"The Last Dance" nepateiktais: vispirms novāc šķīvjus, tad iznīcina laukumā

Un tā vienmēr ir filmu radītāju lielākā sāpe - kaut ko atstāt ārpus beigu materiāla, lai iekļautos rāmjos. Šoreiz tie bija ļoti skaidri - desmit sērijas, katra pa nepilnai stundai. Ja uzdotu visus jautājumus un katru stāstu izģērbtu ne tikai līdz apakšveļai, bet mātes miesām, tad tā būtu nevis desmit sēriju filma, bet desmit sezonu seriāls ar 20 epizodēm katrā sezonā. Un vēl pēc tam turpinājums, kas Džordana sakarā arī prasīties prasās. Šīs desmit sērijas cilvēku, kas jau tā ikonizēts globālā mērogā, padarīja vēl ikoniskāku, ja tas maz iespējams. Pragmatiski domājošie, protams, apzinās, ka tā nav patiesība.

Šoreiz tikai viens mazs stāstiņš no Džordana karjeras, drīzāk - karjeras pirms karjeras.

No citu acīm nosargāt neizdevās

Vidusskolas otrajā gadā Džordans, kurš līdz tam vairāk bija izcēlies skolas beisbola komandā, bija starp 50 puikām, kas mēģināja sevi pierādīt, lai tiktu skolas basketbola pirmajā komandā, kur bija vietas 15 zēniem. Neizdevās. Mazliet paraudājis spilvenā, tā vietā, lai padotos un atrastu alternatīvu brīvā laika nodarbi, Maikls spēlēja otrajā komandā un izcēlās ar vairākām 40 punktu spēlēm. Nākamā mācību gada sākumā Džordans, kurš visu vasaru bija cītīgi trenējies un mātes dabas apdāvināts (vasaras laikā izstiepās par desmit centimetriem un viņa stāvs nu sniedzās pāri 190 centimetriem), tika pie vietas pirmajā komandā un spēlēja spīdoši. Tieši tajā sezonā Ziemeļkarolīnas universitātes trenera Dīna Smita asistents Bils Gatridžs pamanīja Džordanu un pretī viņa vārdam savā blociņā ierakstīja: “izcilas atlētiskās īpašības, spoža nākotne.” Ar to bija gana, lai Maiklu izpelnītos uzaicinājumu uz Smita nometni 1980. gada vasaras nogalē.

Visu vasaru turpinājis trenēties ar nerimdināmu vēlmi pierādīt, ka ir labāks nekā novērtēts, nometnē Džordans ieradās jau kā pavisam cita līmeņa jaunais basketbolists. Jau pirmajā nometnes vakarā viens no treneriem Rojs Viljamss, pastrādājis pāris stundas ar Džordanu, iebrāzās treneru istabā un paziņoja: “Viņš ir labākais sešas pēdas un četras collas garais basketbolists, kādu esmu redzējis!” Kolēģa skaļā apgalvojuma ieintriģēti, Gatridžs un cits asistents Edijs Foglers devās pārliecināties par nule kā dzirdēto. Gatridžs, kurš no visa treneru kolektīva Džordanu bija pamanījis pirmais, nespēja noticēt tam, ko redz. Cik ļoti Leinija vidusskolas skolēns dažu mēnešu laikā bija progresējis, pat salīdzinot ar jau tik un tā teicamo spēli sezonas laikā!

Foglera uzdevums bija pārraudzīt visas lokācijas, kurās norisinājās nometne - trīs vidusskolu zāles. Tomēr pēc jau pirmajā vakarā atrastā dimanta Foglera pienākumi mainījās - viņš sekoja nevis visās zāles notiekošajam, bet Džordanam. Kur trenējās un spēlēja Maikls, tur klāt bija Foglers. Ne tikai pieskatot jaunatklāto talantu, bet arī dzīvojot raizēs par to, kā viņu paturēt ārpus citu koledžu treneru pēc talantiem izsalkušajiem skatieniem. Bija jau par vēlu. Džordanu savā blociņā ar treknu bija pasvītrojis arī Veikforestas treneris Deivs Odoms, kurš vasarās bija slavenās “Five Star Camp” nometnes direktors.

Lai piedalītos nometnē, uzklāj un novāc galdu

Lai gan vairākas reizes sezonas gaitā Odoms bija redzējis Džordanu arī laukumā, tikt pie vietas nometnē, kur tika ielūgti visi talantīgākie ASV jaunie spēlētāji, nebija tik vienkārši. Un šeit uz skatuves parādījās Leinija vidusskolas komandas treneris Kliftons Herrings. Saprotot, kāds māls nonācis viņa rokās, viņš Odomam adresētā vēstulē iesūtīja nedaudz uzlabotu Maikla statistiku par aizvadīto sezonu. Īstā statistika liecināja, ka Maikls tosezon vidēji guva 25,4 punktus, izcīnīja 12 bumbas un atdeva 5,3 piespēles. Konkrēti cipari, kādus Herrings aizsūtīja Odomam, netiek piesaukti, bet teiksim tā - parkā noplūktu saulespuķu vietā tas bija rūpīgi audzētu sarkanu rožu pušķis.

“Fiva Star Camp” nometne risinājās neilgi pēc Dīna Smita organizētās nometnes, un vienā no vakariem Foglers izdzirdēja to, no kā baidījās visvairāk - Maikls paziņoja, ka piedalīsies arī “Fiva Star” nometnē. Tiesa, Džordana vecāki nevarēja atļauties samaksāt pilnu summu par dalību nometnē, tāpēc Maikls uz to devās ar domu, ka pavadīs tajā vien nedēļu. Šīs nedēļas laikā viņš tika atzīts par visas nometnes, kurā citu starpā piedalījās arī Patriks Jūings, vērtīgāko spēlētāju. Nometnes organizators Hovards Garfinkels lūdza Džordanu palikt arī uz otru nometnes nedēļu, taču vecāki to nevarēja atļauties apmaksāt. Abas puses nonāca pie kompromisa - par otro nedēļu Maiklam nebija jāmaksā ar nosacījumu, ka ēdienreizēs viņš strādās virtuvē. Un tā Maikls brokastīs citiem dalībniekiem pienesa putras bļodas un vakariņās novāca izēstos šķīvjus, bet pārējā laikā šos pārējos zēnus izskoloja basketbola laukumā. Un tika arī pie orās nedēļas MVP atzinības.

“”Five Star” nometne mainīja to, ko domāju par basketbolu un savu nākotni. Tas manā dzīvē bija pagrieziena punkts,” vēlāk atcerējās Džordans. Ja pirms nometnes Džordanam bija stipendiju piedāvājumi no divām universitātēm, tad pēc nometnes nebija neviena sevis cienoša koledžas programma, kas nepiedāvāja Maiklam bezmaksas mācības par skolas goda aizstāvēšanu basketbola laukumā. Sapratis, ka Džordanu nu ir atklājuši visi, komandas treneris Dīns Smits tai pašā rudenī devās ciemos uz Džordanu pieticīgo mitekli, lai mēģinātu pārliecināt, ka palikšana mājās būtu pati labākā izvēle Džeimsa un Delorisas dēlam. Turklāt Smita retorikā pārsvarā esot izskanējusi akadēmiskā, nevis sportiskā puse - tieši tas, ko vecāki vēlējās dzirdēt visvairāk. Pēc vairākām stundām pie virtuves galda Smits atvadījās ar uzaicinājumu uz oficiālu vizīti, lai iepazītos ar Ziemeļkarolīnas universitāti. Maikls drīz vien šo iespēju izmantoja, tāpat kā vēlāk devās arī uz Ziemeļkarolīnas štata universitāti un Dienvidkarolīnas universitāti. Lai gan biļetes ceļam uz savām skolām sūtīja arī citas augstākās izglītības mācību iestādes, Džordans gribēja palikt tuvu mājām, un jau pirms vidusskolas pēdējā gada parakstīja nodomu vēstuli par pievienošanos Ziemeļkarolīnas universitātei.

Pēdējā vidusskolas gadā Džordans vidēji izcēlās ar “triple-doule” (26,8 punkti, 11,6 bumbas, 10,1 piespēle), saņēma MVP balvu “All American” spēlē (ASV vidusskolas ekvivalents Zvaigžņu spēlei) un turpināja sekmīgi spēlēt arī beisbolu, saņemot stipendiju piedāvājumus arī no koledžu beisbola programmām. Maikls izvēlējās pieturēties groza bumbai un jau pirmajā sezonā Ziemeļkarolīnā izcīnīja NCAA čempiontitulu, trāpot uzvaru nesošo metienu mača izskaņā. Bet par to jau filmā…

Šādu neizstāstīto stāstu ir lērums, un katrs būtu pelnījis savu dokumentālo atskatu, vismaz īsfilmas fomātā.

Izmantotie resursi:
https://www.newsweek.com/
https://www.interbasket.net/
https://www.sportscasting.com/
ESPN
The Dan Le Batard Show with Stugotz
Ārts Čanskijs, “Dean’s Domain: The Inside Story of Dean Smith and His College Basketball Empire”