Žagars: "Nebija daudz laika domāt - noteipojos un gāju laukumā"

Badalonas klubam šobrīd nav tā labākā situācija - zaudētas jau desmit spēles pēc kārtas un ar četriem panākumiem 22 mačos komanda ieņem pēdējo 18. vietu turnīra tabulā. Lai neizkristu uz otro līgu, sezonas izskaņā jāieņem vismaz 16. vieta, kas šobrīd ir divu uzvaru attālumā. Katalonijas klubs, kas savulaik triumfējis Eirolīgā, četras reizes Spānijā un izcīnījis vēl virkni titulu gan vietējā, gan starptautiskā mērogā, nekad vēsturē nav spēlējis pēc spēka otrajā līgā.

Klubs allaž uzskatīts par vienu no labākajām jauno spēlētāju attīstītājām Spānijā, un spilgtākie piemēri, kas savas profesionāļu gaitas sākuši tieši "Joventut" rindās, ir Rikijs Rubio, Rauls Lopezs, Rūdijs Fernandess, Alekss Mumbru un citi. Pagājušajā vasarā līgumu ar klubu noslēdza arī 2000. gadā dzimušais latviešu talants Artūrs Žagars, kurš šovasar vadīs Latvijas U18 izlases saspēli Eiropas čempionātā, kas norisināsies Latvijā.

Svētdien debitēji ACB līgā, kas Latvijas basketbola sabiedrībai bija pārsteigums. Vai tev pašam arī tas bija pārsteigums?
- Nedaudz jau bija, jo gaidīju, ka sēdēšu uz beņķīša, nepārģērbies formā, un vienkārši atbalstīšu komandu. Stundu pirms spēles treneris pasauca savā kabinetā un teica, lai esmu gatavs. Protams, kājas un rokas uzreiz sāka trīcēt, biju baigi satraucies. Nebija daudz laika domāt, noteipojos un gāju laukumā.

Sākot spēlēt, parasti stress pāriet, bet iesildoties vēl joprojām trīcēja rokas?
- Bija augsts adrenalīns, jutu ļoti lielu spēku, metiens bija nedaudz dīvains (smejas).

Zināji, ka tevi laidīs laukumā šajā spēlē?
- Jā, zināju, jo biju kā otrais saspēles vadītājs sastāvā. Pirmais ir Nikolā Laprovitola, bet zināju, ka 40 minūtes viņš nenospēlēs un biju gatavs iet laukumā.

Kad iznāci no trenera kabineta, kuram pirmajam pavēstīji priecīgo ziņu?
- Bija tikai viena stunda laika, uzreiz pēc tam bija jānoskatās pirmsspēles skautinga video un jāiet iesildīties. Nesanāca padot ziņu nevienam. Tētis bija tribīnēs un, pamanījis, ka es izskrienu laukumā šortos, arī uzreiz satraucās (smejas).

Kad tiki piecelts no soliņa, lai ietu uz maiņu, kādi bija trenera pēdējie vārdi - varbūt tev tika dots kāds speciāls uzdevums?
- Mazliet bija uztraukums, un treneris laikam to redzēja. Visi mani mēģināja mierināt - tev tikai 17 gadi, nekāda atbildība. Mēģināja ieskaidrot, ka nekas traks nebūs, ja arī kļūdīšos. Galvenais, ko treneris gribēja, bija, lai spēlēju ar 120% atdevi, lai aizsardzībā kārtīgi kapājos un uzbrukumā vadu spēli.

Nav tā, ka, ja visi apkārtējie mēģina nomierināt, patiesībā sastresojies vēl vairāk?
- Precīzi! (smejas)

Kādas sajūtas pārņēma tevi, kad bija jāsper pirmie soļi laukumā?
- Pirmajā minūtē man bija tāda kā tuneļa redze - viss apkārt kļuva melns, neko nedzirdēju, nesapratu, kas notiek un kur atrodos. Bija eiforija. Tā man vēl nekad nebija bijis. Ar to caurgājienu, kad izdevās gūt punktus, arī viss uztraukums pagaisa.

Un pirmie punkti izdevās arī ļoti skatāmi. Atstrādāta kustība?
- Man patīk izmantot "split" kustību pikenrolā, tas ir viens no maniem gājieniem. Bet nebija tā, ka pirms spēlēju šo pikenrolu speciāli pie tā piedomāju, kā nospēlēt. Tas viss vairāk notiek instinktīvi.

Ar ko trenējies ikdienā un kur pārsvarā iegūsti spēļu praksi?
- Katru nedēļu ir citādāk. Pēdējās divas nedēļas trenējos tikai ar ACB komandu, un arī tai ir dažāds grafiks - citreiz divi treniņi dienā, citreiz viens, citreiz brīvdiena. Pārsvarā esmu trenējies pie saviem gadiem (2000. gadā dzimušo komanda) un dažreiz arī pie ceturtās līgas komandas. Katru nedēļas nogali jāspēlē ar savu junioru komandu un kādu reizi arī ar ceturtās līgas komandu.

Ar skolu izdodas visu savienot?
- Jā, viss kārtībā. Pats grūtākais bija pirmie divi mēneši, kamēr vēl nebiju uzķēris valodu un nevarēju komunicēt ne ar vienu, arī ar treneriem. Spānijā reti kurš prot runāt angliski. Pārsvarā viss ir spāņu valodā un vēl ir arī katalāņu valoda... Pirmajos mēnešos bija jāaprod arī ar pavisam citu dzīves ritmu, te viss notiek ātrāk, pēc treniņiem bija liels nogurums, arī ar skolu bija jauna pieredze - tālmācība tomēr. Pēc diviem trim mēnešiem jau viss aizgāja.

Spāniski jau runā raiti?
- Jā, gan ar treneriem, gan komandas biedriem varu jau runāt tīri labi. Pirms tam biju divreiz nedēļā gājis spāņu valodas kursos. Nezinu, cik daudz tas palīdzēja, bet pārsvarā jau visu iemācies pats, mēģinot runāt, skatoties filmas un tā.

It kā tikai pusgads pagājis, bet varbūt ir jau kādas basketbola lietas, kādi elementi, kuros jūties progresējis?
- Viennozīmīgi nākusi klāt liela pieredze. Tajā, kā spēlēt īstam saspēles vadītājam. Latvijā tomēr biju komandas līderis, varēju spēlēt arī kā otrais numurs, kā metējs. Šeit māca saprast, kas ir tavas stiprākās īpašības, ar ko vari palīdzēt komandai. Esmu iemācījies kontrolēt spēles ritmu - ne tikai savas, bet arī pretinieku komandas. Mana vājā vieta līdz aizbraukšanai bija viens pret vienu aizsardzība un domāju, ka esmu ļoti pielicis šajā elementā. Arī fiziskajos rādītājos esmu kļuvis labāks. Pirms aizbraucu man bija 70 kilogrami, tagad - 78.

Jau zini, vai spēlēsi pie ACB komandas arī šonedēļ?
- Šonedēļ trenējos ar viņiem, jā, bet, vai spēlēšu, tas būs atkarīgs no trenera. Pagaidām neko vairāk nezinu, garantēts nekas nav. Jebkurā gadījumā, visticamāk, būšu vismaz uz soliņa ar komandu.

Situācija, no malas raugoties, nav tā labākā - klubs nekad nav izkritis no augstākās līgas, bet šobrīd pēdējā vieta tabulā izskatās draudīga. Vai kluba iekšienē var just satraukumu par to?
- Cilvēki, protams, uztraucas, jo "Joventut" klubam ir liela vēsture Spānijas basketbolā. Bet fani varbūt uztraucas vairāk, nekā mēs, spēlētāji. Treneri un kluba menedžments mēģina mūs nomierināt, lai neuztraucamies par neko citu kā basketbolu. Kluba iekšienē nevar just, ka tuvotos pasaules gals, vairāk uztraukums ir no apkārtējiem.

Tev tas kaut ko var mainīt, ja klubs izkrīt uz otro līgu?
- Nevienā no scenārijiem es neredzu sev lielus mīnusus. Ja nu klubs izkrīt, tad arī otrajā līgā var iegūt ļoti labu pieredzi. Man nekas no tā lielos vilcienos nemainās. Protams, spēlēt ACB - tā ir cita lieta, bet es par to nedomāju, fokusējos uz šo brīdi.

Viena no šī brīža aktualitātēm ir starts jauniešu Eirolīgā. Savu posmu uzvarējāt un maija beigās jāspēlē finālturnīrā. Ir izvirzīti konkrēti mērķi, ko no jums gaida?
- Domāju, ka mums ir tāds sastāvs, ar ko esam spējīgi cīnīties par titulu. Visās pozīcijās mums ir spēcīgi spēlētāji un diezgan garš rezervistu soliņš. Kad atbraucu uz Badalonu, jau pirmajā mēnesī sākām gatavoties tieši Eirolīgai. Visas Spānijas spēles ir kā gatavošanās Eirolīgai, tas šeit ir liels notikums. Tomēr no visas Eiropas labākie spēlētāji sanāk kopā, turnīram ir tik liels sponsors kā "adidas" - ir jūtama lielāka spriedzīte, nekā par spēlēm Spānijas čempionātā.

Vasarā ir Eiropas U18 čempionāts. Spēlēsi?
- Protams! Ja mani uzaicinās, ar lielu prieku spēlēšu, esmu noilgojies pēc izlases. Pagājušajā vasarā sanāca atteikt veselības problēmu dēļ, bet šogad esmu par 120% gatavs piedalīties un palīdzēt izlasei.

Tev patīk tas, ka čempionāts notiks Latvijā?
- Tas ir ideāli. Savu līdzjutēju priekšā spēlēt Latvijas izlasē - tā, pirmkārt, ir ļoti liela veiksme. Otrkārt, tā ir baigā iespēja. Ceru sagaidīt daudz skatītāju uz šo čempionātu.

Arturs Zagars: a la primera, talento. Se cuela entre los defensores y culmina una bonita bandeja en su debut en #LigaEndesa.
🎥 @MovistarPlus pic.twitter.com/skCggVvBR6— Liga Endesa (@ACBCOM) March 11, 2018