Leimanis: “Ar katru nākamo maču atbildība Spānijā kļūst tikai lielāka”

Spānijas spēcīgākās līgas komandas sezonas vidū cīnās par Karaļa kausu, savukārt “LEB Oro” pirmā apļa līderi kopš 1997. gada - par Astūrijas Princeses kausu. Uz to pretendē čempionāta pirmā apļa divas labākās komandas, bet šogad tās ir “Valladolid” ar Tomu Leimani sastāvā un “Gipuzkoa Basket”, kurā groza apakšu cementē Dāvis Rozītis. Pirmajā jaunā gada mačā “Valladolid” savā laukumā uzņēma tieši “Gipuzkoa Basket”, turklāt pirms šīs cīņas abas turnīra tabulā dalīja pirmo vietu. Toreiz smagā cīņā uzvaru 81:77 svinēja Hugo Lopesa trenētā komanda, turklāt izšķirošo grozu no tālmetienu līnijas iemeta tieši Toms Leimanis, nodrošinot komandai pirmo vietu un arī tiesības uzņemt pie sevis Princeses kausa maču.

Leimanis stāsta, ka ažiotāža ap šo notikumu ir ļoti liela: “Par iespēju spēlēt Princeses kausā interese ir ļoti nopietna, turklāt ne tikai pilsētā, bet arī kopumā Spānijas klubu basketbolā. Protams, salīdzinājumā ar Karaļa kausu tas ir otra līmeņa kauss, tomēr 5. februāris Spānijas Basketbola federācijā ir apvilkts ar sarkanu marķieri. Nopietnāku šo vienu spēli padara fakts ka “Valladolid” klubam tā ir pirmā iespēja spēlēt finālā un cīnīties par šo kausu. Gan iepriekšējā komanda, kura pastāvēja 39 gadus, gan jaunizveidotā, nav ierakstījusi savā vēsturē iegūtu Princeses kausu. Tā būs tikai viena spēle, fināls, bet fināls, jebkurā sportā, jebkurā līmenī ir notikums, kurā, lai izcīnītu uzvaru, jābūt gatavam uz visu. It īpaši, ja vari ierakstīt savu vārdu vēsturē, izcīnot ar klubu pirmo titulu.”

Pagājušajā sezonā Leimanis pirmo reizi devās leģionāra gaitās, pievienojoties Grieķijas otrās spēcīgākās līgas klubam "Koroivos", kas vēl iepriekšējā gadā bija spēlējis valsts spēcīgākajā klubu turnīrā. Par iespēju parādīt sevi ventspilnieks, kurš bija vienīgais leģionārs komandā, sūdzēties nevarēja, jo vidēji mačā laukumā bija jāatrodas gandrīz 32 minūtes. Leimanis bija rezultatīvākais (16,4) un vērtīgākais (18,1) komandas spēlētājs, kā arī labākais piespēļu dalītājs (4,8). Turklāt gan punktos, gan piespēlēs viņš bija arī labāko desmitniekā visā līgā. Komanda gan netika līdz izslēgšanas spēlēm un iespējām pacīnīties par atgriešanos A1 līgā, 16 komandu konkurencē finišējot vien 12. vietā (13 uzvaras, 17 zaudējumi).

Pēc sezonas tika saņemti piedāvājumi arī no Grieķijas klubiem, taču tad nāca “Valladolid” priekšlikums, turklāt atbilde bija jāsniedz 24 stundu laikā. Pēc nelielas svārstīšanās Toms nolēma tam piekrist un šobrīd neapšaubāmi ir gandarīts par šādu izvēli. “Tas ir tiešām spēcīgs čempionāts. Nav bijusi tāda spēle, uz kuru varētu doties negatavs un aizvadītu labu un kvalitatīvu maču. Katrā komandā ir motivēti spēlētāji, kas grib sevi pierādīt, lai viņus pamana kāds ACB klubs. Uzskatu, ka šis manā karjerā ir līdz šim spēcīgākais un interesantākais čempionāts. Nav izteiktu favorītu uz čempiona titulu. Tie ir aptuveni 3-4 klubi, kuriem uz papēžiem min vēl 3-4 klubi, kuri gatavi izmanot katru tavu kļūdu un sodīt, ja neesi bijis kaut kam gatavs. Tādēļ katra turpmākā spēle ir tikai lielāka atbildība un spiediens, un saglabāt līderpozīciju līdz sezonas beigām būs ļoti smags uzdevums.”

Toms piedalījies visos 17 “LEB Oro” pirmā apļa mačos, turklāt sācis tos starta sastāvā un vidēji laukumā pavadījis nepilnas 23 minūtes, kurās gūti 8,6 punkti un atdotas trīs rezultatīvas piespēles. Interesanti, ka Toms trenera Lopesa piekopto basketbolu neuzskata par sev parocīgāko, tomēr ar darbu un neatlaidību ir izdevies iekļauties komandas spēlē: “Jau pirmajos treniņos, sapratu ka trenerim ir tīkamas Ziemeļamerikas tendences. Spēlēt ātri, pēc labas aizsardzības izmantot 1 pret 1 situācijas. Tie bija pirmie akcenti. Lai arī tāds spēles stils nav mana stiprākā puse, meklēju un analizēju situācijas, kurās varu palīdzēt komandai. Protams, joprojām ir lietas, kas sanāk labāk un kas īsti nesanāk, bet mācos un turpinu pielāgoties katru dienu. Noteikti gribu paslavēt savu treneri, kurš atrod situācijas, kad katrs komandas spēlētājs var izmantot savas stiprās puses, lai arī viņa galvenā tendence ir spēle 1 pret 1. Kopumā jau treneris no mani prasa tieši to, kas saspēles vadītājam darāms. Aizsardzība, komandas vadība laukumā, būt dzirdams abos laukuma galos un agresivitāti.”

Saspēles vadītājs arī uzsver, ka garantēts šajā komandā nevienam nekas nav: “Minūtes, pie kurām es un pārējie komandas biedri tiek, ir tik daudz, cik katrs esam izkarojuši. No pagājušā gada komandā ir palikuši, ja nekļūdos, pieci spēlētāji, treneris jauns, tādēļ nevienam nekas netika vienkārši dots. Cik pats spēju pārliecināt par savu lietderību, tik daudz arī tieku izmantots laukumā.”

Lai gan sezona vēl turpinās, basketbolists jau nekautrējas atzīt, ka gan spēles, gan treniņi šādā līmenī ir nenovērtējama pieredze un uzskaita ieguvumus: “Lielākais ieguvums šajā sezonā, ir tā komandas pirmā saspēles vadītāja nasta. Jāved komandu uz uzvaru čempionātā, turklāt intensitāte katrā spēlē un treniņā ir augsta. Tas viss tikai nāk par labumu manai pieredzei. Sezonu jāpabeidz kā uzvarētājam un vienam no komandas līderiem, tad tas būs mans līdz šim augstākais sasniegums.”

Izmantotie resursi:
Laikraksts "Ventas Balss"