Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:132, Did:0, useCase: 0
Andrejs Siliņš

Un par "Knicks" galveno treneri kļūst…

Pēc Džefa Hornačeka atbrīvošanas Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) kluba Ņujorkas “Knicks” vadība aktīvi nodevusies jauna galvenā trenera meklējumiem. Pameklēsim arī mēs. Lai gan publiski izskanējusi informācija par pieciem reālākajiem kandidātiem (Džeksons, Fizdeils, Blats, Stekhauss un Vudsons), aplūkosim divreiz vairāk potenciālos komandas trenerus.

NBA starpsezona 2018

“Knicks” ir organizācija, kurā vienlaikus vēlas un nevēlas strādāt visi. Pasaules metropole, līgas vērtīgākais klubs, pilsētas basketbola tradīcijas - tas viss padara “Knicks” ļoti pievilcīgu potenciālajiem darba ņēmējiem. Un tad ir otra puse - sportiskā. īpašnieks ar ne to labāko reputāciju, kluba vadības ilggadēja nespēja nodrošināt ambīcijām atbilstošus sportiskos apstākļus (lasi -nokomplektēt sastāvu), milzīgais spiediens no kluba un līdzjutējiem.

Tomēr pirmais aspekts, acīmredzot, ņem virsroku, jo pie komandas vadīšanas raujas ne tikai jaunie un vēl daudz nepieredzējušie speciālisti, bet arī pieredzes bagāti, iztiku dzīvei sen jau nopelnījuši treneri, kuriem teorētiski visu to apkārt valdošo jezgu, kas Ņujorkā kā likums nāk komplektā ar komandas vadīšanu, simt gadus nevajag. Un tomēr viņi klauvē pie Stīva Milza durvīm. Gribētos domāt, ka galvenais iemesls tam ir viens - Kristaps Porziņģis. Liepājas dārgakmens ar savu spožo sniegumu laukumā un nevainojamo reputāciju ārpus tā kļuvis par magnētu, jo ar tāda līmeņa talantiem, kuriem turklāt smadzenes turas virs uzacīm, strādāt - tas jebkuram trenerim ir ne tikai izaicinājums, bet arī baudījums.

Marks Džeksons

Ņujorkā dzimis, Ņujorkā audzis, Ņujorkā skolojies un pieteicis sevi kā basketbolistu - vispirms uz ielām, tad vidusskolā, pēc tam koledžā un visbeidzot arī “Knicks” sastāvā. Tieši šo iemeslu dēļ Marks Džeksons ir līdzjutēju mīlulis un favorīts arī jaunā “Knicks” galvenā trenera meklējumos. Ja no sentimenta pievēršamies Džeksona trenera spēju novērtējumam, tik pārliecinoša šī kandidatūra vairs neizskatās. Kā treneris Džeksons strādājis tikai trīs sezonas un jau diezgan pasen (2011-2014). Strādāja ar “Warriors” Oklendas kluba pārejas posmā, kad komanda no līgas izsmiekla objekta pamazām pietuvojās čempiontitula izcīnīšanai. Tiktāl viss kārtībā - arī “Knicks” labprāt ietu to pašu ceļu.

Džeksons bija pirmais Kleja Tompsona treneris līgā, Džeksona vadībā par tādu spēlētāju, kādu to zinām šodien, kļuva Stefs Karijs. Un šeit ar “Knicks” paralēles vilkt grūti - šī brīža Ņujorkas sastāvā ne tuvu nav neviena tāda ārējā spēlētāja talanta, kādi bija Tompsons un Karijs. “Knicks” jābūvē komanda ap Porziņģi, bet Džeksons nekad nav strādājis ar tāda līmeņa supertalantu-garo spēlētāju. Džeksona vadībā “Warriors” sāka nopietnāk pievērsties spēlei savā laukuma galā, kas noteikti noderētu arī “Knicks”, taču uzbrukumā spēle bija vienveidīga un balstīta uz ārējo spēlētāju talantu un spēju ar Dreimondu Grīnu paplašināt laukumu, bet tagad to ar saviem ceturtajiem numuriem dara pilnīgi visi. Ārkārtīgi daudz tika spēlēts “isolation”, bija salīdzinoši ar šī brīža “Warriors” maz ekstra piespēļu, kas šodien padara Stīva Kera vadītās komandas basketbolu tik efektīvu (un efektīgu). Ja Kera vadībā Tompsons vienā mačā guva 60 punktus, bumbai visa mača laikā pieskaroties 90 sekundes un veicot 11 driblus, tad pie Džeksona Klejam regulāri bija daudz jāspēlē ar driblu, kas nav viņa spēcīgākais ierocis.

Džeksona dienas Oklendā beidzās tāpēc, ka viņš nespēja sadzīvot ar kluba īpašniekiem un menedžmentu. Un, ja Džeksons nevarēja sadzīvot ar mūsdienīgi domājošo “Warriors”, tad kas liek domāt, ka viņam ies vieglāk ar “Knicks” vadību?

Džefs Van Gandijs

Van Gandija vārds allaž aktualizēts tikko kādā NBA klubā kļuvusi vakanta galvenā trenera pozīcija. Un allaž Van Gandijs palicis komfortablajā TV komentētāja krēslā (interesanti, ka cieši blakus augstāk minētajam Džeksonam). Arī Van Gandija gadījumā sentiments spēlē savu lomu - šī trenera vadībā “Knicks” pēdējoreiz bija tiešām nozīmīga līgas sastāvdaļa, sešus gadus pēc kārtas spēlējot “play-off” un 1999. gadā iekļūstot NBA finālā. Jā, Van Gandiju par savu labāko treneri līgā uzskata Treisijs Makgreidijs, un Hjūstonā Van Gandijs strādāja arī ar vienu no visu laiku izcilākajiem basketbola milžiem Jao Minu. Tomēr, šodienas kontekstā skatoties, pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi kopš Van Gandijs pēdējo reizi vadījis kādu NBA komandu (2007). Pagājušajā vasarā Van Gandijs tika iecelts par ASV izlases treneri Pasaules kausa kvalifikācijā, bet būsim reālisti - tā ir tikai jauka haltūriņa blakus pamatdarbam televīzijā. Darbam, kas Van Gandijam ļoti labi izdodas.

Deivids Fizdeils

Nākamais fanu favorīts - visdrīzāk, tāpēc, ka spēj trekni izteikties (“Take That For Data”) un ļoti labi veic savu darbu kā basketbola komentētājs televīzijā, stāstot par spēli interesanti un saprotami visiem. Memfisā bija galvenais treneris simpātiski spēlējošai komandai ar vienu no labākajiem līgas saspēles vadītājiem Maiku Konliju ierindā (šosezon ar Konliju septiņas uzvaras 13 spēlēs). Pielāgoties Konlija izkrišanai īsā laikā Fizdeils nespēja, no ēnas gaismā iznāca nesaskaņas ar centru Marku Gazolu, kurš nebija mierā ar Fizdeila vēlmi spēlēt ātrāku un mūsdienīgāku basketbolu, kas rezultējās ar Gazola atrašanos rezervē, un klubs nolēma šķirt ceļus ar treneri. Ja “Knicks” būtu spējīga piesaistīt Fizdeila basketbola filozofijai atbilstoša līmeņa saspēles vadītāju, šī kandidatūra varētu būt pat ļoti laba. Fizdeils, savulaik astoņus gadus pavadot Maiami klubā un izcīnot divus čempiontitulus kā asistents, zina, kādai jābūt uzvarošas organizācijas ikdienai.

Etore Mesina

Pēc pirmā piegājiena NBA kā “Lakers” asistentam 2011./2012. gada sezonā Mesina atgriezās CSKA un kļuva par nemīlētu treneri CSKA vadošajiem spēlētājiem - ārzemniekiem. Toreiz neapmierinātību ar pārāk ciešo turēšanu grožos (runa ir tieši par basketbola spēli, nevis sportisko režīmu) pauda gan amerikāņi, piemēram, no NBA nākušais Sonijs Vīmss (“...daudzi spēlētāji nejutās ērti viņa sistēmā”), gan citi, piemēram, septiņas sezonas NBA pavadījušais serbs Nenads Krstičs (“Mesina mani nogalināja kā spēlētāju”). Interesanti būtu pavērot, vai un cik ļoti Mesina pēc vēl četrām sezonām, nu jau pavadītām ASV par visu treneru Dievu uzskatītā Grega Popoviča skolā, ir gatavs pielāgoties NBA pastāvošajai hierarhijai, kur nevis treneris, bet spēlētājs ir karalis, kur ierobežot spēlētājus ar stingru taktisko shēmu pielietošanu nav pieņemts. Vai vēlamies šo eksperimentu redzēt ar “Knicks”?

Deivids Blats

Ja būtu jāizvēlas man, darbu dotu Blatam. Viņa sasniegumu saraksts Eiropas basketbolā, kas nule kā tika papildināts ar vēl vienu Eiropas kausa titulu, komentārus neprasa. Bet zīmīgais visos viņa panākumos ir tas, ka lielākajā daļā gadījumu tie izcīnīti, pārspējot cerības un objektīvos spēku samērus. Ne Sanktpēterburgas “Dynamo” 2005. gada FIBA Eiropas līgā, ne Krievijas izlase 2007. gada Eiropas čempionātā un 2012. gada olimpiskajās spēlēs (bronza), ne arī “Maccabi” 2014. gada Eirolīgā nebija starp galvenajām favorītēm uz triumfēšanu savos turnīros, taču Blata vadībā to paveica. Arī šajā sezonā “Dačka”, lai arī bija starp galvenajām favorītēm jau no sezonas sākuma, finālā pret 20 uzvaras pēc kārtas izcīnījušo Krasnodaru tika uzskatīta par otro numuru. Visās šajās komandās bijis viens vai pāris izteikti līderi un ieroču nesēji, kas iepriekš palikuši ārpus lielo klubu radara, gluži kā tas būs arī Ņujorkā tuvākajos gados.

Nedomāju, ka Blatam pirmā iespēja NBA bija godīga - viņš tika nolīgts par jaunas un talantiem bagātas “Cavaliers” komandas treneri, bet pēc kluba ģenerālmendžerim negaidītās Lebrona Džeimsa atgriešanās saņēma darbu ar veterānu komandu, no kuras rezultāts tiek prasīts nekavējoties - čempiontituls. Ņujorkā par to var sapņot, bet visi saprot realitāti - “Knicks” vēl vismaz vairākus gadus tikai turpinās būvēt komandu, liekot likmi uz Vienradzi un mēģinot viņam pielasīt blakus pēc iespējas vairāk citur nepamanītus vai līdz galam nenovērtētus talantus. Un tā ir Blata darba teritorija. Un, kas zina, varbūt arī Blats sev līdzi paaicinātu bijušo Latvijas valstsvienības galveno treneri un fiziskās sagatavotības treneri, ar kuriem sekmīgi jau sastrādājies līdz šim…

Frenks Vogels

Ja runājam par godīgām iespējām, tad arī Vogels tādu būtu pelnījis - tiek uzskatīts par labu speciālistu, ko zināmā mērā apliecina pavadītie gadi pie “Pacers” stūres, kur ar superzvaigzni Polu Džordžu komandā četrās no piecām pilnajām sezonām (pirmajā gadā pārņēma komandu pussezonā) spēlēja “play-off” un divreiz tika pat līdz konferences finālam. 2016. gadā nevis tika atlaists, bet līguma termiņš bija beidzies, un abas puses nolēma iet katra savu ceļu. Nonāca Orlando, kur tika apgādāts ar ļoti vāju sastāvu, tāpēc sabiedriskā doma saka - Vogelam netika dota reāla iespēja sevi pierādīt. Vai “Knicks” tuvāko gadu laikā šādu iespēju var garantēt?

Montijs Viljamss

Vēl viens “Spurs” sistēmas auglis, kurš jau sevi apliecinājis galvenā trenera darbā. Ņūorleānā paspēja trīs gadus strādāt ar Porziņģa plāna spēlētāju - “Pelicans” superzvaigzni Entoniju Deivisu. Pēdējā sezonā “Pelicans” demonstrēja labu basketbolu un beidzot arī iekļuva “play-off”, pat neskatoties uz to, ka bez Deivisa īpaši daudz citu ieroču komandai nebija. Turklāt to izdevās paveikt par Austrumiem spēcīgākajā Rietumu konferencē. Jautājums gan, vai Viljamss vēlētos šobrīd ļoti ērto viceprezidenta pozīciju mierīgajā Sanantonio nomainīt pret nemitīgi trakā virpulī ierautu galvenā trenera amatu Ņujorkā?

Doks Riverss

Lai gan Riversam ir spēkā līgums ar “Clippers” arī uz nākamo sezonu par desmit miljoniem dolāru (otra lielākā trenera alga līgā aiz Popoviča, kuram 11 miljoni sezonā), tiek runāts, ka abas puses šovasar varētu ķerties pie laulību līguma pārskatīšanas. Ņemot vērā, ka “Knicks” vēl jāsamaksā Hornačekam pieci miljoni par nākamo sezonu (garantētais līgums), parakstīt lētāku treneri, bet ar potenciālu (Blats?) varētu būt labs risinājums. Protams, Ņujorka ir maksātspējīga un nolīgt pārāk dārgu treneri būtu tieši “Knicks” garā, tomēr, reāli skatoties, arī sportiskie Riversa rezultāti pēdējos gados ir tālu no gaidītajiem. Kāds sastāvs, tāds rezultāts - arī tā var četros vārdos raksturot šī trenera spējas. Un arī tad var pastrīdēties, vai “Clippers” divās iepriekšējās sezonās sastāvs bija tikai pirmās “play-off” kārtas cienīgs. Diezin vai “Knicks” tuvākajos gados spēs savākt atbilstošāku sastāvu cīņai par “play-off”.

Maiks Vudsons

Ja par “Clippers”, tad noteikti jāizsver arī Riversa asistenta Maika Vudsona kandidatūra. Galu galā pats Vudsons jau paspējis pieteikties ar precīzi izstrādātu teikumu sabiedriskās domas ievirzīšanai savā labā: “Vēlos pabeigt iesākto un nepabeigto”. Iesāktais darbs bija diezgan sekmīgs - vienīgajā pilnajā sezonā (2012/2013) kā galvenajam trenerim komanda izcīnīja 54 uzvaras (otrā vieta Austrumos) un tika līdz konferences pusfinālam. Tiesa, objektīvāk par Vudsona spējām, ņemot vērā pašreizējo “Knicks” fonu, drīzāk apliecina sešas sezonas pie stūres Atlantā. Tur, lēnām ieskrienoties, izdevās komandu bez reālām superzvaigznēm pamazām aizvest līdz 53 uzvarām un trešās vietas konferencē (2009/2010), bet divas reizes tika spēlēts konferences pusfinālos. Vienmēr pastāvējis uzskats, ka Ņujorkā uzvaras vajag tagad un tūlīt, bet, šķiet, “Knicks” līdzjutēji sākuši pieņemt domu, ka šobrīd iespējams uzbūvēt konkurētspējīgu komandu ap laimīgi iegūto Liepājas dzintaru un ka tam ir nepieciešams laiks. Ja arī kluba vadība šādu filozofiju spēj pieņemt, tad Vudsons ir labs risinājums, jo rūpējas ne tikai par spēli uzbrukumā, bet spēj iedvesmot sevis vadītās komandas arī spēlei aizsardzībā. Tas “Knicks” ir nepieciešams,

Džerijs Stekhauss

Kā treneris Stekhauss ir pēdējos gados slavētā Kanādas profesionālā basketbola flagmaņa “Raptors” sistēmas produkts. Sezonu nostrādāja par Dveina Keisija asistentu ar NBA komandu (56 uzvaras un otrā vieta Austrumos un divas uzvaras konferences finālā), bet no 2016. gada veic galvenā trenera pienākumus fārmklubā Attīstības līgā. Skaidri pateicis, ka viņa mērķis ir kļūt par galveno treneri NBA, Stekhauss savas akcijas kā jaunais un talantīgais fārmklubā pacēla tiktāl (pirmajā sezonā labākā bilance līgā un čempiontituls, otrajā - atkal spēlēts finālā, kur gan zaudējums Ostinai), ka tagad arī Maikls Džordans pēc Stīva Kliforda atlaišanas gribot darba interviju ar savu bijušo komandas biedru Vašingtonā.

No visiem nesenajiem spēlētājiem, tagad par treneriem kļuvušajiem (Dereks Fišers, Džeisons Kids, Ērls Vatsons) Stekhauss varbūt arī ir labākais iespējamais variants. Tomēr - vai debija uzreiz tādā metropolē kā Ņujorka neizrādīsies pārāk milzīgs spiediens trenerim-pirmgadniekam? Nesenā vēsture ar Fišeru liek būt piesardzīgam. Stekhauss ir risks, kas var attaisnoties, bet tikpat labi var arī novest pie kārtējās pazaudētās sezonas nopietnu mērķu būvēšanā.

 

2018-04-16 18:37

Nākamais: Liepāju hokeja virslīgā turpmāk pārstāvēs jauns klubs