Porziņģis: "Kurš varēja iedomāties, ka latvietis sacels troksni Ņujorkā?!"

"Uzaugot Latvijā, mani vecākie brāļi, Jānis un Mārtiņš, deva man iesauku. Tā nebija Porzī. Tā nebija KP. Tā bija pastarītis. Pastarītis ir vecs latviešu slenga vārds, kas nozīmē "jaunākais bērns ģimenē", taču tas, kā mani brāļi to lietoja, nebija draudzīgi. Viņi to atkārtoja visu laiku. Kad kaut ko salaidu grīstē, viņi kliedza: "Ei, pastarīti!"

Es atraucu, ka neesmu pastarītis. Domāju, ka viņi mani tā sauca, jo laukumā vienkārši dzīvoju konkrētam brīdim – tikai spēlēju basketbolu, īpaši ne par ko citu nedomāju. Īpaši necentos domāt pārāk daudz par katru iznākumu un katru scenāriju. Maniem brāļiem varbūt šķita, ka es īpaši nepievērsu uzmanību tam, kas notika man apkārt. Smagās situācijās normāls bērns varbūt domātu – vecīt, nezinu, vai es to spēju. Bet es vienkārši teicu – pie kājas, es to izdarīšu.

Es lietas daru vienkārši.

Mani brāļi un es dievinām sacensties, un tādēļ arī tiku pie bēdīgi slavenajām bizītēm. Kad man bija kādi desmit gadi, mēs saderējām, kurš pirmais nogriezīs savus matus. Es biju jaunākais, un, kā jau teicu, man nebija ne jausmas, kas notiek. Mani mati vienkārši izauga un ļoti ātri kļuva gari.

Es uzvarēju derībās.

Es īsti neko neuzvarēju, taču mēs bijām pieņēmuši muļķīgas derības, tādēļ man bija gari mati. Tobrīd NBA skatījos Aiversonu un Melo un teicu brāļiem, ka gribu bizītes.

Un viņi teica – ok, labi, mēs tev dabūsim bizītes.

Viņi aizveda mani pie friziera, un man sapina matus. Bizītes nēsāju kādu gadu no vietas. Negāju uz skolu, ja tās nebija sapītas perfekti, jo neviens mani neredzēja ar parastiem matiem.

Bet kādu dienu man vairs nebija bizīšu. Devos uz skolu ar taisniem matiem un…

Teiksim tā, ka, atskatoties pagātnē, labāk nebūtu gājis uz skolu bez tām.

Pat vēl šodien mani brāļi brīnās par mani. Vienmēr esmu bijis pārliecināts, un Mārtiņš allaž saka: "Paskaties uz sevi! Kā tu vari būti pārliecināts? Tu izskaties kā s*ds!" Saku viņam: "Esmu pārliecināts, jo esmu pastarītis. Atceries?"

Lielākoties uzaugu pats. Spānijā, lai spēlētu CB "Sevilla", ierados 15 gadu vecumā. Ņemot vērā, cik tuvs līdz tam biju savai ģimenei, atrašanās tālu prom no tās un dzīvošana valstī, kuras valodu nepratu, bija grūta. Nekad neaizmirsīšu, ko pirmās sezonas sākumā man prasīja treneris Karloss Romero:

"Kas tev kaiš?"

Man nebija atbildes.

Tik jaunam esot Spānijā – bija grūti. Man pietrūka māju, un es slikti runāju spāniski. Bet tajā rītā es jutos īpaši slikti. Vienmēr biju pirmais svaru zālē, bet tajā rītā jutos slikti. Godīgi sakot, tā jutos jau kādu laiku.

Mans treneris teica: "Tu ar komandu esi trīs mēnešus, tev tagad jau būtu jābūt labā formā."

Un es nezināju, kas man kaiš. Smagi strādāju, bet nespēju tikt līdzi saviem komandas biedriem. Man vienkārši nebija atbildes, kas notiek.

Tad bija Ziemassvētku brīvdienas, devos atpakaļ uz Latviju un atceros, ka sajūta, ejot pa lidostu un atkal dzirdot cilvēkus sarunājamies latviski, bija gluži kā: "Ak, mans Dievs, tas ir tik labi. Gluži kā paradīzē."

Gribēju būt mājās, cik ilgi vien iespējams. Biju atpakaļ mājās kādas divas trīs nedēļas, un tas bija lieliski. Biju atpakaļ pie savas ģimenes. Spānijā biju viens pats, izņemot reizes, kad pie manis ieradās ģimene un rūpējās par mani.

Pirmās divas dienas pēc atgriešanās Spānijā gribēju atpakaļ uz mājām. Negribēju tur būt. Sakravāju visas savas mantas. Atceros, ka pasmaržoju drēbes, kuras mamma bija izmazgājusi, kad biju mājās. Un sajūta bija: "Ak, mans Dievs, smaržo pēc mājām…manas mammas veļas mazgāšanas. Tik ļoti gribu atpakaļ uz Latviju."

Par to nepārtraukti domāju vairākas dienas. Mana soma gultā stāvēja sakravāta, gaidīja.

Bet tad atsāku trenēties kopā ar komandu.

Un nodomāju: "Zini, ko? Esmu labs. Basketbols no manis ņem pilnīgi visu. Pārtraucu domāt par jebko citu kā tikai basketbolu.

Kad atsāku spēlēt, komandas ārsti sāka dot man vitamīnus. Un es nodomāju: "Atkal tie vitamīni? Es jau esmu lietojis visa veida vitamīnus, kad sāku justies slims, un man nebija ticības, ka tie ko līdzēs."

Pagāja viena nedēļa. Jau sāku justies labāk. Divas, trīs nedēļas. Un domāju: "Jā! Tieši tā man būtu jājūtas." Varēju skriet vairāk. Rītos vairs nebiju miegains. Un es īstenībā jutos labi.

Diezgan dīvaini, bet komanda uzreiz man nepateica, kas man kaitēja. Pēc dažām nedēļām viņi man pateica, ka man bija anēmija.

Kad beidzot sāku tikt ārstēts, man bija 203 centimetri un 71 kilograms. Biju kā skelets. Pirms nākamās sezonas man jau bija 85 kilogrami. Jutos tiešām stiprs un labi, un mana spēle atraisījās.

Tagad atskatoties atpakaļ, ir interesanti domāt par tām visām lietām, kurām izgāju cauri un kuras darīju. Joprojām esmu šeit, esmu dzīvs. Esmu ieguldījis darbu. Un tagad esmu labs. Pirms pieciem gadiem es nevarēju treniņā skriet laukumā, nejūtoties miegains. Tagad esmu Ņujorkas "Knicks" komandā.

Kad pirmoreiz ierados Ņujorkā, šī vārdu apmaiņa ik dienu notika pa 100 reizēm.

"Oho, tu esi garš! Vai tu spēlē basketbolu?"
[Nopūšas] "Jā."
"Oho, kur tu spēlē?"
[Nopūšas] "Ņujorkas "Knicks"."
"Vecīt, tu spēlē "Knicks"! Vai es varu ar tevi nofotografēties?"

Pagāja kāds laiciņš, kamēr pie tā pieradu. Tagad man uzmanība patīk. Cilvēki mani biežāk atpazīst. Bet dažreiz joprojām kāds pienāk klāt un saka: "Zini, tev vajadzētu pamēģināt nopelnīt ar basketbola spēlēšanu!"

Pagājušajā sezonā man bija vairākas lieliskas spēles, bet viens no maniem mīļākajiem brīžiem no debijas sezonas bija tas, kurš nemaz neskaitījās. Tas bija gluži kā manos sapņos.

Uzaugot un skatoties labākos momentus, uzvaru nesošos metienus, vienmēr šķita, ka tā ir pati virsotne. Īpaši pēdējās sekundes uzvaru nesošais metiens, kad bumba vēl ir gaisā, kad beidzas laiks, un tā pēdējā brīdī izlido cauri tīklam.

Vai zināt to sajūtu, kad īsti neesi aizmidzis, bet neesi arī nomodā? Spilgti atceros to stāvokli, kad biju bērns un pa pusei sapņoju par brīžiem, kad kāds man piespēlēs bumbu. Es noraustījos, it kā patiešām noķertu bumbu pirms pēdējās sekundes uzvaras metiena.

Mēs bijām Šarlotē. Noķēru bumbu, kad bija palikušas 0,6 sekundes, un ļāvu tai lidot. Tas bija uzvaru nesošais metiens! Līksmoju, kļuvu traks. Mani komandas biedri mani apskāva, Melo smējās. Sapnis bija piepildījies…

Bet tā nebija.

Tas notika mirkli par lēnu. Tiesneši to apstiprināja, noskatoties atkārtojumu. Neuzvarējām spēli – lai gan tobrīd likās, ka uzvarējām -, bet man bija svarīgi pierādīt, ka varu izdarīt tāda veida metienus. Mani komandas biedri zina, ka nebaidos no šādām epizodēm. Tā ir svarīga lieta, ko pierādīju.

Esmu gatavs otrajā sezonā parādīt vairāk. "NBA 2K" videospēlē mans prasmju līmenis ir tikai 80, tāpēc man ir jāpieliek.

Personīgo mērķu ziņā nevaru paredzēt, ko es paveikšu. Ir manis paša mērķi un komandas mērķi. Ticu, ka mums ir jāiekļūst "play-off", un es tam koncentrējos. Taču tikai uzrakstīšu: kādu dienu es gribētu tikt pie "quadruple double" – punkti, piespēles, atlēkušās bumbas un bloki. Melo pagājušajā gadā pietuvojās dažiem "triple double" – viņš uzbrukumā atrodas labā pozīcijā, lai visiem izkārtotu situācijas. Tādēļ zinu, ka mūsu sistēmā tas ir iespējams. Bet desmit bloki…nezinu.

Mans pirmais gads Ņujorkā bija dažādu lielisku brīžu pārpilns. Satiku Pirlo, Davidu Vilju, Dirku Novicki.

Taču gribat labāko brīdi? Es jums pastāstīšu.

Kad sezonas otrajā pusē spēlējām pret "Lakers". Kobe pēc spēles pienāca pie manis un teica: "Tev priekšā ir spoža nākotne."

Tas bija fantastiski. Kobe ir mans elks. Tas bija pagodinoši!

Man ir jāatzīst, ka šajās dienās dažreiz pārāk daudz domāju.

Vai man tas bija jāizdara labāk? Vai man vajadzēja nospēlēt citādi?

Bet tad es atceros – visu dari vienkārši, kā to allaž esi darījis. Tāds iir mans dzīves veids.

Esmu jauns. Es gūstu baudu. Kurš gan būtu domājis, ka puika no Latvijas sacels troksni Ņujorkā?

Es neglābju pasauli. Es vienkārši spēlēju basketbolu.

Dari visu vienkārši. Nesarežģi lietas."

Izmantotie resursi:
Pastarītis | The Players' Tribune