemu, ka Bila Rasela atlēkušo bumbu rekordu neviens pagaidām netaisās apdraudēt, taču, vērojot „Spurs” un „Heat” perimetra spēlētājus, rodas sajūta, ka beidzot finālu septītajā spēlē kāds basketbolists trāpīs trīs tālmetienus. Līdz šim tas vēl nav ticis izdarīts.
Taču laikam svarīgāks jautājums ir, kas notiks ar šī mača zaudētājiem? Par uzvarētājiem viss skaidrs, taču jau pievērsu uzmanību, cik īsa ir sabiedrības atmiņa un cik ātri ēnā aizslīd otrā vieta. Un iespējams, ka vissmagākais šajā visā ir tas, ka tilts starp triumfu un kritienu ir tikai 48 minūtes garš.
Labākie sasniegumu NBA finālu septītajās spēlēs
| Kategorija | Spēlētājs | Komanda | Gads | |
|---|---|---|---|---|
| Punkti | 42 | Džerijs Vests | „Lakers” | 1969 |
| Atl. bumbas | 35 | Bils Rasels | „Celtics” | 1960 |
| Rez. piespēles* | 15 | Ērvins Džonsons | „Lakers” | 1984 |
| Pārt. bumbas* | 5 | Meta Vorlds Pīss | „Lakers” | 2010 |
| Tālmetieni* | 2 | 10 spēlētāji | - | - |
| Bloki* | 4 | Kevins Gārnets | „Celtics” | 2010 |
*Sākot ar 1984. gada spēli
Izmantotie resursi:
NBA.com
NBA & ABA Basketball Statistics &...
Celtics on verge of letting air out of Lakers'...
Factbox on memorable Game Sevens in NBA Finals...
Runājot par rakstu - nav ko mākslīgi burt drāmu ap 7 spēli. Galu galā, to, kura komanda ir labāka bija iespēja jau pierādīt 6 iepriekšējās spēlēs. Tas tak nav PK futbolā vai Čempionu līgas fināls, kur tiešām viss izšķiras tikai vienā spēlē.
Bet es kā Heat līdzjutējs tomēr gribētu pārliecinošu Heat uzvaru, tā teikt bez stresa. Maniem nerviem pietika jau ar 6.spēli.
Par Heat!
Un tiešām ļoti ceru uz saturīgu tiešāšanu, lai nav tā, ka kādam tiesā vairāk un tad beigās kaut kas ir jāizlīdzina un jāatdod...
Varētu domāt, ka LBJ, Bošs un Veids ir bez traumām. it īpaši runājot par Veidu, paskaties viņa sejā ikreiz, kad viņš piezemējas pēc lēciena.
2) Es skatiijos speeli, man prieks par vinju, ja Heat ieguus titulu ,tas buus vieniigais prieks ,ka Ray ieguus ring.
3) Gribeeshu redzeet kaa Tu fanosi par Heat ,kad naakamsezon James beigsies liigums un ceru, ka atgrieziisies Cavs, kaa arii Bosh liigums beigsies.
Martin reti ,kad samet. Hamilton traumas.